15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/1

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas paziņojumu par Komisijas darba programmu 2014. gadam (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju “Reģionu komitejas prioritātes 2014. gadam attiecībā uz Eiropas Komisijas darba programmu” (2),

—

ņemot vērā 2012. gada 16. februārī parakstīto Eiropas Komisijas un Reģionu komitejas sadarbības protokolu,

1.

par svarīgākajiem Eiropas Savienības uzdevumiem uzskata ilgtspējīgas izaugsmes radīšanu, sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanu un iedzīvotāju ticības stiprināšanu Eiropas projektam;

2.

lai palīdzētu mazināt dalībvalstu konkurētspējas atšķirības, aicina stingrāk koordinēt ekonomikas un sociālo politiku; atgādina, ka steidzami jārisina jauniešu bezdarba problēma un jāpievēršas ģeogrāfiskajai nevienlīdzībai starp Eiropas Savienības reģioniem, lai apturētu cilvēkkapitāla zudumu;

3.

aicina 2014. gadā veikt rūpīgu stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanu šādos aspektos: 1) teritoriālā dimensija, kas ļauj izvirzīt pašvaldību līmeņa mērķuzdevumus saskaņā ar katra reģiona īpatnībām; 2) pārvaldība, kurā vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistītas mērķuzdevumu noteikšanā un stratēģijas īstenošanā; 3) pienācīgs finansējums ilgtermiņa ieguldījumiem, kurus nedrīkst upurēt fiskālās konsolidācijas mērķu vārdā;

4.

saistībā ar 2014. gada vēlēšanām uzsver demokrātiskā procesa izšķirīgo nozīmi Eiropas Savienībā un apņemas pilnveidot savu ieguldījumu pastāvīgajās debatēs par Savienības nākotni, tādējādi stiprinot vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi integrācijas procesā; RK stimulēs ikvienu diskusiju par Līguma reformu, šajā nolūkā organizējot politiskas debates un skaidrāk profilējot subsidiaritātes principu un daudzlīmeņu pārvaldības koncepciju – ietekmīgus šo mērķu sasniegšanas instrumentus;

5.

ņemot vērā subsidiaritātes principu, kas ir atzīts līdzeklis, lai nodrošinātu politisko lēmumu pieņemšanu iedzīvotajiem iespējami vistuvākajā līmenī, aicina Eiropas Komisiju tiesību aktu priekšlikumos labāk apliecināt ES rīcības pievienoto vērtību; norāda uz ieguldījumu, ko tā veiks, uzraugot subsidiaritāti attiecībā uz tām ES iniciatīvām, kuras ietvertas Komisijas 2014. gada darba programmā un kurām ir reģionālā dimensija;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas orientēšanos uz rezultātiem un uz īstenošanu, un apņemas palīdzēt stiprināt ietekmes novērtējuma teritoriālo dimensiju;

7.

uzsver, ka ir stingrāk jākoordinē ekonomikas politika, un tāpēc uzskata, ka dalībvalstu līmenī Eiropas pusgada procesos jāiesaista reģionālās un vietējās pašvaldības; aicina ES iestāžu līmenī iesaistīt arī Reģionu komiteju;

8.

ir gandarīta par to, ka nepieciešamība stiprināt EMS sociālo dimensiju ir guvusi atzinību, it īpaši Komisijas ierosinājumā izstrādāt rezultātu pārskatu par galvenajiem nodarbinātības un sociālajiem rādītājiem, kas iekļaujami makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā (MIP); sagaida, ka Komisija arī turpmāk pievērsīs uzmanību publisko izdevumu kvalitātei;

9.

ar nepacietību gaida steidzami nepieciešamos Komisijas priekšlikumus, lai sagatavotu banku savienību, izmantojot tādu Eiropas banku nozares reformu, kuras mērķis būtu uzlabot korporatīvo pārvaldību un kura nodrošinātu efektīvu banku sanāciju un noregulējumu, nostiprinātu banku kapitālu, novirzītu finansējumu uz reālo ekonomiku un noteiktu banku pakalpojumu privātpersonām obligātu nošķiršanu no ieguldījumu darbībām;

10.

atbalsta visus centienus pabeigt banku savienības izveidi, ņemot vērā tās vietējo un reģionālo dimensiju un reģionālo banku svarīgo nozīmi kapitāla nodrošināšanā maziem un vidējiem uzņēmumiem un publiskā sektora ieguldījuma projektiem;

11.

ir vienisprātis ar Eiropas Komisiju, ka pašreizējais bezdarba – sevišķi jauniešu bezdarba – līmenis ekonomiski un sociāli nav ilgtspējīgs. Reģionu komiteja aicina Komisiju savos priekšlikumos par jauniešu nodarbinātības veicināšanu iekļaut un ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību paraugpraksi; atzinīgi vērtē to, ka jauniešu bezdarba – kas reāli apdraud Eiropas sociālo modeli – apkarošana izvirzīta par vienu no galvenajām prioritātēm; par svarīgu uzskata jauniešu garantiju shēmu, kas ir līdzeklis, lai jauniešiem darba tirgū nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā nāks klajā ar darbaspēka mobilitātes tiesību aktu kopumu, kas būs vērsts uz dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu labāku saskaņošanu; taču uzskata, ka priekšnosacījums tam ir panākt, lai tiktu piemērota Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā (3), kuru šobrīd nepiemēro. Šajā nolūkā var būt nepieciešams pārskatīt krāpniecības apkarošanas pasākumus, piemēram, pārtraukt A1 veidlapas atzīšanu. Komiteja arī vēlētos, lai plānotajā dokumentu kopumā tiktu iekļauts gan tiesību akta priekšlikums par darba ņēmēju informēšanu un apspriešanos ar tiem saistībā ar sagatavošanos pārstrukturēšanai un tās norisi, gan arī priekšlikumi, kā uzlabot darba akreditācijas koordināciju;

13.

atbalsta Eiropas Parlamenta centienus pārskatīt trijotnes sistēmu, lai nodrošinātu demokrātisku kontroli un tās pārskatatbildību;

14.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izmantot jaunās daudzgadu finanšu shēmas programmas, lai risinātu demogrāfiskos problēmjautājumus, palīdzētu labāk apvienot profesionālo un ģimenes dzīvi un veicinātu sociālo kohēziju;

15.

atzinīgi vērtē valsts atbalsta politikas modernizēšanu, lai to vairāk pielāgotu stratēģijai “Eiropa 2020” un mazinātu birokrātiju, paturot prātā, ka prioritāram mērķim jābūt uzlabot mazāk attīstītu reģionu konkurētspēju rūpniecības un uzņēmējdarbības jomā un mazināt lielo bezdarbu. Tomēr atkārtoti aicina Eiropas Komisiju oficiāli apspriesties ar Reģionu komiteju par topošajām ES valsts atbalsta noteikumu pamatnostādnēm, sevišķi par tām, kuras saistītas ar infrastruktūru un patlaban tiek izstrādātas;

16.

atzinīgi vērtē gaidāmo Eiropas Pieejamības aktu un uzsver, ka preču un pakalpojumu pieejamība ir galvenais faktors, no kura atkarīga dzīves kvalitāte cilvēkiem ar invaliditāti;

17.

aicina Eiropas Komisiju veicināt un uzraudzīt vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu partnerības līgumu un attiecīgo darbības programmu galīgajā izstrādē, pamatojoties uz piemērojamajām regulām un rīcības kodeksu, un 2014. gada februārī vēlas iepazīties ar ziņojumu par šo jautājumu. Gan stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, gan ikvienā izaugsmei un nodarbinātībai veltītā Eiropas stratēģijā partnerības līgumiem jākļūst par būtiski svarīgu daudzlīmeņu pārvaldības elementu;

18.

norāda, ka pilsētu attīstības jomā arvien biežāk vērojamas dažādas nekoordinētas ES iniciatīvas; aicina izstrādāt balto grāmatu par integrētu pilsētvides attīstības plānu Eiropas Savienībā un vēlas tikt iesaistīta tās sagatavošanā;

19.

apņemas stingri uzraudzīt, kā tiek īstenoti pasākumi, kas attiecas uz reformētās kopējās lauksaimniecības politikas sadaļu “Lauku attīstība” – īpaši saistībā ar lauku rajonu saimnieciskās darbības dažādošanu un modernizāciju –, un atbalstīt ciešu sadarbību, ko lauku un pilsētu pašvaldības īsteno ar funkcionālas teritoriālās partnerības palīdzību;

20.

mudina dalībvalstis un Komisiju izvērtēt ikvienas jaunas makroreģionālās stratēģijas attīstību, ņemot vērā attiecīgā ģeogrāfiskā apvidus kopīgās problēmas un iespējas, kā arī Eiropas nozīmes pievienoto vērtību; uzsver, ka ir svarīgi saskaņot pašreizējās pārvaldības struktūras un stiprināt daudzlīmeņu pārvaldības principa piemērošanu;

21.

atkārtoti aicina reformēt pašreizējo pašu resursu sistēmu, kā noteikts Līgumā, jo tādējādi varētu samazināt dalībvalstu tiešās iemaksas ES budžetā, palielināt pārredzamību un garantēt ES finanšu ilgtspēju; tāpēc sagaida, ka saistībā ar DFS starpposma pārskatīšanu augsta līmeņa grupai pašu resursu jautājumā tiks dotas pilnvaras nākt klajā ar reformas priekšlikumiem;

22.

apņemas sagatavot atzinumu par ES budžeta izpildi, horizontālā plāksnē un no vietējo un reģionālo pašvaldību viedokļa aplūkojot ES līdzekļu izlietojumu;

23.

norāda, ka trūkst kopīga redzējuma attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” atbalstam pieejamajiem budžeta līdzekļiem, atgādina, ka, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, būtiska nozīme ir ES, valstu un pašvaldību budžetu sinerģijai, pauž bažas par krīzes ietekmi uz ilgtermiņa ieguldījumiem nepieciešamo finanšu resursu pieejamību un aicina Eiropas Komisiju aplūkot šo faktoru saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanu;

24.

aicina Eiropas Komisiju pārskatīt Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, lai tāds rādītājs kā “vietējais ražojums” varētu kļūt par vienu no standarta atlases kritērijiem uzaicinājumos uz konkursu par pārtikas piegādi, piemēram, mācību iestādēm, aprūpes un publiskajām iestādēm (4);

25.

aicina rūpīgi izvērtēt teritoriālo ietekmi ikvienam priekšlikumam, kas paredz atcelt tirgus regulēšanas mehānismus lauksaimniecībā, tostarp divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem un asociācijas nolīgumiem, un pārbaudīt, vai minētie priekšlikumi nav pretrunā Lisabonas līgumā noteiktajam teritoriālās kohēzijas mērķim;

26.

prasa Eiropas Komisijai uzraudzīt reģionu un vietējo pašvaldību iesaisti transporta pamattīkla prioritāro koridoru pārvaldības platformās un atbalstīt minēto pašvaldību līdzdalību tādu projektu sagatavošanā, kuriem ir ietekme to teritorijā vai kuriem ir pārrobežu dimensija.

27.

Komiteja aktīvi piedalīsies ar transporta jomu saistītajās Eiropas Komisijas iniciatīvās, kas sekmē efektīvu multimodālu tīklu izmantošanu un palīdz nostiprināt Eiropas vienoto dzelzceļa telpu un Eiropas vienoto gaisa telpu;

28.

aicina Eiropas Komisiju laikposmam līdz 2030. gadam sagatavot jaunu, vērienīgu klimata un enerģētikas politikas ietvaru, kurā būtu juridiski saistoši mērķuzdevumi attiecībā uz siltumnīcefekta gāzēm, energoefektivitāti un atjaunojamiem energoresursiem;

29.

norāda, ka ir vajadzīgs stabils ES tiesiskais regulējums, kas reglamentētu iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem un augsnes aizsardzību;

30.

pauž cerību, ka Eiropas Komisijas iniciatīvā par resursu izmantošanas efektivitāti un atkritumiem būs definēti ne tikai resursu izmantošanas efektivitātes rādītāji, bet arī uz tiem balstīti mērķuzdevumi;

31.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka 2014. gadā, pārskatot tiesību aktus atkritumu jomā un pašreizējos mērķus attiecībā uz atkritumu rašanās novēršanu, atkārtotu izmantošanu, pārstrādi, reģenerāciju un novirzīšanu no atkritumu poligoniem, kā paredzēts Komisijas iniciatīvā par resursu izmantošanas efektivitāti un atkritumiem, tiek ņemts vērā Eiropas Komisijas pieprasītais un Komitejas izstrādātais perspektīvas atzinums par šo tematu; ar minēto pārskatīšanu ir jāsasniedz “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu” izvirzītie orientējošie mērķi, kas bruģē ceļu uz tādu ekonomiku, kuras pamatā ir atkārtota izmantošana un pārstrāde; saistībā ar 2014. gadā plānoto pārskatīšanu rosina īpašu uzmanību veltīt plastmasas atkritumu problēmai, pienācīgi ņemot vērā Komitejas atzinumu par minēto tematu;

32.

aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar vērienīgu rīcības plānu pilnīgi integrēta un uz konkurenci orientēta iekšējā enerģijas tirgus izveidei; mudina Eiropas Komisiju izvērst pasākumus, kas atvieglo enerģijas maza mēroga ražošanas izplatību un šādi iegūtas enerģijas ievadīšanu sadales tīklos, kā arī šajā procesā gādāt, lai mazumtirdzniecības tirgū patērētājiem būtu pieejama enerģija par pieņemamu cenu un lai ilgtspējīgus vietējā un reģionālā līmeņa ieguldījumus enerģētikā stimulētu modernizēti valsts atbalsta noteikumi attiecībā uz enerģiju; pēc Grieķijas prezidentūras pieprasījuma izklāstīs priekšlikumus par ES stratēģiju par visiem iedzīvotājiem cenas ziņā pieejamu enerģiju;

33.

aicina Eiropas Komisiju raudzīties, lai enerģētikas nozarē valstu līmeņa tiesiskais regulējums arī turpmāk būtu stabils un atbilstu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītajiem mērķiem;

34.

ar nepacietību gaida Eiropas Komisijas priekšlikumus tiesību aktiem par slānekļa gāzi/gāzi no blīviem iežiem, kuri netradicionālu ogļūdeņražu izpētei Eiropas Savienībā garantētu drošību un ilgtspēju;

35.

ar interesi gaida Komisijas iniciatīvu “Pētniecība un inovācija – jauni izaugsmes avoti” un vērtējumu par to, kā uz inovāciju orientēta ekonomika sekmē konkurētspēju un nodrošina faktu bāzi, kas ļauj noteikt no programmas “Apvārsnis 2020” līdzekļiem līdzfinansējamus prioritāros ieguldījumus;

36.

turpinās aktīvi iesaistīties Pārdomātas specializācijas forumā un ar to saistītos reģionālos projektos, kā arī uzraudzīs pārdomātas specializācijas reģionālo stratēģiju izstrādes un īstenošanas nākamo posmu;

37.

atzinīgi vērtē lielākas uzmanības pievēršanu digitālajai ekonomikai, inovācijai un pakalpojumiem un aicina Padomi un Komisiju turpināt strādāt ar minētajiem jautājumiem, lai stimulētu ieguldījumus šai jomā, līdz 2015. gadam pabeigt digitālā vienotā tirgus izveidi un izstrādāt pasākumus, kuru mērķis būtu pilnveidot prasmes un mazināt digitālo plaisu starp dalībvalstu reģioniem. Apņemas veicināt vietējo un reģionālo pārvaldības iestāžu modernizāciju tādu pakalpojumu nodrošināšanai kā e-pārvalde, e-veselība, e-rēķini un e-iepirkums;

38.

par ļoti svarīgu uzskata gādāt, lai jaunā programma “Erasmus+” nodrošinātu pienācīgu atbalstu un vienlīdzīgas iespējas visām iepriekšējo programmu mērķgrupām, un turpinās sekot līdzi finansējuma sadales un programmas pārvaldības jautājumiem. RK atbalstīs jauniešu nodarbināmības veicināšanas pasākumus, piemēram, priekšlikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu un iniciatīvas, kuru mērķis ir modernizēt skolu politiku un pasniedzēju profesijas; gaida Eiropas Komisijas priekšlikumus par reāli funkcionējošas Eiropas prasmju un kvalifikāciju telpas izveidi;

39.

atkārtoti aicina sagatavot paziņojumu par ilgtspējīgu un konkurētspējīgu kultūras tūrismu Eiropas Savienībā un uzsver, ka skaidrs stratēģiskais satvars šai jomā ļoti sekmētu mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, daudzveidīgā Eiropas mantojuma popularizēšanu un saglabāšanu, kā arī Eiropas iedzīvotāju integrāciju;

40.

ar interesi gaida Eiropas Komisijas atbildi uz pirmajām veiksmīgajām pilsoņu iniciatīvām un atkārtoti norāda, ka ir gatava gan palīdzēt Eiropas Komisijai tās izvērtēt, gan piedalīties Eiropas Parlamentā rīkotajās sabiedriskajās apspriešanās;

41.

gaida Eiropas Komisijas priekšlikumus par pasākumiem pēc Stokholmas programmas un apņemas formulēt savas vēlmes attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstību;

42.

aicina izstrādāt vispusīgas ES migrācijas, mobilitātes un patvēruma politikas, kuru pamatā būtu cilvēka pamattiesību un brīvību ievērošana un kuras dotu iespēju aizsargāt ES robežas, pastiprināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību un nelikumīgu imigrāciju, aktivizēt sadarbību ar trešām izcelsmes un tranzīta valstīm un nodibināt patiesu solidaritāti gan starp ES dalībvalstīm, gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām; īpaši aicina pārskatīt Dublinas II regulu, lai nodrošinātu patvēruma meklētāju taisnīgu sadalījumu dalībvalstīs; šie apsvērumi būtu jāņem vērā arī gaidāmajā ES jūras drošības stratēģijā;

43.

plāno iesaistīties Eiropadomes pieprasītajā prioritāro darbību noteikšanā, kuras mērķis ir pastiprināt Eiropas migrācijas un migrantu integrācijas stratēģiju; šajā saistībā uzskata, ka migrācijas plūsmu pārvaldība, īpaši Vidusjūras reģionā, jāveido vispusīgāka, tādējādi rosinot ilgtspējīgus risinājumus, kuros būtu iesaistītas visas ieinteresētās personas, proti, trešās valstis, ES dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības;

44.

turpinās stiprināt kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi pievienošanās procesā; vērš uzmanību uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas (ARLEM) un Austrumu partnerības valstu un ES valstu reģionālo un vietējo pašvaldību konferences (CORLEAP) paveikto darbu un pavērtajām iespējām demokrātijas stiprināšanā ar Eiropas kaimiņvalstu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās sadarbības palīdzību;

45.

atzinīgi vērtē Komisijas atkārtoti pausto apņemšanos atbalstīt demokrātiskās pārejas procesu Vidusjūras partnervalstīs un atgādina, ka sekmīga pāreja ir iespējama vienīgi ar visu līmeņu līdzdalību; ir gatava atbalstīt decentralizācijas centienus kā līdzekli, kas dod iespēju vietējā un reģionālā līmenī definēt un īstenot ekonomiskās izaugsmes palielināšanas, sociālo un teritoriālās kohēzijas politiku;

46.

atbalsta priekšlikumu un lēmumu 2015. gadu noteikt par Eiropas Attīstības gadu, lai nodrošinātu tūkstošgades attīstības mērķu izpildes pārraudzību un izvērstu jaunu, starptautisku ilgtspējīgas attīstības plānu; atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības pilnībā jāiesaista gan vēlākā darba plāna īstenošanā pēc 2015. gada, gan Eiropas Attīstības gada pasākumos 2015. gada laikā; tāpēc vēlreiz aicina budžetā nodrošināt pienācīgu finansiālu atbalstu vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvām.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/6

1.

atgādina, ka, neraugoties uz valsts pilsonības piešķiršanas kārtību, Savienības pilsonība ne vien dod iespēju Eiropas Savienībā līdzāspastāvēt dažādām nacionālajām identitātēm un pilsoņiem iesaistīties Eiropas integrācijas procesos, bet arī veicina Eiropas demokrātijas nostiprināšanos;

2.

uzsver, ka pārvietošanās brīvība ir ES turpmākās saimnieciskās un politiskās attīstības stūrakmens, tā ES pilsoņiem paver profesionālās un mācību iespējas, ļauj veidot ciešākas saiknes starp eiropiešiem un tādējādi ir viens no Savienības pilsonības pamatelementiem;

3.

uzsver, ka pastiprināta uzmanība jāpievērš arī ekonomikas dimensijai, lai Eiropa būtu ekonomiski spēcīga un varētu stiprināt ES pilsonības sociālo dimensiju, ņemot vērā arvien smagāko parāda krīzi un bezdarba pieaugumu, kas skar arvien vairāk ES pilsoņu un īpaši jauniešus;

4.

ņem vērā daudzu Eiropas pilsoņu ievēroto plaisu, kas tos šķir no lēmumu pieņemšanas procesa Eiropas līmenī, un atgādina, ka lēmumi ir jāpieņem tik atklāti, cik vien iespējams un pēc iespējas tuvāk pilsoņiem;

5.

apzinās, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir pietuvinātas pilsoņiem, tāpēc tām ir vislabākās iespējas, lai palīdzētu izprast, ko nozīmē Savienības pilsonība, popularizēt šo pilsonību un konkrētās priekšrocības, ko tā dod katram pilsonim;

6.

uzsver, ka laikā, kad ekonomiskā un monetārā savienība tiek padziļināta un vienlaikus notiek pārrunas, kuru mērķis ir, izmantojot līgumu pārskatīšanas iespēju, stiprināt politisko savienību, ir nepieciešams gan pastiprināt integrāciju, gan palielināt demokrātisko leģitimitāti;

7.

atgādina, ka būtisks un ļoti simbolisks Eiropas identitātes un demokrātijas veidošanas posms tika pabeigts, ar Māstrihtas līgumu ieviešot Savienības pilsonības jēdzienu, kas ir piešķirta visiem jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņiem. Ar Amsterdamas līgumu tā tika noteikta par valsts pilsonību papildinošu;

8.

uzsver arī, ka jaunie noteikumi, kas ieviesti ar Lisabonas līgumu, stiprina Savienības pilsonību, kas tagad ir pieskaitāma valsts pilsonībai, nevis vienkārši to papildina. Taču ES pilsonība valsts pilsonību arī neaizstāj. Eiropas pilsonība nav veidota kā iepriekšpastāvošu saikņu izteiksme, kas aptver politisku vienību, bet kā noteikumu kopums, kas tiesības brīvi pārvietoties no vienas valsts uz otru transformē par elementu, kurš nodrošina tiesības, nevis izslēdz;

9.

norāda, ka divdesmit gadus pēc tam, kad ar Māstrihtas līgumu ieviestas ES pilsoņu tiesības, tās vēl joprojām nav viņu ikdienas realitāte. ES pilsoņi to ir apstiprinājuši plašā sabiedrības aptaujā par Eiropas pilsonību, kuras laikā 12 000 cilvēki minēja tādus birokrātisku šķēršļu piemērus, ar kuriem viņi ir saskārušies, īstenojot tādas tiesības kā personu brīva pārvietošanās (1). Nepieciešamību paplašināt darbību šajā jomā ir apstiprinājušas Eirobarometra aptaujas par pilsoņu tiesībām (2) un par vēlēšanu tiesībām (3), virkne tiešu dialogu, kas tikuši rīkoti starp pilsoņiem un atbildīgiem valsts un Eiropas līmeņa politiķiem, kā arī daudzie jautājumi, ko dažādi sabiedrības locekļi iesnieguši informācijas dienestam Europe Direct par Eiropas tiesībām;

10.

uzsver, ka ziņojumā minētās tiesības ir ES līgumos garantētās Eiropas Savienības pilsoņu tiesības, bet daudzas no tām ir pamattiesības, kas attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem;

11.

norāda, ka Savienības pilsonības saikne ar dalībvalstu pilsonību joprojām nav nepārprotama. No vienas puses, tā ir tieši atkarīga no valstu tiesību aktos noteiktās dalībvalstu pilsonības, kas ir vienīgais ES pilsonības iegūšanas priekšnosacījums. Šis Eiropas pilsonības aspekts nosaka to, ka tā ir papildu tiesību avots tikai dalībvalstu pilsoņiem. Tajā pašā laikā ar to pilsonības jēdziens tiek atdalīts no nācijvalsts un uzsvars vairs nav likts uz indivīda integrāciju pilsoņu kopienā, bet gan uz dzīvesvietu, uz individuālo, politisko un sociālo tiesību vienlīdzību un uz Eiropas pilsoņa pārvietošanās brīvību;

12.

konstatē, ka dalībvalsts pilsonības un līdz ar to ES pilsonības iegūšana var būt būtisks mehānisms trešo valstu pilsoņu integrācijai Eiropas sabiedrībā, tāpēc tai jābūt pietiekami pieejamai imigrantiem, kas ilgu laiku likumīgi uzturējušies ES. Pilsonības piešķiršana šiem imigrantiem ir svarīgs instruments viņu integrācijai sabiedrībā Eiropas valstīs;

13.

norāda, ka kopš 2010. gada atzinuma, kas bija veltīts Savienības pilsonībai, Komiteja ir aicinājusi ES padarīt savas politikas jomas un lēmumu pieņemšanas instances demokrātiskākas un pārredzamākas. Komiteja ir aicinājusi arī pieņemt tādus mehānismus, kas varētu veicināt abpusēju dialogu un līdzdalības demokrātijas principa ieviešanu praksē;

14.

atzīmē, ka Komisija savā ziņojumā sniedz pārskatu par pasākumiem, kas veikti līdz šim, un apliecina centienus pildīt solījumus stiprināt ES pilsonību, ierosinot divpadsmit pamatdarbības;

15.

tomēr aicina pievērst uzmanību tam, ka ziņojumā ir iekļauti priekšlikumi, kas attiecas uz ES ekonomisko dimensiju un kas tikai netieši skar Eiropas integrācijas politisko un sociālo dimensiju. Piemēram, tajā nav neviena reāla un konkrēta priekšlikuma par slimnieku tiesību stiprināšanu vai par pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, par kultūru daudzveidības veicināšanu, aktīvāku atbalstu sociālai Eiropai, izmantojot, piemēram, nabadzības vai sociālās atstumtības apkarošanu, vai par pakāpenisku Eiropas identitātes veidošanu;

16.

konstatē, ka Komisijas ziņojumā ietvertās darbības visumā šķiet atbilstošas subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Tomēr ir svarīgi, lai Eiropas Komisija sniedz detalizētu pamatojumu katrai konkrētai darbībai, ko tā oficiāli piedāvās, jo dažu šo darbību īstenošanai (piemēram, fakultatīvu vienotu Eiropas dokumentu izsniegšanai) varētu būt nepieciešama padziļināta izpēte. Turklāt šīs paredzētās darbības nedrīkst izraisīt pārmērīgu administratīvo un finansiālo slodzi attiecīgajām valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādēm;

17.

norāda, ka 2014. gadā gaidāmo Eiropas vēlēšanu perspektīvā šis ziņojums jāsaista arī ar neseno Eiropas Komisijas paziņojumu un ar to saistīto ieteikumu (4). Šo dokumentu mērķis ir Eiropas Savienībā stiprināt demokrātiskos procesus un līdzdalības demokrātiju, aicinot pilsoņus piedalīties Eiropas vēlēšanās;

18.

atgādina, ka RK bija cieši iesaistīta ziņojuma sagatavošanā un ka tajā ņemti vērā rezultāti un ieteikumi, ko sniedzis pēc RK pasūtījuma izstrādātais pētījums par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu Eiropas pilsonības un Eiropas pilsoņu tiesību veicināšanā (5);

19.

ierosina veikt pasākumus, kas nodrošinātu apmācību un izglītību pilsonības jomā, pilsoņu sagatavošanu apzinātai un brīvai tiesību izmantošanai un pienākumu pildīšanai, arvien asākas ekonomikas krīzes apstākļos stiprinātu pilsonības sociālo dimensiju, kā arī novērstu šķēršļus, kas ierobežo Eiropas pilsoņu brīvu pārvietošanos;

20.

uzsver, ka, pasaulē pieaugot mobilitātei, ļoti svarīgi ir veidot reālu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas kalpotu pilsoņiem (6), un norāda, ka ir būtiski nodrošināt, lai ES pilsoņi brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības varētu netraucēti izmantot, jo tās ir ES līgumā noteiktās tiesības, kuras pilsoņi vērtē visaugstāk un uzskata par svarīgāko ES integrācijas sasniegumu. Šajā kontekstā ar tiesību noteikšanu vien ir par maz. Tikpat svarīgi ir garantēt visu pārvaldības līmeņu kopīgu darbu, lai nodrošinātu, ka šo tiesību turētāji var tās brīvi izmantot;

21.

uzsver, ka viens no svarīgākajiem 2010. gada ziņojuma secinājumiem liecina, ka grūtības, ar kurām ES pilsoņi saskaras savu tiesību īstenošanā, rodas ne tik daudz ES tiesību aktu trūkuma dēļ, bet gan tādu faktoru dēļ, kas saistīti ar tiesību aktu transponēšanu un īstenošanu valsts līmenī. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, Komiteja uzskata, ka Komisijas ziņojumā nav padziļināti skatīts reģionālo un vietējo pašvaldību ieguldījums Eiropas pilsonības efektīvā un kvalitatīvā īstenošanā;

22.

norāda, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir ļoti liela nozīme līdzdalības procesos, kas jāievieš, lai varētu īstenot patiesi augšupēju pieeju no pašiem pamatiem, ļaujot pilsoņiem dot būtisku ieguldījumu tās ES politikas definēšanā, ar kuru tiek īstenotas viņu tiesības;

23.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību iespējas ietekmēt ar Savienības pilsoņu pārvietošanos un uzturēšanos saistītu problēmu risināšanu, kā arī tos jautājumus, kas saistīti ar migrantu uzņemšanu. Komiteja atzīst pašvaldību iespējas vērsties pie grupām, piemēram, pie jauniešiem un migrantiem, kuru politiskās līdzdalības līmenis bieži vien ir ļoti zems;

24.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu izveidot vietējām pašvaldībām paredzētu tiešsaistes apmācības instrumentu, lai šo pašvaldību darbiniekus pietiekami informētu par Eiropas pilsoņu tiesībām, jo neinformētība bieži vien ir cēlonis kļūdainas informācijas izplatīšanai ieinteresētajām personām un tāpēc ir grūtāk īstenot šīs tiesības. Tā kā Komitejas locekļiem ir labas iespējas būt informētiem par viņu izcelsmes reģionu vietējo ierēdņu vajadzībām un spējām, Reģionu komiteja ir gatava aktīvi sadarboties ar Eiropas Komisiju, lai šādu instrumentu izstrādātu un to popularizētu dalībvalstīs;

25.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas jaunās iniciatīvas, kuru mērķis ir likvidēt šķēršļus, kas traucē reāli īstenot ar Savienības pilsonību saistītās tiesības, tomēr vienlaikus norāda, ka dalībvalstīs joprojām vērojama neatbilstība starp piemērojamajām tiesību normām un pilsoņu ikdienas dzīves realitāti, sevišķi pārrobežu situācijās. Komisijai vajadzētu tam pievērst vairāk uzmanības;

26.

uzskata, ka Savienības pilsonību ir iespējams stiprināt, pamatojoties uz atbalstu pilsoņu aktīvai līdzdalībai vietējo kopienu dzīvē un īpaši uz jauniešu līdzdalību, jo viņu mobilitāte Eiropas teritorijā ir daudz lielāka;

27.

uzskata, ka ir svarīgi Eiropas līmenī stimulēt iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt sociālo pilsonību, jo iespējas izmantot sociālās tiesības dažos gadījumos ir saistītas ar dalībvalstu noteiktiem kritērijiem un prasībām. Šāds stāvoklis veicina dažādus diskriminācijas veidus un ir pretrunā līdztiesības un vienlīdzīgas attieksmes principam, kas noteikts ES tiesību aktos;

28.

atzīst, ka Eiropas Komisijas ziņojumā ir ietverti daži pasākumi sociālas pilsonības stiprināšanai – viens no piemēriem ir pozitīvi vērtējamais pasākums ar mērķi ieviest stažēšanās kvalitātes sistēmu – un principā tos var saukt par jēgpilniem;

29.

pilnīgi noteikti pozitīvi vērtē pārvietošanās brīvības efektīvu stiprināšanu. Īpaši tas attiecas uz jauniešu mobilitāti, ņemot vērā nepārtraukti augošo bezdarba līmeni dalībvalstīs;

30.

norāda, ka šajā jomā vēl būtu jāveic pasākumi. Saskaņā arī īpašajiem Eirobarometra rezultātiem (8) aptaujas dalībnieki tikai daļēji bija informēti par Eiropas ombuda eksistenci un viņa pilnvarām. Viņi bija vāji informēti arī par tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam (9);

31.

šajā saistībā ierosina, lai vietējās un reģionālās pašvaldības ar attiecīgo Eiropas fondu atbalstu rīko speciālus efektīvus pasākumus Eiropas pilsoņu informētības palielināšanai par Eiropas ombudu un par tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam;

32.

konstatē, ka līdzdalības līmenis Eiropas vēlēšanās kopš 1979. gada nepārtraukti samazinās, 2009. gadā sasniedzot 43 % (10), turklāt šī tendence apstiprina secinājumu, ka, pēc Eiropas pilsoņu domām, viņu viedoklis Eiropas līmeņa lēmumpieņemšanas procesā netiek ņemts vērā. Saskaņā ar Eirobarometra datiem šādu viedokli pauž 68 % vēlētāju;

33.

aicina pievērst uzmanību labai praksei (11), kuru ievērojot vietējās un reģionālās pašvaldības var ar atbilstošu Eiropas resursu palīdzību veidot programmas un rīkot kampaņas informētības palielināšanai vietējā un reģionālā līmenī un informēt savu reģionu iedzīvotājus par viņu balsošanas tiesībām, kā arī par tiesībām kandidēt Eiropas vēlēšanās. Reģionu komiteja uzsver arī to svarīgo lomu, ko vietējās un reģionālās pašvaldības var pildīt skolēnu un studentu informēšanas un informētības palielināšanas jomā, viņus sagatavojot aktīvai savu vēlēšanu tiesību īstenošanai;

34.

aicina pievērst uzmanību, ka arī turpmāk ir jāstiprina trešo valstu pilsoņu politiskās tiesības, un mudina dalībvalstis nepiemērot pārmērīgi ierobežojošus noteikumus trešo valstu pilsoņiem attiecīgās valsts pilsonības ieguvei. Iepriekšējos atzinumos Reģionu Komiteja ir secinājusi, ka, pirmkārt, imigranti, kuri dalībvalstīs uzturas likumīgi, vēlas iegūt ES pilsonību, un, otrkārt, ka likumīgo imigrantu līdzdalība politiskajā dzīvē ir ļoti svarīgs faktors, kas veicina viņu integrāciju vietējā sabiedrībā;

35.

aicina visas dalībvalstis bez izņēmuma atvieglot saviem pilsoņiem iespējas īstenot tiesības balsot un balotēties valsts vēlēšanās neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo/uzturas valsts teritorijā vai nē. Fakts, ka persona izmanto savas tiesības uz mobilitāti Eiropas Savienībā, nedrīkst mazināt viņas politiskās prerogatīvas;

36.

uzskata, ka patlaban ir izveidojušies vajadzīgie apstākļi, lai izveidotu vai padziļinātu, ja tas jau pastāv, dialogu par ES pilsoņu balsstiesību paplašināšanu, tās attiecinot arī uz viņu dzīvesvietas valsts reģionālā un valsts līmeņa vēlēšanām, vienlaikus jebkurā gadījumā saglabājot katras dalībvalsts suverenitāti (jus domicilii);

37.

uzsver, ka Eiropas pilsonības jēdziens var pastiprināt ES paplašināšanās procesa dinamiku, jo šis process nenozīmē tikai ekonomikas un likumdošanas pielāgošanu acquis communautaire, bet arī nosaka nepieciešamību īstenot politiskus pasākumus valstīs, kas gatavojas pievienoties ES, lai stiprinātu demokrātiskās struktūras un tiesiskumu. Eiropas pilsonības perspektīva var izcelt šo pasākumu nozīmi;

38.

atgādina, ka ir nepieciešamas vietējā un reģionālā līmenī īstenot administrācijas vienkāršošanas pasākumus, lai nodrošinātu Eiropas Savienības pilsoņu tiesību īstenošanas un īpaši pārvietošanās brīvības efektivitāti, kā arī lai novērstu visas atturošās darbības un citus pastāvošos diskriminācijas veidus, kuri saistīti ar atšķirīgu attieksmi pret Eiropas pilsoņiem, īpaši uzturēšanās tiesību piešķiršanas jomā. Turklāt, balsoties uz to problēmu virkni, kas tās skar, vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu būt spējīgām piemērot atbilstošus risinājumus;

39.

atzīst, ka Komisijas iecerētie pasākumi ļaus gūt zināmus panākumus šajā jomā. Tā kā viena no darbības jomām ietver aktīvu vietējo pašvaldību iesaisti (12), ir nepieciešams veikt gan ietekmes novērtējumu, gan paredzēt finansējumu no Eiropas fondiem;

40.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu sekmēt automobiļu tehniskās apskates apliecību pārrobežu atzīšanas atvieglošanu Eiropas Savienībā, kā arī ierosinājumu saskaņot automobiļu tehniskā stāvokļa kontroles standartus; minētās iniciatīvas būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk un nodrošinot, ka pilsoņi var vieglāk izmantot brīvas pārvietošanās tiesības, tostarp pārreģistrēt automobili citā valstī;

41.

iesaka stiprināt sadarbības iniciatīvas, piemēram, pilsētu sadraudzības, pārrobežu sadarbības iniciatīvas u.c., ar mērķi uzlabot pilsoņu informētību par viņu tiesībām brīvi pārvietoties;

42.

atgādina (13), ka, gatavojoties 2014. gadā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ir ļoti svarīgi visus Savienības pilsoņus vairāk informēt par tiesībām, sevišķi vēlēšanu tiesībām, kuras tiem ir viņu dzīvesvietas dalībvalstī, kā arī atvieglot šo tiesību izmantošanu;

43.

jaunās daudzgadu finanšu shēmas (2014–2020) perspektīvā uzsver to būtisko stimulu, ko programma “Pamattiesības un pilsonība” un “Eiropa pilsoņiem” var dot Eiropas pilsonības stiprināšanā un to pasākumu atbalstā, kuru mērķis ir veicināt informētību par Eiropas tiesību aktiem un politikas nostādnēm, kā arī to piemērošanu dalībvalstīs;

44.

iesaka ar Eiropas pilsonību saistītu pasākumu finansēšanas jomā izvēlēties vienkāršāku un efektīvāku pieeju, skaidrāk nosakot prioritātes atbilstoši politiskajiem lēmumiem, kā arī īpašu uzmanību veltīt tam, lai darbību rezultāti tiktu izplatīti, stiprinot to reputāciju, un tiktu sasniegti stratēģiskie un politiskie mērķi. Lai to īstenotu, ir svarīgi vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīt šo pasākumu plānošanā, īpaši apmācībā un gada darba programmu sagatavošanā.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/11

1.

norāda, ka valsts atbalsta noteikumu plašajā modernizācijas procesā, kuru Eiropas Komisija uzsāka 2012. gadā (1), gaisa satiksme bija viena no pirmajām nozarēm, kurā tika uzskatīts par nepieciešamu aktualizēt tiesību aktus, ar kuriem regulē publisko finansējumu attiecībā uz infrastruktūru un darbības atbalstu lidostām, kā arī atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām (2);

2.

atgādina, ka Eiropas Komisija pirmos noteikumus par valsts atbalstu civilās aviācijas nozarē ieviesa 1994. gadā (3) pēc tam, kad bija pakāpeniski pilnveidota gaisa satiksmes nozares liberalizācijas programma, kura būtiski stimulēja konkurenci, tādējādi padarot nepieciešamus regulējošus pasākumus, kas ļautu konkurencei attīstīties vienlīdzīgos apstākļos;

3.

uzsver, ka gaisa satiksmes liberalizācijas konsolidācija 2005. gadā (4) vienlaikus ar strauju attīstību nozarē, kurā turpmākajos gados, balstoties uz mazajām lidostām, pārliecinoši ienāca jaunais zemo cenu (Low Cost) aviosabiedrību uzņēmējdarbības modelis, radīja nepieciešamību pielāgot esošo tiesisko regulējumu, izmantojot Eiropas Komisijas jaunas vadlīnijas par publisko finansējumu lidostām un aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām;

4.

konstatē, ka Eiropas tirgus norises pēc tikai 8 gadiem ir novedušas pie radikālām pārmaiņām gaisa pārvadājumu apmērā, it īpaši, pateicoties eksponenciālam pirktspējas pieaugumam zemo cenu aviosabiedrību tirgū, kura uzņēmējdarbības modelis pamatā ir balstīts uz mazām reģionālām lidostām ārpus centra, nevis tradicionālajām valstu lidostām un lieliem centriem;

5.

piekrīt Eiropas Komisijai, ka steidzami jāgroza tiesību akti, ar kuriem regulē publiskā sektora pasākumus lidostu nozares atbalstam; tas jāveic saskaņoti ar modernizācijas programmas mērķi 2014.–2020. gada periodā nodrošināt dalībvalstīm aktualizētu, elastīgu un efektīvu noteikumu kopumu par konkurences un vienotā tirgus aizsardzību; šajā saistībā Komiteja atgādina savus ieteikumus, ko tā jau paudusi atzinumā par valsts atbalsta modernizāciju (5);

6.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas uzsākto sabiedrisko apspriešanu divos posmos: pirmo posmu 2011. gada 6. jūnijā un otro, šobrīd notiekošo, 2013. gada 3. jūlijā, lai apkopotu visu ieinteresēto pušu viedokļus par spēkā esošā regulējuma pārskatīšanu un par priekšlikumu jaunām pamatnostādnēm; atbalsta Eiropas Komisijas pieeju, kuras mērķis ir dažādajiem Eiropas gaisa satiksmes nozares dalībniekiem radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus neatkarīgi no to uzņēmējdarbības modeļa, lai Eiropas gaisa satiksmes nozare kļūtu sekmīga un konkurētspējīga;

7.

tomēr pauž nožēlu, ka Eiropas tiesību veidošanas process konkurences nozarē, kas ir Eiropas Komisijas ekskluzīvā kompetencē, kopā ar pārmērīgu ieteikuma tiesību (soft law) apjomu neļauj vietējām un reģionālajām pašvaldībām dot būtisku ieguldījumu dažās nozarēs, kas ir izšķirīgas vietējai un reģionālajai attīstībai, piemēram, reģionālajās lidostās un reģionālās attīstības atbalsta pasākumos;

8.

aicina Komisiju pievērst uzmanību lidostu situācijas dažādībai Eiropas teritorijā, īpaši nomaļos reģionos, kuru nošķirtība un attālinātība neļauj tajos esošajām lidostām, neraugoties uz sasniegto pasažieru plūsmu, būt finansiāli dzīvotspējīgām vai konkurēt ar citām ES lidostām, vai, vēl jo mazāk, apdraudēt citus – sauszemes ceļu vai dzelzceļa – alternatīva transporta veidus;

9.

atgādina, ka šādās nozarēs vietējās un reģionālās pašvaldības ir galvenās, kas īsteno teritoriju attīstības un izaugsmes politiku, arī izmantojot valsts atbalstu, un tām ir padziļinātas zināšanas par vietējo ekonomiku, pateicoties ciešajai saiknei ar ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem, kurus Eiropas regulējumā nedrīkst ignorēt, ja tas tiešām paredzēts, lai atbalstītu reģionus un veicinātu to integrāciju vienotajā tirgū un veidotu teritoriālo kohēziju visā ES;

10.

atgādina, ko tā jau paudusi atzinumā “Valsts reģionālā atbalsta pamatnostādnes 2014.–2020. gadam” (6), tādējādi cerot, ka, ierosinot valsts atbalsta noteikumus, Eiropas Komisija laikus un sistemātiski apspriedīsies ar Reģionu komiteju (RK) (7), lai apkopotu ietekmes novērtējumam nepieciešamos elementus, ievērojot daudzlīmeņu pārvaldības principu (8);

11.

pievienojas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (9), lai Eiropas Komisijai atgādinātu, ka reģionālās lidostas Eiropas aviācijas nozarē ieņem centrālu vietu: 2010. gadā aptuveni 60 % ES lidostu apkalpoja mazāk par vienu miljonu pasažieru. Tāpēc Komiteja uzskata, ka minētā centrālā vieta jāņem vērā arī jaunajās pamatnostādnēs;

12.

uzsver reģionālo lidostu nozīmi vietējās attīstības sekmēšanā un pieejamības uzlabošanā, tādējādi veicinot virzību uz teritoriālās kohēzijas, teritoriju ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības mērķiem. Pieejamībai (piemēram, atbilstošiem gaisa satiksmes savienojumiem) ir ļoti būtiska nozīme, lai arī retāk apdzīvoti un tālākie Savienības reģioni (kā arī reģioni, kas ir pilnībā atkarīgi no gaisa transporta) varētu aktīvi darboties vienotajā tirgū;

13.

uzskata, ka šī loma ir sevišķi nozīmīga un stratēģiska it īpaši pašreizējā vēsturiskajā brīdī, kad Savienība cenšas izkļūt no ekonomikas krīzes. Pašreizējā krīze kopš tās pirmajām izpausmēm 2008. gadā ir radījusi nepieciešamību pēc Eiropas un valstu publisko iestāžu veiktas pārliecinošas un efektīvas rīcības ar anticiklisku funkciju ekonomikas jomā, ko atzinusi un attaisnojusi pati Eiropas Komisija, ļaujot plaši piemērot Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteikto atkāpi (10). Tāpēc ekonomisko grūtību laikā īpaši svarīgas ir iespējas veicināt un uzlabot visu tirgus reģionu pieejamību;

14.

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas lidostu politiku, uzsver reģionālo lidostu nozīmi (11), jo tās ļauj ievērojami samazināt aizvien lielāko noslogojumu lielos transporta mezglos, kas ievērojami apgrūtina apkārtnes iedzīvotājus un vidi, un vienlaikus veicina tūrismu Eiropas Savienībā un MVU piekļuvi tirgiem, uzlabojot to konkurētspēju (12);

15.

tāpēc uzskata, ka Savienības gaisa satiksmes ilgtspēja un efektivitāte ir lielā mērā atkarīga no atbilstīga mazo lidostu infrastruktūras tīkla esamības;

16.

pievienojas Eiropas Komisijas paustajām bažām (13) par to, ka saistībā ar augošo nepieciešamību pēc infrastruktūras, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020”, būs vajadzīga modernu, atbilstīgu un elastīgu tīklu infrastruktūra, kas var veicināt Eiropas pāreju uz ekonomiku ar augstu zināšanu līmeni, zemām oglekļa emisijām un augstu konkurētspēju;

17.

piekrīt arī uzskatam, ka tirgus ne vienmēr spēj nodrošināt Eiropai vajadzīgo infrastruktūru un bez publiska atbalsta daudzi Eiropas stratēģijas mērķu īstenošanai nepieciešamie ieguldījumi netiktu veikti vai tiktu atlikti uz laikposmu pēc 2020. gada;

18.

atzinīgi vērtē Komisijas aicinājumu palielināt ieguldījumus Savienības infrastruktūrā; tiek lēsts, ka 2010.–2020. gada laikposmā būs vajadzīgi vairāk nekā 1,5 triljoni euro, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu pēc transporta; Komisija norāda uz spēcīgo korelāciju starp teritoriju ģeogrāfisko pieejamību un to ekonomikas izaugsmi;

19.

pieņem zināšanai Tiesas judikatūras izstrādātos principus Leipzig/Halle  (14) lietā, taču uzsver to izcelsmes specifisko konkrēto kontekstu; tāpēc aicina Komisiju, izstrādājot pamatnostādnes, ņemt vērā infrastruktūras atbalsta jomā veikto publiskās intervences pasākumu lielo daudzveidību. Publiskā sektora līdzdalība papildus privātajam kapitālam bieži ir ļoti nozīmīgs aspekts, lai nodrošinātu lielāku infrastruktūras projektu, piemēram, lidostu, sekmīgu īstenošanu neatkarīgi no tā, vai šādu projektu galīgā izmantošana paredzēta komerciālām vajadzībām vai ne;

20.

norāda, ka absolūtais pasažieru skaits tikai vispārīgi varētu būt piemērots kritērijs, lai novērtētu lidostu kā infrastruktūras iespējamo ekonomisko dzīvotspēju un tās iedalītu kategorijās. Tāpēc Komiteja aicina šajā punktā atbilstības noteikumus veidot elastīgāk, lai dotu iespējas ņemt vērā konkrētu gadījumu īpatnības;

21.

mudina ņemt vērā arī to, ka pašreizējā krīzes pārvarēšanas situācijā būtu ļoti piemērots brīdis prioritāri izvērtēt infrastruktūrai piešķirtā publiskā finansējuma pozitīvo ietekmi uz kohēziju, izaugsmi un nodarbinātību; un novērtēšanas procesā attiecīgi jāņem vērā konkurences noteikumi;

22.

pieņem zināšanai tirgus ekonomikas dalībnieka principu, ko Komisija izmanto par kritēriju, tomēr pauž dziļas bažas par šā principa piemērošanas ietekmi uz infrastruktūras nozarēm, kurās valsts loma ir vēsturiski un institucionāli neaizstājama: ņemot vērā nepieciešamo ieguldījumu apjomu un to, ka ieguldījumu izmaksu atgūšanu nav iespējams pilnībā novelt uz infrastruktūras izmantotājiem, liela ieguldījumu daļa infrastruktūrā privātam investoram pamatā nav iespējama. Pieņēmums, ka valsti var pielīdzināt privātam operatoram, un abstrahēšanās no jebkādiem sociāliem, reģionālās politikas un nozaru jautājumiem ir attālināti no realitātes un sabiedrībai bīstami, ja to piemēro intervences pasākumiem teritoriju infrastruktūras jomā, jo teritorijas pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevuma būtisku daļu;

23.

aicina Komisiju ņemt vērā, ka publiskās intervences pasākumi infrastruktūras izbūves un paplašināšanas atbalstam (15) un pasākumi, ar ko iedzīvotājiem kompensē apgrūtināto piekļuvi, bieži ir faktiski vispārēji ekonomikas politikas pasākumi, kas nav valsts atbalsts, bet gan vispārējas nozīmes pakalpojumi. Tāpēc Komiteja mudina Komisiju turpināt modernizēt noteikumus valsts atbalsta jomā, ņemot vērā galvenos principus, kas ir publiskās politikas un valsts institucionālās lomas pamatā; norāda, ka lidostas – tāpat kā autoceļi un dzelzceļi – pilda sabiedriskas infrastruktūras funkcijas;

24.

mudina Komisiju turpināt modernizēt noteikumus, lai panāktu reālu vienkāršošanu, koncentrējot pūliņus uz situācijām un gadījumiem, kuri visvairāk kropļo konkurenci un patiešām apdraud iekšējā tirgus integritāti;

25.

piekrīt, ka ir vajadzīgi noteikumi, ar ko Eiropas ekonomikas zonā tiek nodrošināti līdzvērtīgi konkurences apstākļi visiem uzņēmumiem, kuri darbojas gaisa satiksmes jomā, līdz minimumam samazinot kropļojošus publiskas intervences pasākumus attiecīgajos tirgos, un tiek novērstas subsīdiju sacensības dalībvalstu starpā;

26.

tomēr uzskata, ka Komisijai jākoncentrē centieni uz lielajām lidostām un ka atbalsta pasākumi mazām lidostām, kas gadā vidēji apkalpo mazāk par 300 000 pasažieru, nav iekļaujami valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā, jo tie nevar ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, un šādas lidostas nav strukturāli spējīgas segt darbības un ieguldījumu izmaksas. Komiteja uzsver, ka Komisija ar 2011. gada 20. decembra Lēmumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, 300 000 pasažieru robežvērtību jau ir atzinusi par atbilstīgu, tomēr attiecinot to tikai uz gaisa satiksmi ar salām vai ostām, kā arī nosakot zemāku robežvērtību ar lidostām saistītiem VTNP. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju saskaņotākā un vienkāršotākā veidā attiekties pret robežvērtībām dažādos juridiskajos noteikumos un attiecīgi grozīt jauno pamatnostādņu priekšlikumu, konkrētāk, tā 80. punkta 1. apakšpunktu un 80. punkta 2. apakšpunktu attiecībā uz lidostu klasifikāciju, 92. punktu par atbalsta intensitāti, kurā vajadzētu paredzēt izveidot lidostu kategoriju ar mazāk nekā 300 000 pasažieru, kā arī minētā Lēmuma 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu;

27.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija nolēmusi veltīt uzmanību to lidostu kategorijai, kuru jauda, ņemot vērā pasažieru plūsmu gadā, ir ļoti ierobežota, un atzinusi šo lidostu, kā arī lidostu, kas apkalpo līdz pieciem miljoniem pasažieru gadā, strukturālo nespēju segt ieguldījumu un darbības izmaksas bez publiskā sektora atbalsta. Komiteja vienlaikus tomēr pauž nožēlu, ka līdzvērtīgi un konsekventi apsvērumi nav ņemti vērā attiecībā uz šīm lidostām sniedzamā atbalsta saderīguma kritērijiem (16);

28.

īpaši uzsver, ka šīm lidostām ir raksturīgs:

—

ierobežots pasažieru skaits,

—

slikta piekļuve reģionam, kurā tās atrodas, attāluma vai orogrāfisku iemeslu dēļ, vai tādēļ, ka nav infrastruktūras alternatīviem savienojumiem ar apkārt esošo teritoriju,

—

maza izmantošanas zona un notā izrietošās ierobežotas attīstības perspektīvas;

29.

norāda, ka lielā daļā gadījumu runa ir par mazām lidostām, kuras, ņemot vērā transporta jaudu, būtu grūti vai pat neiespējami aizstāt ar alternatīvām lidostām vai citiem sabiedriskā transporta veidiem: iespējamā mazo lidostu pasažieru pārdale nemaz neietekmētu alternatīvo lidostu satiksmes apjomu;

30.

tāpēc uzskata, ka minēto lidostu finansējums nav uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē, jo tas nespēj kropļot konkurenci un mainīt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tāpēc šādu finansējumu nevajadzētu iekļaut jauno pamatnostādņu piemērošanas jomā;

31.

ierosina (17), ka pārejas periodu līdz 10 gadiem, kura laikā Eiropas Komisija nosaka, ka valsts atbalsts ir saderīgs ar lidostu darbību, piemēro vienīgi tām lidostām, kuru plūsma pārsniedz 1 miljonu pasažieru gadā. Ierosinātajam aizliegumam nevajadzētu izraisīt mazāko lidostu plaša mēroga slēgšanu. Tāpat ierosina, ka tabulā, kurā norādīta maksimālā ieguldījumu atbalsta intensitāte, to lidostu kategorija, kuru plūsma ir mazāk nekā 1 miljons pasažieru gadā, būtu jāpārdēvē par lidostām ar plūsmu no 300 000 līdz 1 miljonam pasažieru gadā;

32.

piekrīt Eiropas Komisijai, ka jāizvairās no nerentablu lidostu skaita palielināšanās un liekas jaudas radīšanas, taču uzskata: tā kā nav juridiska pamata, lai finansējumu uzskatītu par valsts atbalstu (tāpat kā attiecībā uz mazajām vietējas nozīmes lidostām), noteikumi par valsts atbalstu nebūtu jāattiecina uz šiem ieteikumiem, kuru mērķis ir vienotā tirgus integritātes labad nepieļaut dalībvalstu savstarpējās konkurences kropļošanu, nevis novērtēt valdību publiskā sektora izdevumu kvalitāti;

33.

pieņem zināšanai, ka Komisija lidostu izveidi un uzturēšanu uzskata par tādu gadījumu grupu, kuriem var piešķirt kompensāciju par tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, taču uzskata, ka piemērošanas joma viennozīmīgi ir pārāk šaura;

34.

uzskata, ka jāapsver lidostu saglabāšana arī nomaļos apgabalos, kuri bez šīs lidostas būtu nošķirti no pārējās ES tik lielā mērā, ka tas ietekmētu sociālo un ekonomikas attīstību;

35.

norāda, ka dalībvalstu un reģionālo un vietējo pašvaldību kompetencē ir noteikt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes uzdevumus un Komisija var pārbaudīt tikai acīmredzamas kļūdas;

36.

uzskata, ka lidostu izveide un uzturēšana īpaši atbilst sabiedrības interesēm, ja tā uzlabo infrastruktūru neattīstītā reģionā, tādējādi šim reģionam paverot perspektīvu ekonomiski attīstīties;

37.

uzskata, ka ir jāīsteno Eiropas pārrobežu reģionu sadarbības politika to reģionālo lidostu koordinēšanai un/vai izveidei, kuras apkalpo reģionus, kas ietver vairāk nekā vienu dalībvalsti;

38.

konstatē, ka Eiropas Komisija ir atzinusi: atbalsts mazo reģionālo lidostu darbībai lielā mērā atkarīgs no to nespējas segt savas darbības izmaksas. Komisija arī uzskata, ka ne ilgāk kā desmit gadu laikā šādas lidostas izdosies pārorientēt uz tādām pārvaldības metodēm, kas vērstas uz tirgu, ļaujot atgūt pietiekami daudz resursu, lai segtu darbības izmaksas;

39.

pauž lielas šaubas, ka, ņemot vērā mazo reģionālo lidostu tirgus īpatnības, šāda pāreja var īstenoties, pirms lidostas apkalpoto pasažieru skaits pārsniedzis 1 miljonu gadā, ne tikai Komisijas paredzēto 10 gadu laikā;

40.

principā piekrīt Eiropas Komisijas pieejai, kas vērsta uz tirgu un publisko resursu piešķiršanu efektīviem lidostu modeļiem, lai izvairītos no neefektīvu lidostu skaita palielināšanās un aizsargātu konkurenci lidostu un gaisa satiksmes uzņēmumu starpā;

41.

tomēr uzskata, ka metode, ar kuras palīdzību Komisija iecerējusi sasniegt minētos mērķus, ir nepiemērota, jo tajā ignorēts fakts, ka atkarībā no lidostu lieluma un iezīmēm tirgus dinamika ir ļoti atšķirīga un līdz ar to lidostu pārvaldības uzņēmumi tikai šķietami darbojas vienā un tajā pašā tirgū;

42.

norāda: Starptautiskā Lidostu padome (ACI) nesen veiktā analīzē (18) uzsvērusi, ka 80 % no lidostas izmaksām ir nemainīgās izmaksas, kas nav atkarīgas no pasažieru skaita un ir saistītas gan ar infrastruktūru, gan ar darbības izmaksām, kuras lielā mērā izriet no drošības prasībām: tas sadārdzina viena pasažiera izmaksas, padarot tās daudz augstākas nekā lielā lidostā, kur nemainīgās izmaksas iespējams sadalīt uz lielāku skaitu pasažieru, un mazajām lidostām ievērojami apgrūtina ienākumu un izdevumu līdzsvara panākšanu;

43.

uzsver arī, ka mazajām lidostām ir raksturīgi strukturāli konkurences trūkumi, kas tām neļauj kompensēt nemainīgās izmaksas ne ar komercieņēmumiem, kas ir cieši saistīti ar tranzīta pasažieru apjomu, ne ar gaisa satiksmes uzņēmumu lidostu nodevu paaugstināšanu, kas padarītu vēl nepievilcīgāku ielidošanu šajās lidostās, kuras jau tāpat atrodas neizdevīgā situācijā to ierobežotās izmantošanas zonas un nepietiekamo savienojumu dēļ, tādējādi liekot gaisa satiksmes uzņēmumiem pievērsties lielākām lidostām;

44.

norāda arī, ka lielai daļai mazo lidostu, kas apkalpo no 300 000 līdz 1 miljonam pasažieru gadā, ir tendence arī turpmāk palikt mazām, ņemot vērā nelabvēlīgos apstākļus teritorijās, kurās tās atrodas (salas, kalni, atrašanās tālu no centra, infrastruktūras neesamība, nepietiekami intermodālie savienojumi utt.). Tomēr to īpatsvars galvenajā un vispārējā TEN-T tīklā ir aptuveni 20 % (19); tādējādi tām ir būtiska loma Eiropas mēroga tīklu nākotnē un stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto savienojamības mērķu sasniegšanā;

45.

uzsver, ka nesen veikta analīze (20) liecina: salīdzinājumā ar kopējiem zaudējumiem, kas radušies lidostām ar mazāk nekā 1 miljonu pasažieru gadā, proti, 445 miljoni euro gadā, minēto lidostu ieguldījums ES IKP pieauguma jomā ir 16,15 miljardi euro gadā un 265 000 darbvietu;

46.

tāpēc uzskata, ka ar jaunajām pamatnostādnēm – arī pēc maksimālā 10 gadu perioda beigām – nevajadzētu aizliegt atbalstu to lidostu darbībai, kuras apkalpo mazāk nekā 1 miljonu pasažieru gadā, kā arī atbalstu tālāko reģionu lidostām: šāds atbalsts ir vienīgais instruments, lai izlīdzinātu iepriekš minēto strukturālo trūkumu radītos kropļojumus, un tā radītās labvēlīgās ārējās ietekmes dēļ šis atbalsts ir pilnībā pamatots;

47.

aicina Komisiju atzīt, ka labumam, ko mazajām reģionālajām lidostām piešķirtais valsts atbalsts rada Savienības iedzīvotājiem, jābūt prioritāram salīdzinājumā ar tikai finansiāla un saimnieciska rakstura apsvērumiem;

48.

atgādina Komisijai galvenos pozitīvās ietekmes veidus, ko rada plašs un diferencēts mazo reģionālo lidostu piedāvājums: mobilitātes palielināšanās ne tikai valsts iekšienē, bet it īpaši arī Eiropas mērogā, pateicoties lielākam konkurences spiedienam uz gaisa satiksmes tarifiem un izmaksu samazināšanai; kā arī Savienības sociālās, kultūras un teritoriālās kohēzijas nostiprināšana;

49.

piekrīt nepieciešamībai uzraudzīt, lai publiskais atbalsts mazajām lidostām netiktu izmantots citu saņēmēju, nevis lidostas infrastruktūru šķērssubsidēšanai;

50.

aicina pārejas perioda beigas uzskatīt par termiņa vidusposma pārskatu, kas neizslēdz iespēju arī pēc pārejas perioda beigām turpināt piešķirt darbības atbalstu, ja turpina pastāvēt attiecīgi priekšnoteikumi. Turklāt Komiteja ierosina, lai, līdzīgi kā tas paredzēts ieguldījumu atbalstam, atbalsts darbībai tiktu pielāgots proporcionāli lidostas lielumam un iespējamai tās pārvaldības efektivitātes palielināšanai; šis atbalsts nevar un nedrīkst būt stingri noteikts 10 % apmērā gadā visām lidostām bez izšķirības;

51.

uzskata, ka maksimālais 24 mēnešu laikposms, kas paredzēts jaunu maršrutu izveidošanai, būtu jāsaprot arī kā 24 mēneši, kuri nav secīgi, jo mazajās lidostās ir īpaši izplatīts bieži vien ar tūrismu saistīto sezonālo lidojumu uzņēmējdarbības modelis;

52.

pauž bažas, ka Komisijas ierosinātās no lieluma atkarīgās stingrās finansēšanas kvotas ieguldījumu izmaksu segšanai noteiktas, neņemot vērā dažādu gadījumu specifiku, tāpēc aicina Komisiju, pamatojoties uz tās līdzšinējo lēmumu pieņemšanas praksi, atbalstu piešķirt elastīgi, ja lidosta kalpo kopējam mērķim (galvenokārt transporta savienojumi, reģiona attīstība), ja ir sagaidāms, ka tās darbība ilgtermiņā būs rentabla, ņemot vērā satiksmes prognozes un uzņēmējdarbības plānu, un ja pasažieriem un aviosabiedrībām ir nodrošināta nediskriminējoša piekļuve; uzskata par neatbilstīgu priekšlikumu noteikt valsts atbalsta lielumu atkarībā no ieguldījumiem šādās lidostās, kurām ieguldījumu sekmīga rezultāta gadījumā ir tiesības uz atbalsta maksājumu, augstākais, 25 % apmērā; ierosina noteikt, ka 25 % likme nav pilnībā saistīta ar atmaksājamo avansa maksājumu;

53.

norāda uz nozares analīzes rezultātiem (21), kas liecina, ka lidostām izdodas sasniegt konkurētspējīgus apjomradītus ietaupījumus tikai tad, ja gadā ir sasniegts 5 miljonu pasažieru slieksnis: Eiropas Komisija pati atzinusi, ka lidostām kuras apkalpo 3–5 miljonus pasažieru gadā, ne vienmēr izdodas segt visas savas izmaksas;

54.

mudina atbalstīt plānus par lidostu esošo infrastruktūru pārveidošanu reģionālajos centros, kuri būtu saskaņoti ar reģionālā transporta intermodalitātes attīstību; piekrīt, ka Savienībai, kā atzīts jau 2011. gada Baltajā grāmatā par transporta politiku (22), steidzami jāveic pasākumi visu transporta veidu integrācijai, jo sevišķi dzelzceļa un gaisa satiksmes modālai integrācijai, un aicina Komisiju turpināt valsts atbalsta modernizāciju, lai jaunie noteikumi atvieglotu publiskās intervences pasākumus ar mērķi novērst minētos gaisa transporta sistēmas infrastruktūras bīstamos trūkumus un modālo sadrumstalotību, uzskatot tos par publiskās politikas neatņemamu sastāvdaļu Eiropas iedzīvotāju mobilitātes atbalstam;

55.

atgādina, ka Eiropas ekonomikā aviācija ir būtiski svarīga gan Savienības iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem; tā ir radījusi vairāk nekā 5 miljonus darbvietu, un tās devums Eiropas IKP ir 365 miljardi euro jeb 2,4 %. Tas ir nozīmīgs ieguldījums ekonomikas izaugsmē, nodarbinātībā, tūrismā, cilvēku savstarpējos kontaktos, kā arī Savienības reģionālajā un sociālajā kohēzijā, un aviācijai joprojām ir ļoti svarīga loma, lai savienotu Eiropu ar pārējo pasauli;

56.

piekrīt, ka ar negodīgu praksi nedrīkst kropļot konkurenci ne ES iekšienē, ne ārpus tās. Komiteja aicina Komisiju nodrošināt, ka centieni īstenot iekšējo tirgu neierobežo Savienības spēju sastapties ar izaicinājumiem globālajā konkurencē ar valstīm, kas šobrīd ir mūsu galvenās konkurentes un salīdzinājumā ar kurām pati Komisija ir novērojusi satraucošu un pieaugošu Eiropas aviācijas konkurētspējas zudumu (23);

57.

uzskata, ka konkurence attiecībā uz jauniem maršrutiem neaprobežojas ar Eiropu, bet ir globāla. Ja nomaļie reģioni vēlas saglabāt konkurētspēju vai kļūt saimnieciski konkurētspējīgi, ir vajadzīgs atbalsts savienojamības uzlabošanai, lai mazinātu risku, kas raksturīgs jaunu maršrutu ekspluatācijas uzsākšanai. Šādi savienojumi ar galamērķiem ārpus ES teritorijas kļūst aizvien nozīmīgāki, lai uzturētu un attīstītu savienojumus ar jau esošiem un jauniem tirgiem un tiešo saimniecisko labumu, ko tie var sniegt, un ar zināmiem nosacījumiem varētu atbalstīt arī šādus maršrutus un savienojumus;

58.

atgādina, ka Savienības stingrā kontroles sistēma valsts atbalsta jomā pasaulē ir unikāla un ka Eiropas aviācija nevar konkurēt globālā līmenī, ja tiek ignorēts milzīgais publiskais finansējums, ko lidostu infrastruktūrā un gaisa satiksmes uzņēmumos turpina ieguldīt ASV, Āzijā un Vidējos Austrumos. Tas bīstami ietekmē ES konkurētspēju: modernizācijā šo scenāriju nedrīkst ignorēt, un Savienība šobrīd nevar atļauties saglabāt ierobežojošu pieeju, it īpaši attiecībā uz publisko atbalstu infrastruktūrai, tādējādi riskējot vēl vairāk apdraudēt Eiropas aviācijas nozares un visas ES ekonomikas konkurētspēju.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/18

1.

atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada 27. jūnija paziņojumu un novērtējumus, kuru pamatā ir divas makroreģionu stratēģijas (Donavas reģionam un Baltijas jūras reģionam), kas pašreiz tiek īstenotas. Komiteja arī atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus precizēt makroreģionu stratēģiju koncepciju, kā arī ieteikumus turpmākajiem pasākumiem, ņemot vērā pastāvīgo darbu saistībā ar pašreizējām makroreģionu stratēģijām un rīcības plānu Atlantijas jūras reģionam, stratēģiju, kuru šobrīd izstrādā Adrijas un Jonijas reģionam, makroreģionālo stratēģiju Alpu reģionam, kā arī jebkuru citu nākotnē izstrādātu stratēģiju;

2.

atzinīgi vērtē Padomes 2013. gada 22. oktobra secinājumus par makroreģionu stratēģiju pievienoto vērtību, kuros uzsvērta to nozīme pastāvošajos makroreģionos un ieteikts Komisijai un dalībvalstīm, kad tas ir atbilstoši, izmantot makroreģionālās pieejas labāko praksi arī mazāka mēroga un intensitātes sadarbībā;

3.

piekrīt Komisijai, ka makroreģionālās un jūras baseinu stratēģiskās pieejas izstrādā, vadoties no līdzīgiem uzdevumiem, jo to pamatā ir viena un tā pati filozofija, tām ir vienādi mērķi, tajās izmato vienādu pasākumu klāstu attiecīgajās teritorijās un tās iekļaujas vienā un tai pašā Eiropas Savienības politikas jomā. Abu veidu stratēģijas ļauj īstenot daudznozaru sadarbību un daudzlīmeņu pārvaldību. RK aicina Komisiju noskaidrot, kādā veidā, turpmāk īstenojot abas pieejas, iespējams savstarpēji mācīties;

4.

pauž gandarījumu par Komisijas ziņojuma saistībā ar jauno plānošanas periodu 2014.–2020. gadam laicīgu sagatavošanu un atgādina, ka RK jau savā atzinumā “Stratēģija Ziemeļjūras un Lamanša reģionam” (CdR 99/2010 fin) ir aicinājusi izstrādāt Zaļo grāmatu, kurā Komisija precīzāk izpētītu un izklāstītu makroreģionu lomu un funkcijas;

5.

atkārtoti pauž atbalstu makroreģionu stratēģiju izstrādei un īstenošanai, kā arī uzsver politisko un stratēģisko nozīmīgumu līdz šim paveiktajam darbam, kas saistīts ar Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona stratēģijām un sekmē sadarbību šajos makroreģionos gan starp ES valstīm, gan ar valstīm ārpus ES. Minētās stratēģijas var uzskatīt par piemēru, kā izmantot jaunas pieejas sadarbībā un virzīt Eiropas integrāciju;

6.

norāda, ka makroreģionu stratēģiju izstrādes pamatprincipi iekļauj sadarbības radīto sinerģiju, kura rodas, meklējot risinājumus problēmām, kas skar konkrētu ģeogrāfisku teritoriju, vai ierosmes attiecīgās teritorijas potenciāla īstenošanā. Svarīga ir arī pieejamo resursu koordinācija un esošo iestāžu sadarbības veicināšana, jo sevišķi, ņemot vērā reģionālo un vietējo pašvaldību lomu un neradot papildu administratīvo līmeni;

7.

uzsver ES pievienoto vērtību makroreģionu stratēģiju izstrādē un īstenošanā un norāda Eiropas Komisijas nozīmi; Komisija arī turpmāk būs dalībvalstu sadarbības galvenā stratēģiskā koordinatore makroreģionu stratēģiju izstrādē un īstenošanā;

8.

norāda, ka Komisija izteikusi būtisku ierosinājumu, proti, ka jautājumi saistībā ar makroreģionu stratēģijām būtu regulāri jāapspriež attiecīgajās nozaru padomēs. Apstiprinot un atbalstot stratēģiju, Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme;

9.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis atbalstīt inovatīvu pārvaldes pieeju izstrādi, kā arī reģionus, pašvaldības un Eiropas struktūras, sevišķi ETSG un citus teritoriālās sadarbības instrumentus, piemēram, darba kopienas, iesaistīt patiesi kopīgā lēmumu pieņemšanas procesā, īpaši, izstrādājot un īstenojot makroreģionālas stratēģijas. Reģionu komiteja uzsver, ka vēl vairāk varētu palielināt pievienoto vērtību, ko ETSG un citi teritoriālās sadarbības instrumenti sniedz makroreģionālu stratēģiju jomā;

10.

uzskata, ka ir jāsekmē vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbība, un tā jāpaplašina, ietverot dažādas Savienības politikas jomas, lai to varētu īstenot dažādās nozarēs. Makroreģionu stratēģijas būtu jāizmanto kā sadarbības instrumenti starp vietējo un reģionālo līmeni, dalībvalstīm un ES, lai atbalstītu šos mērķus;

11.

pieņem zināšanai Komisijas ziņojumā iekļautos svarīgākos novērojumus par makroreģionos līdz šim paveikto stratēģiju izstrādes jomā; tiek veltīta lielāka uzmanība pieejamajiem resursiem, lai sasniegtu kopīgos mērķus, sekmēta starpnozaru pieeja, piemēram, vides jautājumiem un reģionu konkurētspējas paaugstināšanai, un sekmēta sadarbība starp iesaistītajām valstīm un starp dažādām valsts līmeņa iesaistītajām pusēm;

12.

balstoties uz ziņojumā sniegto informāciju, norāda, ka pieeja makroreģionu stratēģijām sniegusi konkrētu pievienoto vērtību, lai veicinātu sociālo, ekonomisko un reģionālo kohēziju Eiropā;

13.

norāda, ka pašreizējās makroreģionu stratēģijās plaši un daudzveidīgi uzsvērtas prioritātes, kuru īstenošanai vajadzīga cieša sadarbība. Pārskatītajā Baltijas jūras reģiona stratēģijā pavisam ir 17 prioritāšu jomas un pieci horizontāli pasākumi, savukārt Donavas reģiona stratēģijā ir 11 prioritāšu jomas. Tematikā iekļauti tādi jautājumi kā nepieciešamība sadarboties transporta jomā, vide, uzņēmējdarbība un ekonomika, kvalifikācija un kultūra, kā arī labklājība. Rīcības plānā Baltijas jūras reģiona stratēģijas īstenošanai norādītas vairāk nekā 100 pamatiniciatīvas, savukārt Donavas reģiona stratēģijā iekļauti vairāk nekā 400 sadarbības projekti, no kuriem 150 jau tiek īstenoti;

14.

norāda, cik svarīga ir iespēja īstenošanas gaitā atkārtoti izvērtēt makroreģionālo stratēģiju prioritātes, ja būtiski mainās apstākļi vai ja to liek darīt gūtā pieredze. Tādējādi īstenošanas procesā resursi tiks novirzīti mērķtiecīgi;

15.

norāda, ka ir svarīgi makroreģionu stratēģijas balstīt uz skaidri definētiem reāliem mērķiem ar makroreģionāliem aspektiem; būtu jāveic nepārtraukta šo mērķu īstenošanas uzraudzība un vērtēšana, kurā iesaistīti visi attiecīgie dalībnieki;

16.

uzsver praktisko sadarbības projektu būtisko lomu, jo tie makroreģionu stratēģijām rada īstu pievienoto vērtību. Praktiskās īstenošanas posmā būtu jāveltī vairāk uzmanības iespējām radīt jaunus un inovatīvus projektus, kas tieši atbilst makroreģionu stratēģijās izvirzītajiem mērķiem. Šobrīd sadarbību projektu īstenošanā lielākoties nosaka ar finanšu instrumentiem saistīti noteikumi, un inovācijai ir ļoti maz iespēju. Tā nav visatbilstošākā pieeja, lai sekmētu makroreģionālo stratēģiju īstenošanu. Turpmāk būs vajadzīga elastīga pieeja atsevišķu finanšu instrumentu izmantošanā, kā arī jāuzlabo dažādu finanšu instrumentu koordinēšanas iespējas. Vairāk jācenšas vienkāršot arī noteikumus, kas attiecas uz finanšu instrumentiem. Komiteja uzsver, ka īpaši svarīga nozīme ir programmai INTERREG B, kuras mērķis ir laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam īstenot sadarbības projektus makroreģionos;

17.

uzsver, ka turpmāk būtu jāizmanto stratēģiskāka pieeja projektu izstrādē, kas atbilst stratēģijai “Eiropa 2020”, Kopienas vadlīnijām 2014.–2020. gada plānošanas periodā, kā arī valstu un reģionu stratēģijām un programmām. To projektu izstrādē, kas atbalsta makroreģionu stratēģiju īstenošanu, ir svarīgi sekmēt sadarbību nozarēs un prioritāšu jomās, kā arī izmantot pietiekami elastīgu pieeju un reaģēt, lai izmantotu jaunas iespējas un risinātu jaunas problēmas;

18.

uzsver nepieciešamību sekmēt jaunus sadarbības veidus un jaunu projektu iniciatīvas, un kā piemēru norāda sākuma kapitāla nodrošināšanu jaunu sadarbības kopuzņēmumu veidošanai. Pirmajā pieteikumu kārtā par Baltijas jūras reģiona stratēģiju, izmantojot Seed Money Facility, tika piešķirts finansējums 14 sagatavošanas projektiem, lai izstrādātu sadarbības projektus stratēģijas īstenošanas atbalstam. Arī saistībā ar Donavas reģiona stratēģiju veiksmīgi tika sniegts atbalsts līdzīgā projektu sagatavošanas darbā;

19.

aicina makroreģionālajās stratēģijās iesaistītās dalībvalstis un Eiropas Komisiju, izstrādājot ES daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kopīgi apsvērt, kā vislabāk sekmēt starptautiskus projektus kā valsts un reģionālo programmu daļu. Dalībvalstīm, pamatojoties uz Komisijas vadlīnijām, nepārprotami jāapliecina dažādu ES finansēšanas programmu un makroreģionālo stratēģiju īstenošanas saikne un, ja iespējams, jānorāda valsts finanšu instrumenti, kurus varētu izmantot šim nolūkam;

20.

uzsver prioritāšu jomu un horizontālo pasākumu koordinatoru sadarbības būtisko nozīmi Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona stratēģiju īstenošanā, kā arī reģionālā un vietējā līmeņa sadarbību tādu jaunu projektu izstrādē, kas sekmē makroreģionu stratēģijās izvirzīto mērķu sasniegšanu. Šiem dalībniekiem būtu jānodrošina arī atbilstoši darbības apstākļi. Eiropas Komisija un attiecīgie dalībnieki tiek aicināti izvērtēt visas iespējas, lai nodrošinātu nozīmīgāko jomu koordinatoriem un horizontālo pasākumu īstenotājiem vienkārši pieejamu un uzticamu finansiālu atbalstu;

21.

norāda: lai gan Komisija ir precizējusi pārvaldības struktūras Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona stratēģijām, kā arī noteikusi uzdevumus un atbildību dažādām iesaistītajām pusēm (valstu kontaktpunkti, prioritāšu jomu koordinatori, horizontālo pasākumu vadītāji un pamatprojektu virzītāji), saskaņā ar Komisijas veikto aptauju pārvaldība vēl aizvien uzskatāma par problemātisku jautājumu. Reģionu komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt pašreizējo pārvaldības struktūru saskaņošanas iespējas. Būtu jāturpina vietējā un reģionālā līmeņa lomas stiprināšana;

22.

uzsver, ka ir svarīgi sniegt informāciju par makroreģionālo stratēģiju mērķiem un īstenot pastāvīgu sadarbību, iesaistot iespējami lielāku skaitu ieinteresēto pušu, lai veidotu izpratni par Eiropas sadarbību un sekmētu stingru apņemšanos īstenot stratēģijas. Komiteja uzskata, ka būtu jāizstrādā pamatnostādnes gan makroreģionu, gan valstu līmenī, lai atbalstītu saziņu un ieinteresēto pušu pasākumus. Plašāk būtu jāizmanto digitālās informācijas platformu iespējas, lai apmainītos ar pieredzi un izmantotu labākās prakses piemērus, īstenojot projektus:

23.

norāda, ka augsta līmeņa politiķiem ir jāapliecina stingra apņemšanās un jāuzņemas vadošā loma, lai visās iesaistītajās valstīs panāktu progresu stratēģijas īstenošanā. Jānodrošina saistību izpilde dalībvalstu līmenī, lai iespējami labāk atbalstītu vietējā un reģionālā līmeņa centienus stratēģijas īstenošanā;

24.

atzinīgi vērtē atsevišķo pārskatu par vadības stiprināšanu pašreizējās stratēģijās, kas jāveic saistībā ar ikgadējiem stratēģiju forumiem 2014. gadā;

25.

vērš uzmanību uz iepriekšējiem atzinumiem par pārskatīto Baltijas jūras reģiona stratēģiju (2012. gadā), Donavas reģiona stratēģiju (2011. gadā), Adrijas–Jonijas jūras makroreģiona teritoriālo sadarbību Vidusjūras reģionā (2011. gadā) un uz stratēģiju Ziemeļjūras un Lamanša reģionam (2010. gadā). Komiteja šajos atzinumos stingri uzsvēra daudzlīmeņu pārvaldības nozīmīgumu stratēģiju īstenošanā. Visu ieinteresēto pušu konsekventa un stabila iesaistīšana ir ļoti svarīga, lai sasniegtu stratēģijā izvirzītos mērķus un to veiksmīgi īstenotu;

26.

uzskata, ka būtu jāņem vērā Komisijas priekšlikums par sabiedrisko un citu ES institucionālo forumu iespējamu iekļaušanu stratēģiju pārvaldībā, un ierosina izskatīt organizāciju iesaistīšanas veidus. Dažādas organizācijas un sadarbības platformas var vēl efektīvāk darboties kā instrumenti, ar kuru palīdzību iesaistīt dalībniekus makroreģionu stratēģijas īstenošanā. Komiteja no savas puses ir gatava sadarboties dažādos ekspertu forumos;

27.

norāda, ka Komisijas veiktajā aptaujā trešdaļa respondentu atbildējuši, ka daudzlīmeņu pārvaldības princips pilnībā netika atspoguļots dalībvalstu vai projektu īstenošanas līmeņa politikas pamatnostādnēs vai lēmumos par projektu īstenošanu. Komiteja uzskata, ka būtu vairāk jāuzsver daudzlīmeņu pārvaldības principu stiprināšana, īpaši stratēģijas īstenošanā. Šim nolūkam sadarbībā ar Komisiju būs jāizstrādā pasākumi, īpaši stratēģijā iesaistītajās dalībvalstīs;

28.

norāda, ka būtu jāpastiprina ne tikai vietējo un reģionālo pašvaldību, bet arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iespējas iesaistīties makroreģionu stratēģiju īstenošanā saskaņā ar partnerības un caurskatāmības principiem. Visos makroreģionu stratēģiju īstenošanas pārvaldības līmeņos jāiekļauj regulāras konsultācijas ar vietējām pašvaldībām un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

29.

norāda, ka Adrijas un Jonijas reģiona stratēģijas izstrādē būtu jāņem vērā pozitīvā pieredze saistībā ar pašreizējo Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona stratēģiju īstenošanu, un īpaši šajā gadījumā ierosina ciešāku sadarbību starp dažādām makroreģionu stratēģijām;

30.

atgādina, ka vienbalsīgi pieņemtajā atzinumā “Stratēģija Ziemeļjūras un Lamanša reģionam” (CdR 99/2010 fin) RK aicināja izveidot makroreģionālo stratēģiju Ziemeļjūras un Lamanša reģionam, ņemot vērā šajā reģionā esošās problēmas, un pauž nožēlu, ka Komisija līdz šim nav nākusi klajā ar paziņojumu par integrētās jūrniecības politikas īstenošanu paplašinātajā Ziemeļjūras reģionā;

31.

tāpat atzinīgi vērtētu, ja pirms turpmāku jūras baseinu stratēģiju izstrādes tiktu novērtēta jūras baseinu stratēģiju efektivitāte un tā tiktu salīdzināta ar līdzšinējās makroreģionu stratēģijās gūto pieredzi;

32.

atkārtoti pauž iepriekšējos RK atzinumos izteikto viedokli par dažādu dalībnieku iespējamo iesaisti makroreģionu stratēģiju īstenošanā. Lēmumu pieņemšanai jābūt pārredzamai, informācijas apmaiņai – visaptverošai, un ir jāizstrādā kopīgi darbības principi visos līmeņos;

33.

aicina Eiropas Komisiju un Padomi atbalstīt turpmāko makroreģionālo stratēģiju un ar tām saistīto rīcības plānu izstrādi ciešā sadarbībā ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm. Tam būtu jānodrošina arī inovatīvas pārvaldības sistēmas, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām piešķirtu reālu lomu koplēmumu pieņemšanā, kad veido un īsteno minētās stratēģijas;

34.

uzsver, ka makroreģionu stratēģijās jāpievēršas tām reģionālajām problēmām, kuras atsevišķas dalībvalstis savā reģionā nevar atrisināt vai saskaras ar nopietnām grūtībām to risināšanā, vai arī tās ir tik raksturīgas konkrētajam makroreģionam, ka jārisina plašākā ES politikas kontekstā. Tāpēc makroreģionu stratēģijām jābūt vērstām ne tikai uz kopējām reģionu interesēm, bet arī jāpiedāvā konkrēti pielāgoti risinājumi īpašām reģionālajām problēmām. Efektīvi transporta sakari makroreģionā ir viens no sadarbības pamatnosacījumiem, un Komiteja uzskata, ka tas būtu jāņem vērā jaunu stratēģiju izstrādē. Vēl viens būtiski nozīmīgs jautājums daudzu ES teritoriju nākotnei ir demogrāfiskais stāvoklis: ar to saistītās specifiskās problēmas atbilst makroreģionu ģeogrāfiskajam aspektam;

35.

atbalsta Komisijas viedokli par nepieciešamību meklēt atbilstošus veidus sadarbības un reģionālās integrācijas sekmēšanai, kā arī turpināt atbalstīt esošos sadarbības veidus, kas ir bijuši lietderīgi un efektīvi, un makroreģionu stratēģijas ir viena no iespējām;

36.

aicina dalībvalstis novērtēt jauno makroreģionālo stratēģiju izstrādi, ņemot vērā kopīgās problēmas un iespējas attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā, kā arī sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas principus un tādēļ īpašu uzmanību veltot lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiska vai pastāvīga ekonomiska vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējiem ziemeļu reģioniem ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salām un pārrobežu un kalnu reģioniem . Izvirzot stratēģijas mērķus, diskusijā savlaicīgi būtu jāiesaista vietējais un reģionālais līmenis, kā tas bija Baltijas jūras reģiona stratēģijas izstrādes gadījumā. Turklāt nedrīkst aizmirst šajā procesā iesaistīt pilsonisko sabiedrību. Vietējā un reģionālā līmeņa un pilsoniskās sabiedrības izpratne par reģiona vajadzībām un potenciālu, kā arī esošie vietējās sadarbības tīkli nodrošina stabilu pamatu stratēģijas izstrādē un īstenošanā;

37.

norāda, ka Padome, ierosinot turpināt darbu, lai optimāli izmantotu Ziemeļu dimensiju un tās partnerības Baltijas jūras reģiona stratēģijas īstenošanā, ņēma vērā viedokli, kas pausts Komitejas atzinumā par pārskatīto ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam (CdR1272/2012 fin). Donavas reģiona stratēģija ir ļoti svarīga, lai sekmētu sadarbību 14 valstīs, tostarp ES valstīs un trešās valstīs;

38.

uzsver, ka makroreģionu stratēģijām būtu jāstiprina ES un konkrēta makroreģiona pozīcijas, kā arī sadarbība reģionu ietvaros un ar reģioniem ārpus ES. Lai gan tās ir ES stratēģijas, bez sadarbības ar trešām partnervalstīm vai vienošanās par prioritātēm nebūs iespējams sasniegt daudzus tajās izvirzītos mērķus. Sadarbība ar reģioniem ārpus ES ir ļoti svarīga gan Baltijas jūras reģiona, gan Donavas reģiona stratēģijas īstenošanā ne tikai saistībā ar makroreģionu saimnieciskās konkurētspējas un kohēzijas sekmēšanu, bet arī ES ārējo sakaru stiprināšanā. Tāpat trešo valstu iesaistīšana, kas skar gan kaimiņattiecību politiku, gan paplašināšanās politiku, jau no sākuma var būt būtisks elements, kurš ietekmē turpmāko makroreģionālo stratēģiju sekmīgu īstenošanu.

39.

uzsver, ka līdz šim saistībā ar stratēģiju izstrādi vēl nevar izdarīt tālejošus secinājumus par to, kā izmantotā pieeja ietekmē ES horizontālo un integrēto mērķu īstenošanu;

40.

norāda, ka ES jaunajā finanšu plānā (no 2014. gada) ir daudzsološas iespējas efektīvākam un ražīgākam darbam stratēģiju izstrādes jomā. Komiteja aicina īstenot mērķtiecīgu sadarbību starp dažādām dalībvalstīm un finansēšanas iestādēm gan ES līmenī, gan valstu attīstības centienu jomā;

41.

ierosina Komisijai arī turpmāk pastāvīgi uzraudzīt gan makroreģionu stratēģiju, gan jūras baseinu stratēģiju īstenošanu un novērtēt to pievienoto vērtību Eiropai kopumā, ne tikai atsevišķām makroreģionu stratēģijām.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/23

1.

uzskata, ka tērauda rūpniecībai ir svarīga loma Eiropas Savienības ekonomikā kopumā un tā ir nozīmīga stratēģiska nozare, kura tieši ietekmē ekonomikas, sociālo un vides attīstību visās Eiropas Savienības dalībvalstīs;

2.

pēc Komitejas domām, Eiropas tērauda rūpniecības turpmākajai attīstībai ir tieša ietekme uz reģionālo un vietējo attīstību un ka konkurētspējīga un ilgtspējīga tērauda rūpniecība vienlaikus ir gan ekonomikas atveseļošanas nosacījums, gan rādītājs daudzos ES reģionos;

3.

uzskata, ka neatkarīgas Eiropas tērauda rūpniecības atbalsta politika ir obligāts priekšnoteikums, lai ilgtermiņā nodrošinātu apgādes drošību Eiropas Savienībā. Lai saglabātu neatkarību, tērauda rūpniecībai jāparāda, ka tā, ieviešot inovācijas un vidi saudzējošu pieeju, ir gatava nākotnes izaicinājumiem. Potenciālais ES atbalsts var tikai paātrināt pārmaiņu procesu, kas jāīsteno pašai tērauda rūpniecībai;

4.

norāda uz grūto ekonomisko situāciju, kas skar Eiropas Savienību, kuras kopējā ražošanas jauda pārsniedz 217 miljonus tonnu tērauda gadā un faktiskais produkcijas apjoms veido aptuveni 11 % no pasaules produkcijas kopapjoma, – šīs situācijas dēļ tai nākas risināt problēmas, ko starptautiskajā mērogā radījis jaudas pārpalikums un zems tirgus pieprasījums;

5.

tā kā “pieprasījums pēc tērauda ir atkarīgs no dažu galveno tēraudu izmantojošo nozaru ekonomiskā un finansiālā stāvokļa – piemēram, būvniecības un autobūves nozares” (1), vēlas atsaukties uz Komitejas atzinumiem par rūpniecības politiku (2) un atzinumu “CARS 2020: rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei” (3);

6.

uzskata, ka celtniecība ir viena no galvenajām nozarēm, kurā izmanto tēraudu, un ka ilgtspējībai un energoefektivitātei ir jābūt prioritātei šāda veida celtniecībā. Tas jo īpaši attiecas uz publiskām struktūrām piederošu ēku renovāciju, ko varētu īstenot, piemēram, saistībā ar Eiropas sociālo mājokļu programmu, kuru vairākkārt pieprasījusi gan RK, gan Eiropas Parlaments;

7.

atgādina, ka pēdējos gados rūpnieciskās darbības palēnināšanās dēļ aptuveni 500 ražošanas uzņēmumos 23 dalībvalstīs būtiski samazināts ražošanas apjoms, daļa uzņēmumu likvidēti, un tā rezultātā, diemžēl, zaudētas aptuveni 40 000 darba vietas;

8.

norāda, ka šī sarežģītā ekonomiskā situācija ir negatīvi ietekmējusi sociālo un ekonomisko kohēziju attiecīgajos reģionos;

9.

piekrīt, ka ir vajadzīga ES stratēģija tērauda rūpniecības turpmākai attīstībai;

10.

uzskata, ka šajā procesā tieši jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, ievērojot teritoriālās īpatnības un specializāciju un ņemot vērā, ka minētās pašvaldības spēj vislabāk izvērtēt ekonomiskās un sociālās problēmas un to turpmāko investīciju nepieciešamību un dzīvotspēju, kas vajadzīgas darba vietu radīšanai vai saglabāšanai, kā arī vislabāk spēj apzināt šādu investīciju iespējamos resursus. Turklāt tās arī labāk pārzina vides ietekmes novērtējuma jomu;

11.

uzskata, ka centieni uzlabot ES konkurētspēju jābalsta uz pārredzamības un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides principiem. Piemēram, prasmes, inovācijas spēja un kvalitāte palielinās Eiropas tērauda rūpniecības konkurētspēju salīdzinājumā ar tās konkurentiem;

12.

atbalsta stingru rūpniecības politiku, kas virzīta uz ES tērauda rūpniecības konkurētspējas palielināšanu un, ja iespējams, uz jau esošo ražošanas uzņēmumu un darba vietu saglabāšanu vai paplašināšanu, tostarp plašāk izmantojot pārstrādi un otrreizēju pārstrādi, lai nozare nezaudētu darbinieku gadu desmitos iegūtās metalurģijas nozares prasmes un zināšanas;

13.

tāpēc prasa ieviest profesionālās tālākizglītības programmas darba ņēmējiem, kas pašlaik strādā uzņēmumos, kurus varētu skart pārstrukturēšana, lai tādējādi uzlabotu viņu profesionālās prasmes tērauda ražošanas nozarē;

14.

otrkārt, aicina izstrādāt papildu pārkvalificēšanas pasākumus darba ņēmējiem, kurus skārusi uzņēmumu likvidēšana vai pārstrukturēšana, paplašinot struktūrfondu izmantošanas iespējas ar Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) līdzekļu sadales pārskatīšanas palīdzību, un piedāvājot individuālajām vajadzībām un teritorijas īpatnībām pielāgotas programmas, vienlaikus saglabājot un uzlabojot viņu prasmes šajā nozarē;

15.

aicina izveidot finansiālas palīdzības sistēmu teritorijām, kurās notikusi pārstrukturēšana vai likvidēti ražošanas uzņēmumi; šī sistēma jāvirza uz darba ņēmēju profesionālo pārkvalificēšanos un ekonomikas dažādošanu un jābalsta uz publisko un privāto ekonomikas dalībnieku resursiem;

16.

uzsver, ka tērauda ražošanas nozares pārstrukturēšanas pasākumu izstrādē un īstenošanā ir vajadzīga visu publisko iestāžu saskaņota pieeja;

17.

pauž gandarījumu par tērauda ražošanas nozares augsta līmeņa grupas izveidi ES līmenī, taču izsaka nožēlu, ka tai paredzēta tikai viena sanāksme gadā. Ierosina iekļaut šajā grupā vienu Reģionu komitejas pārstāvi un vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus, lai veicinātu sadarbību, informācijas un paraugprakses apmaiņu starp galvenajām ES dalībvalstu iesaistītajām pusēm;

18.

uzskata, ka ir jāparedz rīcības plāna izvērtēšana 12 mēnešu laikā pēc tā pieņemšanas;

19.

prasa uzsākt pastiprinātu sociālo dialogu krīzes pārvarēšanai, kā arī tieši un cieši iesaistīt sociālos partnerus rūpniecības politikā plašākā nozīmē un, konkrēti, tērauda ražošanas nozares atbalsta politikā;

20.

atzīmē, ka visaptverošs rūpniecības modelis, kas balstīts uz inovāciju un apjomīgiem ieguldījumiem jaunajās tehnoloģijās, ir priekšnoteikums ilgtspējīgai izaugsmei Eiropas Savienībā;

21.

atzīmē, ka Eiropas tērauda rūpniecībai jāspēj piedāvāt kvalitatīvu inovatīvu produkciju, kas atbilst tirgus pieprasījumam un ar kuru Eiropas tērauda rūpniecība atšķirsies no tās konkurentiem; tomēr šāda pieeja prasa būtiskus ieguldījumus dārgos ražošanas vai pārstrādes veidos, kā arī izstrādē un pētniecībā;

22.

uzskata, ka atbalsts inovācijai ir jāattiecina uz visām ar tērauda rūpniecību saistītām nozarēm. Arī programmā “Apvārsnis 2020” ir jāiekļauj EIB finanšu mehānismi, lai sekmētu sadarbību pētniecības, attīstības un inovācijas jomā starp tērauda rūpniecības uzņēmumiem un reģioniem, kuros tie atrodas, un lai veicinātu ilgtspējību un saimniecisko darbību;

23.

atkārtoti aicina veikt ieguldījumus profesionālajās prasmēs un apmācībā ar mērķi sekmēt dažādošanu, specializāciju un inovāciju dzelzs un tērauda ražošanas nozarē, lai nākotnē tā kļūtu konkurētspējīgāka;

24.

atbalsta Komisijas centienus veicināt pasākumus prasmju pilnveidošanai, kā arī pasākumus, kas virzīti uz jauniešu nodarbinātību tērauda ražošanas nozarē; taču pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā nav ierosināts neviens pasākums, kas veicinātu prasmju nodošanu uzņēmumos;

25.

pauž gandarījumu, ka rīcības plānā īpaša uzmanība pievērsta inovācijas veicināšanai ar mērķi izstrādāt tīrākas, resursu un enerģijas ziņā efektīvākas tehnoloģijas, lai tādējādi samazinātu izmaksas un ievērotu ES klimata politikas vadlīnijas laikposmam līdz 2030. gadam;

26.

aicina Komisiju Eiropas līmenī priekšroku dot tērauda ražošanai elektriskā loka krāsnīs, kuru CO2 emisijas līmenis ir daudz zemāks nekā primārajā tērauda ražošanā no dzelzsrūdas;

27.

vēlreiz apstiprina savu atbalstu rūpniecības ekoloģijas pieejai, kura koncentrēta uz materiālu pārstrādi un energopatēriņa kontroli;

28.

šajā sakarā uzsver, ka tēraudu var pārstrādāt vairākas reizes un ka tērauda ražošana, neapstrādātas rūdas vietā izmantojot metāllūžņus, samazina enerģijas patēriņu par aptuveni 75 %, bet izejvielu ietaupījums sasniedz 90 %;

29.

vēlreiz pauž atbalstu ieguldījumiem inovācijā, kā arī piekļuves nosacījumu uzlabošanai attiecībā uz tirgu, kapitālu, cilvēkresursiem un prasmēm, jo tas ir pamats, lai veidotu spēcīgāku rūpniecības politiku;

30.

mudina Komisiju turpināt izvērtēt izmaksas, ko tērauda rūpniecībai rada ES regulējums, kā arī izmaksu ietekmi uz konkurētspēju;

31.

atbalsta Komisijas centienus uzsākt apspriešanu par ražošanas izmaksu samazināšanu Eiropas tērauda rūpniecībā. Apspriešana jāorientē uz inovāciju, energoefektivitāti un vides faktoriem;

32.

īpaši uzsver nepieciešamību dot iespēju uzņēmumiem, kuri intensīvi patērē elektroenerģiju, slēgt ilgtermiņa piegādes līgumus, t. i., vismaz uz desmit gadiem un iekļaut tajos pietiekami stingrus pārskatīšanas nosacījumus, lai nodrošinātu regulāru piegādi ilglaicīgu līgumattiecību ietvaros, kā arī izmaksu kontroli, nodrošinot tādējādi nozares uzņēmumu konkurētspēju;

33.

uzskata, ka ir jāsekmē preču transporta tīklu attīstība, kas reģioniem ir ļoti būtiski, īpaši tālāko un pārrobežu reģionu gadījumā;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atbalstīt Eiropas Savienībā ražota tērauda pieprasījumu gan ES, gan arī ārpus tās, piemēram, īstenojot mērķtiecīgus pasākumus, lai palielinātu pieprasījumu autobūves un ilgtspējīgas būvniecības nozarēs;

35.

aicina Komisiju sekmēt tērauda rūpniecības dažādošanu, lai mazinātu atkarību no pieprasījuma un, cik vien iespējams, ierobežotu ar to saistīto risku;

36.

atbalsta centienus izstrādāt ES līmenī ilgtspējīgas ražošanas standartus tērauda produkcijai, ko izmanto būvniecībā, un ieviest kvalitātes sertifikātu (“SustSteel”), kas varētu palielināt ES ražotās produkcijas pievienoto vērtību un konkurētspēju;

37.

norāda: lai panāktu ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā un ES uzņēmumu konkurētspēju pasaules tirgū, ir svarīgi aizsargāt Eiropas standartus sociālās politikas, vides, klimata aizsardzības, darba drošības un darba apstākļu jomā;

38.

atbalsta Komisijas centienus rīkoties kopā ar trešām valstīm, lai cīnītos ar negodīgu tirdzniecības praksi un cita starpā sekmētu vienlīdzīgu attieksmi;

39.

uzskata, ka ilgtermiņā ir svarīgi, lai nozarei tiktu nodrošināta brīva un atvērta tirdzniecība ar tēraudu un tērauda izstrādājumiem, un konstatē, ka, neraugoties uz Komisijas darbu, lai liberalizētu starptautisko tirdzniecību PTO ietvaros, nozares prognozes balstītas uz pieņēmumu, ka aptuveni 65 % pasaules tērauda tirgus joprojām pakļauts dažādiem protekcionistiskiem šķēršļiem;

40.

piekrīt Komisijai, ka divpusējās sarunas par tirdzniecības nolīgumiem, īpaši par brīvās tirdzniecības nolīgumiem (BTN) ir svarīgs instruments, lai radītu godīgus nosacījums ES uzņēmumiem;

41.

aicina Komisiju gan divpusējās, gan PTO līmeņa sarunās par nolīgumiem vadīties pēc standartu savstarpīguma principa;

42.

mudina Komisiju nešaubīties un, ja nepieciešams, stingri un pārliecinoši piemērot sankcijas pret trešo valstu negodīgu tirdzniecības politiku un pakāpeniski modernizēt ES tirdzniecības aizsardzības instrumentus;

43.

aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt, vai “Surveillance 2” sistēma nodrošina vismaz tādas pašas uzraudzības un kontroles garantijas pret negodīgu subsīdiju un dempinga praksi kā Regulā (ES) Nr. 1241/2009 noteiktā iepriekšējas uzraudzības sistēma, ko piemēro atsevišķu tērauda izstrādājumu importam;

44.

vienlaikus pauž bažas par ilgo termiņu – vidēji diviem gadiem, kas Eiropas Komisijai ir vajadzīgs, lai pieņemtu antidempinga pasākumus, bet ASV tie ir tikai seši mēneši, un aicina Komisiju šo termiņu saīsināt;

45.

atbalsta Komisijas apņemšanos darīt visu iespējamo, lai garantētu brīvu piekļuvi primāro un sekundāro izejvielu tirgum, tostarp dzelzsrūdas, koksa ogļu un pārstrādājamu materiālu tirgum, un uzskata, ka šāda brīva piekļuve ir obligāts priekšnoteikums, lai nodrošinātu ES tērauda ražošanas nozares konkurētspēju pasaulē;

46.

uzskata, ka produktivitātes paaugstināšana, ieguldījumiem labvēlīga vide un inovācija ir svarīgi priekšnosacījumi, lai tērauda rūpniecība varētu attīstīties un Eiropas Savienībā ilgtermiņā izdzīvot. Energoefektivitātes paaugstināšana arī būtu labs risinājums enerģijas izmaksu samazināšanai, turklāt tas varētu veicināt konkurētspējas uzlabošanos;

47.

norāda, ka Komisijas paziņojumā nav norādītas loģistikas izmaksas, īpaši saistībā ar jūras transportu, izejmateriālu piegādi, piegādes drošību un ekonomikas attīstību, kas saistīta ar ostu darbību;

48.

atbalsta Komisijas ieceri uzlabot vispārīgos faktorus, kas nosaka tērauda rūpniecības izaugsmes potenciālu Eiropas Savienībā, to skaitā energoapgādes drošību un konkurētspējīgas energoresursu cenas, kā arī veicināt resursu ziņā efektīvāku ražošanu ar zemāku CO2 emisiju līmeni;

49.

atbalsta jebkādu iniciatīvu, kuras mērķis ir uzraudzīt un kontrolēt izejvielu tirgus, to skaitā metāllūžņu tirgu, lai novērstu metāllūžņu nelegālu eksportu;

50.

aicina Komisiju ņemt vērā Eiropas tērauda rūpniecības atbalstam ierosināto pasākumu izmaksu un ieguvumu analīzi un garantēt, lai minētie pasākumi nebūtu pretrunā citām ES politikām, īpaši vides un klimata aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības politikai;

51.

uzskata, ka rīcības plānā ierosinātie pasākumi konkurētspējīgai un ilgtspējīgai tērauda rūpniecībai Eiropā nav pašmērķis, tāpēc papildus šiem pasākumiem ir obligāti vajadzīgi arī nozares pasākumi ieguldījumu veicināšanai un darba vietu radīšanai Eiropas ražošanas uzņēmumos;

52.

norāda, ka rīcības plāns tā pašreizējā redakcijā nepārkāpj subsidiaritātes un proporcionalitātes principus un atbilst LESD 173. pantam, kurā atzīta ES kompetence rūpniecības politikas atbalstam;

53.

aicina Komisiju saskaņā ar LESD 173. pantu izmantot visas Lisabonas līgumā paredzētās iespējas rūpniecības politikas jomā, piemēram, nākot klajā ar lietišķiem ierosinājumiem, lai veicinātu rūpniecības politikas koordinēšanu starp dalībvalstīm, nosakot pamatnostādnes un rādītājus, organizējot paraugprakses apmaiņu un sagatavojot nepieciešamos faktorus periodiskai apsekošanai un izvērtēšanai.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/27

1.

vērš uzmanību uz faktu, ka pēc aplēsēm Eiropas Savienībā ir ap 80 miljoniem cilvēku ar invaliditāti, tātad aptuveni 15 % no visiem iedzīvotājiem. Tiek lēsts, ka vairāk nekā 40 % no iedzīvotājiem ir cilvēki ar kustību traucējumiem;

2.

uzsver, ka cilvēku ar invaliditāti skaits var pieaugt, jo vecāka gadagājuma ļaudīm pieaug invaliditātes risks un arī kopumā paaugstinās saslimstība ar hroniskām slimībām. Tātad nākotnē Eiropas reģioniem būs jārisina papildu problēmas;

3.

vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienībā invaliditāti definē dažādi, turklāt par šī jēdziena juridisko definīciju bijušas daudzas diskusijas un atšķirīgas tā nozīmes interpretācijas. Invaliditāte ir kompleksa parādība ar daudzveidīgām izpausmēm; tā atspoguļo mijiedarbību starp personas fiziskajām un intelektuālajām iezīmēm un to sabiedrību, kurā šī persona dzīvo. Tādēļ ir jāievieš jēdziens “personas ar invaliditāti”;

4.

norāda uz nepietiekamajām zināšanām un uz mītiem par invaliditātes reālajām sekām un uzsver, ka ir jākoncentrējas nevis uz nespēju, bet gan uz iespējām, kuras skaidri demonstrē sasniegumi sportā;

5.

atzīst nozīmi un vērtību, kāda fiziskajai aktivitātei un sportam ir cilvēku ar invaliditāti dzīvē, un norāda, ka fiziskā aktivitāte un sports dod reālu ieguldījumu ES stratēģisko mērķu – tostarp stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu – sasniegšanā. Eiropā pēdējos gados panākts būtisks progress pielāgotajā sportā un īpašajos sporta veidos, kas paredzēti cilvēkiem ar invaliditāti. Visnesenākais piemērs ir paraolimpiskās spēles 2012. gadā Londonā, kad plašsaziņas līdzekļi ļoti plaši atspoguļoja paraolimpisko kustību un tās popularizēšanu.

6.

vērš uzmanību uz to, ka sportam piemīt neapšaubāma vērtība cilvēku vispārējās labklājības nodrošināšanā, sniedzot iespējas cilvēku ar invaliditāti rehabilitācijai un spēju stiprināšanai, un ka iespēja nodarboties ar sportu pirmām kārtām ir viena no cilvēka pamattiesībām;

7.

uzsver, ka “sports cilvēkiem ar invaliditāti” ir ļoti plaša kategorija, kurā var ietvert gan profesionālo (elites) sportu, gan sportošanu atpūtas nolūkos, gan adaptētu fizisko audzināšanu, gan sportu rehabilitācijas mērķiem; nodarbju klāsta daudzveidīguma dēļ šo jēdzienu definēt ir tikpat grūti kā paša sporta jēdzienu, ja ne vēl grūtāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc dažādos Eiropas reģionos izpratne par to ir atšķirīga. Jēdzienam “fiziskā aktivitāte” saistībā ar sportu ir vairākas nianses, tas nozīmē, ka fiziskā aktivitāte var būt saistīta ar sporta nodarbībām, atpūtu, veselīgu dzīvesveidu utt. Jebkurā gadījumā to, kāpēc cilvēks sporto, izlemj katrs individuāli, lai gan neapšaubāmi sporta nodarbības parasti uzlabo gan fizisko, gan garīgo veselību ikvienam;

8.

norāda, ka uz šo jomu attiecināmie un tās dalībnieku izmantotie dažādie termini un koncepcijas ir temats plašām diskusijām. Šajā atzinumā izmantots termins “sports cilvēkiem ar invaliditāti”, kurš ietver uz cilvēku orientētu pieeju un kura nozīmē ietverts universālums;

9.

uzsver nepieciešamību pilnībā respektēt subsidiaritātes principu un sporta pārvaldības struktūru, arī brīvo sporta organizāciju, autonomiju. Šajā atzinumā paustie Komitejas ierosinājumi paredzēti kā katalizators, kas padziļinās dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību īstenoto pasākumu ietekmi un palīdzēs mainīt cilvēku ar invaliditāti attieksmi pret savām spējām sabiedrībā kā tādā;

10.

pauž gandarījumu un atbalsta to, ka sports cilvēkiem ar invaliditāti tiek atzīts vairākās ES politikas jomās; uz to ir norādes arī invaliditātes stratēģijā 2010.–2020. gadam (1), Komisijas paziņojumā “Attīstīt Eiropas dimensiju sportā” (2) un Komisijas Baltajā grāmatā par sportu (3);

11.

tomēr pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas sākotnējā priekšlikumā par “Erasmus+” – jauno ES programmu “Izglītība, apmācība, jaunatne un sports 2014.-2020.” – nav nekādas norādes uz cilvēkiem ar invaliditāti; tāpēc aicina jaunajā programmā, ko pašreiz apspriež, iekļaut skaidru norādi uz nepieciešamību veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, cilvēkiem ar invaliditāti atvieglojot piekļuvi sporta aktivitātēm;

12.

piekrīt, ka nacionālās valdības, reģionālās un vietējās pašvaldības katra savas kompetences un finansiālo iespēju ietvaros var ievērojami attīstīt cilvēkiem ar invaliditāti domātā sporta jomu, tostarp to popularizējot un veicinot ieguldījumus sporta infrastruktūrā un ar sportu saistītos ilgtermiņa pasākumos un uzsver, ka jānodrošina finansējums projektiem tajos reģionos, kur skolu un citu izglītības iestāžu infrastruktūra nav pietiekami attīstīta un bērniem ar invaliditāti nav iespēju sportot vai arī šādas iespējas ir ierobežotas;

13.

attiecībā uz publiskās lietošanas objektu izmantošanu publiskajām iestādēm ir pienācīgi jāņem vērā invalīdu sporta vajadzības, lai tiktu nodrošināti līdzvērtīgi dzīves apstākļi cilvēkiem ar invaliditāti. Šajā sakarā būtisks faktors ir piekļuves iespējas;

14.

apliecina īpašo lomu, kāda ir ieinteresētajām personām, kuras darbojas cilvēku ar invaliditāti sporta jomā, jo šāda veida sports var veicināt sociālo iekļaušanu, integrāciju un iespēju vienlīdzību;

15.

vērš uzmanību uz to, ka sportu cilvēkiem ar invaliditāti nereti šķiet pieminam tikai konkrētā kontekstā, proti, saistībā ar sociālo iekļaušanu. Ir nepieciešams plašāks skatījums, un ir jānošķir dažādie veidi, kādos var izpausties sports cilvēkiem ar invaliditāti: tas var būt profesionālais (elites) sports, sportošana kā vaļasprieks, fiziskā audzināšana, sporta nodrošinātās izglītības un apmācības iespējas, adaptētas fiziskās aktivitātes, rehabilitācija ar sporta palīdzību vai sports ar konkrētu ārstniecisku mērķi;

16.

aicina plašāk atzīt attiecīgos nozares pārstāvjus visos vispārējā sporta attīstības un izvērtēšanas pasākumos, kurus atbalsta ES iestādes. Būtu jāapsver iespējas piešķirt īpašus resursus, lai šāda iesaiste būtu iespējama, kā arī īpašas apmācības sporta nozarē iesaistītajam profesionālajam tehniskajam personālam;

17.

aicina sagatavot vispusīgu stratēģijas dokumentu, kura pamatā būtu pašreizējās politikas jomas un kurš būtu īpaši veltīts cilvēku ar invaliditāti sportam, tādējādi nosakot prioritātes šīs jomas svarīgākajiem jautājumiem;

18.

norāda: lai gan pieaug politiskā ieinteresētība mudināt cilvēkus ar invaliditāti iesaistīties sporta pasākumos, līdzdalība joprojām ir pārāk zema. Viens no iemesliem ir ierobežotā piekļuve tādai sporta infrastruktūrai, kas pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti;

19.

norāda, ka līdzās fiziskiem un sociālekonomiskiem, kā arī saziņas šķēršļiem sportošanu kavē arī ar kultūru saistīti ierobežojumi un psiholoģiski faktori, tostarp attieksme, ar kādu pret invaliditāti izturas vispārējā sporta pasākumu organizatori un iesaistītās puses. Šāda attieksme rodas zināšanu un resursu trūkuma dēļ, saskaroties ar atšķirīgu situāciju. Būtu jāorganizē informācijas kampaņas un apmācību kursi, lai sekmētu cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu sporta pasākumos. Pirms ikviena sporta pieejamības uzlabošanas pasākuma būtu rūpīgi jāapspriežas ar šīs jomas ieinteresētajām personām, jo dažādām grupām var būt vajadzīgs dažāda veida atbalsts;

20.

piekļuves iespēju pilnveidošana, attiecinot to uz fizisku piekļuvi sporta infrastruktūrai un labāku saziņu, ir izšķirošs sākuma punkts, lai paaugstinātu līdzdalības rādītājus;

21.

aicina rīkot koordinētas kampaņas, kas veicinātu izpratni par esošajām sportošanas iespējām. Kampaņas var organizēt Eiropas līmenī, taču to adresātam jābūt vietējai un reģionālajai kopienai, kurai domāts konkrētais ierosinātais piedāvājums. Ir tieši jāuzrunā un jāinformē paši cilvēki ar invaliditāti. Ideālā gadījumā minētajām kampaņām būtu jāsaņem atbalsts no vispārējā sporta pārvaldības struktūrām, no nacionālo sporta veidu organizācijām, no cilvēku ar invaliditāti sporta organizācijām un no cilvēku ar invaliditāti organizācijām (apvienībām); turklāt ir svarīgi organizēt informācijas kampaņas ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī plašai sabiedrībai, lai palīdzētu saprast, akceptēt, integrēt cilvēkus ar invaliditāti un mācīties, kā viņiem palīdzēt. Ir maksimāli jāsekmē cilvēku ar invaliditāti autonomija, kā arī jāmudina un jāpalīdz viņiem ierosināt, popularizēt un organizēt šādus pasākumus;

22.

uzsver, ka katrai mērķa grupai var būt nepieciešama individuāla pieeja atbilstīgi grupas specifiskajām iespējām, vecuma kategorijai un sociālajam stāvoklim; sevišķa uzmanība un atbalsts vajadzīgs jauniešiem. Jāņem vērā arī sporta infrastruktūra katrā dalībvalstī, kā arī vietējās un reģionālās īpatnības. Būtu jāatbalsta kvalitatīvas, pieejamas un regulāri atjaunojamas informācijas nodrošināšana, lai dažādas mērķa grupas varētu pastāvīgi saņemt informāciju par pieejamajām sportošanas iespējām. Šādas informācijas izplatīšanu un pieejamību var veicināt, rosinot un atbalstot attiecīgas organizētas kustības plašāku izvēršanu vietējā līmenī;

23.

vietējā un reģionālajā līmenī jābūt pieejamam īpaši pielāgotam transporta tīklam, lai cilvēkiem ar invaliditāti dotu iespēju nokļūt sporta iestādēs un nodarboties ar sportu gan kā amatieriem, gan profesionāliem sportistiem;

24.

uzsver, ka ļoti liela nozīme ir vecākiem, jo viņi palīdz jauniešiem iesaistīties sporta pasākumos, savukārt nozares mugurkauls ir brīvprātīgie. Tāpēc ir jāuzlabo informētība par brīvprātīgo darba nozīmi, un ir jādomā par tādu struktūru veidošanu, kuras atlasītu un apmācītu brīvprātīgos, kā arī jānodrošina viņu ieguldījuma atzīšana un apbalvošana;

25.

iesaka izveidot informatīvu platformu par ES sporta objektiem, kā arī pilnīgi pieejamu tīmekļa vietni, kurā cilvēki ar invaliditāti varētu uzzināt par sporta infrastruktūru, tehniskajām iespējām utt. savā dzīvesvietā;

26.

vērš uzmanību uz to, ka atsevišķas iedzīvotāju grupas saskaras ar divkāršu un pat trīskāršu diskrimināciju, ja šie cilvēki ir ne tikai ar vienu, bet ar vairāku veidu invaliditāti, ir imigranti, pieder kādai minoritātei vai cieš no sociālas atstumtības, kuras saknes ir homofobija vai ar dzimumu saistīti aizspriedumi. Atbalsts un vienlīdzīga piekļuve sporta pasākumiem ir jānodrošina visiem;

27.

norāda, ka sports cilvēkiem ar invaliditāti nedrīkst palikt vispārējās sporta sistēmas nomalē un ka tā iekļaušanās vispārējā sporta sistēmā, kas izpaužas kā atbildības par sportu cilvēkiem ar invaliditāti pārvirzīšana uz vispārējās sporta sistēmas organizācijām, šķiet, jau ir kļuvusi par svarīgu politikas mērķi. Tāpēc ir jāpanāk, ka cilvēku ar invaliditāti sporta iekļaušana vispārējā sporta sistēmā progresē un ka dažādus organizēšanas veidus, modeļus un struktūras var izmantot paralēli atbilstoši cilvēku ar invaliditāti faktiskajām spējām un viņu iekļaušanas nolūkā;

28.

attiecīgajām sporta federācijām būtu jāveicina cilvēku ar invaliditāti iesaistīšanās sporta nodarbībās, veidojot saikni un ņemot vērā nozīmi, kāda ir sporta federācijām, kuras galvenokārt organizē sporta pasākumus cilvēkiem ar invaliditāti un kuras jāatbalsta, lai tās veiktu savu uzdevumu attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti;

29.

sporta federācijām būtu jāmudina sporta organizācijas piedalīties to pilnsapulcēs bez balsstiesībām arī tad, ja minētās organizācijas nav šādu federāciju locekles, bet to mērķis ir cilvēkiem ar invaliditāti paredzētu sporta pasākumu sekmēšana;

30.

pamatojoties uz apzinātajiem piemēriem, konstatē, ka tūrisma sasaiste ar amatieru sporta plašo iespēju klāstu ir labs paņēmiens, kā panākt, lai cilvēki ar invaliditāti sāktu iepazīt sportu un lai tādējādi paaugstinātos gan līdzdalības līmenis, gan sabiedrības izpratne par cilvēku ar invaliditāti spējām;

31.

sporta tūrisma reklāmā iekļaut kvalitatīvu, aktualizētu informāciju par sporta pasākumiem cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī informāciju par transportu un īpašu piekļuvi sporta infrastruktūrai;

32.

atzīst: lai sports cilvēkiem ar invaliditāti varētu pienācīgi attīstīties, ir vajadzīgi speciālisti ar attiecīga līmeņa izglītību vai apmācību;

33.

uzskata: pat tad, ja pret cilvēkiem ar invaliditāti netiek vērsti aizspriedumi, viņi tomēr var tikt atstumti, jo liela daļa sabiedrības nezina, kā pret viņiem izturēties un kā viņus iesaistīt sporta pasākumos un struktūrās. Ir vajadzīga saskaņota informēšana, piemēram, izglītības un apmācības iniciatīvas, kas būtu vērstas ne vien uz personām, kas tieši saistītas ar sporta dzīves organizēšanu, bet galvenokārt uz visu sabiedrību; šim nolūkam var izmantot apmācības rīkus, kas viegli pieejami tiešsaistē. Tālab līdztekus ir jāpalielina izpratne par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, vajadzībām un spējām;

34.

uzsver, ka fiziskajai audzināšanai un sportam jābūt pieejamam ikvienam skolēnam un ka invaliditāte nedrīkst būt par šķērsli skolēna iekļaušanai skolas sporta programmās. Nereti tieši skolas sporta nodarbībās jaunieši iemīl sportu un sāk veidoties par aizrautīgiem sportotājiem; tieši tas pats sakāms par jauniešiem ar invaliditāti. Turklāt sportiska gaisotne skolā – tā ir iespēja izglītot arī veselos skolēnus un iemācīt viņiem izprast klasesbiedru spējas. Šajā ziņā būtu īpaši jāstimulē tādu programmu izstrāde, kuru mērķis būtu visiem pieejams sports. Labs piemērs, kas palīdz mainīt attieksmi pret cilvēku ar invaliditāti spējām, ir ideja par “pretvirziena integrāciju”, proti, jauno sportistu un sieviešu, kam nav invaliditātes, iesaistīšana cilvēkiem ar invaliditāti domātajā sportā. Ir jāatbalsta un jāattīsta arī tādas iniciatīvas kā, piemēram, “Sportojam kopā”. Lai šādu mērķi sasniegtu, būtiski ir nodrošināt speciālu izglītību un apmācību izglītības iestāžu skolotājiem, pievēršot īpašu uzmanību fiziskās audzināšanas skolotājiem, kā arī nodrošināt bērnu ar invaliditāti vecākiem piekļuvi informācijai par dažādām pieejamajām sporta nodarbībām;

35.

norāda, ka daudzkārt netiek pietiekami izmantotas treneru zināšanas un pieredze, jo trūkst komunikācijas un koordinācijas starp sporta jomu, kas paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti, un vispārējā sporta jomas ieinteresētajām personām. Būtu jāizvērš kopīgas, uz šīm organizācijām vērstas un uz sadarbību orientētas apmācību iniciatīvas, ko atbalstītu izglītības struktūras un publiskās iestādes;

36.

lai nepieļautu cilvēku ar invaliditāti atstumšanu, iesaka pielāgošanas procesos ciešāk iesaistīt augstākās izglītības pārstāvjus. Šīs iesaistīšanas mērķis būtu rosināt pārmaiņas topošo sporta pedagogu apmācībā, lai viņi varētu gūt skaidrāku priekšstatu par dažādajām veselības problēmām, ar kurām saskaras viņu audzēkņi;

37.

uzskata, ka ir jāuzlabo sporta cilvēkiem ar invaliditāti tēls. Jāatbalsta profesionālais (elites) sports cilvēkiem ar invaliditāti un jāatzīst, ka viņu sasniegumi ir pielīdzināmi tiem, kurus guvuši elites līmeņa sportisti bez invaliditātes. Ir vispārēji atzīts, ka attieksmes maiņu noteikti var sekmēt informētība par sportistu ar invaliditāti sasniegumiem profesionālajā (elites) sportā. Tāpēc ļoti svarīga ir komunikācijas stratēģija par īpašajām olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm;

38.

atzīst, ka sports cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti atkarīgs no brīvprātīgajiem. Kvalitatīvai brīvprātīgo apmācībai arī turpmāk ir vajadzīgs atbalsts. Zināmā mērā tā ir jāpielāgo ieinteresēto personu vajadzībām. Turklāt arvien svarīgāka kļūst brīvprātīgo darba pārvaldība. Organizācijām, kas darbojas sportā cilvēkiem ar invaliditāti, ir jāpilnveido sava darbība, ieviešot kvalitatīvus cilvēkresursu pārvaldības un attīstības instrumentus. Lai uzlabotu kvalitāti, ir jāapmāca profesionāļi. Viņiem ir svarīga nozīme vēl jo vairāk tāpēc, ka darbība virzīta uz īpašu mērķauditoriju. Jāpanāk, lai struktūras būtu profesionālas;

39.

pauž nožēlu, ka nereti netiek pietiekami novērtēts cilvēku ar invaliditāti potenciāls. Cilvēkiem ar invaliditāti sporta nodarbības var palīdzēt stiprināt personības attīstību un tādējādi sniegt arī svarīgu ieguldījumu sekmīgai profesionālajai integrācijai;

40.

atbalsta ES pamatnostādnes par sportistu dubultkarjeru (4), kurās uzsvērts, ka gan vispārējā sportā, gan sportā cilvēkiem ar invaliditāti liels panākums būtu, ja dubultkarjeras atbalsta pasākumi tiktu līdzvērtīgi vērsti uz visiem sportistiem. RK pilnībā atbalsta vadlīnijās izteikto viedokli: tā kā daudzas sporta disciplīnas cilvēkiem ar invaliditāti ir integrētas vispārējās sporta organizācijās, šai grupai pievēršama īpaša uzmanība, garantējot vienlīdzīgu attieksmi un īpašu specialitātes novirzienu izstrādi tad, ja nevar izmantot veselo sportistu specialitātes novirzienus;

41.

norāda, ka nozarei jau patlaban jācenšas stiprināt savu jauno sportistu un sportistu-sieviešu spējas un iespējas, atbalstot viņu personisko izaugsmi. Šajā saistībā būtu jāsniedz atbalsts īpašām izglītības iniciatīvām, ko jaunajiem sportistiem un sievietēm piedāvā sporta pasākumos;

42.

atzīst sporta lielo nozīmi veselības uzlabošanā un attiecīgajā audzināšanā un uzsver īpašo saikni starp pielāgotām fiziskajām nodarbībām un cilvēku ar invaliditāti rehabilitāciju gan viņu fiziskās, gan garīgās veselības aspektā;

43.

atbalsta ES ekspertu grupas “Sports, veselība un dalība” veikto darbu – šo grupu apstiprināja Padome, lai tā ierosinātu pasākumus, kas veicina veselību uzlabojošas fiziskas aktivitātes un līdzdalību vietējā līmeņa sporta pasākumos, un līdz 2013. gada vidum noteiktu attiecīgos pasākumus; RK stingri aicina nepārprotami atzīt un atbalstīt sporta un fiziskās aktivitātes ārstniecisko nozīmi cilvēku ar invaliditāti dzīvē;

44.

pieņem zināšanai ES ekspertu grupas “Antidopings” paveikto – šai grupai Padome uzdeva sagatavot ES nostāju par Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) izstrādātā pasaules antidopinga rīcības kodeksa pārskatīšanu – un atzīst labas sporta pārvaldības nozīmi. RK iesaka tajā vairāk iesaistīt arī paralimpiskās kustības ieinteresētās personas;

45.

uzskata, ka visos daudzgadu finanšu shēmas finansēšanas instrumentos jāiekļauj jautājums par pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti;

46.

atzīmē sportam veltītas budžeta pozīcijas izveidi programmas “Erasmus+” priekšlikumā, ko pašreiz apspriež. Tomēr aicina Eiropas Komisiju “Erasmus+” programmas vadlīnijās izmantotājiem skaidri norādīt uz sportu cilvēkiem ar invaliditāti un minētās grupas sportu atzīt par vienu no prioritātēm programmas pasākumos, kas veltīti sportam;

47.

iesaka Komisijai veicināt konkrētus pasākumus tādu vietējā un reģionālā līmeņa projektu sekmēšanai, kuri stimulētu sportu cilvēkiem ar invaliditāti;

48.

uzskata, ka nozarē vērojama zināma sadrumstalotība starp dažādiem ES instrumentiem, kuriem ir līdzīgi mērķi. Ļoti vēlama būtu gan lielāka saskaņotība, gan ilgtermiņa finansēšanas saistības vismaz galvenajiem nozares pārstāvjiem Eiropas līmenī;

49.

lai vietējā un reģionālā līmenī attīstītu visiem pieejamas sporta infrastruktūras izveidi, aicina izmantot struktūrfondus. Turklāt ir būtiski, izmantojot programmu “Apvārsnis 2020”, finansēt pētījumus par tehnoloģijām, kas saistītas ar sportu cilvēkiem ar invaliditāti. Ļoti svarīgi ir ieguldījumi pētniecībā un inovācijā, īpaši ar augstskolu un nozares uzņēmumu starpniecību. Daudzi profesionāļi minētajā jomā patlaban izstrādā doktora disertācijas. Īpaša uzmanība jāpievērš sportam kā terapijas līdzeklim, piemēram, reitterapijai;

50.

aicina ES iestādes turpināt ilgtermiņā atbalstīt tādus sporta pasākumus, kas būtu pieejami visiem – īpaši jauniešiem ar invaliditāti;

51.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām savu institucionālo pilnvaru ietvaros ir ievērojama nozīme Eiropas dimensijas attīstīšanā sportā cilvēkiem ar invaliditāti;

52.

uzsver, ka ir jāpaplašina vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība, pamatojoties uz kopīgi ar Eiropas Komisiju, Padomi un valstu pārvaldes iestādēm, kas atbild par sportu, cilvēkiem ar invaliditāti un viņiem domātajiem sporta pasākumiem, izstrādāto programmu, un iekļaut viņus vispārējā sporta sistēmā. Pašvaldībām ir iespējas tuvināt Eiropas Savienību un vietējo līmeni, jo tām sasniedzamas ir gan klubu, gan skolu, gan vecāku iniciatīvas;

53.

atzīst, ka it īpaši vietējā un reģionālajā līmenī ir uzkrāta pieredze un izveidotas strukturālas partnerības, ar kurām var veicināt cilvēkiem ar invaliditāti domāta sporta attīstību un cilvēku ar invaliditāti līdzdalību tajā. Komiteja aicina apmainīties ar šo pozitīvo pieredzi un ar attiecīgu ES iestāžu un ieinteresēto personu atbalstu ir gatava to popularizēt. Viens no problemātiskākajiem uzdevumiem ir savāktā materiāla tulkošana, kas būtu jāatbalsta. Būtu jāizskata iespēja izveidot sistēmu, kā apbalvot izcilus risinājumus;

54.

atzinīgi vērtē sistēmu, kas paredz, ka reģionos ir personas, kuras atbild par cilvēkiem ar invaliditāti domātā sporta attīstību. Minētās personas varētu nodrošināt labas prakses apmaiņas un īstenošanas kontaktpunktus – piemēram, ar IT rīku palīdzību –, kā arī saikni starp Eiropas politiku un reālo dzīvi reģionos. Eiropas projektu izstrāde un īstenošana paraugprakses apmaiņas nolūkā dos iespēju rast konkrētus risinājumus kopējām problēmām, kā arī uzzināt par citu reģionu un valstu vajadzībām;

55.

pieņem zināšanai pirmās iniciatīvas par Eiropas Sporta nedēļas iedibināšanu un uzsver nepieciešamību iekļaut konkrētus sporta veidus, kas piemēroti cilvēkiem ar invaliditāti, visiem pieejamos sporta pasākumos. Komiteja uzsver, ka būtu jāizveido arī “Eiropas Sporta diena cilvēkiem ar invaliditāti”, kas notiktu katru gadu;

56.

norāda, ka trūkst salīdzināmas informācijas par nozares stāvokli reģionos, un aicina izveidot procedūras ticamu datu vākšanai. Šajā nolūkā varētu, piemēram, pasūtīt īpašu Eirobarometra pētījumu par sportu cilvēkiem ar invaliditāti vai vismaz ar specifiskākiem, šim tematam veltītiem jautājumiem papildināt nākamās aptaujas, ko Eirobarometrs veiks sporta un/vai invaliditātes jomā;

57.

stingri iesaka izveidot Eiropas ekspertu grupu “Sports cilvēkiem ar invaliditāti”, kura ņemtu vērā šīs jomas specifiskos mērķus un pievērstos ieguldījumam, ko var dot plašs attiecīgo ieinteresēto personu loks. Minētā Eiropas ekspertu grupa varētu rezultatīvi darboties šādos virzienos:

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/33

1.

atzinīgi vērtē noteikumu, kas attiecas uz valsts atbalstu zivsaimniecībai un akvakultūrai, pārskatīšanu un Eiropas Komisijas nesen šajā sakarā rīkoto apspriešanos;

2.

uzsver, ka noteikumu pārskatīšana ir jāvērtē saistībā ar 1) kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reformu, 2) sarunām par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF), citiem Eiropas struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem un citām nozīmīgām ES finansēšanas programmām zivsaimniecības un akvakultūras nozarei un 3) valsts atbalsta plašākas modernizācijas programmu, kas ir Konkurences ĢD pārziņā;

3.

pauž stingru atbalstu KZP reformas vispārējam mērķim, proti, virzībai uz ilgtspējīgu zvejniecību un atzinīgi vērtē ES Padomes prezidentvalsts Īrijas vadībā panākto politisko vienošanos par šo jautājumu;

4.

vēlreiz norāda, ka zivsaimniecībai un akvakultūrai paredzētā valsts atbalsta regulējums ir jāreformē, ievērojot būtisku pamatprincipu, proti, tam ir jāsekmē un jāatvieglo KZP reformas īstenošana; arī sarunās par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF) ir jānodrošina, ka šo fondu izmanto, lai sasniegtu KZP mērķus;

5.

uzsver, ka zivsaimniecības nozares ilgtspēja nozīmē, ka jānodrošina ES ūdeņos sastopamo zivju krājumu ilgtermiņa dzīvotspēja un ilgmūžība, kā arī ES zvejnieku kopienu sociālā un ekonomiskā nākotne, un jāpanāk abu aspektu attīstības līdzsvars;

6.

norāda uz paradoksu, ar ko saskaras ES, proti, no vienas puses, tā ir ļoti atkarīga no zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa (aptuveni 60 % no kopējā patēriņa), lai apmierinātu ES patērētāju prasības un vēlmes, no otras puses, Eiropas Savienībai noteikti ir jāatjauno ES zivju krājumu maksimāli iespējamais ilgstspējīgais daudzums un tas jāsaglabā, lai nodrošinātu to pieejamību nākamajām paaudzēm; šajā sakarā atgādina, ka akvakultūra, izmantojot ilgtspējīgas metodes un neapdraudot zivju krājumu saglabāšanu, palīdz nodrošināt produktus, kas ir ekvivalenti jūras zvejas produktiem; akvakultūra nodrošina arī augstu nodarbinātības līmeni, faktiski pildot sociālā amortizatora funkciju krīzes periodos;

7.

uzsver, ka efektīvi un mērķtiecīgi jāpiešķir atbalsts mazapjoma zvejas flotēm, kas kuģu skaita ziņā veido ES flotes lielāko daļu. Tām būtu jāsaņem tāda KZP un EJZF līdzekļu daļa, kas atbilst to skaitliskajai pārstāvībai, ar nosacījumu, ka to zvejas darbība ir balstīta uz ilgtspējas principiem;

8.

uzsver: lai panāktu zivsaimniecībai piešķirto publisko subsīdiju ilgtspējīgāku izlietošanu, vajadzīga liela politiskā griba un rīcība visos ES pārvaldes līmeņos, jo KZP reformas, ko veica 2002. gadā, ekoloģiskos, sociālos un ekonomiskos mērķus nav izdevies sasniegt, proti, tikai 22 % zivju krājumu atbilst maksimālajam ilgtspējīgas ieguves apjomam, 35 % zivju krājumu ir pārmērīgi izmantoti un 43 % zivju krājumu ir mazāki par bioloģiski drošu robežvērtību (avots: Eiropas Vides politikas institūta (IEEP) pētījums, kas 2011. gadā veikts pēc Eiropas Parlamenta pasūtījuma);

9.

atzīmē: Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā Nr. 12/2011 norādīts, ka pārāk lielā zvejas flote joprojām ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ kopējai zivsaimniecības politikai neizdodas nodrošināt ilgtspējīgu zveju;

10.

atzīmē: lai šo ilgtspējas mērķi sasniegtu, zivsaimniecības nozarē ir vajadzīgas strukturālas pārmaiņas un dažādošana, un uzsver, ka valsts atbalsta noteikumiem un pasākumiem šīs pārmaiņas ir jāveicina, īpašu uzmanību pievēršot piekrastes ekonomikas attīstībai (pārstrādes rūpniecībai, ilgtspējīgai akvakultūrai, vietējiem zivju tirgiem, jauniem produktiem, vietējās piegādes ķēdēm utt.), jauniem un ilgtspējīgiem zvejas veidiem, kurus var izmantot Eiropas jūrās un okeānos (uzsverot arī mazu piekrastes zvejas flotu un čaulgliemju vākšanas nozīmi, kā arī īpašu uzmanību veltot selektivitātes, energoefektivitātes un citu rādītāju uzlabojumiem citos flotes segmentos, kas Eiropas Savienībā palīdz nodrošināt apgādi ar zivsaimniecības produktiem, īpaši cilvēku pārtikai) un jūras un akvakultūras ekonomikai kopumā. Valsts nedrīkst atbalstīt zvejas praksi, kas nav ilgtspējīga;

11.

atzīst zivsaimniecības nozares vērtību un nozīmību Eiropas Savienībā un norāda, ka noteiktās teritorijās un reģionos šajā nozarē ir nodarbināti daudzi cilvēki un zivsaimniecības nozares pārstrukturēšana tieši ietekmēs šīs kopienas;

12.

uzskata, ka lauksaimnieku, piekrastes un zvejnieku kopienas saskaras ar īpašām grūtībām tieši pašlaik, kad Eiropā vērojama sociālekonomiskā krīze, un tādēļ mērķtiecīgam atbalstam teritoriālajā līmenī ir īpaša nozīme, lai nodrošinātu šādu kopienu labklājību un stabilitāti ilgākā termiņā;

13.

atzīmē, ka zivsaimniecības nozare – līdzīgi kā daudzas citas nozares – saņem lielas subsīdijas un tā ir būtiska problēma, jo nozare ir pārāk atkarīga no publiskā finansējuma, taču šī problēma paver arī iespējas, jo Eiropas Komisija, dalībvalstis un vietējās/reģionālās pašvaldības var izmantot publiskos līdzekļus, lai īstenotu nozīmīgas reformas šajā nozarē;

14.

vēlreiz norāda, ka visi pieejamie līdzekļi ir jāizlieto iespējami efektīvi, un rosina, sagatavojot partnerības nolīgumus un turpmākās EJZF darbības programmas, noteikt stingras prioritātes, lai atbalstītu piekrastes un zvejnieku kopienas, un šajās prioritātēs ievērot, ka reformētajam valsts atbalsta tiesiskajam regulējumam jāatbilst un jāreaģē uz šādu kopienu saimnieciskajām vajadzībām;

15.

rosina elastīgi izmantot Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, lai nodrošinātu līdzekļu novirzīšanu uz lauksaimnieku, piekrastes un zvejnieku kopienām, un lūdz Eiropas Komisiju paust skaidru apņemšanos, ka, pārskatot valsts atbalsta noteikumus, tiks nodrošināts, ka minētie noteikumi patiešām pieļauj elastību un to neierobežo;

16.

uzskata: ja šos līdzekļus izlietos efektīvi un lietderīgi, tie pavērs iespēju pārveidot ES zvejniecības un akvakultūras nozari un veicinās virzību uz zivsaimniecības un akvakultūras nozares ilgtspēju, vienlaikus atbalstot plašākā “zilās izaugsmes” stratēģijas mērķa – stiprināt jūras un akvakultūras ekonomiku un tās saikni ar sauszemes ekonomiku – sasniegšanu; īpaši svarīgi ir palielināt zvejas produktu vērtību, attīstot sauszemes ekonomiku un vietējos tirgus, izstrādājot jaunus produktus un palielinot patērētāju informētību (jo sevišķi par tādiem aspektiem kā īsās piegādes ķēdes, produktu sezonalitāte un tipiskās īpašības);

17.

rosina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un citas publiskās iestādes visā Eiropā izmantot iespēju un laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam panākt reālas pārmaiņas;

18.

atzīmē, ka de minimis regula un grupu atbrīvojuma regula nesniedz pilnīgu priekšstatu par visām subsīdijām zivsaimniecības un akvakultūras nozarei, jo dalībvalstis (iepriekš saņemot Eiropas Komisijas atļauju) var izveidot “pieteiktas” atbalsta shēmas;

19.

atzīmē, ka zivsaimniecības nozare priekšrocības gūst arī no degvielas nodokļa atbrīvojumiem, kas nodrošina tiešu labumu, jo samazinās zvejas kuģu ekspluatācijas izmaksas, kuras, kā aprēķināts, Eiropas Savienībā katru gadu sasniedz aptuveni 1,5 miljardus euro; savukārt de minimis atbalsta noteikumi paredz, ka var piešķirt subsīdijas kuģu degvielai;

20.

norāda uz Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāta 2009. gadā pasūtīto pētījumu, kurā aprēķināts, ka saskaņā ar regulu par de minimis atbalstu katru gadu iespējams saņemt aptuveni 718 miljonus euro, taču precīzus datus par de minimis atbalstu ir grūti iegūt, jo ES līmenī nav nodrošināta efektīva uzraudzība; aprēķināts, ka vēl 8 miljonus euro katru gadu piešķir saskaņā ar grupu atbrīvojuma regulu, kas attiecas uz zivsaimniecības nozari;

21.

atzīmē: Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāta 2009. gadā pasūtītajā pētījumā norādīts arī uz vairākiem riskiem de minimis regulas piemērošanā: 1) iespējama negatīva ietekme uz Eiropas Zivsaimniecības fonda izmantošanu dalībvalstīs, kur prioritāte tika piešķirta de minimis atbalstam, 2) de minimis atbalsta atšķirīgā piešķiršana dažādās dalībvalstīs varētu kropļot konkurenci un 3) iespēja, ka de minimis atbalstu varētu izmantot, lai atbalstītu kuģu ekspluatāciju, kas būtu pretrunā reformas tālejošajiem mērķiem samazināt zvejas flotes lielumu un darbības apjomu;

22.

atzinīgi vērtē de minimis atbalsta pārredzamības palielināšanu, nosakot, ka attiecīgie dati jāiekļauj attiecīgās dalībvalsts gada ziņojumā par valsts atbalstu, un šāds uzlabojums ir nozīmīgs faktors, lai nodrošinātu atbalsta shēmas pārredzamību;

23.

atzīmē, ka Eiropas Komisijai jāpanāk līdzsvars tās centienos samazināt birokrātiju un racionalizēt uzraudzības prasības, vienlaikus nodrošinot pietiekamu pārredzamību un kontroli, un vēlreiz atkārto, ka KZP reformas vispārējie mērķi ir pietiekams iemesls, lai stingri un pārredzami uzraudzītu valsts atbalsta sniegšanu šai nozarei;

24.

norāda, ka izskanējuši priekšlikumi paaugstināt pašlaik spēkā esošās de minimis atbalsta robežvērtības (30 000 euro vienam uzņēmumam trīs finanšu gadu laikā), lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu rīkoties elastīgāk un atbalstīt intervenci teritoriālajā līmenī, kas ir īpaši svarīgi, jo noteiktos reģionos un kopienās norit ļoti intensīva zvejniecība; atzīmē, ka ikvienas spēkā esošās de minimis atbalsta robežvērtības pārskatīšanā būtu jāņem vērā tas, ka jārespektē konkurence un vienotais tirgus;

25.

uzskata tomēr, ka de minimis atbalsta robežvērtības paaugstināšanai varētu būt negatīva ietekme, jo tā pavērtu iespēju atbalstīt neilgtspējīgu zvejniecības praksi un tādā veidā kavētu sasniegt KZP reformas vispārējo mērķi Eiropas Savienībā nodrošināt ilgtspējīgu zveju; minēto apdraudējumu var novērst īpašos valsts mēroga gadījumos, kad ilgtspējas trūkumu izraisa citi faktori un tā iemesli nav meklējami ražošanas vai ieguves nozarē;

26.

tādēļ rosina Eiropas Komisiju pārskatīto tiesību aktu ietekmes novērtējumos un konsultācijās saņemto ierosinājumu vērtējumos sīki analizēt, kāda (saistībā ar KZP reformu īstenošanu) ietekme varētu būtu 1) pašlaik spēkā esošās un šai nozarei piemērotās de minimis robežvērtības nemainīšanai, 2) de minimis robežvērtības paaugstināšanai un 3) de minimis robežvērtības pazemināšanai vai atcelšanai vispār;

27.

uzskata, ka minētajā ietekmes novērtēšanā uzmanība jāpievērš arī de minimis atbalsta pasākumiem kā šajā nozarē īstenotās valsts intervences elementam, īpaši analizējot, kā šie pasākumi mazina nodrošinājuma “trūkumus”, kurus nevar novērst jaunais EJZF, vispārējā grupu atbrīvojuma regula, kas attiecas uz zivsaimniecības un akvakultūras nozari, un pieteiktās šīs nozares atbalsta shēmas;

28.

uzsver, ka laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam EJZF ir jāizmanto efektīvāk nekā līdz šim izmantots Eiropas Zivsaimniecības fonds, jo EJZF ir svarīgs finansēšanas mehānisms, kas var piešķirt atbalstu zivsaimniecības nozarei un akvakultūras nozarei, lai tās varētu sasniegt vispārējos KZP reformas mērķus;

29.

uzskata, ka būtu lietderīgi apsvērt, vai de minimis regulā/grupu atbrīvojuma regulā, kas attiecas uz šo nozari, paredzēto atbalstu zivsaimniecības un akvakultūras nozares produktu pārstrādei un tirdzniecībai nevarētu iekļaut vispārējā de minimis regulā/grupu atbrīvojuma regulā;

30.

uzskata, ka šāda maiņa ir loģiska un atbilst Eiropas Komisijas mērķim izveidot tādu zivsaimniecības un akvakultūras nozari, kas orientējas uz peļņas gūšanu un uzņēmējdarbību, un apzināt iespējas, kā palielināt zivsaimniecības produktu vērtību, attīstīt piegādes ķēdes un sauszemes ekonomiku kopumā un izstrādāt jaunus un novatoriskus paņēmienus;

31.

norāda, ka, zivsaimniecības produktu pārstrādes un ilgtspējīgas akvakultūras nozares darbībai, kas norit uz sauszemes, paredzēto atbalstu iekļaujot vispārējā de minimis regulā, uz šiem pasākumiem attiektos minētajā regulā noteiktās augstākās robežvērtības (pašlaik 200 000 euro), un tas palīdzētu pārvarēt šķēršļus, kuri kavē ieguldījumus sauszemes ekonomikā, un sasniegt izvirzīto mērķi iespējami palielināt vietējo zvejnieku kopienu zivsaimniecības produktu “pievienoto vērtību”;

32.

lūdz Eiropas Komisiju šo ierosmi apsvērt, pārskatot zivsaimniecības un akvakultūras nozarei paredzētā valsts atbalsta regulējumu, un īpaši analizēt saimnieciskās priekšrocības, ko šāda pieeja varētu nodrošināt sauszemes ekonomikai, kā arī novērtēt ar šādu maiņu saistītās neparedzētās sekas, piemēram, neilgtspējīgas zvejniecības prakses izplatīšanos;

33.

rosina Eiropas Komisiju pārskatīt grupu atbrīvojuma regulā iekļauto pasākumu sarakstu, lai nodrošinātu to atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas reformai un to, ka nedz valsts atbalsta regulējums, nedz arī EJZF nepaver iespēju atbalstīt neilgtspējīgu zvejniecības praksi;

34.

uzsver, ka grupu atbrīvojuma regulā paredzēta iespēja atbalstīt ūdens vides un saglabāšanas pasākumus, un rosina Eiropas Komisiju regulā saglabāt un paplašināt šīs iespējas, lai līdzekļi tiktu ieguldīti jūras vides aizsardzībā, saglabāšanā un uzlabošanā un varētu arī atbalstīt jūras un akvakultūras zinātnisko un tehnisko pētniecību, datu vākšanu, kā arī sniegt atbalstu nozarei īpašos valsts mēroga gadījumos, kad ilgtspējas trūkumu izraisa citi faktori un tā iemesli nav meklējami ražošanas vai ieguves nozarē utt.;

35.

rosina dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības un citas ieinteresētās personas radoši izmantot minēto regulu (un EJZF) pavērtās iespējas, lai nodrošinātu visu pasākumu, kas uzlabo zivsaimniecības un akvakultūras nozares, jūras vides un piekrastes kopienu ilgtspēju, pēc iespējas augstāku efektivitāti.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/37

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu “Stratēģiskās vadlīnijas ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai”, uzsverot, ka akvakultūras produkcija būtu jāuzskata par stratēģisku nozari (tāpat kā citas primārās ražošanas jomas), lai risinātu nākotnē paredzamās problēmas saistībā ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem;

2.

atkārtoti uzsver “Zilās izaugsmes” lielo nozīmi, turklāt, lai varētu sasniegt nodarbinātības un nozares ražīguma kāpināšanas mērķus atbilstoši stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktajiem Eiropas ekonomikas atlabšanas mērķiem, ir absolūti nepieciešama Eiropas līmeņa iniciatīva akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai;

3.

aicina par vadlīniju galveno mērķi izvirzīt nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejniecības samazināšanu, izmantojot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju;

4.

atgādina, ka Komiteja jau vairākos iepriekšējos atzinumos ir atbalstījusi akvakultūras jomu, pieprasot šīs politikas atzīšanu, atbilstošu finansējumu un veicināšanu, lai tā varētu kļūt par spēcīgu alternatīvu tradicionālajai zvejai. Tāpēc Komiteja būtu jāatzīst par nozīmīgu partneri šīs politikas veicināšanā;

5.

vērš uzmanību uz ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas aplēsēm, saskaņā ar ko akvakultūra šobrīd saražo 47 % no cilvēku uzturam paredzētajām zivīm, un pauž nožēlu, ka ES akvakultūras produkti apjoma un vērtības ziņā sasniedz tikai, attiecīgi, 2,3 % un 4 % no produkcijas pasaules mērogā (1);

6.

pauž īpašas bažas par to, ka Eiropā, kura līdz šim bija līderis zivju audzēšanas nozarē, tagad ir nepieciešams importēt vairāk nekā 60 % no akvakultūras produktiem, neraugoties uz to, ka ES pati pilnībā varētu ražot šo pārtiku Savienības teritorijā, piedāvājot darba vietas saviem pilsoņiem un ievērojot augstākus standartus;

7.

atzīst nepieciešamību attīstīt akvakultūras potenciālu un padarīt šo stagnējošo jomu par plaukstošu ekonomikas nozari;

8.

atzinīgi vērtē to, ka atzīta nepieciešamība mazināt starpību starp ES tirgū patērēto zivsaimniecības produktu apjomu un ES nozvejas apjomu, kā arī to, ka ir atzīta akvakultūras nozares lielā nozīme šā mērķa sasniegšanā;

9.

uzsver, ka Eiropas līmenī par visu sociāli ekonomiskās izaugsmes pasākumu priekšnoteikumu ir kļuvusi attīstības ilgtspēja, un tā visās nozarēs būtu jāizvirza par politisko saistību un resursu izmantošanas pamatelementu;

10.

uzskata, ka, ņemot vērā visu reģionu un vietējo kopienu (ne tikai piejūras) tiešo interesi, kā arī savstarpējo atkarību starp vides politiku, jūras un iekšējo ūdeņu kvalitāti un nozares saimnieciskās darbības sasniegumiem, akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai ir stratēģiska nozīme;

11.

atgādina, ka Eiropas akvakultūra nav vienveidīga nozare, bet tai ir raksturīgas dažādas audzēšanas metodes – slēgtās un atvērtās sistēmas, ekstensīvā vai intensīvā audzēšana, tāda, kas notiek uz sauszemes, ezeros, dīķos, ielejās vai baseinos, piekrastēs vai atklātā jūrā – un ka tā ietver saldūdens un jūras zivju un vēžveidīgo audzēšanu un stiepjas no Skandināvijas aukstajiem ūdeņiem līdz Eiropas dienvidu jūru mērenajiem ūdeņiem. Bet, neskatoties uz šīm atšķirībām, Eiropas akvakultūra ir jāatbalsta, lai tā kļūtu par konkurētspējīgu un vērtīgu ekonomikas nozari, kā arī nodarbinātības, zināšanu/prasmju un vietējā lepnuma avotu;

12.

atzīst, ka ir nepieciešama informācijas kampaņa, kas veicinātu šādas bagātības un daudzveidības vērtības apzināšanos un nodrošinātu lielāku pārredzamību arī akvakultūras produktu marķējumā, lai varētu atšķirt intensīvā audzēšanā saražoto produkciju no tās, kas iegūta audzētavās, kuras cenšas ievērot dabiskos apstākļus (piemēram, jūrā ierīkotie sprosti);

13.

pauž viedokli, ka ES jāuzņemas vadošā loma zivju audzēšanas ekoloģisku un ilgtspējīgu metožu attīstībā, lai, pateicoties ES izstrādātajām inovatīvajām ražošanas, barošanas, ikru šķilšanās un zivju ieguves tehnoloģijām, pavērtu ceļu “zilajai revolūcijai”;

14.

piekrīt bažām par ES akvakultūras produkcijas stagnāciju, kas joprojām neizmanto pietiekami konkurences priekšrocības, ko sniedz Eiropas zivju produktu augstā kvalitāte un pārtikas higiēna;

15.

iesaka ES saglabāt visstingrāko kontroli arī pār importētajiem akvakultūras produktiem, kas bieži tiek izmantoti kā izejvielas turpmākai pārstrādei Eiropas uzņēmumos un nodrošināt standartizētu veselības, sanitāro, nodarbinātības un vides noteikumu kopumu gan attiecībā uz importētiem produktiem, gan produktiem ar norādi “ražots Eiropas Savienībā”;

16.

vērš uzmanību uz potenciālo pozitīvo sociāli ekonomisko ietekmi, ko laika gaitā radītu ilgtspējīga akvakultūras nozares (un ar to saistīto ražošanas ķēžu) izaugsme, tādējādi dodot iespēju apmierināt aizvien pieaugošo iekšzemes pieprasījumu, kas šobrīd tiek nodrošināts ar importu, un veicinot nodarbinātības palielināšanos ES;

17.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus ierosināt brīvprātīgas sadarbības procesu, iesaistot dalībvalstis valstu stratēģisko daudzgadu plānu izstrādē, tomēr norāda, ka progresa vērtējuma rādītāju izstrāde nedrīkst radīt pārmērīgu birokrātisko slogu uzņēmumiem un vietējām pārvaldes iestādēm;

18.

pauž nožēlu, ka Komisija nav norādījusi uz lomu, ko akvakultūras ilgtspējīgā attīstībā varētu uzņemties vietējās un reģionālās pašvaldības, piemēram, uzlabojot zināšanas par akvakultūras produktiem ar informatīvām programmām skolās un veicinot vietējo sezonas produktu patēriņu (īsās piegādes ķēdes);

19.

iesaka ierosinātajā Akvakultūras konsultatīvajā padomē maksimāli pielietot to reģionu ieguldījumu, kuriem dažās dalībvalstīs ir kompetence ekonomikas attīstības jomā;

20.

piekrīt, ka akvakultūras ilgtspējīgā attīstībā varētu būt svarīgi ievērot ES tiesību aktus vides, sabiedrības veselības, patērētāju aizsardzības un vides ilgtspējas jomā, uz kuru pamata saskaņoti jāizvirza valstu stratēģisko daudzgadu plānu kopīgie mērķi;

21.

atbalsta arī prasību maksimāli veicināt ES vides tiesību aktu piemērošanu, neradot nevajadzīgu slogu ražošanas ķēdes dalībniekiem; šajā sakarā izšķirošas varētu būt pašu ražotāju un vietējo un reģionālo pašvaldību zināšanas Akvakultūras konsultatīvās padomes ietvaros;

22.

uzsver, ka apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm bija ļoti svarīga, un cer, ka līdz 2017. gada beigām saistībā ar valstu plānu paredzēto vidusposma novērtēšanu šādas apspriešanās tiks ierosinātas atkārtoti;

23.

atbalsta Komisijas noteiktos galvenos uzdevumus un attiecīgās vadlīnijas, kas paredzēti šādu jautājumu risināšanai: a) samazināt administratīvo slogu; b) atvieglot piekļuvi teritorijai un ūdeņiem; c) paaugstināt nozares konkurētspēju un d) palīdzēt nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus, izmantojot ES akvakultūras piedāvātās konkurences priekšrocības;

24.

atgādina, ka vairāk nekā 90 % no akvakultūras nozares uzņēmumiem ir MVU, kuru vispārējā rentabilitāte un ilgtspējīga attīstība ir atkarīga no pārredzamības, efektīvām administratīvām procedūrām un prognozējamības. Bez skaidra pamata uzņēmēji nav spējīgi pieņemt pārdomātus lēmumus, proti, investēt un paplašināt savu darbību, radot jaunas darba vietas un palielinot ražošanu;

25.

pauž nožēlu par to, ka jau 2002. gada paziņojumā un attiecīgajā Reģionu komitejas atzinumā uzskaitītie šķēršļi jaunu akvakultūras saimniecību radīšanai ne tikai ir saglabājušies, bet kļuvuši vēl lielāki. Nomācošā 2–3 gadus ilgā procedūra jaunas akvakultūras saimniecības izveidošanai (salīdzinājumā ar tikai 6 mēnešiem Norvēģijā, kas ir Eiropas vadošais ražotājs šajā jomā) attur daudzus potenciālos uzņēmējus un nostāda visu ES neizdevīgā pozīcijā salīdzinājumā ar pasaules mēroga konkurentiem. Vairāk nekā jebkad iepriekš patlaban nepieciešams tiesiskais regulējums, kas saīsinātu procedūras vidējo laiku un atšķirības starp dažādām dalībvalstīm;

26.

aicina Komisiju stratēģiskajās vadlīnijās ņemt vērā maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

27.

piekrīt, ka būtu lietderīgi, ja Komisija, pamatojoties uz dalībvalstu apkopotajiem datiem, sadarbotos ar attiecīgajām iestādēm, lai noteiktu labāko praksi un panāktu uzlabojumus administratīvās efektivitātes jomā; turklāt šāda veida analīze būtu jāattiecina arī uz procedūrām saistībā ar akvakultūras uzņēmumiem paredzēto Kopienas subsīdiju izsniegšanu;

28.

atgādina, ka Eiropā par licences izsniegšanu zivju audzētavām un atbalsta sniegšanu apgabala mazajiem un vidējiem akvakultūras uzņēmumiem bieži vien ir atbildīgas vietējās un reģionālās pašvaldības. Saskaroties, no vienas puses, ar stingrajiem vides aizsardzības likumiem, vides aizsardzības NVO spiedienu un tūrisma industriju, un, no otras puses, ar tradicionālās zvejas ekonomisko lejupslīdi un bezdarba palielināšanos, vietējām un reģionālajām pašvaldībām varētu būt tikai izdevīgas skaidras vadlīnijas Eiropas akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai;

29.

uzsver, ka vietējās un reģionālās iestādes varētu dot būtisku ieguldījumu labas administratīvās prakses popularizēšanā, piemēram, sniedzot informāciju, kas dalībvalstīm jāapkopo līdz 2013. gada beigām;

30.

uzsver, ka akvakultūra parasti ir mazāk aizsargāta pret piesārņojumu nekā zveja un ka ir svarīgi pamudināt dalībvalstis izveidot “riska kartes” un “ietekmes kartes”, kurās būtu atzīmēta iekšzemes teritorija, teritoriālie ūdeņi un piekrastes josla; šīs kartes varētu nosūtīt Eiropas Jūras drošības aģentūrai, un tajās būtu jāiekļauj informācija par infrastruktūru un darbības paņēmieniem, kas var ietekmēt ūdeņu kvalitāti, par piesārņojuma mazināšanas pasākumiem, uzraudzības kampaņām, jauniem lielajiem projektiem utt.;

31.

atzīst, ka akvakultūras nozare gūtu labumu no saskaņotas telpiskās plānošanas, kura ir būtiska arī jūrniecības nozarē, lai samazinātu pretrunas starp lietošanas veidiem, kas pārklājas, lai palielinātu to ilgtspēju, lai mazinātu nenoteiktību, sekmētu investīcijas un paātrinātu akvakultūras uzņēmumu attīstību;

32.

iesaka teritoriālās plānošanas posmā, cik vien iespējams, iesaistīt piekrastes rīcības grupas (PRG). Šīs grupas var palīdzēt reģionus iesaistīt plānošanā un resursu pārvaldībā un pārstāvēt daudzu vietējo ieinteresēto pušu intereses;

33.

uzsver, ka ļoti svarīga ir sadarbība starp akvakultūru un zveju, kuru sinerģiskai attīstībai ir labvēlīga ietekme uz uzņēmumiem, piekrastes un iekšzemes kopienām, ņemot vērā, ka zvejas nozarē atbrīvojušos darbaspēku varētu pārņemt kāda augoša akvakultūras nozare; turklāt sadarbība starp akvakultūru, pārstrādes nozari un komercdarbību, ja tās attīsta sinerģiski, var radīt pievienoto vērtību akvakultūras produktiem;

34.

aicina Komisiju pieprasīt, lai dalībvalstis, sagatavojot valstu stratēģiskos daudzgadu plānus, tajos padziļināti analizētu ietekmi uz piekrastes joslā esošiem akvakultūras uzņēmumiem, ietekmes mazināšanas kritērijus un minētajiem uzņēmumiem iespējamos kompensācijas pasākumus;

35.

piekrīt, ka ir svarīgi apzināt saldūdens akvakultūrai piemērotākās teritorijas, cerot, ka starp labas prakses piemēriem, kas dalībvalstīm jānosaka, daži būs saistīti ar saldūdens akvakultūru;

36.

piekrīt, ka būtu iespējams samazināt administratīvo slogu uzņēmējiem un telpiskās plānošanas procesā lielāku uzmanību pievērst akvakultūras uzņēmumu ietekmei uz vidi;

37.

pauž cerību, ka stratēģiskajās vadlīnijās tiks iekļauta norāde uz to, ka saskaņotā piekrastes joslas plānošanā ir svarīgi atzīt iesāļa ūdens apvidu (purvi un lagūnas) vērtību, jo tie var būtiski palīdzēt uzlabot sociālekonomisko situāciju krīzes laikā, kā arī palielināt ES akvakultūras produkciju;

38.

piekrīt novērtējumam, ka labākai tirgus organizētībai un ražotāju organizāciju strukturētībai būtu pozitīva ietekme uz akvakultūras uzņēmumiem;

39.

aicina Komisiju turpināt tiešās konsultācijas ar akvakultūras produktu ražotāju organizācijām ar mērķi noskaidrot galvenos attīstības šķēršļus, ar kuriem saskārušās minētās organizācijas, un iespējamos šo šķēršļu pārvarēšanas mehānismus;

40.

atzīst, ka ražotāju organizāciju sagatavotie ražošanas un realizācijas plāni (kopā ar ražošanas ķēžu nolīgumiem, starpnozaru nolīgumiem un preču zīmju politiku) ir svarīgi instrumenti, kas var uzlabot akvakultūras uzņēmumu konkurētspēju un ļauj efektīvi reaģēt uz augošajām patērētāju prasībām saistībā ar kvalitāti un pārtikas produktu dažādību;

41.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību un to aģentūru (kas nodarbojas ar pētniecību un testēšanu) nozīmi uz tirgu orientētas izpētes, inovācijas un zināšanu nodošanas veicināšanā, kā arī palīdzot dalībvalstīm konstatēt un īstenot sinerģiju starp dažādām valsts pētniecības programmām;

42.

mudina Komisiju arī turpmāk pievērst uzmanību ļoti nopietnai problēmai, ko ekstensīvajai akvakultūrai un bioloģiskajai daudzveidībai rada zivjēdāju putnu un citu zivjēdāju dzīvnieku sugu (piemēram, Eiropas ūdru) ietekme, un izvērtēt, cik efektīvi ir izņēmuma noteikumi, kurus, iespējams, pieņēmušas dalībvalstis saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvu un Dzīvotņu direktīvu; turklāt būtu steidzami jāizvērtē, vai “problemātisko zivjēdāju dzīvnieku sugu” stingrā aizsardzība noteiktos reģionos joprojām vispār atbilst ES tiesību aktiem, lai varētu viegli pamatot, pamatojoties uz modificētajām klasifikācijām, nepieciešamos izņēmumus dalībvalstīs;

43.

uzskata, ka dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību atbalsts akvakultūras tirgus vajadzībām pielāgotām izglītības un profesionālās apmācības programmām un to attīstībai ir ļoti lietderīgs un ka dalībvalstis būtu jāmudina sniegt attiecīgu informāciju par pašreizējo piedāvājumu un īstenoto attīstības politiku;

44.

uzskata, ka saistībā ar zināšanu nodošanu, labu praksi un inovāciju Komisija varētu gan izveidot plānoto ES tirgus novērošanas centru, gan mudināt dalībvalstis turpmākajās darbības programmās iekļaut plašāku atbalstu akvakultūras uzņēmumiem (jo īpaši kolektīviem uzņēmumiem), kuri īsteno zināšanu nodošanas un inovācijas projektus;

45.

atzīst, ka patērētājs ir regulāri jāinformē par visu akvakultūras produktu (gan Eiropas, gan importēto) kvalitāti; precīza informācija tikai stiprinās nozares konkurētspēju;

46.

uzskata, ka marķēšanas un brīvprātīgās sertifikācijas sistēmu jomā valstu stratēģiskie daudzgadu plāni atspoguļo aktualizētu situācijas raksturojumu un visaptverošu novērtējumu, kā arī sekmē vienotu pieeju ES līmenī;

47.

cer, ka stratēģiskajās vadlīnijās ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai tiks uzsvērta ražotāju organizāciju un piekrastes rīcības grupu loma akvakultūras produktu un teritoriju, kur šie produkti tiek ražoti, saskaņotā veicināšanā; tās ir jomas, kurās reģioni var sniegt konkrētu atbalstu;

48.

uzskata, ka attiecībā uz produktu izsekojamību un īsām pārtikas piegādes ķēdēm dalībvalstīm un reģioniem būtu jāizmanto lauksaimniecības nozares pozitīvā pieredze un jāveicina tās piemērošana akvakultūras uzņēmumiem, lai palielinātu to konkurētspēju;

49.

uzskata, ka būtu jāanalizē vietējie zvejniecības pārvaldības plāni, meklējot iespējas veidot sinerģiju ar akvakultūras nozari, jo minētajos plānos iekļauti tādi jautājumi kā zivju mazuļu audzētavas, produkcijas sezonalitāte, piegāde tirgiem, no zivsaimniecības nozares aizgājušais darbaspēks utt.;

50.

uzsver, ka ir svarīgi pievērst lielu uzmanību ieguldījumam, ko nozares izaugsmē var sniegt nemitīgi augošais pieprasījums pēc bioloģiskajiem produktiem;

51.

piekrīt mērķu sadalījumam (dalībvalstis, Komisija, Akvakultūras konsultatīvā padome); uzskata, ka starp dalībvalstu mērķiem var ierindot arī mērķi labāk izmantot vietējās publiskā un privātā sektora partnerības, kas ir pamatā piekrastes rīcības grupām, kuras var sekmēt akvakultūras nozares ilgtspējīgu attīstību;

52.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija ir ņēmusi vērā Reģionu komitejas ieteikumu (kas formulēts atzinumā CdR 20/2003) izveidot īpašu Akvakultūras konsultatīvo padomi, kuras uzdevums būtu sniegt informāciju lēmumu pieņēmējiem; atgādina ka Komiteja “pauž gatavību būt par forumu, sabiedrības iesaistīšanās nodrošinātāju un informācijas izplatītāju par akvakultūras jautājumiem, lai kopā ar Komisiju uzlabotu pārvaldību akvakultūras nozarē” (2).

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/42

1.

norāda, ka Lisabonas līgumā nostiprināta Eiropas Savienības loma trešo valstu pilsoņu imigrācijas politikā, lai efektīvi pārvaldītu migrācijas plūsmas, nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, un novērstu nelikumīgu ieceļošanu un cilvēku tirdzniecību. Lai to panāktu, līgumā minēts, ka Eiropas Parlaments un Padome paredz pasākumus, piemēram, saistībā ar ieceļošanas, uzturēšanās un brīvas pārvietošanās nosacījumiem ES teritorijā, un nosaka standartus ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanai ES dalībvalstīs, tostarp noteikumus par ģimenes atkalapvienošanos. Attiecībā uz trešo valstu pilsoņu integrāciju līgumā skaidri norādīts, ka ES var noteikt pasākumus dalībvalstu atbalstam, bet netiek izvirzīts mērķis saskaņot dalībvalstu normatīvos un tiesību aktus;

2.

atzīmē, ka par to teritorijā uzņemto trešo valstu imigrantu, kas ierodas darba nolūkā, skaita noteikšanu arī turpmāk atbildēs dalībvalstis. Lai gan imigrantu integrācija lielākajā daļā dalībvalstu parasti ir valsts iestāžu kompetencē, par integrācijas politikas īstenošanu tādās jomās kā izglītība, veselība, mājoklis un darba tirgus galvenokārt ir atbildīgas reģionālās un vietējās pašvaldības;

3.

atgādina, ka Stokholmas programmā, kurā izklāstītas Savienības prioritātes 2010.–2014. gadam tiesiskuma, brīvības un drošības jomā, atzīts pozitīvais ieguldījums, kāds labi pārvaldītām migrācijas plūsmām var būt godīgas un uz līdzdalību balstītas sabiedrības un konkurētspējīgas ekonomikas veidošanā; uzsver, ka svarīga ir legālo imigrantu efektīvāka integrācija sociālajā, saimnieciskajā un kultūras aspektā, lai nodrošinātu migrācijas pozitīvo ietekmi gan uz migrantiem, gan uz sabiedrību, kurā viņi tiek uzņemti;

4.

vēlreiz atzīmē, ka jaunajā Eiropas programmā trešo valstu pilsoņu integrācijai norādīts, ka imigrācijai ir pozitīva ietekme ES attīstībā, un ierosināti pasākumi efektīvākai migrantu integrācijai. Eiropas Komisija uzskata integrāciju par attīstībā esošu procesu, par kuru kopīgi atbild dažādi pārvaldības līmeņi, turklāt šis process no iesaistītajiem dalībniekiem prasa nemitīgus, konstatētajām norisēm pielāgotus centienus un pastāvīgu sadarbību.

5.

uzskata, ka viens no problēmjautājumiem, kas Eiropas Savienībai patlaban jārisina, ir sabiedrības novecošana, kura kopā ar neseno pasaules ekonomikas krīzi rada kvalificēta personāla resursu trūkumu un arī tūlītējās tā sekas, samazinoties Eiropas ekonomikas dinamikai, konkurētspējai, radošumam un inovācijas spējai. Minētajos apstākļos cilvēkkapitāla trūkumu palīdz aizpildīt tādu trešo valstu pilsoņu uzņemšana, kuri ierodas pētniecības, studiju, prakses, brīvprātīgā darba, dalības apmaiņas programmās vai viesaukles darba nolūkā;

6.

norāda, ka ES valstīs daudzās nozarēs trūkst darbaspēka un ir vakantas darba vietas, kuras šajās valstīs vai ES mītošie atbilstoši kvalificētie darba ņēmēji nevar aizpildīt, it īpaši dažās konkrētās nozarēs, piemēram, veselības aprūpes, zinātnes un tehnoloģiju nozarē;

7.

atkārtoti norāda, ka cilvēkkapitāla stiprināšana ir viens no skaidri noteiktiem politiskiem mērķiem stratēģijā “Eiropa 2020”, kuras mērķis ir gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme ES;

8.

uzsver, ka Direktīvā 2005/71/EK paredzēta paātrināta uzņemšanas procedūra trešo valstu pētniekiem, kuri noslēguši uzņemšanas līgumu ar kādā dalībvalstī apstiprinātu pētniecības iestādi. Šādā uzņemšanas līgumā apliecināts, ka kāds pētniecības projekts ir pienācīgi apstiprināts un ka attiecīgajam pētniekam ir gan vajadzīgā zinātniskā kompetence, lai veiksmīgi īstenotu projektu, gan pietiekami līdzekļi un veselības apdrošināšanas polise. Turklāt pētniekiem tiek dota iespēja attiecīgā pētniecības projekta ietvaros uzturēties citas dalībvalsts teritorijā un tur strādāt par pasniedzēju saskaņā ar valsts tiesību normām;

9.

atzīmē, ka ar direktīvu 2004/114/EK ieviesti saistoši nosacījumi attiecībā uz trešo valstu studentu uzņemšanu. Tās piemērošana skolēniem, brīvprātīgā darba veicējiem un neatalgotiem stažieriem ir atstāta dalībvalstu ziņā. Ja studenti atbilst noteiktajām prasībām, viņi ir tiesīgi saņemt uzturēšanās atļauju, viņiem ir konkrētas tiesības attiecībā uz nodarbinātību, un studiju nolūkā viņi drīkst pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu;

10.

norāda, ka nav direktīvas par atalgotu stažieru vai viesaukles darbā strādājošu personu uzņemšanu un ka ne visās dalībvalstīs ir vienots vai vismaz līdzīgs tiesiskais regulējums, šo personu darba reglamentēšanai. Turklāt vairākums dalībvalstu nav pieņēmušas Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvenciju par mājsaimniecībā nodarbinātajiem, kura stāsies spēkā 2013. gada septembrī;

11.

norāda, ka šis RK atzinums sasaucas ar vairākos agrāk pieņemtajos atzinumos izklāstīto nostāju, un tā mērķis ir paust RK viedokli par to, kā Eiropas Savienības teritorijā vajadzētu reglamentēt tādu trešo valstu pilsoņu uzņemšanu un uzturēšanos, kuri ierodas pētniecības, studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, saņemot un nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba un viesaukles darba nolūkā. Atzinumā ietverti arī priekšlikumi, kuros ierosināts šā jautājuma risināšanā un direktīvas efektīvā īstenošanā aktīvāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

12.

uzsver, ka trešo valstu pilsoņu uzņemšanas politikas pasākumos jāņem vērā Eiropas pamatvērtības, piemēram, cilvēktiesību un daudzveidības ievērošana, cīņa ar diskrimināciju, kā arī vienlīdzīgu iespēju un tolerances veicināšana. Turklāt šādiem pasākumiem jāatbilst ES pamatpolitikai attiecībā uz kohēziju, nodarbinātību, attīstību, ārējām attiecībām un brīvību, drošību un tiesiskumu;

13.

uzskata, ka vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana izšķirīgi nosaka demokrātisko sistēmu kvalitāti, ka tā ir viena no Eiropas Savienības kultūras pamatvērtībām un neatņemama tās sastāvdaļa;

14.

uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir vispiemērotākā metode, lai trešo valstu pilsoņu uzņemšanas un uzturēšanās jomā sasniegtu vislabākos rezultātus. Jānodrošina šādas pieejas atbilstība subsidiaritātes principam, kas ir Eiropas Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības pamatā;

15.

pauž pārliecību, ka konkrētus rezultātus varēs gūt tikai tad, ja ikvienas migrācijas jomā pieņemtās iniciatīvas pamatā būs stratēģiski mērķi un kopīgas saistības ar trešām valstīm. Pasākumi, ar kuriem Eiropas Savienību paredzēts padarīt pievilcīgāku un pieejamāku trešo valstu pilsoņiem, jāīsteno, pamatojoties uz dialogu ar minētajām valstīm un atbilstīgi ES ārējās darbības mērķiem, kā arī pārskatītajā Vispārējā pieejā migrācijai un mobilitātei (VPMM) noteiktajiem politikas mērķiem attiecībā uz migrāciju pāri ES ārējām robežām;

16.

uzskata, ka ir jānovērš nepilnības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, lai veicinātu trešo valstu pētnieku un studentu mobilitāti, rosinot viņus izvēlēties Eiropas Savienību. Plašākas migrācijas plūsmas ar augsti kvalificēta darbaspēka potenciālu no trešām valstīm palīdzēs nodrošināt Savienības vajadzības;

17.

atbalsta direktīvas priekšlikumu COM(2013) 151, kura mērķis ir uzlabot regulējumu, ko piemēro trešo valstu pilsoņiem, kuri vēlas ieceļot Eiropas Savienībā un uz noteiktu laiku (kas pārsniedz trīs mēnešus) tur uzturēties pētniecības, studiju vai pieredzes gūšanas nolūkā un/vai piedalīties dažādos pasākumos, lai uzlabotu savas zināšanas un prasmes, konkrēti, pētniekiem, studentiem, brīvprātīgajiem, atalgotiem un neatalgotiem praktikantiem vai stažieriem un viesauklēm;

18.

atbalsta pasākumus, ko ES īsteno, lai tā arī turpmāk piesaistītu pētniekus un studentus. Eiropas Savienībai ir ievērojams potenciāls, ņemot vērā lietpratību un infrastruktūru, kas nepieciešama, lai izveidotu starptautiskus izcilības centrus dažādās pētniecības nozarēs un zinību jomās. Tomēr, lai ES saglabātu savu konkurētspēju starptautiskā mērogā, dalībvalstīm jāpaplašina savstarpējā ekonomiskā un zinātniskā sadarbība un vienlaikus jāpieņem kopīgas programmas un mērķi. Turklāt, tā kā arī citi pasaules reģioni arvien vairāk piesaista studentus, pētniekus un augsti kvalificētus migrējošus darba ņēmējus, Eiropas Savienībai efektīvi jānovērš atklātās nepilnības, kas kavē attiecīgo grupu piesaistīšanu Eiropai;

19.

uzskata, ka direktīva ir piemērots likumdošanas instruments, lai novērstu pašreizējās sistēmas nepilnības un nodrošinātu saskaņotu tiesisko regulējumu. Ar direktīvu tiks ieviesti kopēji saistoši noteikumi par uzņemšanas nosacījumiem, procedūrām un atļaujām, tomēr dalībvalstīm nodrošināta vajadzīgā rīcības brīvība direktīvas īstenošanai;

20.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija nav tieši norādījusi uz “augšupēja” modeļa pieņemšanu un ka veiktajā ietekmes novērtējumā nav ņemta vērā uzņemšanas un uzturēšanās politikas īpašā ietekme vietējā un reģionālajā līmenī;

21.

atzinīgi vērtē vienotas sistēmas izveidi visām izskatāmajām trešo valstu pilsoņu grupām; lai piesaistītu talantīgus migrantus, efektīvi darbosies tāda sistēma, kuras pamatā ir kopēji un vienkāršoti uzņemšanas nosacījumi un prasības;

22.

atzīst: lai Savienība kļūtu pievilcīgāka un vieglāk pieejama trešo valstu pilsoņiem, jāizstrādā pārredzams un saskaņots šo valstu pilsoņu uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumu tiesiskais regulējums. ES tiesību akti jāattiecina uz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, vīzām un ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām, trešo valstu valstspiederīgo, kas likumīgi uzturas kādā ES dalībvalstī, tiesībām, kā arī nosacījumiem viņu mobilitātei ES robežās;

23.

ar gandarījumu secina, ka direktīvas vispārīgie noteikumi tiks piemēroti atalgotiem stažieriem un viesauklēm, un uzskata, ka juridiska statusa noteikšana abām minētajām grupām nodrošinās vajadzīgās garantijas attiecīgajiem trešo valstu pilsoņiem;

24.

atbalsta procesuālo garantiju ieviešanu attiecībā uz uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vai atteikumu (29. pants);

25.

atzinīgi vērtē pieņemtos pasākumus mobilitātes veicināšanai Savienības robežās visām attiecīgajām grupām, vienlaikus paredzot labvēlīgākus noteikumus ES mobilitātes programmu, piemēram, Erasmus Mundus un Marijas Kirī vārdā nosauktās programmas, dalībniekiem (29. pants);

26.

atbalsta uzturēšanās atļaujas saņemšanas procedūru vienkāršošanu un pozitīvi vērtē dalībvalstīm noteikto obligāto prasību sniegt informāciju par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem (30. pants);

27.

atzinīgi vērtē, ka, nosakot maksu par pieteikumu izskatīšanu, tiks piemērots proporcionalitātes princips (31. pants);

28.

ar gandarījumu secina, ka salīdzinājumā ar uzņemošās valsts pilsoņiem tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, izņemot procedūras mājokļa iegūšanai, attiecinātas uz visām grupām(21. panta 2. punkts);

29.

atbalsta noteikumus, kas studentiem uzņemošajā valstī dod tiesības strādāt vismaz 20 stundas nedēļā, nodrošina pētnieku ģimenes locekļu piekļuvi darba tirgum, bet studentiem pēc studiju pabeigšanas dod iespēju darba meklēšanas nolūkā uzturēties attiecīgajā valstī uz laiku, kas kopumā nepārsniedz divpadsmit mēnešus;

30.

atbalsta 32. un 33. panta noteikumus, kuros paredzēts apkopot statistikas datus, lai noteiktu, cik liels skaits trešo valstu pilsoņu saņems uzturēšanās atļaujas, pamatojoties uz jauno direktīvu;

31.

uzskata: par svarīgu faktu, ka pētniekiem nepiemēro “vienotās atļaujas” Direktīvā 2011/98/EK paredzētos ierobežojumus sociālā nodrošinājuma jomā.

32.

uzskata, ka direktīvas, kuras tālejošais mērķis ir starptautiskā mērogā konkurētspējīga ES ekonomika, konkrēto mērķu sasniegšanai ir vajadzīga integrēta pieeja. Centieni piesaistīt trešo valstu cilvēkresursus nedrīkst attiekties tikai uzminēto valstu pilsoņu uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumiem, bet tajos jāietver arī atbalsts pasākumiem, kas nepieciešami viņu integrācijai vietējā sabiedrībā un kas var būt saistīti ar daudzām politikas jomām, piemēram, izglītību, nodarbinātību, sabiedrības veselību, kā arī ar ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un citām jomām;

33.

mudina dalībvalstis izstrādāt atbilstošu tiesisko regulējumu, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret algotiem praktikantiem un mājkalpotājiem (viesauklēm) un aicina nekavējoties pieņemt SDO Konvenciju par mājsaimniecības pakalpojumu jomā nodarbinātajām personām;

34.

uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldības piemērošana ir būtisks priekšnosacījums, lai sekmīgi reglamentētu trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos ES teritorijā. Reģionu komiteja īpaši uzsver: lai efektīvi īstenotu talantīgu migrantu piesaistīšanas politiku, direktīvas priekšlikumā minēto personu grupu mobilitātes veicināšanā aktīvi jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības. Nosacījumu, kas attiecas uz trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos ES, noteikšana un tātad arī viņu uzņemšana un integrācija dalībvalstīs ir svarīga darbības joma un nozīmīgs jautājums vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Reģionālajām iestādēm ir noteicošā loma atbilstošu apstākļu radīšanā, lai trešo valstu pilsoņi varētu piekļūt informācijai un pakalpojumiem, kas saistīti ar izglītību, veselības aprūpi, nodarbinātību, mājokli, kā arī citiem publiska rakstura pakalpojumiem;

35.

pauž pārliecību, ka saskaņota Eiropas pieeja jāpapildina ar attiecīgu izmaksu analīzi, lai ņemtu vērā finanšu un administratīvo slogu, ko jauno noteikumu ieviešana var radīt dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras (Komiteja to uzsver vēlreiz) nodrošina saikni, kas dod migrantiem iespēju veidot ciešas un konstruktīvas attiecības ar uzņemošo sabiedrību. Šā uzdevuma izpilde var radīt papildu izdevumus reģioniem un vietējām pašvaldībām, kurām bieži vien nākas risināt integrācijas jautājumus; tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, kuru nepieciešams īstenot ekonomikas stagnācijas un stingras budžeta taupības apstākļos.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/48

1.

uzskata, ka Eiropas Savienības Solidaritātes fonds (turpmāk “Fonds”) ir galvenais instruments, ar kura palīdzību Savienība var reaģēt nopietnu katastrofu gadījumā ES dalībvalstīs vai kandidātvalstīs, apliecinot tādējādi solidaritāti ar katastrofas skartajām valstīm, reģioniem un kopienām (atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 222. pantam);

2.

konstatē, ka kopumā pašreizējā Fonda darbība ir efektīva, bet to varētu vēl uzlabot, piemēram, vienkāršojot Fonda izmantošanai vajadzīgās administratīvās procedūras, lai būtiski samazinātu laika periodu no katastrofas līdz palīdzības piešķiršanas brīdim. Fonda darbības noteikumi varētu būt skaidrāki un tā darbība mērķtiecīgāka, lai nodrošinātu katastrofas skarto teritoriju vajadzībām atbilstīgus risinājumus;

3.

pauž nožēlu par Eiropas Komisijas ierosinājumu noteikt Fondam tādu maksimālo ikgadējo līdzekļu piešķīrumu, kas nav mainīts kopš 2002. gada, proti, 500 miljonus euro (2011. gada cenās); tas apdraud iespējas nekavējoties sniegt palīdzību nopietnas katastrofas gadījumā, jo īpaši tāpēc, ka šādas katastrofas notiek arvien biežāk;

4.

uzskata, ka pašreizējā regula un tajā ierosinātās izmaiņas atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

5.

norāda, ka lielas dabas katastrofas radītie postījumi vistiešāk skar attiecīgās kopienas un reģionus. Bieži vien katastrofas skartajās teritorijās nopietni bojāta pamatinfrastruktūra un dabas un kultūras vērtības;

6.

atgādina, ka bojātā infrastruktūra parasti ir vietējo un reģionālo pašvaldību īpašumā un ka tās ir atbildīgas par šīs infrastruktūras darbības atjaunošanu. Pašvaldības ir arī atbildīgas par glābšanas dienestiem, evakuēto personu pagaidu izmitināšanu un katastrofas skarto teritoriju tīrīšanu;

7.

tāpēc uzskata, ka, neraugoties uz to, ka galvenie Fonda atbalsta saņēmēji ir dalībvalstis un kandidātvalstis, šie līdzekļi ļauj finansēt reģionālajā un vietējā līmenī īstenotos pasākumus;

8.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību skatījumā svarīgākie aspekti ir Fonda reaģēšanas ātrums, iespēja mērķtiecīgi virzīt pieejamos resursus uz reālajām vajadzībām;

9.

tāpēc ļoti pozitīvi vērtē Komisijas priekšlikumus, ar kuriem paredzēts ātrāk un mērķtiecīgāk piešķirt Fonda atbalstu, un ierosina dažus būtiskus ieteikumus attiecībā uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

10.

vērš uzmanību uz nepieciešamību ņemt vērā to attālāko reģionu īpašo stāvokli, kuri ir mazāk aizsargāti pret ekstremāliem laika apstākļiem;

11.

atzinīgi vērtē, ka skaidrāk noteikta Fonda darbības joma, tādējādi novēršot tiesisko nenoteiktību un nepieļaujot tādu palīdzības pieteikumu iesniegšanu, kuri neatbilst nosacījumiem;

12.

atbalsta Komisijas centienus vienkāršot “reģionālas katastrofas” jēdziena definīciju, ieviešot skaidru kritēriju, kas balstīts uz IKP. Jaunā definīcija vienkāršos pieteikumu izvērtēšanu Eiropas Komisijā un palielinās Fonda pārredzamību un efektivitāti. Potenciālajiem pieteikuma iesniedzējiem jau iepriekš būs vieglāk izvērtēt, vai attiecīgās katastrofas gadījumā viņi ir tiesīgi saņemt palīdzību;

13.

ierosina noteikt kritēriju, ar kuru par “reģionālu dabas katastrofu” atzīta katastrofa, kuras radītie zaudējumi NUTS 2 reģionos ir 1,0 % no reģionālā IKP. Komiteja uzskata, ka šāds kritērijs būtu atbilstīgāks mērķim reģionālas katastrofas gadījumā sniegt palīdzību, kuras apjoms būtu mazāk mainīgs;

14.

uzskata, ka minētie rādītāji būtu jāpielāgo dabas katastrofu gadījumos NUTS 2 līmeņa arhipelāgu reģionu salās, lai novērstu iespēju, ka kāda izteikti reģionāla rakstura apsvēruma dēļ fonda līdzekļus šādos gadījumos nevarētu izmantot.

15.

norāda, ka arvien biežāk katastrofas skar teritorijas, kas būtiski atšķiras no NUTS 2 līmeņa (dažās dalībvalstīs šīs teritorijas ir noteiktas tikai administratīvi), un ka tās pārsniedz vairāku šādi noteiktu reģionu robežas; ja reģionālajā kritērijā ir ņemti vērā tikai NUTS 2 līmeņa reģioni, tas var būt neobjektīvs;

16.

ierosina ieviest kritēriju reģionālajām katastrofām NUTS 3 teritoriju līmenī gadījumos, kad vairāki katastrofas skartie kaimiņos esošie reģioni NUTS 3 līmenī veido teritoriju, kas platības ziņā atbilst NUTS 2 līmenim (kurā ir vismaz 800 000 iedzīvotāju). Šajā gadījumā attiecīgā IKP procentuālā vērtība tiek aprēķināta no dažādu NUTS 3 līmeņa reģionu vidējās svērtās vērtības;

17.

ņemot vērā, ka daudzas katastrofas ir pārrobežu katastrofas, norāda, ka šādos gadījumos ES darbībai būtu liela pievienotā vērtība un tā dotu nepārprotami pozitīvu signālu iedzīvotājiem;

18.

lai definētu “ārkārtas pārrobežu dabas katastrofas” jēdzienu, iesaka izmantot iepriekš minēto NUTS 3 līmeņa kritēriju, kas paredz, ka kaimiņos esošie reģioni NUTS 3 līmenī var būt dažādu dalībvalstu reģioni;

19.

atzinīgi vērtē iespēju izmantot Fondu ne tikai “tūlītējiem” pasākumiem, bet arī pasākumiem, kas tieši saistīti ar katastrofu un kuru īstenošanai var būt vajadzīgs ilgāks laika periods;

20.

uzsver, ka vietējā un reģionālajā līmenī pēc katastrofām pastāv reāla nepieciešamība atjaunot infrastruktūras darbību, turklāt tādā veidā, lai tā būtu izturīgāka pret turpmākajām katastrofām; atsevišķos gadījumos, iespējams, attiecīgā infrastruktūra jāpārvieto uz atbilstošāku atrašanās vietu;

21.

ierosina precizēt Fonda atbalstam atbilstīgus pasākumus, iekļaujot tajos iespēju finansēt ne tikai infrastruktūras atjaunošanu, bet arī tās darbības atjaunošanu tādā veidā, lai tā būtu izturīgāka pret turpmākajām dabas katastrofām. Ierosina iekļaut Fonda atbalstam atbilstīgo pasākumu sarakstā infrastruktūras pārvietošanu no vietas, kuru nākotnē atkārtoti var apdraudēt dabas katastrofas;

22.

norāda, ka dažām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ārējā tehniskā palīdzība bieži vien ir vajadzīga, lai pārvarētu katastrofas sekas un sekmīgi īstenotu pasākumus saistībā ar skarto teritoriju rehabilitāciju;

23.

ierosina ar ārējo tehnisko palīdzību saistītos izdevumus iekļaut Fonda atbilstīgajos izdevumos maksimums 2 % apmērā no Fonda atbalsta kopsummas;

24.

norāda, ka pieteikuma sagatavošana, jo īpaši zaudējumu novērtēšana un pierādījumu apkopošana, lai pamatotu pieteikumu, publiskajām iestādēm aizņem daudz laika; turklāt publiskajām iestādēm, gatavojot šo pieteikumu, vienlaikus jāveic pasākumi katastrofas seku likvidēšanai. Vēl lielākas grūtības ir lēni progresējošu katastrofu, piemēram, sausuma, gadījumā, bet arī saistībā ar tādām dabas parādībām kā plūdi, kas dažkārt var ilgt vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Tādā gadījumā zaudējumus var aprēķināt tikai pēc ūdeņu atkāpšanās. Tas nozīmē, ka katastrofas smaguma pakāpi var noteikt tikai vēlāk;

25.

tāpēc atbalsta Komisijas priekšlikumu ņemt vērā lēni progresējošu katastrofu īpatnības;

26.

norāda, ka attiecībā uz citām dabas katastrofām tiesību akta priekšlikumā saglabāti pašreizējie noteikumi un ka tajā nav atrisinātas problēmas saistībā ar pieteikuma sagatavošanu ilglaicīgu plūdu gadījumā;

27.

tādēļ ierosina paredzēt iespēju ilglaicīgu plūdu gadījumā iesniegt pieteikumu desmit nedēļu laikā, sākot no brīža, kad beidzas dabas katastrofas apdraudējums (piemēram, kad ir atcelts dalībvalsts vai reģionālās pašvaldības izziņotais ārkārtas stāvoklis, u. tml.);

28.

Piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka dabas katastrofu gadījumā ir jānosaka vajadzīgie preventīvie pasākumi un pastāvīgi jācenšas tos uzlabot;

29.

pauž bažas, ka prasība iekļaut pieteikumā informāciju par katastrofas riska mazināšanas pasākumiem var radīt iesniedzējam lielu administratīvu slogu un aizkavēt pieteikumu sagatavošanu un izskatīšanu; tas būtu pretrunā sākotnējam mērķim vienkāršot Fonda izmantošanas administratīvās procedūras;

30.

ierosina izvirzīt iesniedzējam prasību pieteikuma izskatīšanas posmā iesniegt īsu pārskatu par ES tiesību aktu īstenošanu (1. panta e) punkts), atceļot prasību iesniegt papildu informāciju (1. panta f) punkts), jo tai jābūt iekļautai ziņojumā par Fonda atbalsta izlietojumu;

31.

atbalsta Komisijas priekšlikumu paredzēt avansa izmaksāšanas iespēju, ļaujot tādējādi Fondam ātri reaģēt; taču iesaka neiekļaut avansa maksājumu sistēmu daudzgadu finanšu shēmā un konkrēti ierosinātajos struktūrfondos;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri paātrināt Fonda palīdzības apstiprinājuma administratīvo procedūru, lai palīdzība ātrāk nonāktu katastrofas skartajos reģionos; tomēr šajā saistība norāda, ka Fonda atbalsta izlietojuma faktiskais termiņš ir īsāks;

33.

ierosina pagarināt Fonda līdzekļu izlietojuma termiņu līdz diviem gadiem, galvenokārt ņemot vērā laiku, kas vajadzīgs pamatinfrastruktūras atjaunošanai (prasība nodrošināt nepieciešamos dokumentus un ievērot tiesību aktus publiskā iepirkuma jomā), kā arī pamatpakalpojumu un piegādes atjaunošanai;

34.

Eiropas Savienības iestādes, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldības iestādes vairākkārt norādījušas, ka pārvaldība maksimāli jāvienkāršo, lai nodrošinātu uz rezultātiem orientētu darbību (1). Vienkāršošana ir vēl jo svarīgāka Solidaritātes fonda gadījumā, jo tas darbojas ārkārtējas steidzamības gadījumos un tā pieļaujamās izmaksas ietver neatliekamo personīgo vajadzību apmierināšanai paredzētās. Tāpēc būtu vēlams atļaut vienības izmaksu izmantošanu izdevumiem, kas paredzēti katastrofas skarto iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, nevis infrastruktūras atjaunošanai.

15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/57

1.

ņemot vērā to, ka ES ostās šobrīd tieši vai netieši ir nodarbināti 3 miljoni cilvēku un ka līdz 2030. gadam paredzēts preču apriti ostās palielināt par 50 %, Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija strukturē “ostu paketi” saskaņā ar šādām prioritātēm:

2.

tomēr izsaka šaubas par to, vai Eiropas Komisijai ir holistiska pieeja ostu politikai, ņemot vērā, ka “ostu paketē” nav norādes ne uz stratēģiju “Eiropa 2020”, ne uz “Zilās izaugsmes iniciatīvu”, kā arī nav norādes uz ostām ļoti svarīgo noteikumu par flotes degvielas sēra satura ierobežojumu pārskatīšanu un nav sinhronizācijas ar ostu nozarei piemērojamo valsts atbalsta pamatnostādņu pārskatīšanu;

3.

atzīmē, ka Eiropas Komisija ir izvēlējusies politiski drosmīgu variantu, lai laistu klajā tādas regulas projektu, kurai vairāki likumdošanas parametri – piemēram, projekts direktīvai par koncesijām, projekts TEN-T regulai un projekts regulai par trešo valstu preču un pakalpojumu piekļuvi Eiropas Savienības publiskā iepirkuma iekšējam tirgum (COM(2012) 124 final) – vēl nav pieņemti un tādēļ joprojām ir “kustīgie mērķi”;

4.

atzīst, ka Eiropas Komisija kopš 2011. gada ir veikusi intensīvas konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm. Tomēr pauž nožēlu par to, ka ne Reģionu komiteja, ne vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvju apvienības nav tikušas iesaistītas tieši. Izsaka neapmierinātību arī par to, ka, neraugoties uz Komisijas nesen publicēto darba dokumentu par teritoriālās ietekmes novērtējumu (1), ietekmes novērtējumā nav skaidras norādes uz teritoriālo dimensiju. Tas izraisa vēl lielāku nožēlu, ņemot vērā Eiropas ostu politikas problēmas saistībā ar teritoriālo kohēziju. Minētās problēmas šobrīd saasina t. s. “konteinerizācija” un lielāko ostu iekšzemes savienojumu pārslodzes draudi;

5.

uzsver, ka jāņem vērā ES ostu daudzveidība, ko rada to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, dažādu veidu saimnieciskā darbība, atšķirīgi ostu darbību reglamentējošie režīmi un atšķirīgas sistēmas ostu politikas piemērošanai katrā valstī. Tāpēc atgādina, ka saskaņā ar Lēmumu Nr. 661/2010/ES par ES pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai (12.2. punkts) “ostu pakete” attiecas uz jūras ostām, kas atbilst kādai no šādām A, B vai C kategorijām:

6.

atzinīgi vērtē to, ka sociālie partneri ostu nozarē ir izveidojuši ES līmeņa Sociālā dialoga komiteju, un atgādina, cik svarīgi ir sekmēt sociālo dialogu valsts un vietējā līmenī kā instrumentu, lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus, kā arī lai veicinātu nozares konkurētspēju;

7.

piekrīt Eiropas Komisijas argumentācijai attiecībā uz juridiskā pamata (LESD 100. panta 2. punkta) izvēli un subsidiaritātes principa ievērošanu, kā izklāstīts regulas projekta paskaidrojuma rakstā (3.3. punktā). Attiecībā uz proporcionalitātes principu Reģionu komiteja tomēr joprojām nav pārliecināta, vai regula ir labāka nekā direktīva, kā tas ir bijis Eiropas Komisijas agrāk izvirzītajiem priekšlikumiem vai saistītajiem tiesību aktiem (īpaši attiecībā uz koncesijām). Būtu pretrunīgi izvēlēties par juridisko instrumentu regulu, kas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs, vienlaikus atzīstot ostu infrastruktūras attīstībā iesaistīto dalībvalstu, reģionālo un vietējo varas iestāžu galveno lomu. Turklāt direktīva būtu piemērotāka, lai varētu ņemt vērā ES ostu plašo daudzveidību.

8.

uzsver, ka kopš 2000. gada no ES struktūrfondiem un Kohēzijas fonda ir bijuši pieejami aptuveni EUR 6,2 miljardi jūras ostu infrastruktūru būves līdzfinansējumam. Turklāt laika posmā no 2007. gada līdz 2012. gadam ostām ir piešķirti 4 % no TEN-T paredzētā finansējuma (EUR 244,6 miljoni);

9.

vērš uzmanību uz Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu 4/2012 par struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu izmantošanas efektivitāti jūras ostu infrastruktūras līdzfinansēšanā (2). Uzsver Revīzijas palātas ieteikumu “noteikt, ka nākamajā programmu posmā Kohēzijas fonda atbalstu piešķirs tikai tad, ja būs izstrādāta uz vajadzību novērtējumu balstīta visaptveroša ilgtermiņa attīstības stratēģija visām attiecīgā reģiona ostām”;

10.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija atzīst (3), ka valsts atbalsts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP), tostarp maksājumi no ERAF, nebūtu jāiekļauj reģionālā atbalsta intensitātes maksimālās robežvērtības aprēķināšanā, ja ir izpildīti 2011. gada 20. decembra lēmumā izklāstītie nosacījumi (4);

11.

atgādina, cik svarīgi ir precizēt valsts atbalsta režīma piemērošanu infrastruktūrai, ņemot vērā problēmas saistībā ar Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta sprieduma lietā Freistaat Sachsen and Land Sachsen-Anhalt (T-443/08) and Mitteldeutsche Flughafen AG and Flughafen Leipzig-Halle GmbH (T-455/08) v the European Commission interpretēšanu, kas ir radījusi no struktūrfondiem finansētu aptuveni 200 infrastruktūras projektu ex ante pārbaudes ievērojamu aizkavēšanos;

12.

izsaka nožēlu par to, ka Eiropas Komisija “ostu paketē” nav tieši iekļāvusi priekšlikumus precizēt atbalsta jēdzienu attiecībā uz infrastruktūras, arī ostu nozarē, finansēšanu (Darbība Nr. 5). Tā vietā Eiropas Komisija 2013. gada 3. jūlijā ir izsūtījusi aptaujas anketu par ostu darbību un aplikšanu ar nodokļiem, adresējot to vienīgi visu dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām. Tādēļ pieprasa Eiropas Komisijai tuvākajos mēnešos pieņemt iekļaujošāku pieeju un ar RK starpniecību iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības to valsts atbalsta noteikumu pārskatīšanā, kas piemērojami infrastruktūrai kopumā un konkrēti ostu infrastruktūrai, īpaši attiecībā uz grupu atbrīvojuma noteikumiem ostu infrastruktūrai, kuri, domājams, tiks izstrādāti līdz 2013. gada beigām;

13.

iesaka bagarēšanu, pietauvošanu, loča pakalpojumus un vilkšanas pakalpojumus izslēgt no regulas darbības jomas, pamatojoties uz to, ka minētie pakalpojumi atbilst vispārējas nozīmes pakalpojumu mērķim, t. i., vides drošības, drošuma un aizsardzības nodrošināšanai; aicina Komisiju jautājumā par ostas atkritumu uzņemšanas iekārtām novērst pretrunas ar pašreiz spēkā esošajām direktīvām, t.i., precizēt nošķiršanu. Priekšnoteikumus un prasības ostas atkritumu uzņemšanas iekārtām jau regulē Direktīva 2000/59/EK. Īpaši 8. panta noteikumi ir pretrunā tam, ka tirgum var brīvi piekļūt visi atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu piedāvātāji. Ja ostas operators izvēlas atsevišķas ostas atkritumu uzņemšanas iekārtas un uz tām attiecina minētajā direktīvā minētās nodevas, jāpiemēro direktīvas 2004/17/EK noteikumi par konkursu;

14.

pauž nožēlu, ka 2. pantā (“Definīcijas”) nav iekļauta “kompetentās iestādes” definīcija, lai gan tai ir liela nozīme 8. un 9. pantā;

15.

izsaka nožēlu par to, ka nav pietiekami atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma attiecībā uz piemērojamajiem tiesību aktiem vai ostas pakalpojumu sniegšanas obligāto prasību noteikšanu (4. panta 2. punkta d) apakšpunkts, 4. panta 4. punkts, 6. panta 4. punkts);

16.

sagaida 8. pantā noteikto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību paplašināšanu, iekļaujot īpašus kritērijus attiecībā uz teritoriālo kohēziju, piemēram, nomaļu, salu un attālāko reģionu pieejamību;

17.

izsaka neizpratni par to, kādēļ attiecībā uz ostas pakalpojumu sniedzēju skaita ierobežojuma procedūru, kas paredzēta 7. pantā, Komisija 10. pantā paredz nevis pienākumu, bet vienīgi iespēju personālam, ko iepriekš darbā pieņēmis vēsturiskais ostas pakalpojumu sniedzējs, nodrošināt tādas tiesības, kādas personāls būtu tiesīgs saņemt, ja būtu notikusi pārcelšana Direktīvas 2001/23/EK nozīmē;

18.

nav pārliecināta, vai 12. pantā izklāstītās prasības par to, cik sīka informācija jāsniedz ostas vadības iestādēm par saņemtajiem publiskā sektora līdzekļiem, un pienākums uzturēt atsevišķu kontu nav nesamērīgas, it īpaši ņemot vērā ļoti atšķirīgās izmaksu struktūras atkarībā no ostu atrašanās vietas;

19.

aicina Eiropas Komisiju precizēt, ko nozīmē 14. panta 5. punktā norādītie “kopējie tarifikācijas principi”, uzskatot, ka visām pilnvarām, kuras piešķirtas Eiropas Komisijai pieņemt deleģētos tiesību aktus, vajadzētu būt noteiktām iespējami precīzi;

20.

apšauba par regulas piemērošanas uzraudzību un kontroli atbildīgo neatkarīgo uzraudzības struktūru izveides (19. apsvērums un 17. pants) pievienoto vērtību. Šāda institūcija varētu radīt papildus birokrātiskus šķēršļus ostu attīstības plānošanā, kā arī ietekmēt dalībvalstu budžetus;

21.

izsaka šaubas arī par to, vai jāizveido neatkarīgo uzraudzības struktūru sadarbība, lai veicinātu regulas vienotu īstenošanu, ja regula pēc būtības ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs (18. pants).

—

Loča pakalpojumi, vilkšanas un pietauvošanas pakalpojumi ir ostu sniegti vispārējas nozīmes pakalpojumi (kuru mērķis ir saglabāt kuģošanas drošību un aizsargāt vidi), ko stingri reglamentē dalībvalstis un kam nevar piemērot tirgus pieeju.

—

Bagarēšanas pakalpojumu iekļaušana regulā uzskatāma par ostu īpašumtiesību aizskārumu, jo ostas šādā gadījumā būtībā vairs nedrīkstētu pašas apkopt savus ūdensceļus un ostas baseinus. Turklāt bagarēšanas darbi ostas teritorijā ir pielīdzināmi kuģu piestātņu un slūžu apkopes darbiem, bet ne citiem ostas pakalpojumiem, kas tieši saistīti ar konkrētu kuģu ienākšanu ostā un par kuriem aprēķina noteiktu maksu par katru kuģi.

—

Ierosināts paplašināt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, attiecinot tās arī uz teritoriālo kohēziju, kā ierosināts regulas projekta paskaidrojuma rakstā (sk. 1.4. iedaļas beigu daļu). Būtu jāņem vērā arī kritēriji, kuri ir īpaši svarīgi ostas darbības nodrošināšanai un vides aizsardzībai, bet kuru izpilde nav ekonomiski izdevīga.

—

Tā kā ostas vadības iestāde var būt privāta struktūra un saņemt publisko finansējumu, 8. panta 3. punktā paredzētā iespēja, ka minētā struktūra varētu būt kompetentā iestāde, kas nosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, jāattiecina tikai uz tām vadības iestādēm, kuras ir valsts iestādes.