21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/1

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/2

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. pantu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 26. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

—

ņemot vērā Sorbonas kopīgo deklarāciju par Eiropas augstākās izglītības sistēmas arhitektūras saskaņošanu, ko 1998. gada 25. maijā Parīzē parakstīja četri atbildīgie Francijas, Vācijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes ministri (turpmāk — Sorbonas deklarācija) (1),

—

ņemot vērā kopīgo deklarāciju, ko 1999. gada 19. jūnijā Boloņā parakstīja 29 Eiropas valstu izglītības ministri (turpmāk — Boloņas deklarācija) (2),

—

ņemot vērā Ministru konferencē, kurā tikās par augstākās izglītības jomu atbildīgie Eiropas ministri un kura norisinājās Lēvenē un Luvenlanēvā 2009. gada 28. un 29. aprīlī, pieņemto oficiālo paziņojumu (komunikē) (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 12. marta Budapeštas-Vīnes deklarāciju, kuru pieņēma 47 valstu izglītības ministri un ar kuru oficiāli tika uzsākta Eiropas augstākās izglītības telpas (EHEA) darbība (4),

—

ņemot vērā Bukarestē 2012. gada 26. un 27. aprīlī notikušajā Ministru konferencē un Trešajā Boloņas politikas forumā pieņemto oficiālo paziņojumu (komunikē) (5),

—

ņemot vērā Eiropas augstākās izglītības telpas (EHEA) Ministru konferencē Bukarestē 2012. gada 26. un 27. aprīlī pieņemto EHEA mobilitātes stratēģiju 2020. gada perspektīvā (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES, ar ko groza Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 28. septembra ieteikumu, lai atvieglinātu dalībvalstu vienotu īstermiņa vīzu izsniegšanu trešo valstu pētniekiem, kuri zinātniskās pētniecības nolūkā pārvietojas Kopienā (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra ieteikumu par turpmāko Eiropas sadarbību augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai (10),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) (11),

—

ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2009. gada 26. novembra secinājumus par izglītības nozīmes palielināšanu labi funkcionējošā zināšanu trijstūrī (12),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par augstākās izglītības starptautisko aspektu izvēršanu (13),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija ieteikumu par politiku, lai mazinātu mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu (14),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija ieteikumu “Jaunatne kustībā — jauniešu mācību mobilitātes veicināšana” (15),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 10. maija paziņojumu “Īstenojot universitāšu modernizācijas programmu: izglītība, pētniecība un jauninājumi” (COM(2006)0208),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu “Atbalsts izaugsmei un darbavietām — Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programma” (COM(2011)0567),

—

ņemot vērā ziņojumu “Augstākā izglītība Eiropā 2009: Boloņas procesa virzība” (Eurydice, Eiropas Komisija, 2009) (16),

—

ņemot vērā ziņojumu “Tiešskats uz augstāko izglītību Eiropā 2010. gadā — Boloņas procesa ietekme” (Eurydice, Eiropas Komisija, 2010) (17),

—

ņemot vērā ziņojumu “Eiropas augstākās izglītības telpa 2012. gadā — ziņojums par Boloņas procesa īstenošanu” (Eurydice, Eiropas Komisija, 2012) (18),

—

ņemot vērā Eirobarometra 2007. gadā veikto mācībspēku aptauju par augstākās izglītības reformu (19),

—

ņemot vērā Eirobarometra 2009. gadā veikto studentu aptauju par augstākās izglītības reformu (20),

—

ņemot vērā Eirostata 2009. gada 16. aprīļa publikāciju “Boloņas process Eiropas augstākajā izglītībā — svarīgākie sociālās dimensijas un mobilitātes rādītāji” (21),

—

ņemot vērā Erevānā, Armēnijā 2011. gada 8. un 9. septembrī notikušās starptautiskās konferences par augstākās izglītības finansēšanu noslēguma ziņojumu (22),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. septembra rezolūciju par Boloņas procesu un studentu mobilitāti (23),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par universitāšu un uzņēmējdarbības jomas pārstāvju dialogu — jauna partnerība Eiropas universitāšu modernizācijai (24),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas iestāžu ieguldījumu Boloņas procesa konsolidācijā un progresā (25),

—

ņemot vērā Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) (26),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0121/2015),

A.

tā kā pašreizējā ekonomiskajā situācijā Boloņas procesa svarīgajai nozīmei vajadzētu izpausties kā centieniem sasniegt visaugstākā iespējamā zināšanu un inovāciju līmeņa mērķus, nodrošinot iedzīvotājiem plašas iespējas iegūt izglītību un pastāvīgi papildināt zināšanas, un tā kā tam vajadzētu atspoguļoties stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanā, kā arī Ž. K. Junkera investīciju plāna Eiropai īstenošanā;

B.

tā kā pētījumi rāda, ka gandrīz katram trešajam darba devējam Eiropā ir problēmas atrast darbiniekus ar atbilstošām prasmēm; tā kā attiecībā uz mērķi samazināt prasmju neatbilstību ES (atšķirības starp indivīda darba prasmēm un prasībām darba tirgū) Boloņas reforma līdz šim nav bijusi ļoti veiksmīga; tā kā prasmju neatbilstība ir kļuvusi par galveno problēmu Eiropā, kas ietekmē visas sabiedrības jomas, sākot no uzņēmumu produktivitātes un efektivitātes līdz jauniešu pašreizējai un turpmākajai labklājībai;

C.

tā kā jauniešu bezdarba problēma kopš krīzes sākuma 2008. gadā nav daudz uzlabojusies; tā kā 2014. gada beigās ES bija aptuveni 5 miljoni jaunieši (jaunāki par 25 gadiem), kas ir bezdarbnieki;

D.

tā kā, citējot kādu filozofu, universitāšu raksturīgai iezīmei ir jābūt “patiesības un skaistuma meklējumiem”, papildus to uzdevumam sagatavot jaunus profesionāļus, zinātniekus, inženierus, skolotājus, ārstus, politiķus, iedzīvotājus;

E.

tā kā ir svarīgi aplūkot universitātes kā galvenās reālās Boloņas procesa dalībnieces, kuru darbība sniedzas pāri reģionālo un valsts iestāžu koordinācijas, regulatīvajām un resursu atbalsta funkcijām;

F.

tā kā šajā starpvalstu iniciatīvā sadarbībā ar akadēmiskajām aprindām ir paveikts darbs, lai sniegtu vienotu Eiropas atbildi uz nopietnām problēmām, ar ko saskaras daudzas valstis, bet tas ir bijis nepietiekams;

G.

tā kā Boloņas procesa faktiskais mērķis ir nodrošināt standartu un kvalitātes saderīgumu un salīdzināmību dažādās augstākās izglītības sistēmās, vienlaikus respektējot augstskolu autonomiju un tādējādi veicinot patiesi demokrātiskas Eiropas telpas radīšanu un piedāvājot iedzīvotājiem vienlīdzīgas iespējas;

H.

tā kā ir nepieciešams novērtējums par aizvadīto piecpadsmit gadu laikā gūtajiem panākumiem, šajā novērtējumā ņemot vērā gan reģionālās sadarbības “veiksmes stāstu”, gan pastāvīgās problēmas, ar ko ir nācies saskarties, gan arī to, ka izvirzītie mērķi nav sasniegti vienādā mērā;

I.

tā kā Boloņas process, neraugoties uz to, ka lielākajā daļā valstu tas ir virzījis un motivējis izglītības reformas, dažās valstīs var tikt uzskatīts par birokrātisku šķērsli neveiksmīgas komunikācijas un izpratnes trūkuma dēļ par to, kāda ir Boloņas procesa patiesā vīzija;

J.

tā kā ir svarīgi atzīt, ka Boloņas process savā būtībā ir visas Eiropas mēroga process, kā arī atzīt visus tajā iesaistītos dalībniekus, tostarp studentus, mācībspēkus, pētniekus un darbiniekus, kas nav mācībspēki;

K.

tā kā izšķirīga nozīme ir tam, lai izglītībai un apmācībai, tostarp profesionālajai apmācībai, tiktu pastāvīgi sniegts finansiāls atbalsts un lai šis atbalsts tiktu palielināts, jo īpaši šajā ekonomikas krīzes laikā;

L.

tā kā šajā pastāvīgi mainīgajā situācijā ir nepieciešams atkārtoti apliecināt valstu valdību un visu citu attiecīgo ieinteresēto pušu politiskās saistības, kas ir Boloņas procesa pamatā, un iesaistīšanos Eiropas iestāžu procesa īstenošanā;

1.

norāda, ka prasmju pilnveidošanas, izaugsmes un darbvietu izveides sekmēšanas perspektīvā izglītība ir viens no galvenajiem mūsu sabiedrības balstiem; uzsver, ka lielākam ieguldījumam izglītībā ir izšķiroša nozīme, lai varētu efektīvi pārvarēt nabadzību, sociālo nevienlīdzību un bezdarbu, jo īpaši jauniešu bezdarbu, un veicināt sociālo iekļautību;

2.

norāda, ka Boloņas process varētu palīdzēt atrisināt prasmju neatbilstības jautājumu ES, ja tas nodrošinātu studentiem iespēju iegūt un attīstīt darba tirgū nepieciešamās kompetences, un ka ar šādu rīcību tas varētu sasniegt svarīgo mērķi — uzlabot absolventu nodarbinātību;

3.

apzinās Boloņas procesa nozīmi t. s. zināšanu Eiropas izveidē; uzsver, ka zināšanu izplatīšana, izglītība un pētniecība ir stratēģijas “Eiropa 2020” izšķirošs elements un sniedz ieguldījumu Eiropas pilsoniskuma veicināšanā; tomēr uzsver arī, ka ir nepieciešams konsultēties ar augstākās izglītības aprindām (mācībspēkiem, studentiem un darbiniekiem, kas nav mācībspēki), lai izprastu iebildumus pret reformām, kuras saistītas ar Boloņas procesu, kā arī nepieciešamību nodrošināt bezmaksas un visiem pieejamu valsts izglītību, kas apmierina sabiedrības vajadzības;

4.

norāda, ka Boloņas reformu rezultātā tika izveidota Eiropas augstākās izglītības telpa (European Higher Education Area — EHEA) un ka aizvadīto piecpadsmit gadu laikā šīs reformas ļāvušas gūt ievērojamus panākumus, proti, padarot augstākās izglītības struktūras salīdzināmākas, palielinot mobilitāti, izveidojot kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, kā arī diplomu atzīšanā, uzlabojot izglītības sistēmu kvalitāti, kā arī Eiropā iegūtas augstākās izglītības pievilcīgumu;

5.

norāda, ka Boloņas procesā joprojām ir jāpaveic liels darbs attiecībā uz izglītības sistēmas pielāgošanu darba tirgus vajadzībām un vispārējās piemērotības darba tirgum un konkurētspējas, kā arī Eiropas augstākās izglītības pievilcīguma uzlabošanu; norāda, ka Eiropas augstākās izglītības iestādēm ir jāspēj ātri reaģēt uz ekonomikas, kultūras, zinātnes un tehnoloģijas izmaiņām modernajā sabiedrībā, lai pilnībā izmantotu savu potenciālu izaugsmes, piemērotības darba tirgum un sociālās kohēzijas veicināšanai;

6.

norāda uz Bukarestē 2012. gadā notikušajā EHEA ministru konferencē ieskicētajiem tuvāko gadu mērķiem un valstu prioritātēm attiecībā uz darbībām, kas īstenojamas līdz 2015. gadam, kā arī uz šajā konferencē pieņemtajiem ieteikumiem attiecībā uz EHEA mobilitātes stratēģiju 2020. gada perspektīvā, un iesaka izveidot jaunas observatorijas, jaunas pieejas dažādajām Eiropas augstskolu aprindām, kā arī izveidot jaunu integrācijas sistēmu augstskolu kopienu locekļiem, lai tos integrētu šā plāna reformu procesā;

7.

aicina EHEA valstis īstenot kopīgās, saskaņotās reformas, lai paātrinātu Boloņas procesa mērķu sasniegšanu un stiprinātu EHEA uzticamību; mudina atbalstīt valstis, kuras saskaras ar grūtībām šo reformu īstenošanā; šajā sakarībā atbalsta plaša apmēra starpvalstu un attiecīgo ieinteresēto pušu partnerību izveidi;

8.

aicina dalībvalstis turpināt uzlabot un atjaunināt augstākās izglītības iestāžu novērtējumu saskaņā ar standartiem, kurus iepriekš starptautiskā līmenī noteica izglītības sistēmas, atzinīgi novērtējot izcilību ar mērķi attīstīt zināšanas, pētniecību un zinātni;

9.

uzsver mācību metožu dažādības, tostarp valodu dažādības, saglabāšanas nozīmi; mudina dalībvalstis palielināt studentu stipendijas un nodrošināt, ka tās ir viegli pieejamas;

10.

norāda, ka ir jāturpina centieni pilnveidot EHEA, balstoties uz tās mērķu sasniegšanā panākto progresu, kā arī uz panākumiem, kas gūti koordinācijā ar Eiropas izglītības un apmācības telpu, Eiropas mūžizglītības telpu un Eiropas pētniecības telpu;

11.

aicina visas ieinteresētās puses, kas ir saistītas ar Boloņas procesa īstenošanu, pastiprināt kvalitātes nodrošināšanu, lai panāktu, ka Eiropas augstākās izglītības joma uzlabo savu pievilcīgumu, par piemēru ņemot pasaules akadēmisko izcilību;

12.

aicina dalībvalstis, EHEA valstis un visu ES sekmēt sabiedrības izpratni par Boloņas procesu un sabiedrības atbalstu šim procesam, tostarp īstenojot darbības iedzīvotāju līmenī, lai panāktu efektīvāku un dinamiskāku iesaistīšanos tā mērķu sasniegšanā;

13.

norāda, ka Komisijai kā Boloņas procesa dalībniecei ir svarīga nozīme, veidojot EHEA, un aicina to saglabāt savu lomu Boloņas procesa intensificēšanā un centienu paātrināšanā, lai sasniegtu izvirzītos mērķus;

14.

norāda, ka ir nepieciešams izvirzītajos mērķos iekļaut terciārā sektora izglītības un pētniecības kvalitāti; uzskata, ka viens no šo mērķu sasniegšanas rādītājiem varētu būt absolventu piemērotības darba tirgum palielināšana, kas ir arī stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis;

15.

aicina valdības, augstākās izglītības iestādes un pētniecības institūtus iesaistīties dialogā par to, kā mērķtiecīgi, maksimāli un efektīvāk izmantot pieejamos līdzekļus un raudzīties pēc jauniem un atšķirīgiem finansēšanas modeļiem, lai papildinātu valsts finansējumu; šajā sakarībā uzsver arī programmas “Apvārsnis 2020” nozīmīgumu, vadot sadarbības pētniecības projektus starp Eiropas augstākās izglītības iestādēm, un pauž bažas par nepārtrauktajiem mēģinājumiem samazināt tās finansējumu, lai gan citas budžeta sadaļas netiek apstrīdētas;

16.

aicina valdības uzlabot efektivitāti attiecībā uz valsts finansējuma izlietojumu izglītības jomā un ievērot ES galveno mērķi — līdz 2020. gadam 3 % no Savienības IKP ieguldīt pētniecībā un izstrādē; uzsver, ka ir nepieciešams vērienīgs finansējums izglītības un pētniecības jomā, jo tas ir viens no galvenajiem instrumentiem, lai nodrošinātu kvalitatīvas izglītības pieejamību visiem, kā arī cīnītos ar ekonomikas krīzi un bezdarbu;

17.

norāda, kādas potenciālās iespējas ESIF būtu jādod augstākajai izglītībai, profesionālajai izglītībai un apmācībai; pauž nopietnas bažas par plānotajiem finansējuma samazinājumiem programmai “Apvārsnis 2020”, kas tiešā veidā saistīts ar pētniecību un izglītību, par labu ESIF;

18.

brīdina, ka “Apvārsnis 2020” līdzekļu samazinājumi neapšaubāmi ietekmētu Boloņas procesa pilnīgu īstenošanu, un mudina Komisiju atsaukt jebkuru šādu priekšlikumu;

19.

rosina izmantot gan augšupēju, gan lejupēju pieeju, iesaistot visu akadēmisko kopienu un sociālos partnerus, un prasa EHEA ministriem uzņemties politiskas saistības un iesaistīties sadarbībā, izstrādājot kopēju stratēģiju Boloņas reformu īstenošanai;

20.

prasa turpināt studiju programmu pilnveidošanu, nosakot skaidrus mērķus un tiecoties panākt, lai tās sniegtu nepieciešamās zināšanas apvienojumā ar dažādām prasmēm, gan vispārējām, gan profesionālām, kas nepieciešamas ne tikai, lai absolventus sagatavotu darba tirgus prasībām un attīstītu viņu spējas iesaistīties mūžizglītībā, bet arī lai kalpotu kā būtisks iedzīvotāju integrācijas faktors; atbalsta Eiropas profesionālo kvalifikāciju sertifikācijas sistēmas pilnīgu ieviešanu;

21.

uzsver STEM disciplīnu (zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika) lomu un to nozīmīgumu attiecībā uz sabiedrību, ekonomiku un absolventu piemērotību darba tirgum;

22.

prasa EHEA pareizi ieviest Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēmu (ECTS) un diploma pielikumu — galvenos instrumentus, kas saistīti ar studentu akadēmisko slodzi un studiju rezultātiem, — lai sekmētu mobilitāti un palīdzētu studentiem veidot savu akadēmisko un ārpusmācību sasniegumu apkopojumu;

23.

uzsver, cik svarīgi ir garantēt akadēmisko grādu savstarpēju atzīšanu un savietojamību, lai nostiprinātu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu Eiropas līmenī un visās valstīs, kas pievienojušās EHEA, atbilstoši pārskatītajiem Eiropas kvalitātes nodrošināšanas standartiem un pamatnostādnēm (ESG) Eiropas augstākās izglītības jomā; aicina visas EHEA valstis un to attiecīgās kvalitātes nodrošināšanas aģentūras pievienoties Eiropas kvalitātes nodrošināšanas tīkliem (Eiropas asociācija kvalitātes nodrošināšanai augstākajā izglītībā — ENQA un Eiropas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas reģistrs — EQAR);

24.

mudina Boloņas procesa partnerus un jo īpaši Komisiju regulāri izvērtēt kompetenču un prasmju neatbilstību brīdī, kad absolventi nokļūst darba vidē;

25.

uzsver, cik būtisks ir stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis, lai 40 % no 30–34 gadus veciem cilvēkiem būtu ar pabeigtu augstāko izglītību un iegūtu attiecīgas prasmes un kompetences, kas viņiem ļauj atrast atbilstošu darbu;

26.

uzsver kvalifikāciju ietvarstruktūru nozīmi pārredzamības uzlabošanā un aicina visas Boloņas procesā iesaistītās valstis nodrošināt valsts kvalifikāciju ietvarstruktūru saderīgumu ar EHEA un Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrām;

27.

uzsver, ka valsts kvalifikāciju sistēmas (NQF) daudzās dalībvalstīs joprojām ir nepieciešams pielāgot Eiropas kvalifikāciju sistēmai (EQF), kā arī Eiropas kvalitātes nodrošināšanas standartiem un pamatnostādnēm (ESG); norāda, ka daudzas NQF joprojām nav reģistrētas Eiropas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas reģistrā (EQAR);

28.

norāda, ka studentu, mācībspēku, pētnieku un darbinieku, kas nav mācībspēki, mobilitāte ir viena no galvenajām Boloņas procesa prioritātēm; aicina dalībvalstis palielināt mobilitātes iespējas un kvalitāti un uzsver nepieciešamību pastiprināt “EHEA mobilitātes stratēģijas 2020” īstenošanu un līdz 2020. gadam sasniegt arī studentu mobilitātes kvantitatīvo mērķi — 20 %; šajā saistībā uzsver programmu “Erasmus+” un “Apvārsnis 2020” būtisko nozīmi un to, cik svarīgi ir nodrošināt to raitu un efektīvu īstenošanu un veicināšanu; uzsver, ka studiju stipendijas, kas attiecas uz programmu “Erasmus+”, būtu jāatbrīvo no nodokļiem un sociālajām nodevām;

29.

aicina pakāpeniski iekļaut studentu mobilitāti universitāšu oficiālajā mācību programmā;

30.

uzsver nepieciešamību ES mobilitātes programmās iesaistīt pienācīgā daudzumā mākslas un mūzikas studentus un pasniedzējus;

31.

aicina Komisiju un dalībvalstis universitāšu un tālākizglītības iestāžu klasificēšanas kritērijos iekļaut Eiropas un starptautisko partnerattiecību un mobilitātes līmeni, ko tās veicina;

32.

atzīmē augstākās izglītības iestāžu noteicošo lomu mobilitātes veicināšanā un absolventu un pētnieku zināšanu un prasmju attīstīšanā, kas viņiem ļauj gūt panākumus ar nodarbinātību globālajā ekonomikā;

33.

aicina dalībvalstis, Eiropas Savienību un EHEA nostiprināt mobilitāti, veicinot valodu apguvi, likvidējot administratīvos šķēršļus, paredzot piemērotu finansiālā atbalsta mehānismu un garantējot stipendiju, dotāciju un kredītpunktu pārnesamību; atzīmē, ka mobilitāte joprojām ir grūtāk pieejama studentiem, kas pieder pie mazāk pārtikuša sabiedrības slāņa;

34.

uzsver izglītības paradigmas maiņu gan programmu izstrādē, gan īstenošanā, ko raksturo tas, ka izglītība kļūst vairāk orientēta uz studentiem, šai pieejai ietverot studentu personības pilnveidošanu; uzsver, cik būtiska ir studentu līdzdalība augstākās izglītības pārvaldībā;

35.

uzsver, ka studiju programmām vajadzētu būt vērstām uz ilgtermiņa tirgus prasībām; uzsver arī to, ka piemērotība darba tirgum nozīmē to, ka studentiem vajadzētu būt daudzām dažādām kompetencēm, kas sagatavo viņus darba tirgum un sniedz viņiem mūžizglītības iespējas; šajā saistībā aicina uz aktīvu dialogu un valsts līmeņa un pārrobežu sadarbību attiecībā uz programmām un stažēšanos universitāšu un uzņēmējdarbības jomas pārstāvju starpā, kas palīdzētu pārvarēt ekonomikas krīzi, stimulētu ekonomisko izaugsmi, sekmētu uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošanu un tādējādi pavērtu iespējas plašākā sociālā nozīmē; rosina augstākās izglītības iestādes būt atvērtām attiecībā uz starpnozaru studijām, universitātes pētniecības institūtu izveidi un sadarbību ar atšķirīgiem partneriem;

36.

uzsver nepieciešamību piedāvāt plašas iespējas dalībai mūžizglītībā, kā arī citos izglītības ieguves veidos, piemēram, neformālajā un ikdienējā izglītībā, kas ir būtiskas sociālo prasmju pilnveidošanai;

37.

prasa centienus pastiprināt saikni starp augstāko izglītību, pētniecību un inovāciju, tostarp veicinot uz pētniecību balstītu izglītību, un uzsver, ka programma “Apvārsnis 2020” ir galvenais finansēšanas mehānisms pētniecības atbalstam; prasa labāk sinhronizēt Boloņas procesa atbalstam īstenotos pasākumus, piemēram, programmas “Apvārsnis 2020” un “Erasmus+”;

38.

prasa elastīgākus izglītības ieguves veidus, kuros ietilpst kopīga grāda ieguves programmas un starpdisciplināras studijas un kuri atbalsta inovāciju, radošu pieeju, profesionālo izglītību un apmācību, duālo izglītību un uzņēmējdarbības elementus augstākajā izglītībā, un aicina izpētīt jauno tehnoloģiju, digitalizācijas un IKT sniegto potenciālu, lai bagātinātu mācības un mācīšanu, kā arī tālāk attīstītu plaša spektra prasmes un jaunus mācību, mācīšanas un novērtēšanas modeļus;

39.

aicina augstākās izglītības iestādes, valsts pārvaldes iestādes, sociālos partnerus un uzņēmumus iesaistīties pastāvīgā dialogā par nodarbināmības sekmēšanu un uzlabošanu; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pievērsties diskusijai par augstākās izglītības neizmantoto potenciālu attiecībā uz izaugsmes un nodarbinātības stimulēšanu; aicina EHEA valstis un augstākās izglītības iestādes palielināt sadarbību, lai nodrošinātu kvalitatīvas apmācības un mācekļu prakses, un šajā saistībā pastiprināt mobilitāti; uzsver, ka ieinteresētajām pusēm ir efektīvāk jāsadarbojas, lai paaugstinātu pamatkvalifikācijas un atjaunotu kvalificētu darbaspēku, kā arī uzlabotu profesionālās orientācijas un nodarbinātības konsultāciju sniegšanu, pieejamību un kvalitāti; turklāt uzskata, ka ir plašāk jāatbalsta studiju programmās ietvertā stažēšanās un citas apmācības darba vietā;

40.

uzsver, ka ir nepieciešams atļaut atzītu bēgļu piekļuvi visām iestādēm, kuras apvienojušās EHEA, kas var palīdzēt viņiem ar izglītību veidot neatkarīgu dzīvi; turklāt uzsver, ka ir nepieciešams padarīt liberālākas uzturēšanās atļaujas absolventiem, kas vēlas veikt kvalificētu profesionālo darbību; uzsver, ka būtu jāpastiprina centieni attiecībā uz atzītu bēgļu sasvstarpēju atzīšanu, jo īpaši šādu studentu mobilitātes aspektā;

41.

uzsver, ka dalībvalstis un visas augstākās izglītības iestādes, kas pievienojušās EHEA, ir atbildīgas par kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu, kas apmierinātu sociālās un ekonomiskās vajadzības pastāvošo problēmjautājumu kontekstā, un uzsver, ka ir nepieciešama cieša to sadarbība, lai sasniegtu Boloņas procesā noteiktos mērķus;

42.

atzīmē, ka tikai dažas dalībvalstis ir izveidojušas visaptverošu stratēģiju, lai augstākajā izglītībā iekļautu studentus no zemāka sociāli ekonomiskā slāņa, tādējādi risinot t. s. sociālā filtra problēmu;

43.

aicina Boloņas procesā vairāk iesaistīt vidusskolu skolotājus saistībā ar skolotāju apmācības kvalitātes un profesionālās mobilitātes veicināšanu, lai apmierinātu uz zināšanām balstītas sabiedrības jaunās prasības izglītības un apmācības jomā un sekmētu studentu snieguma uzlabošanos;

44.

uzsver izglītības, tās kvalitātes un skolotāju misijas lomu nākamo paaudžu veidošanā, veicinot plašāku sociālo un ekonomisko kohēziju, kā arī darbvietu radīšanu, augstāku konkurētspējas un izaugsmes potenciālu; šajā sakarībā aicina panākt skolotāju profesijas labāku atzīšanu;

45.

prasa īstenot ekonomiskus un sociālus centienus uzlabot sociālo iekļautību, nodrošinot visām personām taisnīgu un atklātu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, sekmējot akadēmisko un profesionālo kvalifikāciju, kā arī ārvalstīs pavadītu studiju periodu un iepriekšējās izglītības, sociālo prasmju programmu un neformālās un ikdienējās mācīšanās atzīšanu un sniedzot attiecīgu izglītību dažādām izglītojamo cilvēku grupām ar mūžizglītības starpniecību;

46.

uzsver Boloņas procesa sociālo dimensiju; aicina rīkoties ar mērķi pievērsties jautājumam par to, lai palielinātu nepietiekami pārstāvētu un mazāk aizsargātu grupu piedalīšanos, arī ar starptautisku mobilitātes programmu palīdzību;

47.

uzsver izglītības mobilitātes lomu starpkultūru mācību procesā un to, ka Boloņas procesā ir jāveic aktīvi pasākumi, veicinot studentu starpkultūru zināšanas un cieņu;

48.

prasa īstenot centienus izstrādāt EHEA ārējās dimensijas stratēģiju, sadarbojoties ar citiem pasaules reģioniem, lai palielinātu EHEA konkurētspēju un pievilcīgumu globālā mērogā, uzlabotu informācijas nodrošināšanu par EHEA, stiprinātu partnerībā balstītu sadarbību, pastiprinātu politisko dialogu un lielākā mērā atzītu kvalifikācijas;

49.

uzsver nepieciešamību pilnveidot datu ieguvi EHEA valstīs, lai efektīvāk noteiktu un novērstu problēmas Boloņas procesā;

50.

uzsver nākamās EHEA ministru konferences, kas 2015. gada maijā norisināsies Erevānā, nozīmi saistībā ar objektīvu un kritisku izvērtēšanu attiecībā uz panākumiem un trūkumiem 2012.–2015. gadam noteikto prioritāšu sasniegšanā, lai virzītu EHEA un turpinātu tās konsolidāciju ar pilnīgu Savienības atbalstu;

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/10

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 2005. gada 20. oktobra Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido programmu “Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK (3),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 25. novembra secinājumus par Eiropas audiovizuālās jomas politiku digitālajā laikmetā (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 4. maija pirmo ziņojumu par Direktīvas 2010/13/ES (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas) piemērošanu “Audiovizuālo mediju pakalpojumi un internetam pieslēdzamas ierīces: līdzšinējie sasniegumi un turpmākās perspektīvas” (COM(2012)0203),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 24. septembra pirmo ziņojumu par Direktīvas 2010/13/ES 13., 16. un 17. panta piemērošanu 2009.–2010. gadā “Eiropas darbu veicināšana ES audiovizuālo mediju plānoto pakalpojumu un pieprasījumpakalpojumu jomā” (COM(2012)0522),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 7. decembra trešo ziņojumu “On the challenges for European film heritage from the analogue and the digital era” (SWD(2012)0431), kas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 16. novembra Ieteikuma 2005/865/EK par filmu mantojumu un ar to saistīto industriālo darbību konkurētspēju īstenošanu;

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu par saturu digitālajā vienotajā tirgū (COM(2012)0789),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. aprīļa zaļo grāmatu “Gatavojoties pilnīgi konverģētai audiovizuālajai pasaulei. Izaugsme, radīšana un vērtības”(COM(2013)0231),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 15. novembra paziņojumu par valsts atbalstu filmām un citiem audiovizuālajiem darbiem (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. maija paziņojumu “Eiropas kino digitālajā laikmetā. Kultūru daudzveidības un konkurētspējas sasaiste” (COM(2014)0272),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 4. decembra atzinumu “Eiropas kino digitālajā laikmetā”,

—

ņemot vērā 2011. gada 16. novembra rezolūciju par Eiropas kino digitālajā laikmetā (6),

—

ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par audiovizuālo darbu izplatīšanu tiešsaistē Eiropas Savienībā (7),

—

ņemot vērā 2013. gada 22. maija rezolūciju par Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas īstenošanu (8),

—

ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par gatavošanos pilnīgi konverģētai audiovizuālajai pasaulei (9),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0123/2015),

A.

tā kā filmas ir gan komerciālas, gan kultūras preces, kas dod lielu ieguldījumu Eiropas ekonomikā izaugsmes un nodarbinātības ziņā un vienlaikus palīdz veidot Eiropas identitāti, atspoguļojot kultūru un valodu daudzveidību, popularizējot Eiropas valstu kultūru citās valstīs un veicinot kultūras apmaiņu un iedzīvotāju savstarpējo sapratni, kā arī palīdzot veidoties un attīstīties kritiskajai domāšanai;

B.

tā kā Eiropas kultūras un radošo nozaru, jo īpaši Eiropas kinematogrāfijas nozares, potenciāls joprojām netiek pilnībā izmantots Eiropas kultūru daudzveidības un kultūras mantojuma popularizēšanā un ilgtspējīgas izaugsmes un darbvietu radīšanā, kas savukārt varētu labvēlīgi ietekmēt arī citas tautsaimniecības nozares, nodrošinot Eiropai konkurences priekšrocības pasaules mērogā;

C.

tā kā Eiropas kinematogrāfijas nozare, kas 2014. gadā izlaida 1 500 kinofilmas, ir viena no lielākajām kinofilmu ražotājām pasaulē, taču nozares struktūra ir neviendabīga gan finansējuma, gan produkcijas veidu ziņā;

D.

tā kā Eiropas filmām ir raksturīga kvalitāte, oriģinalitāte un daudzveidība, bet to reklāma un izplatīšana Savienībā ir ierobežota, kas izpaužas kā salīdzinoši zemi apmeklētības rādītāji sīvas starptautiskās konkurences apstākļos, un šīs filmas ir grūti izplatīt gan Eiropā, gan ārpus tās;

E.

tā kā Eiropas Savienības dalībvalstīs producēto filmu aprite citās dalībvalstīs joprojām ir neliela, neraugoties uz to, ka katru gadu uzņem daudz filmu, savukārt ārpus Eiropas uzņemtās filmas Savienībā tiek izplatītas visnotaļ plaši;

F.

tā kā Eiropas filmu daudzveidība, kas atspoguļo Eiropas kultūras un valodu daudzveidības bagātību un spēku, nozīmē, ka sadrumstalotība ir Eiropas kinofilmu tirgum raksturīga parādība;

G.

tā kā atbalsts kvalitatīvu filmu uzņemšanai ir īpaši svarīgs nelielām dalībvalstīm, kuru valodās runā mazs iedzīvotāju skaits;

H.

tā kā programmas “Radošā Eiropa” apakšprogramma “MEDIA” (turpmāk “MEDIA”) piedāvā jaunus finansējuma avotus un iespējas citu Eiropas Savienības dalībvalstu kinofilmu izplatīšanai un apritei, auditorijas veidošanai un informācijas līdzekļu lietotprasmes atbalstam;

I.

tā kā vienam no vienotā digitālā tirgus pamatmērķiem vajadzētu būt radīt paļāvību un uzticēšanos internetam un paplašināt legāla audiovizuālā materiāla pieejamību, tādējādi sekmējot ieguldījumus Eiropas kino nozarē;

J.

tā kā kinofilmu demonstrēšana kinoteātros pirmajā izlaides logā joprojām veido lielu daļu kinofilmu gūto ieņēmumu, un tāpēc ir būtiski svarīga Eiropas kinofilmu uzņemšanas un izplatīšanas finansēšanai un ievērojami ietekmē attiecīgo kinofilmu panākumus turpmākos izlaides logos;

K.

tā kā arvien lielākam skaitam Eiropas filmu, kurām ir pieticīgs ražošanas un reklāmas budžets, tomēr nāktu par labu elastīgākas izlaides stratēģijas un drīzāka pieejamība pieprasījumvideo režīmā;

L.

tā kā, labāk organizējot izlaides logus, būtu iespējams maksimāli palielināt iespējamo auditoriju, vienlaikus mazinot filmu nelegāla patēriņa pievilcīgumu;

M.

tā kā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas (AVMPD) 13. panta 1. punkts paredz dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka pieprasījumpakalpojumu sniedzēji veicina Eiropas darbus; tā kā šī prasība ir tikusi īstenota atšķirīgi un ar dažāda līmeņa juridiskām prasībām, un rezultātā pakalpojumu sniedzēji savu darbību reģistrē tajās dalībvalstīs, kur prasības ir visvieglāk izpildāmas;

N.

tā kā lielākā daļa Eiropas kinematogrāfijas nozarei paredzētā publiskā (gan valstu, gan Eiropas Savienības) finansējuma tiek atvēlēta kinofilmu uzņemšanai;

O.

tā kā Regulas (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido programmu “Radošā Eiropa”, 14. pantā ir noteikts, ka Komisija izveido “Garantiju fondu, kas paredzēts kultūras un radošajām nozarēm”, lai atvieglotu kultūras un radošajās nozarēs darbojošos MVU piekļuvi finansējumam un uzlabotu iesaistīto finanšu starpnieku kapacitāti novērtēt riskus saistībā ar MVU projektiem nepieciešamajiem aizdevumiem un finansējumu;

P.

tā kā Komisija 2012. gada 7. decembra trešajā ziņojumā “On the challenges for European film heritage from the analogue and the digital era” norādīja, ka digitalizēti ir tikai 1,5 % no Eiropas kino mantojuma; tā kā šis procentuālais rādītājs nav mainījies līdz šai dienai, neraugoties uz vairākkārt paustajām bažām par to, ka liela daļa šā mantojuma varētu tikt neatgriezeniski zaudēta un nenonāktu līdz nākamajām paaudzēm, par ko liecina, piemēram, tas, ka no mēmajām filmām ir saglabājušies tikai 10 %;

Q.

tā kā digitalizācija un mediju konverģence rada jaunas iespējas Eiropas kinofilmu pārrobežu izplatīšanai un popularizēšanai, kā arī veicina novatorismu un elastīgumu, vienlaikus ievērojami mainot skatītāju paradumus un vēlmes;

R.

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi garantēt finansējumu kino mantojuma un ar to saistīta materiāla digitalizācijai, saglabāšanai un tiešsaistes pieejamībai, kā arī izveidot Eiropas standartus filmu saglabāšanai digitālā formātā;

S.

tā kā informācijas līdzekļu lietotprasme, jo īpaši kinomākslas izpratne, var palīdzēt iedzīvotājiem attīstīt savu kritisko domāšanu un izpratni un stimulēt iedzīvotāju radošo potenciālu un izpausmes spējas;

T.

tā kā autortiesībām digitālajā laikmetā būtu jāturpina veicināt ieguldījumus kinofilmu uzņemšanā un radīšanā un nodrošināt pienācīgu atlīdzību tiesību subjektiem, vienlaikus veicinot jaunu pakalpojumu attīstību un kinofilmu pārrobežu pieejamību iedzīvotājiem un ļaujot kultūras un radošajām nozarēm arī turpmāk piedalīties izaugsmes sekmēšanā un darbvietu radīšanā;

U.

tā kā ir svarīgi nodrošināt Direktīvas 2012/28/ES par nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanas veidiem efektīvu īstenošanu un nenosakāmu autortiesību subjektu darbu definīcijā ietvertās filmas darīt publiski pieejamas,

1.

mudina Eiropas kinematogrāfijas nozari censties izstrādāt novatoriskus pakalpojumus, jaunus darbības modeļus un izplatīšanas kanālus, lai uzlabotu Eiropas kinofilmu pārrobežu pieejamību Savienībā, turklāt nodrošinot, lai skatītājiem visā Savienībā arvien vairāk veidos būtu pieejams arvien lielāks kinofilmu klāsts; šajā sakarībā ierosina Eiropas kinematogrāfijas nozarei mācīties no komerciālās paraugprakses ārpus ES;

2.

atzīst radošo darbu neatļautas lietošanas ietekmi uz radošo ciklu un filmu veidotāju tiesībām; uzsver kvalitatīva, likumīga satura klāsta paplašināšanas un jauniešu informētības palielināšanas vajadzību;

3.

ņemot vērā pieprasījuma video un tiešsaistē veiktu darījumu izplatības straujo pieaugumu Eiropas Savienībā, ierosina turpmāk izskatīt audiovizuālo pakalpojumu pārrobežu pārvietojamības iespējas, jo tas sniegtu lietotājiem iespējas piekļūt filmām neatkarīgi no lietotāju atrašanās vietas;

4.

uzsver, cik svarīgi ir tādi mērķtiecīgi tirgvedības pasākumi visā Eiropas Savienībā, kuros ņemtas vērā Eiropas auditoriju kultūras īpatnības, lai nodrošinātu Eiropas kinofilmu labāku un iedarbīgāku popularizēšanu;

5.

līdz ar to mudina palielināt titrētu filmu pieejamību, lai veicinātu Eiropas filmu pārrobežu apriti, palielinātu skatītāju informētību par Eiropas kultūru un valodu daudzveidību un uzlabotu savstarpējo sapratni;

6.

jo īpaši norāda uz apakšprogrammas “MEDIA” nozīmi filmu titrēšanas un dublāžas atbalstā, jo tādējādi tiek palielināta Eiropas filmu pieejamība, jo īpaši oriģinālversijā ar subtitriem, tā sekmējot filmu apriti un uzlabojot zināšanas un izpratni par Eiropas kultūrām un valodām;

7.

uzsver nesen pieņemtās sagatavošanas darbības “Subtitrēšanas kolektīvā finansēšana Eiropas darbu aprites paplašināšanas nolūkā” nozīmi un Komisijas turpmāk veicamā darba nozīmi šīs darbības īstenošanā;

8.

arī atbalsta tādas iniciatīvas kā Komisijas izmēģinājuma projekts “Eiropas integrācijas veicināšana ar kultūras palīdzību”, kuru mērķis ir veicināt titrētu Eiropas filmu izplatību, nodrošinot īpaši izvēlētu TV programmu jaunas titrētas versijas visā Eiropā;

9.

atgādina, cik būtiski svarīgi ir turpināt uzlabot filmu pieejamību personām ar invaliditāti, jo īpaši izmantojot vārdisku aprakstu un titrus;

10.

uzsver Eiropas privātās un sabiedriskās televīzijas raidstaciju īpašo nozīmi filmu ražošanā, gan attiecībā uz televīzijas filmu ražošanu, gan kino kopražojumiem, un uzsver, ka tām var būt izšķirīga loma, lai Eiropas Savienībā nodrošinātu daudzu filmu ražošanas uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, turpmāku pastāvēšanu;

11.

atgādina par gadu gaitā arvien lielāku atzinību guvušās Eiropas Parlamenta LUX balvas nozīmi Eiropas filmu popularizēšanā; šīs balvas ieguvēja filma tiek titrēta visās 24 ES oficiālajās valodās, tādējādi panākot Eiropas filmu lielāku atpazīstamību un pieejamību un uzlabojot auditorijas informētību par tām; aicina dalībvalstu parlamentus sadarbībā ar Eiropas Parlamenta informācijas birojiem turpināt LUX balvas popularizēšanu dalībvalstīs;

12.

norāda uz nepieciešamību veicināt un atbalstīt Eiropas kopražojumus, jo, pieaugot šādu kopražojumu skaitam, būtu iespējams panākt Eiropas filmu plašāku izplatīšanu visā Eiropā;

13.

turklāt vērš uzmanību uz kvalitatīvu Eiropā tapušu televīzijas seriālu augošajiem panākumiem un uzsver, ka ir stratēģiski svarīgi arī turpmāk veicināt šādu seriālu uzņemšanu, izplatīšanu un reklamēšanu Eiropas un pasaules tirgos;

14.

aicina dalībvalstis atbalstīt un popularizēt īpašus pasākumus, piemēram, kinofestivālus un ceļojošā kino iniciatīvas, nolūkā veicināt un atbalstīt Eiropas filmu izplatīšanu un apriti to teritorijā;

15.

ierosina nostiprināt jau pastāvošos pasākumus, kas paredzēti labākai kinobiļešu cenu optimizēšanai, attīstīt novatoriskus īpašos piedāvājumus, kā arī abonementu piedāvājumus, kas palīdzētu nodrošināt kinoteātru pievilcīgumu un pieejamību visiem iedzīvotājiem;

16.

mudina izplatītājus un kino demonstrētājus palielināt citu Eiropas valstu filmu atpazīstamību un pieejamību, lai šīs filmas sasniegtu plašāku auditoriju;

17.

atzīst, ka kinoteātri joprojām ir vissvarīgākās vietas filmu rādīšanai un popularizēšanai, kā arī vietas, kam ir būtiska sociālā dimensija un kurās cilvēki satiekas un apmainās ar viedokļiem; uzsver, ka mazo un neatkarīgo kinoteātru izzušana, jo īpaši mazpilsētās un mazāk attīstītos reģionos, ierobežo piekļuvi Eiropas kultūras resursiem, mantojumam un dialogam; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt atbalstu nolūkā visos šādos kinoteātros uzstādīt digitālos projektorus un skaņu tehniku, lai tos saglabātu;

18.

uzsver, cik svarīgi ir popularizēt filmas to uzņemšanas agrīnā posmā, lai uzlabotu šo filmu apriti un to iespējamās auditorijas lielāku informētību visā Eiropā;

19.

uzsver apakšprogrammas “MEDIA” nozīmīgumu novatorisku auditorijas piesaistīšanas pieeju pārbaudīšanā, jo īpaši atbalstot kinofestivālus, kinomākslas izpratnes iniciatīvas un auditorijas piesaistīšanas pasākumus;

20.

atgādina, ka Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas (AVMPD) 13. panta 1. punkts paredz dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka pieprasījumpakalpojumu sniedzēji veicina Eiropas darbus; uzsver, ka šī prasība ir īstenota nevienmērīgi un ar dažāda līmeņa juridiskām prasībām un ka tā rezultātā pakalpojumu sniedzēji varētu reģistrēt savu darbību dalībvalstīs, kurās prasības ir visvieglāk izpildāmas;

21.

uzskata, ka Eiropas kinodarbu tapšanā būtu finansiāli jāiesaistās visām personām, kas gūst tiešu vai pat tikai netiešu saimniecisku labumu no Eiropas kino — no tiešā piedāvājuma, tirgvedības vai filmu izplatīšanas, tostarp arī no saites ievietošanas vai pieejamības nodrošināšanas pieprasījumvideo režīmā; aicina Komisiju izmantot šo pieeju kā pamatprincipu, tostarp arī tad, kad tā pārbauda dalībvalstu kino finansēšanas sistēmas no konkurences viedokļa;

22.

aicina Komisiju iepriekš minētos apsvērumus ņemt vērā, kad tā ierosinās pārskatīt pašreizējo tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas audiovizuālajā tirgū, pieņemot taisnīgus un vienlīdzīgus nosacījumus visiem pakalpojumu sniedzējiem;

23.

aicina VOD un SVOD platformas publiskot datus par katras to katalogā iekļautās filmas patēriņu, lai tādējādi nodrošinātu pienācīgu ietekmes novērtējumu;

24.

uzskata, ka, lai uzlabotu Eiropas filmu apriti gan Eiropas, gan starptautiskajā tirgū, filmu producēšanai un izplatīšanai paredzētajam publiskajam finansējumam ir jābūt līdzsvarotākam nolūkā palielināt atbalstu attīstībai, popularizēšanai un starptautiskai izplatīšanai;

25.

uzskata, ka ir nepieciešams faktiskā izteiksmē palielināt finansējumu filmu izplatīšanas, reklamēšanas un tirgvedības pasākumiem, vienlaikus nepieļaujot, ka tādēļ samazinātos finansējums filmu uzņemšanai;

26.

īpaši aicina dalībvalstis palielināt publisko finansējumu, lai agrīnā posmā atbalstītu savā valstī tapušu filmu izplatīšanu un reklamēšanu citās dalībvalstīs, kā arī citā dalībvalstī tapušu filmu izplatīšanu un reklamēšanu savā valstī;

27.

aicina dalībvalstis atbalstīt stimulus, kas veicinātu Eiropas filmu uzņemšanu, izplatīšanu, pieejamību un pievilcīgumu; uzskata, ka samazinātu PVN likmju piemērošana kultūras un audiovizuālajiem darbiem neatkarīgi no tā, vai tos pārdod tiešsaistē vai bezsaistē, veicina jaunu pakalpojumu un platformu attīstību;

28.

uzsver programmas “Radošā Eiropa” kultūras un radošās nozares garantiju mehānisma lomu — tas veicinās finansējuma pieejamību kultūras un radošo nozaru MVU un finanšu starpnieku ieguldījumu pieauguma sekmēšanu, tādējādi uzlabojot kinematogrāfijas nozares finansējuma piesaistes iespējas;

29.

mudina novērtēt Eiropas un valstu kino finansēšanas sistēmu iedarbīgumu un efektivitāti, īpašu uzmanību pievēršot finansēto filmu kvalitātei un sniegumam un vienlaikus aplūkojot arī tirgvedībai un auditorijas piesaistīšanai paredzēto finansēšanas instrumentu pieejamību un efektivitāti; aicina Komisiju informēt citas dalībvalstis par paraugprakses piemēriem, kas izriet no šā novērtējuma rezultātiem;

30.

atgādina, ka filmu ražošanai un kopražošanai ir vajadzīgi būtiski finansiāli ieguldījumi un ka pašreizējais tiesiskais regulējums neliedz daudzteritoriālu licencēšanu, tādēļ uzsver, ka arī turpmāk jāsaglabā ražošanas un izplatīšanas sistēmu daudzveidība, lai sekmētu ieguldījumus Eiropas kino, reaģētu uz valodu un kultūru ziņā daudzveidīgo Eiropas tirgu un aizsargātu un sekmētu kultūru daudzveidību;

31.

uzsver, ka finansējums Eiropas filmām tiek piešķirts no daudziem Eiropas, valstu un reģionāliem publisko līdzekļu fondiem un būtu jāsekmē lielāka savstarpējā papildināmība šo fondu izmantošanā, lai palielinātu to efektivitāti;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot Eiropas Kino forumu, lai veicinātu strukturētu dialogu ar visām audiovizuālajā nozarē iesaistītajām personām par grūtībām, ar kurām nozare saskaras pašreizējā digitālajā laikmetā, un tādējādi uzlabotu sadarbību, informācijas apkopošanu un apmaiņu ar paraugpraksi;

33.

šajā sakarībā prasa plašu iesaistīšanos un visu attiecīgo iestāžu sadarbību, it īpaši — ar Eiropas Parlamentu;

34.

aicina dalībvalstis pastiprināt centienus uzlabot informācijas līdzekļu lietotprasmi, jo īpaši kinomākslas izpratni, skolu mācību programmās un kultūrizglītības iestādēs un izstrādāt iniciatīvas valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, aptverot visus formālās, neformālās un ikdienējās izglītības un apmācības līmeņus;

35.

apzinās, ka kinoteātriem kā vietai, kur tiekas dažādas paaudzes, ir īpaša nozīme kinomākslas izpratnes un informācijas līdzekļu lietotprasmes apguvē, un atzinīgi vērtē pasākumus, kas mērķtiecīgi sekmē šo kinoteātra funkciju;

36.

vērš uzmanību uz jauniešiem paredzētu izglītojošu filmu popularizēšanu un atbalsta konkursus, kuros viņi tiktu mudināti radīt audiovizuālos darbus; turklāt uzsver iespējas, ko piedāvā apakšprogrammas “MEDIA” atbalsts kinomākslas izpratnes veicināšanas projektiem;

37.

atbalsta novatoriskus projektus un praksi, piemēram, Komisijas sagatavošanas darbību attiecībā uz Eiropas filmu apriti digitālajā laikmetā, kuras nolūks ir pārbaudīt filmu elastīgāku izdošanu dažādos formātos vairākās dalībvalstīs, un atzinīgi vērtē šīs darbības iekļaušanu programmā “Radošā Eiropa”;

38.

uzskata, ka šādas izlaides logu elastību veicinošas iniciatīvas varētu dot labumu dažiem Eiropas filmu veidiem, uzlabojot to atpazīstamību, piesaistot auditoriju, palielinot ieņēmumus un ietaupot izmaksas, un mudina Komisiju un dalībvalstis veltīt šīm iniciatīvām turpmāku uzmanību;

39.

aicina dalībvalstis nodrošināt kinematogrāfisko darbu digitalizāciju un izveidot obligātus glabāšanas mehānismus digitāla formāta darbiem vai pielāgot šādiem formātiem jau pastāvošos mehānismus, pieprasot nodot glabāšanā digitālās filmas starptautiski standartizētās digitālās oriģinālmatricās;

40.

uzsver audiovizuālo arhīvu, īpaši kino mantojuma un sabiedriskās apraides organizāciju arhīvu, nozīmi un mudina dalībvalstis garantēt pienācīgu finansējuma līmeni un tiesību ieguves sistēmas nolūkā sekmēt minēto organizāciju misijas īstenošanu sabiedrības interesēs, tostarp kino mantojuma saglabāšanu, digitalizāciju un publiskas pieejamības nodrošināšanu;

41.

uzsver Eiropas digitālās bibliotēkas “Europeana” kā Eiropas audiovizuālā mantojuma (gan kino, gan televīzijas) digitālās bibliotēkas svarīgo nozīmi;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/17

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Jauna ES meža stratēģija mežiem un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai (COM(2013)0659),

—

ņemot vērā minētajam paziņojumam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus (SWD(2013)0342 final un SWD(2013)0343 final),

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par jauno ES meža stratēģiju,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 30. janvāra atzinumu “Jauna ES meža stratēģija mežiem un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai”.

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. jūlija atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jauna ES meža stratēģija mežiem un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai”.

—

ņemot vērā tā 2006. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības mežu stratēģijas īstenošanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”;

—

ņemot vērā stratēģiju “Eiropa 2020”, tostarp Inovācijas Savienības un Resursu ziņā efektīvas Eiropas iniciatīvas,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija” (COM(2013)0216),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A8-0126/2015),

A.

tā kā Eiropas Savienībai nav kompetences saistībā ar kopējās mežsaimniecības politikas izstrādi, bet dažām Savienības politikas nostādnēm var būt ietekme uz dalībvalstu mežsaimniecības politiku, un tā kā dalībvalstis pašas pieņem lēmumus par attiecīgajām nostādnēm mežsaimniecības un mežu jomā;

B.

tā kā — neraugoties uz dalībvalstu viennozīmīgo atbildību šajā jomā — mežsaimniecības uzņēmumi potenciāli varētu gūt labumu no koordinācijas uzlabošanas un pastiprināšanas, kā arī no šīs svarīgās ekonomikas nozares, kas garantē darbvietas, jo īpaši lauku teritorijās, pozicionēšanas Eiropas līmenī, vienlaikus aizsargājot ekosistēmas un piedāvājot ekoloģiskas priekšrocības visiem, neskarot dalībvalstu kompetenci;

C.

tā kā koksne ir atjaunojams resurss, kas bieži vien Eiropā netiek pienācīgi izmantots, un ir jāgarantē saprātīga un ilgtspējīga šīs izejvielas izmantošana, tostarp paplašinot zināšanas un zinātības apmaiņu šajā jomā;

D.

tā kā meži ir unikālas floras, faunas un sēņu avots;

E.

tā kā mežu izmērs un īpašības stipri atšķiras un dažās dalībvalstīs vairāk nekā pusi no to teritorijas klāj meži; tā kā ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem ir ārkārtīgi svarīga nozīme pievienotās vērtības radīšanā vietējā, reģionālā, Eiropas un starptautiskā līmenī, darbvietu nodrošināšanā lauku teritorijās, kā arī uz bioekonomiku balstītas sabiedrības veicināšanā, labvēlīgi ietekmējot cilvēku veselību, it sevišķi strukturāli mazattīstītos reģionos, un tie vienlaicīgi sniedz svarīgu ieguldījumu vides, klimata un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā;

F.

tā kā meža biomasa ir ļoti svarīgs atjaunojamais energoresurss; tā kā Eiropas meži pašlaik uztver un uzglabā aptuveni 10 % no ES oglekļa dioksīda emisiju, tādējādi ievērojami palīdzot mazināt klimata pārmaiņas;

G.

tā kā mūsu sabiedrības urbanizācijas ietekmē Savienības iedzīvotajiem ir vājinājusies saikne ar mežiem un viņiem ir niecīgas zināšanas par mežsaimniecību un tās ietekmi uz labklājību, nodarbinātību, klimatu, vidi, cilvēku veselību un vērtību ķēdi kopumā, kā arī saikni ar plašākām ekosistēmām;

H.

tā kā pieaugošs skaits ES politikas nostādņu veicina aizvien lielāku pieprasījumu saistībā ar mežiem; tā kā šis pieprasījums ir rūpīgi jālīdzsvaro, un pieprasījums pēc jauniem koksnes izmantojumiem bioekonomikā un bioenerģētikā ir jāapvieno ar resursu efektivitāti, jaunu tehnoloģiju izmantošanu un ilgtspējīgai apgādei pastāvošo ierobežojumu ievērošanu;

I.

tā kā Eiropas mežsaimniecības pamatā ir ilgtspējīga apsaimniekošana un ilgtermiņa plānošana un tā kā ilgtspējas princips būtu vēl vairāk jāstiprina visos līmeņos, sākot no vietējā līdz pat globālajam, lai radītu darbvietas, aizsargātu bioloģisko daudzveidību, mazinātu klimata pārmaiņas un novērstu pārtuksnešošanos;

J.

tā kā ir jāuzsver mežu ekonomiskā, sociālā un vides nozīme, tostarp saistībā ar kultūras un dabas mantojuma aizsardzību un reklāmu, kā arī ilgtspējīga (eko)tūrisma veicināšanu;

K.

tā kā saistībā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē palielinās pieprasījums pēc enerģijas, tādēļ mežiem vajadzētu būt lielākai nozīmei ES nākotnes energoresursu struktūrā;

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par jaunu ES meža stratēģiju un tam klāt pievienotos darba dokumentus un uzsver, ka ES meža stratēģijā uzsvars ir jāliek uz mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un mežu daudzfunkcionālo nozīmi gan ekonomikas, gan sociālajā, gan vides kontekstā un ka labāk ir jākoordinē un jāpopularizē tie Kopienas politikas virzieni, kam ir tieša vai netieša saikne ar mežsaimniecību; šajā sakarībā norāda, ka arvien lielākā skaitā Eiropas politikas iniciatīvu, kas ir tādās jomās kā ekonomika un nodarbinātības politika, energoapgāde, vides un klimata politika, ir nepieciešams spēcīgāks mežsaimniecības nozares ieguldījums;

2.

uzsver, ka ir sistemātiskāk jānosaka meža ekosistēmu pakalpojumu vērtība un jāņem tā vērā, pieņemot lēmumus gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

3.

norāda, ka tikai veseli un stabili kalnu meži var pilnā apmērā veikt savas aizsargfunkcijas, pasargājot cilvēkus un dabu no dubļu lavīnām un nogruvumiem un nodrošinot dabīgu aizsardzību pret plūdiem; uzsver, ka šajā saistībā jo īpaši ir nepieciešama pārrobežu komunikācija;

4.

šajā sakarībā uzsver, ka būtu jāaptur jebkādi mēģinājumi pakļaut šo nozari Savienības kopējam regulējumam un būtu jāņem vērā nozares vietējais un reģionālais raksturs un dalībvalstīm piešķirtās kompetences šajā jomā, vienlaikus cenšoties saskaņot ES un dalībvalstu attiecīgās kompetences;

5.

uzsver, ka ES mežiem ir raksturīga liela daudzveidība, tostarp būtiski atšķiras mežu īpašuma veids, izmērs, tips un saistībā ar tiem risināmās problēmas;

6.

uzsver, ka ES mežsaimniecības stratēģijai ir jāņem vērā fakts, ka dažās dalībvalstīs vairāk nekā pusi no to teritorijas klāj meži un ka ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem ir ļoti svarīga nozīme, jo tie rada pievienoto vērtību vietējā un reģionu līmenī un nodrošina darbvietas lauku teritorijās, un ka tie vienlaicīgi dod svarīgu ieguldījumu videi;

7.

jo īpaši uzsver vērtību, kas piemīt stabiliem jaukta tipa mežiem, kuros aug attiecīgajai teritorijai raksturīgās vietējās koku šķirnes, un to, cik nozīmīgi šie meži ir ekosistēmām un kādu ieguldījumu tie dod bioloģiskajā daudzveidībā;

8.

aicina dalībvalstis atbalstīt mežu īpašnieku centienus saglabāt, kā arī veidot attiecīgajai vietai raksturīgus vietējos jaukta tipa mežus;

9.

pauž nožēlu par to, ka mežstrādnieku darba apstākļi nav iekļauti kā atsauces punkts ierosinātajā stratēģijā, un lūdz Komisiju ņemt vērā saprātīgu darba organizāciju, augstus tehnoloģiju standartus un kvalitatīvas darbvietas;

10.

norāda, ka mežsaimniecības nozarē patlaban ir nodarbināti vairāk nekā 3 miljoni Eiropas iedzīvotāju, un uzsver, ka mežsaimniecības ilgtermiņa konkurētspēju varēs panākt tikai ar kvalificēta darbaspēka palīdzību;

11.

uzskata, ka ES meža stratēģijā ir jāiekļauj nosacījumi, kas nodrošina, ka ES ir attiecīgas apmācības iespējas un darbaspēks, kurš ne vien pilnībā apzinās mežsaimniecības nozarei aktuālās problēmas un apdraudējumu, bet arī pārzina mežu apsaimniekošanai raksturīgos drošības noteikumus;

12.

uzsver, ka ir nepieciešama visaptveroša un saskaņota kopējā stratēģija, un atzinīgi vērtē to, ka tiek atzīta mežsaimniecības un ar mežu saistīto nozaru nozīme un ieguldījums ekonomikā, sociālajā dzīvē un vides aizsardzībā ES;

13.

uzskata, ka šī atzīšana nodrošina stingru pamatu mežsaimniecības nozares atbalstam ES, tostarp novēršot un pārvaldot mežu katastrofas, uzlabojot resursu efektivitāti, palielinot konkurētspēju, veicinot nodarbinātību, attīstot uz koksnes resursiem balstītas rūpniecības nozares un saglabājot ekoloģiskās funkcijas;

14.

uzsver, ka bioekonomika ir ļoti svarīga Komisijas jauno prioritāšu sasniegšanai izaugsmes, nodarbinātības un ieguldījumu jomā;

15.

atzīst, ka ES ir jārīkojas, lai atbalstītu dalībvalstu politiku, kuras mērķis ir panākt aktīvu, daudzfunkcionālu un ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, tostarp dažādu meža veidu apsaimniekošanu, un lai veidotu ciešāku sadarbību, reaģējot uz pārrobežu apdraudējumiem, piemēram, meža ugunsgrēkiem, klimata pārmaiņām un dabas katastrofām vai invazīvām svešzemju sugām;

16.

uzskata, ka stratēģijā vairāk ir jāņem vērā problēmas saistībā ar tādām koku slimībām kā ozolu novīšana, kas izposta korķozolu plantācijas Portugālē, Francijā un Spānijā, kā arī skar īpašas aizsargājamās teritorijas un biosfēras rezervātus;

17.

uzsver, ka prognozētais pieprasījuma pēc kokmateriāliem pieaugums mežiem un visām ar mežu saistītajām nozarēm ir gan izdevīgs, gan problemātisks, jo īpaši rēķinoties ar prognozēm, ka klimata pārmaiņu rezultātā meži biežāk un smagāk cietīs no sausuma, ugunsgrēku, vētru un kaitēkļu nodarītā kaitējuma; šajā sakarībā atgādina, ka ir nepieciešams aizsargāt mežus no šiem pieaugošajiem draudiem un saskaņot to produktīvās un aizsardzības funkcijas;

18.

atzinīgi vērtē darbības, lai palielinātu mežu platības, jo sevišķi ar vietējām koku sugām teritorijās, kas nav piemērotas pārtikas audzēšanai, un jo sevišķi pilsētas teritoriju tuvumā, lai mazinātu augstas gaisa temperatūras negatīvo ietekmi, samazinātu piesārņojumu un uzlabotu saikni starp cilvēkiem un mežu;

19.

pilnībā atbalsta Komisijas centienus Eiropā ilgtspējīgi veicināt nodarbinātību mežsaimniecības nozarē un nodrošināt labklājību;

20.

uzsver koksnes un citu materiālu (piemēram, korķa), kā arī koksnes atvasinājumu, tostarp tekstilšķiedru, ilgtspējīgas ražošanas un izmantošanas nozīmīgo lomu ilgtspējīgu ekonomisko modeļu izstrādē un zaļo darbvietu radīšanā;

21.

aicina Komisiju analizēt, kādas ir grūtības nodrošināt piegādes ķēdes darbību, kuras saistītas ar pieprasījuma, īpaši pieprasījuma pēc apaļkokiem, pieaugumu trešās valstīs, un atbalstīt šo nozari;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stimulus, lai aizvien pieaugošā mežu īpašnieku-sieviešu grupa saņemtu īpašas konsultācijas un atbalstu aktīvā un ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā;

23.

uzsver, ka aptuveni 60 % ES mežu ir privāti un pieder apmēram16 miljoniem mežu īpašnieku, un šajā saistībā uzsver īpašuma un īpašumtiesību nozīmi un atbalsta visus pasākumus, kas ļauj ieinteresēto pušu grupām piedalīties dialogā par ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nostādņu pastiprināšanu un īstenošanu un uzlabot informācijas apmaiņu;

24.

norāda, ka mežu īpašniekiem ir būtiska nozīme lauku teritorijās, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē mežsaimniecības un agromežsaimniecības nozīmes atzīšanu lauku attīstības programmās, kas iekļautas KLP 2014.–2020. gadam;

25.

uzskata, ka ES meža stratēģija tiktu labāk īstenota, ja tā būtu pienācīgi saskaņota ar pieejamo ES finansējumu, tostarp Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA);

26.

norāda uz iespēju dalībvalstīm un reģioniem izmantot to attiecīgajās lauku attīstības programmās pieejamo finansējumu, lai atbalstītu mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un veicinātu agromežsaimniecību, kā arī nodrošinātu sabiedrisko labumu vides jomā, piemēram ražojot skābekli, samazinot oglekļa dioksīda daudzumu un aizsargājot kultūraugus no klimatisko apstākļu ietekmes, kā arī sekmējot vietējās tautsaimniecības nozares un radot videi draudzīgas darbvietas;

27.

atzīst nepieciešamību uzlabot transportēšanu un loģistiku mežu apsaimniekošanas un kokmateriālu ieguves jomā; tādēļ aicina dalībvalstis izstrādāt ilgtspējīgas loģistikas un mežistrādes sistēmas, kas nodara mazāku kaitējumu klimatam, tostarp ar ilgtspējīgu biodegvielu darbināmu kravas automobiļu un kuģu izmantošanu, kā arī plašāku dzelzceļa izmantošanu; mudina šajā nolūkā izmantot ES struktūrfondus un lauku attīstības programmas;

28.

atzīst, ka meži ir sabiedrībai svarīgi iedzīvotāju fiziskās un garīgās veselības kontekstā un to, ka mežu nodrošinātais sabiedriskais labums sekmē dzīves kvalitāti un uzlabo gan cilvēku atpūtas iespējas, gan vidi, it sevišķi saistībā ar skābekļa nodrošinājumu, oglekļa piesaistīšanu, gaisa filtrēšanu, ūdens uzglabāšanu un filtrēšanu, erozijas kontroli un aizsardzību pret lavīnām, kā arī to, ka meži ir brīvdabas aktivitāšu vieta;

29.

mudina uzlabot sabiedriskā transporta savienojumus starp pilsētu teritorijām un mežiem, lai atvieglotu piekļuvi mežiem un meža masīviem;

30.

uzsver, cik nozīmīgas ir citas ar mežu saistītas darbības, piemēram, tādu ar koksni nesaistītu produktu kā sēnes vai mīkstie augļi, vākšana, kā arī ganīšana un biškopība;

31.

aicina Komisiju veicināt tādas saimnieciskās darbības, kas var nodrošināt izejmateriālus farmācijas, kosmētikas un pārtikas ražošanai un kalpot kā alternatīvs bezdarba un lauku iedzīvotāju skaita sarukuma mazināšanas veids, un popularizēt šādi iegūto produktu labvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību;

32.

uzsver, ka gan koksnes un citu nocirstas koksnes produktu izmantošanai kā atjaunojamai un klimatam nekaitīgai izejvielai, gan ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai ir nozīmīga loma tādu Eiropas Savienības sociālo un politisko mērķu īstenošanā kā enerģijas pāreja, klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām, kā arī stratēģijas “Eiropa 2020” un bioloģiskā daudzveidības mērķu īstenošanā; norāda, ka aktīvas mežu apsaimniekošanas trūkums apgrūtinātu šo mērķu īstenošanu;

33.

uzsver, ka apsaimniekotiem mežiem ir lielāka CO2 piesaistīšanas spēja nekā neapsaimniekotiem mežiem, un norāda, ka mežu ilgtspējīga apsaimniekošana ir svarīga, lai maksimāli palielinātu ES mežu oglekļa dioksīda piesaistes potenciālu;

34.

ir pārliecināts, ka mežus nevajadzētu uzskatīt tikai un vienīgi par oglekļa dioksīda piesaistītājiem;

35.

uzsver, ka ir jāgūst pārliecība par meža resursu un materiālu efektīvu izmantošanu un otrreizēju izmantošanu nolūkā samazināt Savienības tirdzniecības bilances deficītu, uzlabot ES koksnes resursu pietiekamību un tās meža nozares konkurētspēju, vienlaikus palīdzot novērst neilgtspējīgu meža apsaimniekošanas praksi, aizsargājot vidi un samazinot mežu izciršanu trešās valstīs ārpus ES;

36.

īpaši atbalsta koksnes kā atjaunojamas, daudzpusējas tomēr ierobežota daudzuma izejvielas efektīvu izmantošanu un ir pret likumā noteiktu prioritāti koksnes izmantošanai, jo tas, no vienas puses, ierobežo enerģijas tirgu un jaunu un inovatīvu biomasas lietojumu attīstību, bet, no otras puses, atsevišķās tālākās un lauku teritorijās nav īstenojams pat infrastruktūras iemeslu dēļ;

37.

atbalsta atvērtu, uz tirgu orientētu pieeju un brīvību visiem tirgus dalībniekiem, priekšroku dodot uz vietas iegūtiem kokmateriāliem, lai pēc iespēja samazinātu starptautiskā transporta radītās oglekļa emisijas un veicinātu ilgtspējīgu vietējo ražošanu;

38.

tā kā daži no Savienībā lielākajiem biomasas resursiem ir atrodami mazapdzīvotos un attālākajos Savienības reģionos, uzskata, ka, īstenojot stratēģiju, ir obligāti jāņem vērā visas šo mazāk apdzīvoto un attālāko reģionu īpatnības;

39.

atzīst koksnes kā energoresursa vērtību, lai apkarotu enerģētisko nabadzību, sekmējot 2030. gada klimata un enerģētikas regulējuma mērķu sasniegšanu atjaunojamo energoresursu jomā un paverot jaunas uzņēmējdarbības iespējas;

40.

uzskata, ka jaunajai meža stratēģijai ir jānodrošina ciešāka sadarbība koksnes nozares strukturēšanā un iesaistīto pušu apvienošanā, lai varētu nodrošināt mežu resursu labāku izmantošanu;

41.

uzskata, ka ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas pamatā jābūt vispārēji atzītiem un pieņemtiem principiem un instrumentiem, piemēram, ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kritērijiem un rādītājiem, kuri jāattiecina uz visu nozari, neatkarīgi no koksnes galalietojuma;

42.

atbalsta Komisijas nodomu kopā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām izstrādāt vērienīgu, objektīvu un pierādāmu kritēriju un rādītāju kopumu mežu ilgtspējīgai apsaimniekošanai, uzsverot, ka šie kritēriji būtu jāsaskaņo ar Ministru konferences par mežu aizsardzību Eiropā (Forest Europe) (2) prasībām, kas veido pamatu vienotai ziņošanai par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, kā arī pamatu ilgtspējas sertifikācijas sistēmām visas Eiropas līmenī, ņemot vērā mežu daudzveidību visā Eiropā;

43.

atzīst, ka palielinās pieprasījums pēc mežsaimniecības produktiem, galvenokārt tādēļ, ka pieaug to atjaunojamo energoresursu skaits, kas tiek iegūti no biomasas, un tādēļ ir nepieciešami jauni pasākumi, lai palielinātu koksnes pieejamību un nodrošinātu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu;

44.

norāda, ka sarunas Forest Europe ietvaros par Eiropas meža konvenciju (3) kā saistošu sistēmu ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai un uzlabota interešu līdzsvara nodrošināšanai meža politikas jomā ir sekmīgi progresējušas, un aicina dalībvalstis un Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atsāktu un veiksmīgi pabeigtu šīs sarunas;

45.

uzskata, ka mežu apsaimniekošanas plāni vai līdzvērtīgi instrumenti var būt svarīgs stratēģisks instruments konkrētu pasākumu veikšanai individuālu uzņēmumu līmenī, lai veiktu ilgtermiņa plānošanu un īstenotu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu Eiropas mežos; tomēr uzsver, ka uz šajos plānos iekļauto konkrētu pasākumu īstenošanu meža valdījuma līmenī joprojām ir jāattiecina valsts tiesību akti;

46.

aicina dalībvalstis, ņemot vērā proporcionalitātes un subsidiaritātes principus, uzraudzīt un veicināt meža apsaimniekošanas plānu īstenošanu, neradot lieku administratīvo slogu;

47.

atzinīgi vērtē to, ka skaidri tiek nodalīti mežu apsaimniekošanas plāni un apsaimniekošanas plāni saistībā ar “Natura 2000” tīklu;

48.

norāda, ka šie mežu apsaimniekošanas plāni ir tikai nosacījums, lai ES lauku attīstības līdzekļus iegūtu atbalsta saņēmēji virs konkrēta saimniecības lieluma, un ka uz mežiem zem konkrētās robežvērtības šī prasība neattiecas; turklāt norāda, ka var apstiprināt arī līdzvērtīgus instrumentus;

49.

aicina dalībvalstis pilnībā izmantot šo pieejamo elastību, īstenojot tiesību aktus, jo īpaši mazāku tirgus dalībnieku interesēs;

50.

prasa Komisijai un dalībvalstīm veidot stimulus un atbalstīt jaunus uzņēmējdarbības modeļus, piemēram, ražošanas struktūras, kas mudinātu mazos privāto mežu īpašniekus savu mežu apsaimniekot aktīvi un ilgtspējīgi;

51.

uzstāj –– lai īstenotu šo stratēģiju pienācīgā veidā, ir svarīgi izstrādāt specifisku ilgtermiņa rīcības plānu, uzsverot, cik svarīga ir meža koksnes apzināta un ilgtspējīga izmantošana, lai radītu pievienoto vērtību un darbvietas, vienlaikus nodrošinot līdzekļus privāto mežsaimniecības uzņēmumu stiprināšanai un organizētu meža īpašnieku grupu atbalstam;

52.

uzsver, ka efektīvas resursu pārvaldības ietvaros būtu jāīsteno atbalsta programmas lauksaimniecībai nepiemērotu teritoriju apmežošanai, kā arī aizsargjoslu izveidei;

53.

uzskata, ka par prioritāti ir jāuzskata pētniecības praktiska izmantošana, jo no jaunām idejām labumu var gūt visa nozare, un ka uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai ir liels izaugsmes potenciāls; vēl uzskata, ka papildu ieguldījumi nozares inovācijā var radīt jaunas produktu nišas un efektīvākus ražošanas procesus, kas nodrošinātu pieejamo resursu racionālāku izmantošanu un varētu līdz minimumam samazināt negatīvo ietekmi uz mežu resursiem;

54.

aicina Komisiju izvērtēt Eiropas programmu pētniecības un izstrādes jomā (“Apvārsnis 2020”) un Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmas (COSME) atbilstību mežsaimniecības un koksnes apstrādes nozares prioritātēm un attiecīgā gadījumā uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai izstrādāt jaunus instrumentus, kā arī sekmēt mērķtiecīgus pētījumus par izmaksu ziņā efektīviem risinājumiem attiecībā uz jauniem, novatoriskiem koka izstrādājumiem, lai atbalstītu ilgtspējīgas uz koksni balstītas bioekonomikas izstrādi;

55.

atzinīgi vērtēto, ka dalībvalstis apmainās ar datiem, labāko praksi un zināšanām, kas ir iegūtas par mežiem, un aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt zināšanu un labas prakses apmaiņu starp nozares, zinātnes un ražošanas pārstāvjiem;

56.

uzsver, ka ar ES pētniecības, izstrādes un jauninājumu pamatprogrammu atbalstu var veicināt gudru un ilgtspējīgu izaugsmi, iegūt lielākas pievienotās vērtības produktus, tīrāku tehnoloģiju un augstu tehnoloģijas pakāpi, sevišķi saistībā ar rafinētas biodegvielas un rūpniecības ēku koka konstrukcijām, arī automobiļu ražošanas un tekstilrūpniecības nozarēs;

57.

atgādina, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju bioekonomikas tirgus daļa 2009. gadā bija vairāk nekā EUR 2 triljonus vērta un nodrošināja 20 miljonus darbvietu jeb 9 % no visa ES nodarbināto skaita;

58.

norāda, ka katrs eiro, kas ieguldīts ar bioekonomiku saistītā pētniecībā un inovācijā, izmantojot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, radīs aptuveni EUR 10 lielu pievienoto vērtību; uzsver, ka pašlaik meži ir bioekonomikai izšķirošas nozīmes faktors un ka tāds tas būs arī turpmāk;

59.

uzskata, ka, ņemot vērā sasniegumus pētniecībā un tehnoloģiju izstrādē, ir jāveicina no naftas iegūtu vai siltumietilpīgu izejvielu aizstāšana ar kokmateriāliem un nocirstas koksnes produktiem un ka tas var palīdzēt vēl sekmīgāk mazināt klimata pārmaiņas un radīt jaunas darbvietas;

60.

uzsver, ka ir jāizvērtē visu to ES tiesību aktu izmaksas, kuri ietekmē uz koksnes resursiem balstītu rūpniecības nozaru vērtības ķēdes, jo ir jāsamazina jebkāda birokrātija, kas ir lieka un apgrūtinoša, un ir jāpanāk noturīgāka nozares spēja konkurēt ilgtermiņā, un ka ir arī jāatbalsta princips, saskaņā ar kuru būtu jāveic rūpīgs ikviena jauna likumdošanas priekšlikuma ietekmes novērtējums, ja šāds priekšlikums skar mežsaimniecības nozari un uz koksnes resursiem balstītu rūpniecības nozaru vērtības ķēdes;

61.

uzskata, ka ar mežu saistīto zināšanu bāzes paplašināšana ir ļoti svarīga pētniecībai un ka meža stratēģijas īstenošana nav iespējama bez uzticamas informācijas;

62.

norāda, ka ir pieejama informācija un uzraudzības resursi saistībā ar programmu Copernicus un citām Eiropas mēroga iniciatīvām kosmosa jomā, un iesaka vairāk izmantot šos resursus un instrumentus;

63.

norāda, ka valstu īstenotā meža inventarizācija nodrošina mežu uzskaites visaptverošu uzraudzību un tā tiek nodrošināts reģionālais aspekts un ievērota prasība par mazāku birokrātiju un izmaksām;

64.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus izveidot Eiropas Mežu informācijas sistēmu, kuras pamatā ir valstu dati, un iniciatīvas, kas uzlabos jauno un jau pieejamo datu salīdzināmību, un šajā sakarībā cer, ka tiks pastiprināta tādu datu analīze, kas attiecas uz ekonomiku un nodarbinātību mežsaimniecības un koksnes apstrādes nozarēs;

65.

jo īpaši iesaka, ka nepieciešams lielāks daudzums ilgtermiņa datu kopumu, lai palīdzētu izprast tendences mežsaimniecības nozarē un tās pielāgošanos klimata pārmaiņām;

66.

uzskata, ka kvalificēts un labi apmācīts darbaspēks ir būtisks mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas sekmīgai īstenošanai, un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pasākumus un, ja iespējams, izmantot tādus pieejamos Eiropas instrumentus kā Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF) un sistēma Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET2020), lai meža nozarē atbalstītu paaudžu maiņu un kompensētu trūkstošo kvalificēto darbaspēku;

67.

aicina Komisiju atbalstīt nozares informācijas kampaņu sagatavošanu, lai palielinātu informētību par tās piedāvātajām iespējām bezdarba un iedzīvotāju skaita sarukuma mazināšanai, kā arī padarītu to pievilcīgāku jauniešiem;

68.

uzskata, ka ir jāizstrādā apmācības programmas, jo īpaši nozares jaunajiem darbiniekiem un jaunajiem mežsaimniekiem, kā arī esošajiem būvniecības nozares darbiniekiem, lai palielinātu viņu informētību par iespējām, ko rada kokmateriālu izmantošana, lai mežu apsaimniekošanas jomā un ar to saistītajās rūpniecības nozarēs tiktu nodrošināta zināšanu nodošana;

69.

atzīst, ka ilgtspējīga apsaimniekošana visā meža produktu dzīves ciklā var sniegt nozīmīgu ieguldījumu videi draudzīgas ekonomikas mērķu sasniegšanā, jo īpaši attiecībā uz tiem mērķiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņu mazināšanas politikas nostādnēm un resursu efektīvu izmantošanu;

70.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāveicina ilgtspējīga kokmateriālu izmantošana mājokļu nozarē, tostarp lai būvētu mājokļus par pieņemamākām cenām no ilgtspējīgā veidā iegūtām izejvielām;

71.

norāda, cik svarīgi ir tradicionāli augstvērtīgie izmantošanas veidi, kuru iespaidīgais potenciāls vēl arvien nav izsmelts, piemēram, koksnes izmantošana būvniecībā un iepakošanā;

72.

norāda, ka pašreizējie tehnoloģiju uzlabojumi ļauj būvēt ietilpīgas ēkas, galvenokārt izmantojot kokmateriālus un tādējādi būtiski samazinot CO2 emisijas būvniecības nozarē;

73.

norāda, ka noteikumi par koksnes izmantošanu būvniecības vajadzībām dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi; tādēļ prasa uzņemties saistības pieņemt ES noteikumus, ar kuriem veicina plašāku koksnes izmantošanu ēkās;

74.

aicina dalībvalstis izstrādāt iniciatīvas, lai atbalstītu zināšanu un tehnoloģiju nodošanu, un pilnībā izmantot pašreizējās ES programmas pētniecības un inovācijas atbalstam mežsaimniecības un mežu nozarē;

75.

norāda, ka ir būtiski trūkumi zinātniskajā un tehnoloģiskajā izpētē saistībā ar mežsaimniecības pielāgošanu klimata pārmaiņām, tostarp saistībā ar pētījumiem par kaitēkļu un slimību pieaugošo ietekmi, kas rada nopietnu apdraudējumu Eiropas mežiem un ar mežu saistītajām nozarēm;

76.

mudina dalībvalstis un Komisiju īstenot pasākumus, lai veidotu izpratni par Eiropas mežu un Eiropas mežsaimniecības ekonomisko, ekoloģisko un sociālo nozīmi un to, cik svarīga ir uz koksnes resursiem balstīta bioekonomika un koksne kā viens no ES svarīgākajiem atjaunojamajiem izejmateriāliem;

77.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt zinātniski pētniecisko darbu, kas vērsts uz biomasas racionālu izmantošanu un ātraudzīgu enerģijas kultūru izstrādi, un izveidot modeli, lai radītu ekonomiskus stimulus biomasas atkritumu izmantošanai;

78.

uzsver, ka ilgtspējīga mežu apsaimniekošana var pozitīvi ietekmēt bioloģisko daudzveidību un palēnināt klimata pārmaiņas, kā arī mazināt meža ugunsgrēku, kaitēkļu invāzijas un slimību riskus;

79.

uzsver –Savienība ir panākusi vienošanos, ka līdz 2020. gadam ir jāaptur bioloģiskās daudzveidības izzušana un ekosistēmu pakalpojumu, tostarp apputeksnēšanas, degradācija, ir jāsaglabā ekosistēmas un to pakalpojumi un būtu jāatjauno vismaz 15 % degradēto ekosistēmu; norāda, ka vienošanās Savienībā ir panākta arī par to, ka meža apsaimniekošanai ir jābūt ilgtspējīgai, ir jāaizsargā un, ciktāl iespējams, jāuzlabo meži, to bioloģiskā daudzveidība un sniegtie pakalpojumi un ir jāuzlabo mežu noturība pret klimata pārmaiņām, ugunsgrēkiem, vētrām, kaitēkļiem un slimībām; turklāt uzsver nepieciešamību izstrādāt un īstenot atjaunotu Savienības meža stratēģiju, kas pievērstos gan daudzajām meža vajadzībām, gan meža sniegtajam labumam un dotu ieguldījumu stratēģiskākas pieejas izveidē mežu aizsardzībai un uzlabošanai, tostarp īstenojot mežu ilgtspējīgu apsaimniekošana (4);

80.

norāda, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība citiem jautājumiem, īpaši zālēdāju pārmērīgas savairošanās problēmai, mežu veselībai, koksnes ilgtspējīgas ražošanas veicināšanai, meža ģenētiskajiem resursiem (MĢR), pasākumiem mežu aizsardzībai pret ugunsgrēkiem un šādu ugunsgrēku dzēšanai, augsnes erozijas novēršanai un augu segas atjaunošanai;

81.

atzīst, ka īscirtmeta atvasāja plantācijas varētu nodrošināt ilgtspējīgu koka biomasu, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo teritoriju uzturēšanu, tādējādi samazinot augsnes erozijas un zemes nogruvumu risku atmatā atstātā vai pamestā zemē;

82.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai sasniegtu Aiči 5. mērķi, kas paredz līdz 2020. gadam vismaz uz pusi samazināt un, ja iespējams, gandrīz pilnībā novērst visu dabisko biotopu, tostarp mežu, zudumu, kā arī būtiski samazināt degradāciju un sadrumstalotību;

83.

mudina dalībvalstis izstrādāt savas mežsaimniecības politikas nostādnes, pilnībā ņemot vērā mežu nozīmi bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā, zemes erozijas novēršanā, oglekļa piesaistīšanā un gaisa attīrīšanā, kā arī ūdens cikla uzturēšanā;

84.

norāda, ka bioekonomika ir nepieciešama kā viens no Eiropas viedas un zaļas izaugsmes pamatelementiem, lai sasniegtu programmas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu “Inovācijas Savienība” un “Resursu ziņā efektīva Eiropa” mērķus, un ka koksnes izejmateriāliem ir svarīga loma, lai panāktu progresu bioekonomikā;

85.

uzsver, ka steidzami ir jāprecizē siltumnīcefekta ietekme uz enerģijai izmantotās meža biomasas dažādiem pielietojuma veidiem un jāidentificē pielietojumi, kas politiskas nostādnēs paredzētajos termiņos var šo ietekmi samazināt visvairāk;

86.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt bioekonomikas koncepcijas īstenošanu, vienlaikus ievērojot apgādes ar izejvielām ilgtspējas robežas, lai sekmētu meža vērtību ķēdes ekonomisko dzīvotspēju ar inovāciju un tehnoloģiju nodošanu;

87.

aicina sniegt lielāku atbalstu dažādiem meža produktiem, nodrošinot, ka atšķirīgais pieprasījums pēc meža produktiem tiek līdzsvarots un saskaņots ar ilgtspējīgas apgādes iespējām, citām ekosistēmas funkcijām un mežu sniegtajiem pakalpojumiem;

88.

pauž nopietnas bažas par atmežošanas tempu pasaulē, jo īpaši jaunattīstības valstīs, bieži vien veicot nelikumīgu mežizstrādi;

89.

atbalsta mehānismus, ar kuriem sekmē mežsaimniecības vispārējo attīstību ilgtspējīgas izmantošanas virzienā, un šajā sakarībā īpaši norāda uz ES kokmateriālu un koka izstrādājumu regulu (5), kuras mērķis ir cīnīties pret nelikumīgu mežizstrādi un nelegālu kokmateriālu iepludināšanu Eiropas tirgū, izmantojot trešo valstu importu, kā arī uz licencēšanas sistēmas izveidi kokmateriālu importam Eiropas Kopienā (FLEGT) (6) un attiecīgajiem brīvprātīgajiem partnerattiecību nolīgumiem;

90.

aicina Komisiju publicēt sen gaidīto pārskatu par ES kokmateriālu un koka izstrādājumu regulas darbību un efektivitāti un uzsver, ka jaunajai regulas vajadzētu būt proporcionālai un tajā vajadzētu aplūkot iespējas samazināt nevajadzīgas izmaksas un prasības saistībā ar informācijas sniegšanu, kas attiecas uz Eiropas meža zemju īpašniekiem un mežsaimniekiem, neapdraudot šīs regulas mērķi;

91.

uzskata, ņemot vērā problēmas, ko rada globālā sasilšana un klimata pārmaiņas, ka ekosistēmām un sugu populācijām jābūt veselām, bioloģiski daudzveidīgām un stabilām, lai tās būtu izturīgas;

92.

norāda uz iespējām, ko rada Natura 2000 teritorijas, kuru neparastie dabas resursi vienmēr sniedz iespēju ražot vides un kultūras ziņā augstvērtīgus uz koksnes resursiem balstītus produktus un pakalpojumus;

93.

uzsver, cik svarīgas ir veselīgas mežu ekosistēmas, lai nodrošinātu dzīvotni dzīvniekiem un augiem, taču uzsver, ka labi iecerēti tiesību akti, piemēram, ES Dzīvotņu direktīva ietekmē zemes apsaimniekošanas lēmumus un tā ir jāīsteno proporcionāli;

94.

atzīst, ka meži ietekmē saistīto nozaru attīstību un šajā saistībā uzstāj, ka ir svarīgi atbalstīt nektāra koku audzētājus, tādējādi veicinot apputeksnēšanas procesu;

95.

uzskata, ka meža nozarē ir novērojamas vairākas globāla mēroga problēmas, jo īpaši nelikumīga izciršana, tāpēc aicina Komisiju palielināt atbalstu meža nozarei attiecīgās starptautiskās iestādēs;

96.

norāda, ka pieprasījums pēc biomasas arvien palielinās, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu centienus atbalstīt jaunattīstības valstis, kuras veic pasākumus mežsaimniecības politikas un meža tiesību normu uzlabošanai, jo īpaši saistībā ar REDD+ (7) (tādu emisiju samazināšana, kuru iemesls ir atmežošana un mežu degradācija);

97.

mudina Komisiju izstrādāt rīcības plānu atmežošanas un mežu degradācijas jomā, lai panāktu mērķus, kas izklāstīti Komisijas paziņojumā par atmežošanu atbilstoši Septītajā vides rīcības programmas mērķiem; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt ne tikai esošo mežu saglabāšanu un apsaimniekošanu, bet arī mežu atjaunošanu atmežotajās teritorijās;

98.

uzskata, ka īpaši ir jāatsaucas arī uz nepieciešamību atjaunot mežus plašās teritorijās, kas regulāri cieš no meža ugunsgrēkiem;

99.

uzsver, ka ES mežsaimniecības stratēģijas īstenošanai vajadzētu būt saskaņotam procesam vairāku gadu garumā, kurā būtu jāņem vērā Parlamenta viedoklis, un ka stratēģija būtu jāīsteno efektīvā un saskaņotā veidā ar minimālu birokrātisko slogu;

100.

pauž nožēlu, ka īstenošanas process ir jau daļēji sācies, pirms Parlaments ir pieņēmis savu nostāju, un uzskata, ka tas neatbilst mērķim labāk koordinēt ar mežiem saistīto politiku, kā Komisija norādījusi savā stratēģijas dokumentā;

101.

uzskata, ka jaunajai stratēģijai ir jānodrošina saikne starp ES un dalībvalstu stratēģijām un finanšu plāniem un jāstiprina kohēzija pārnozaru aktivitāšu plānošanas, finansēšanas un īstenošanas līmenī;

102.

aicina iekļaujoši, labi strukturēti un līdzsvaroti īstenot šo stratēģiju;

103.

tādēļ uzskata, ka būtu jāstiprina Mežsaimniecības pastāvīgās komitejas pilnvaras un resursi, lai ļautu Komisijai pilnībā izmantot dalībvalstu zināšanas, vienlaikus īstenojot jauno ES meža stratēģiju ES līmenī; aicina Komisiju savlaicīgi konsultēties ar Mežsaimniecības pastāvīgo komiteju, pirms iesniegt kādu iniciatīvu vai projektu, kas ietekmēs mežu apsaimniekošanu un mežrūpniecību;

104.

uzsver Pilsoniskā dialoga grupas mežsaimniecības un korķa izstrādājumu jautājumos un citu ieinteresēto personu svarīgo nozīmi un aicina tos pienācīgi iesaistīties stratēģijas īstenošanā;

105.

uzskata, ka, apsverot pasākumus, kas var ietekmēt ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas un ar to saistīto nozaru īpašās iezīmes, un mežu problemātikas horizontālā rakstura dēļ starp dažādiem Komisijas dienestiem ir jānodrošina iekšēja sadarbība; tādēļ aicina Vides ĢD, Klimata pārmaiņu ierobežošanas ĢD, Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD, Enerģētikas ĢD un Pētniecības un inovācijas ĢD un citus attiecīgos ĢD stratēģiski sadarboties, lai nodrošinātu šīs stratēģijas īstenošanu, uzlabojot koordinēšanu un komunikāciju;

106.

uzskata, ka saistībā ar Komisijas noteiktajām prioritātēm izaugsmes, nodarbinātības un ieguldījumu jomā arī jaunās ES meža stratēģijas īstenošanā par prioritāriem būtu jānosaka meža nozares konkurētspējas un ilgtspējas veicināšana, atbalsts lauku un pilsētas teritorijām, zināšanu bāzes paplašināšana, mežu aizsardzība un to ekosistēmu koordinēšanas un komunikācijas veicināšana un kokmateriālu un mežsaimniecības produktu, kas nav izgatavoti no koksnes, plašāka izmantošana;

107.

aicina Komisiju papildināt stratēģiju ar stabilu rīcības plānu, kurā būtu minēti konkrēti pasākumi, un sniegt Parlamentam ikgadēju ziņojumu par progresu, kas panākts, īstenojot šīs stratēģijas konkrētās darbības;

108.

iestājas par paplašinātas AGRI – ENVI – ITRE komitejas sasaukšanu, lai varētu rīkot līdzsvarotas diskusijas par ES meža stratēģijas īstenošanas gaitu;

109.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/27

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

—

ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (1),

—

ņemot vērā priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

—

ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (2),

—

ņemot vērā priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Līguma par Eiropas Savienību 2., 6. un 7. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra rezolūciju par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 86., 218., 263., 265., 267., 268. un 340. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 99. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas starpposma ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0055/2015),

A.

tā kā Komisijas savāktie un analizētie dati ir ļāvuši atklāt iespējamu krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses un aptver aptuveni EUR 500 miljonus gadā, lai gan pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka krāpšana varētu apdraudēt līdz pat EUR 3 miljardiem gadā;

B.

tā kā apsūdzības uzrādīšanas līmenis ir zems — aptuveni 31 % astoņos gados, proti, no 2006. līdz 2013. gadam, — salīdzinājumā ar to ar tieslietām saistīto ieteikumu skaitu, kurus dalībvalstīm nosūtījis Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF); tā kā viens no Eiropas Prokuratūras (EPPO) mērķiem ir samazināt šo atšķirību;

C.

tā kā vairākās dalībvalstīs krāpšanas, kas skar ES finanšu intereses, atklāšana un saukšana pie atbildības par to varētu būt mazāk efektīva, tādējādi nodarot kaitējumu visu dalībvalstu nodokļu maksātājiem, kas sniedz ieguldījumu Savienības budžetā;

D.

tā kā 2014. gada 12. marta rezolūcijā Parlaments lūdza Padomi plaši iesaistīties likumdošanas darbā, pastāvīgi nodrošinot informācijas plūsmu un piedaloties notiekošajās apspriedēs;

E.

tā kā atšķirīgām dalībvalstīs pastāvošām jurisdikcijām, tiesiskajām tradīcijām un tiesībaizsardzības un tiesu sistēmām nevajadzētu likt šķēršļus vai kaitēt krāpšanas un noziegumu, kas skar Savienības finanšu intereses, apkarošanai;

F.

tā kā terorismu finansē arī organizētās noziedzības pārstāvji, kriminālām grupām iegūstot līdzekļus krāpšanas ceļā;

G.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 86. pants atļauj paplašināt EPPO pilnvaras, attiecinot tās arī uz nopietniem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju; tā kā Padome varētu ņemt vērā šo iespēju, tiklīdz EPPO tiks izveidota un pienācīgi darbosies,

1.

atkārtoti pauž stingru apņēmību risināt prioritāros jautājumus — dibināt EPPO un noteikt principus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem Parlaments var sniegt piekrišanu;

2.

vēlreiz atgādina par iepriekšējā starpposma ziņojuma, kas pieņemts ar 2014. gada 12. marta rezolūciju, saturu un pauž ieceri to papildināt un atjaunināt saskaņā ar jaunāko nostāju Padomes debatēs;

3.

aicina Padomi nodrošināt pārredzamību un demokrātisko leģitimitāti, pilnībā informējot Parlamentu un ar to pastāvīgi apspriežoties; prasa Padomei pienācīgi ņemt vērā Parlamenta viedokļus kā priekšnoteikumu, lai nodrošinātu piekrišanu EPPO regulas pieņemšanai;

4.

atgādina, ka EPPO ir jābūt pilnvarotai izmeklēt nodarījumus, kuri ir saistīti ar krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses; šajā sakarībā atgādina, ka attiecīgie kriminālnodarījumi ir jānorāda ierosinātajā direktīvā par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (tā sauktā PIF direktīva). atzīstot abu likumdevēju gūtos panākumus sarunās par PIF direktīvas pieņemšanu, aicina Padomi no jauna pielikt pūles, lai panāktu vienošanos par EPPO dibināšanu;

5.

uzskata, ka ir vajadzīga novatoriska pieeja, lai pret tiem, kuri īstenojuši krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, tiktu veikta izmeklēšana, un šīs personas tiktu sauktas pie atbildības un stātos tiesas priekšā nolūkā uzlabot krāpšanas apkarošanas efektivitāti, naudas līdzekļu atgūšanas rādītājus un nodokļu maksātāju uzticēšanos ES iestādēm;

6.

uzskata, ka ir sevišķi svarīgi nodrošināt, lai tiktu dibināta vienota, spēcīga un neatkarīga EPPO, kura spēj izmeklēt kriminālnodarījumus, kas skar Savienības finanšu intereses, un to veicējus saukt pie atbildības un likt tiem stāties tiesas priekšā, kā arī uzskata, ka jebkurš mazāka mēroga risinājums radītu zaudējumus Savienības budžetā;

7.

uzsver, ka EPPO struktūrai vajadzētu būt pilnībā neatkarīgai no dalībvalstu valdībām un ES iestādēm un aizsargātai no politiskās ietekmes un spiediena; tādēļ prasa nodrošināt atklātību, objektivitāti un pārredzamību Eiropas ģenerālprokuroru, viņa/viņas vietnieku, Eiropas prokuroru un Eiropas deleģēto prokuroru atlases un iecelšanas procedūrās; uzskata — lai nepieļautu interešu konfliktus, Eiropas prokurora amatam vajadzētu būt pilna laika amatam.

8.

uzsver Parlamenta līdzdalības nozīmi Eiropas prokuroru iecelšanas procedūrās un ierosina nodrošināt atklātu konkurenci kandidātiem, kuri atbilst ir nepieciešamajiem integritātes, profesionalitātes, pieredzes un iemaņu kritērijiem; uzskata, ka Eiropas prokurori būtu jāieceļ saskaņā ar Padomes un Parlamenta kopīgu vienošanos, par pamatu ņemot Komisijas izveidotu sarakstu, pēc tam, kad ir veikusi izvērtējumu neatkarīga ekspertu grupa no tiesnešu, prokuroru un advokātu vidus, kuru kompetence ir atzīta; Eiropas ģenerālprokurors būtu jāieceļ saskaņā ar tādu pašu procedūru pēc uzklausīšanas Eiropas Parlamentā;

9.

kolēģijas locekļi būtu jāatlaiž saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas lēmumu pēc Padomes, Komisijas, Parlamenta un/vai Eiropas ģenerālprokurora pieprasījuma;

10.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāiesaista to neatkarīgās tiesu iestādes Eiropas deleģēto prokuroru iecelšanas procedūrās saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi;

11.

atzinīgi vērtē Padomes tekstā ietverto normu par ikgadējo ziņojumu ES iestādēm, lai garantētu šīs jaunās struktūras veikto darbību nepārtrauktu izvērtēšanu; aicina Padomi nodrošināt, ka ikgadējā ziņojumā cita starpā tiek iekļauta sīka informācija par dalībvalstu iestāžu gatavību sadarboties ar EPPO;

12.

uzskata, ka noteikumiem, kas reglamentē jurisdikcijas sadalījumu starp EPPO un dalībvalstu iestādēm, vajadzētu būt skaidri noteiktiem, lai nodrošinātu, ka operatīvajā posmā netiek pieļauta nenoteiktība vai nepareiza interpretācija; EPPO vajadzētu būt pilnvarotai veikt izmeklēšanu par kriminālnodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, un to veicējus saukt pie atbildības saskaņā ar Direktīvu par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības; uzskata, ka, pirms dalībvalstu iestādes sāk savu izmeklēšanu, lai izvairītos no paralēlu izmeklēšanu veikšanas, kas ir neefektīva rīcība, EPPO vajadzētu vispirms lemt par to, vai tā ir attiecīgi kompetenta;

13.

prasa, lai dalībvalstu iestādēm, izmeklējot nodarījumus, kas var būt EPPO kompetencē, būtu pienākums informēt Eiropas Prokuratūru par šādu izmeklēšanu; vēlreiz atgādina, ka EPPO ir jābūt tiesībām pārņemt šādas izmeklēšanas, ja tā uzskata, ka šāda rīcība ir pamatota, lai nodrošinātu tās darbības neatkarību un efektivitāti;

14.

vēlreiz uzsver, ka vajadzētu paplašināt Eiropas Prokuratūras pilnvaras rīkoties arī saistībā ar pārkāpumiem, kas neattiecas uz Savienības finanšu interesēm, tikai gadījumos, kad ir spēkā visi turpmāk minētie apstākļi:

uzskata — ja starp EPPO un valstu kriminālvajāšanas iestādēm pastāv domstarpības par kompetences īstenošanu, EPPO centrālajā līmenī lemj par to, kas veiks izmeklēšanu un kas — kriminālvajāšanu; turklāt uzskata, ka saskaņā ar minētajiem kritērijiem kompetences noteikšanu vienmēr vajadzētu pārskatīt tiesā;

15.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis izskata iespēju izveidot koleģiālu struktūru, nevis hierarhisku struktūru, kā to sākotnēji ierosināja Komisija; šajā sakarībā uzskata, ka lēmumu īstenot kriminālvajāšanu, lēmumu attiecībā uz kompetentās jurisdikcijas izvēli, lēmumu par lietas izbeigšanu vai pārsūtīšanu un lēmumu par vienošanos vajadzētu pieņemt palātām centrālajā līmenī;

16.

uzskata, ka palātām vajadzētu uzņemties vadošo lomu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā un neierobežot savu darbību, veicot tikai koordinācijas funkcijas, bet arī uzraudzīt Eiropas deleģēto prokuroru darbu šajā jomā;

17.

pauž bažas par to, ka Eiropas prokurors centrālajā birojā varētu tikt automātiski saistīts ar lietu, kas iesniegta viņa vai viņas dalībvalstī, jo tas varētu novest pie skaidri redzamiem trūkumiem attiecībā uz prokuroru neatkarību un pat lietu piešķiršanas sadalījumu;

18.

tādēļ prasa nodrošināt racionālu biroja darba slodzes sadalījumu centrālajā līmenī; šajā sakarībā norāda, ka lietu piešķiršanas sadalījuma kārtībā starp palātām vajadzētu ņemt vērā iepriekš noteiktus un objektīvus kritērijus; arī ierosina, ka vēlākā posmā varētu paredzēt palātu noteiktu specializāciju;

19.

ir pārliecināts, ka vajadzīgās zināšanas, pieredze un prasmes, kas ir iegūtas dalībvalstu tiesībaizsardzības sistēmās, nodrošinās arī EPPO darbinieki centrālajā birojā;

20.

aicina likumdevēju nodrošināt, lai EPPO būtu pieejamas standarta procedūras atļaujas iegūšanai veikt izmeklēšanas pasākumus pārrobežu lietās saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, ja tiek veikts attiecīgais pasākums; atgādina, ka abi likumdevēji vienojās par kritērijiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis pieprasa veikt izmeklēšanas pasākumus, balstoties uz savstarpējās atzīšanas principu, kas paredzēts Direktīvā 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās; uzskata, ka tie paši kritēriji būtu jāpiemēro arī izmeklēšanas pasākumiem, par kuriem atļauju sniedz EPPO, jo īpaši attiecībā uz atteikuma pamatojumu;

21.

aicina Padomi nodrošināt, lai, pilnībā ievērojot attiecīgos Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību aktus, saskaņā ar LES 6. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju tiktu pieņemti EPPO visā Savienībā savāktie pierādījumi, jo tas ir īpaši būtiski kriminālvajāšanas efektivitātei;

22.

atgādina, ka EPPO ir jācenšas iegūt visus pierādījumus — kā apsūdzošos, tā arī attaisnojošos; turklāt uzsver, ka jebkurā EPPO veiktas izmeklēšanas gadījumā ir jāpiešķir aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām noteiktas tiesības attiecībā uz pierādījumiem, proti:

23.

ņemot vērā, ka uz pārrobežu nodarījumiem, kas ir EPPO kompetencē, var attiekties dažādas jurisdikcijas, uzskata par īpaši būtisku nodrošināt, ka Eiropas prokurori, Eiropas deleģētie prokurori un dalībvalstu par kriminālvajāšanu atbildīgās iestādes pilnībā ievēro ne bis in idem principu tādas kriminālvajāšanas gadījumā, kura skar nodarījumus, kas ir EPPO kompetencē;

24.

apstiprina, ka EPPO darbībā vienmēr būtu jāievēro tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu tiesā, un atzīst, ka EPPO vajadzētu darboties efektīvi; tādēļ jebkurš EPPO pieņemtais lēmums būtu jāpārbauda kompetentajā tiesā; uzsver, ka palātu pieņemtie lēmumi, piemēram, noteikt kriminālvajāšanas jurisdikciju, izbeigt vai pārsūtīt lietu vai panākt vienošanos, būtu jāpārbauda Savienības tiesās;

25.

uzskata, ka visu izmeklēšanas un citu procesuālo pasākumu nolūkā, kuri ir veikti prokurora pienākumu izpildes ietvaros, dalībvalstu kompetentajās tiesās EPPO būtu jāuzskata par publisku iestādi;

26.

atgādina, ka jaunajai prokuratūrai savā darbībā vajadzētu pilnībā ievērot aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības, kas ir noteiktas LES 6. pantā, LESD 16. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā arī Savienības līmenī jau pieņemtajos likumdošanas pasākumos attiecībā uz aizdomās turētu un apsūdzētu personu procesuālajām tiesībām kriminālprocesā un personas datu aizsardzību;

27.

apstiprina, ka turpmākā direktīva būtu vienādi jāpiemēro visām aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām, kuru darbības izmeklē un pret kurām kriminālvajāšanu īsteno EPPO; tā kā nepastāv ES direktīva, aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu juridisko palīdzību saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem;

28.

uzsver, ka visām aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām, kuru darbības izmeklē un pret kurām kriminālvajāšanu īsteno EPPO, vajadzētu būt tiesībām uz viņu personas datu aizsardzību; šajā sakarībā uzsver, ka uz EPPO īstenotu personas datu apstrādi attiecas Regula (EK) Nr. 45/2001; uzsver, ka jebkuriem konkrētiem noteikumiem par datu aizsardzību, kuri ietverti Padomes regulā par EPPO dibināšanu, būtu tikai jāpapildina un turpmāk jāattīsta noteikumi, kas ietverti Regulā (EK) Nr. 45/2001, un vienīgi tiktāl, cik tas ir nepieciešams.

29.

atkārtoti pauž stingru apņemšanos dibināt EPPO un veikt reformas Eurojust, kā to paredzējusi Komisija abos savos priekšlikumos; prasa Komisijai vēlreiz pielāgot aplēses par koleģiālas struktūras ietekmi uz budžetu; prasa sniegt paskaidrojumus par Eurojust, EPPO un OLAF kompetenci, lai paredzētu to skaidri noteiktu un diferencētu lomu ES finanšu interešu aizsardzībā; aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespēju nodrošināt stingrāku iekļaujošu pieeju šīm aģentūrām, lai padarītu izmeklēšanas efektīvākas;

30.

prasa Padomei ievērot šos ieteikumus un uzsver, ka iepriekš minētie nosacījumi ir īpaši būtiski Parlamentam, lai tas sniegtu piekrišanu priekšlikumam Padomes regulai;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/32

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par ES stratēģiju alkohola jomā (O-000008/2015 – B8-0108/2015),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 282/2014, ar ko izveido trešo Savienības rīcības programmu veselības jomā (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1350/2007/EK (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā Eiropas Savienībā (2),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantu, kurā noteikts, ka Savienības rīcība vienīgi papildina dalībvalstu rīcību sabiedrības veselības jautājumos,

—

ņemot vērā 2011. gada ziņojumu par ES rīcības programmu uztura, fiziskās aktivitātes un veselības jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 5. septembra rezolūciju par Eiropas Savienības stratēģiju dalībvalstu atbalstam alkohola radītā kaitējuma mazināšanai (3),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu padomes 2011. gada 1. un 2. decembra sanāksmi par nevienlīdzības veselības jomā izskaušanu Eiropas Savienībā, īstenojot saskaņotu rīcību veselīgu dzīvesveida paradumu veicināšanai,

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā alkohola pārmērīga lietošana ir otrs izplatītākais ar dzīvesveidu saistītais cēlonis, kas izraisa saslimšanas vairākās dalībvalstīs, un alkohola atkarība ir riska faktors saistībā ar vairāk nekā 60 hroniskām slimībām, tajā skaitā alkohola izraisītu aknu saslimšanu (ALD), alkohola izraisītu aizkuņģa dziedzera hronisku saslimšanu un gandrīz visām pārējām gremošanas trakta slimībām, vēzi, diabētu, sirds un asinsvadu slimībām, aptaukošanos, alkohola fetopātijas traucējumiem (FASD) un neiropsihiskiem traucējumiem, piemēram, alkohola atkarību;

B.

tā kā kompetentās iestādes dalībvalstīs ir vislabāk sagatavotas izmantot individuāli pielāgotus politikas virzienus, lai nepieļautu alkohola pārmērīgu lietošanu;

C.

tā kā pastāv cēloņsakarība starp alkohola pārmērīgu lietošanu un dažādiem psihiskiem un uzvedības traucējumiem, citām neinfekcijas slimībām un traumatismu;

D.

tā kā ir aplēsts, ka 2010. gadā ar alkohola pārmērīgu lietošanu saistītās tiešās un netiešās sociālās izmaksas Eiropā bija EUR 155,8 miljardi, no kuriem lielākā daļa (EUR 82,9 miljardi) neattiecās uz veselības aprūpes sistēmu;

E.

tā kā pasaulē ik gadu no alkohola pārmērīgas lietošanas mirst 3,3 miljoni cilvēku, kas ir 5,9 % no mirušo kopskaita; tā kā vecuma grupā no 20 līdz 39 gadiem gandrīz 25 % no kopējā nāves gadījumu skaita ir saistīti ar alkohola pārmērīgu lietošanu; tā kā šie nāves gadījumi bieži saistīti ar nelaimes gadījumiem, vardarbību vai aknu slimībām;

F.

tā kā apmēram pieci līdz deviņi miljoni bērnu dzīvo ģimenēs, kuras negatīvi ietekmē alkohola lietošana;

G.

tā kā alkohola lietošanai var būt dažādas sekas, jo tās ir ļoti atkarīgas no patēriņa modeļa, tostarp tā, kāda veida alkohols tiek lietots un kā tas notiek; tā kā alkohola patēriņa modeļi un tendences ievērojami atšķiras Eiropas Savienības reģionos, un veselībai kaitīgā alkohola lietošanā Savienībā vērojamas arī būtiskas apakšreģionālas atšķirības attiecībā uz patēriņu un ietekmi uz veselību; tā kā sociālās, kultūras, ģeogrāfiskās un ekonomiskās atšķirības ES valstīs liek nošķirt dažādus patēriņa modeļus un tendences;

H.

tā kā konkrētām vietēja un reģionāla mēroga situācijām pielāgota politika alkohola lietošanas radītā kaitējuma mazināšanai un alkohola atbildīga patēriņa atbalstam ļautu samazināt veselības aprūpes un sociālos izdevumus, kas saistīti ar alkohola radītā kaitējuma tiešo un netiešo ietekmi, piemēram, alkohola atkarībām, hroniskām slimībām, mirstību un vardarbību ģimenē, kā arī ar alkohola lietošanu saistītās izmaksas; tā kā alkohola radītā kaitējuma mazināšanas politikā būtu jāiesaista ne tikai veselības aprūpes nozare, bet arī citas ieinteresētās personas, tostarp atbalsta apvienības cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma, un tai pilnībā būtu jāatbilst subsidiaritātes principam un principam par veselības aizsardzības pasākumu iekļaušanu visās politikas jomās, vienlaikus nodrošinot sabiedrības veselības ievērojamus uzlabojumus;

I.

tā kā pārmērīga un veselībai kaitīga alkohola lietošana var izraisīt alkohola atkarību, kas ir jārisina, pievēršot tai paaugstinātu uzmanību un sniedzot atbalstu dalībvalstu veselības aprūpes sistēmu ietvaros;

J.

tā kā būtu jāuzsver, ka dažām iedzīvotāju grupām ir lielāka tendence rīkoties nepareizi saistībā ar alkohola lietošanu, tostarp gados jauniem cilvēkiem, jo ar alkoholu saistīti apmēram 25 % no visiem nāves gadījumiem 15 līdz 29 gadu vecu vīriešu grupā un viens no katriem desmit nāves gadījumiem gados jaunu sieviešu vidū; tā kā pārmērīga alkohola lietošana jauniešu vidū dalībvalstīs kļūst arvien populārāka, tostarp izplatās īpašas patēriņa metodes, piemēram, uzdzīves dzeršana; tā kā vairumā gadījumu vīriešu aknas pārstrādā alkoholu vairākas reizes ātrāk nekā sievietēm, un tas nozīmē, ka sievietes var kļūt par hroniskām alkoholiķēm daudz ātrāk un ar mazāku izdzertā alkohola daudzumu;

K.

tā kā alkohola radītais kaitējums mēdz būt saistīts ar dažādiem faktoriem, piemēram, sociālekonomisko līmeni, kultūras līmeni, alkohola lietošanas modeļiem un vecāku un vienaudžu ietekmi, kā arī to, cik lielā apjomā ieviesti un īstenoti attiecīgi šīs jomas politikas virzieni; tā kā dažreiz riska faktoru atšķirības viena sabiedrības slāņa ietvaros ir tikpat lielas, kā starp dažādiem sabiedrības slāņiem;

L.

tā kā dažos Eiropas reģionos alkoholisko dzērienu amatnieciska ražošana ir vietējās tūrisma nozares pamatā;

M.

tā kā reklāmas un tirgzinības līdzekļi ietekmē alkohola patēriņa līmeni, jo īpaši jauniešu vidū; tā kā ir būtiski īstenot Direktīvu 2010/13/ES par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu nolūkā efektīvi aizsargāt bērnu un nepilngadīgo fizisko, garīgo un morālo attīstību; tā kā pastāv saistība starp agrīnu dzeršanas uzsākšanu un iespējamību, ka pieaugušā vecumā varētu rasties ar alkoholu saistītas problēmas; tā kā izglītības, informācijas un profilakses kampaņas ir visefektīvākie līdzekļi, lai novērstu pārmērīgu alkohola lietošanu jauniešu vidū; tā kā šā iemesla dēļ Komisijai nekavējoties vajadzētu sākt izstrādāt jaunu Eiropas stratēģiju alkohola jomā, kas palīdzētu ierobežot pārmērīgu alkohola patēriņu, un sabiedrība izpratnes veidošanas kampaņā būtu jāinformē par alkohola lietošanas nelabvēlīgo ietekmi uz veselību;

N.

tā kā Pasaules Veselības organizācija (PVO) uzsver nepieciešamību turpināt izplatīt zināšanas un rīkoties attiecībā uz tādām tēmām kā, piemēram, saistība starp alkohola patēriņu un vēl nedzimuša bērna veselību, alkohols un vecāka gadagājuma cilvēki, tā ietekme uz sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem un alkohola atkarības radīta sociālā atstumtība;

O.

tā kā dažādie sociālie, kultūras, ģeogrāfiskie un ekonomiskie faktori Eiropas Savienībā veicina alkohola patēriņa paradumus un tendences, kas atšķiras pat vietējā līmenī, radot atšķirīgu attieksmi pret alkohola lietošanu;

P.

tā kā skaidri jānošķir atbildīga alkohola lietošana no pārmērīgas lietošanas; tā kā atbildīga alkohola lietošana ir savienojama ar veselīgu dzīvesveidu;

Q.

tā kā apmēram viens no četriem ceļu satiksmes negadījumiem var būt saistīts ar braukšanu reibumā un ES vismaz 5 200 cilvēku ik gadu iet bojā alkohola lietošanas izraisītos ceļu satiksmes negadījumos; tā kā auto vadīšana reibumā ir otrs biežākais iemesls cilvēku bojāejai uz ES ceļiem;

R.

tā kā daudzi ES iedzīvotāji, jo īpaši jaunieši, ir nepietiekami informēti par draudiem veselībai, ko rada pārmērīga alkohola lietošana un atkarība, un tā kā profilakse un informētības veicināšana ir būtiska jaunajā Eiropas stratēģijā alkohola jomā; tā kā efektīva ir bijusi cilvēku ar kaitīgiem alkohola lietošanas ieradumiem agrīna apzināšana un konsultēšana; tā kā vēl iespējams ievērojami uzlabot nepilngadīgo aizsardzību no alkohola reklāmas;

S.

tā kā 2002. gada 28. janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002 (4) secināts, ka pārtikas produkts nav uzskatāms par nekaitīgu, ja tas var kaitēt veselībai;

T.

tā kā dažādās vecuma grupās ir dažādi alkohola lietošanas ieradumi, kas līdz šim pienācīgi nav pētīti;

U.

tā kā 2011. gada 25. oktobrī Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (5) noteikts, ka divus šā tiesību akta noteikumus neattiecina uz dzērieniem ar spirta saturu, kas pārsniedz 1,2 % tilpumprocentus, proti, uz tiem neattiecas noteikumi par obligātu sastāvdaļu sarakstu un paziņojumu par uzturvērtību; tā kā ar alkohola lietošanu saistīto risku dēļ tomēr būtu nepieciešama visaptveroša informācija par alkoholiskajiem dzērieniem;

V.

tā kā Regulā (ES) Nr. 1169/2011 Komisijai bija prasīts līdz 2014. gada decembrim sagatavot ziņojumu ar izvērtējumu par to, vai uz alkoholiskajiem dzērieniem nākotnē būtu attiecināma prasība sniegt informāciju par enerģētisko vērtību, un pamatojumu iespējamam atbrīvojumam no šādas prasības, kā arī nepieciešamības gadījumā sagatavot likumdošanas priekšlikumu, kas paredzētu noteikumus par minēto produktu obligātu sastāvdaļu sarakstu vai paziņojumu par uzturvērtību;

W.

tā kā ES stratēģija alkohola jomā ir bijusi veiksmīga, gan atbalstot dalībvalstu darbības alkohola pārmērīgas lietošanas radītā kaitējuma samazināšanai, jo īpaši apmainoties ar labāko praksi tādās jomās kā jauniešu aizsardzība, alkohola lietošanas izraisītu ceļu satiksmes negadījumu skaita samazināšana, izpratni veidojoša izglītošana par alkohola lietošanu un kopīga datu bāze un uzraudzība ES līmenī, gan arī veicinot koordināciju starp Komisiju un dalībvalstīm, kuras rezultātā tika pieņemts Nacionālās alkohola politikas un rīcības komitejas (CNAPA) Rīcības plāns par jauniešu dzeršanu un epizodisku pārmērīgu alkohola lietošanu (2014–2016);

X.

tā kā daudzu ieinteresēto personu iesaistīšanās gan Eiropas Alkohola un veselības forumā (EAHF), gan citās iniciatīvās ir sekmējusi konkrētu un izmērāmu pasākumu izstrādi, ar kuriem vietējā līmenī samazināt alkohola nodarīto kaitējumu visā Eiropas Savienībā;

Y.

tā kā trešajā Savienības rīcības programmā veselības jomā (2014.–2020. gads) mudināts pārņemt pārbaudītu labāko praksi attiecībā uz izmaksu ziņā efektīviem profilakses pasākumiem, ar kuriem pievēršas galvenajiem riska faktoriem, tostarp pārmērīgai alkohola lietošanai;

Z.

tā kā 2012. gadā veiktajā stratēģijas ārējā novērtējumā tika apstiprināta esošās stratēģijas un tās galveno virzienu nozīme un pieejas lietderība,

1.

atzīmē, ka 2013. gada 22. oktobraCNAPA sanāksmē Komisija paziņoja par savu nodomu ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt Eiropas rīcības plānu, lai samazinātu alkohola lietošanas radīto kaitējumu; atzīmē 2014. gada septembrī pieņemto rīcības plānu par jauniešu dzeršanu un epizodisku pārmērīgu alkohola lietošanu (uzdzīves dzeršanu) (2014–2016) un aicina Komisiju uzraudzīt tā īstenošanu dalībvalstīs;

2.

aicina Komisiju sniegt norādes par cīņu pret alkohola radīto kaitējumu un turpināt atbalstīt dalībvalstu kompetentās iestādes, ja tas sniedz pievienoto vērtību, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

3.

uzsver, ka alkohola lietošanas radīto veselības, drošības un sociālekonomisko problēmu samazināšanai būtu nepieciešama rīcība gan attiecībā uz alkohola patēriņa apjomu, modeļiem un kontekstu, gan arī plašākiem saistītajiem sociālajiem faktoriem, izmantojot tādus līdzekļus kā izglītība un informācijas kampaņu uzsākšana;

4.

aicina Komisiju nekavējoties sākt darbu pie jaunas ES stratēģijas alkohola jomā (2016–2022), kurā būtu paredzēti tādi pat mērķi, atjaunināt tiesisko regulējumu, lai palīdzētu valstu valdībām mazināt alkohola radīto kaitējumu, atbalstīt novērošanu un uzticamu datu apkopošanu, lai sekmētu profilaksi, veselības veicināšanas pasākumus un izglītošanu, agrīnu diagnostiku, uzlabotu piekļuvi ārstēšanai, turpināt sniegt atbalstu cilvēkiem, kuri nonākuši problēmās saistībā ar alkohola lietošanu viņu ģimenēm, tostarp īstenot konsultāciju programmas, lai samazinātu alkohola lietošanas izraisītu ceļu satiksmes negadījumu skaitu un labāk nošķirtu alkohola lietošanas modeļus, uzvedību un attieksmi pret alkohola lietošanu;

5.

uzskata, ka pašreizējā ES stratēģija dalībvalstu atbalstam alkohola radītā kaitējuma mazināšanai būtu jāatjauno būtībā tādā pašā veidā un ar tādiem pašiem mērķiem, proti, alkohola radīto kaitējumu mazināt dalībvalstu līmenī, orientēt stratēģiju uz rezultātu sasniegšanu un veicināt dažādu ieinteresēto personu līdzdalību;

6.

mudina Komisiju nekavējoties izstrādāt ziņojumu, ko Regulā (ES) Nr. 1169/2011 bija prasīts iesniegt līdz 2014. gada decembrim, un izvērtēt to, vai turpmāk uz alkoholiskajiem dzērieniem būtu jāattiecina prasība sniegt informāciju par sastāvdaļām un uzturvērtību, vienlaikus ņemot vērā ietekmi jo īpaši uz MVU un amatniecisko ražošanu;

7.

mudina Komisiju nekavējoties lūgt Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EFSA) atkārtoti novērtēt acetaldehīda izmantošanu par aromātvielu alkoholiskos un bezalkoholiskos dzērienos;

8.

uzsver, ka pēc iespējas drīzāk uz alkoholisko dzērienu etiķetes precīzi jānorāda vismaz kaloriju daudzums, un aicina Komisiju ne vēlāk kā 2016. gadā nākt klajā ar atbilstošu likumdošanas priekšlikumu;

9.

aicina Komisiju nekavējoties sākt darbu pie jaunās ES stratēģijas alkohola jomā laika posmam no 2016. līdz 2022. gadam, ņemot vērā CNAPA rīcības plānu un secinājumus, kas izdarīti neatkarīgā novērtējumā par ES stratēģiju alkohola radītā kaitējuma novēršanai, lai nodrošinātu līdz šim gūto rezultātu ilgstošu ietekmi un turpinātu atbalstīt valstu valdības, tām ilgtermiņā risinot alkohola radītā kaitējuma problēmas;

10.

uzsver — lai nodrošinātu nepilngadīgo efektīvu aizsardzību, ir nepieciešama savstarpēja papildināmība starp tiesību aktiem un rīcības kodeksu par nepilngadīgo aizsardzību no pārmērīga alkohola patēriņa negatīvajām sekām; aicina dalībvalstis stingri piemērot spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz alkohola lietošanas vecuma ierobežojumiem un izvērtēt nepieciešamību ieviest vēl citas juridiski saistošas prasības, lai nodrošinātu nepilngadīgo efektīvu aizsardzību;

11.

aicina dalībvalstis savās veselības aprūpes sistēmās īstenot tādus politikas un ārstēšanas virzienus, kas samazinātu indivīdu alkohola atkarību;

12.

aicina dalībvalstis aktīvāk rīkoties, lai sabiedrību un jo īpaši nepilngadīgos un grūtnieces izglītotu par alkohola lietošanas kaitīgo ietekmi, un nepieciešamības gadījumā pieņemt attiecīgus tiesību aktus;

13.

atzīst, ka alkohola patēriņa modeļi dalībvalstīs atšķiras un ir dažādi kultūras aspekti, kas nosaka atbildīgu alkohola lietošanu;

14.

uzsver nepieciešamību īstenot ES mēroga informācijas kampaņu, brīdinot grūtnieces nelietot alkoholu, un aicina Komisiju izvērtēt to, kāda ietekme būtu šādam marķējumam, kā arī ne vēlāk kā 2016. gadā nākt klajā ar atbilstošu likumdošanas priekšlikumu;

15.

mudina dalībvalstis kā galvenās atbildīgās šajā jomā izstrādāt, īstenot un novērtēt sabiedrības veselības politikas virzienus, kuru mērķis ir samazināt pārmērīgu alkohola lietošanu un ieviest stingrus noteikumus par alkoholisko dzērienu tirgvedību, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem;

16.

aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest ES mēroga etiķetes ar brīdinājumu par briesmām, kas saistītas ar transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā;

17.

aicina Komisiju izvērtēt un, ja nepieciešams, reformēt EAHF lomu un darbību, lai nodrošinātu, ka tajā līdzsvarotā veidā patiešām pārstāvētas visas attiecīgās ieinteresētās personas, nodrošinot pienācīgu uzņēmēju un nevalstisko organizāciju pārstāvniecību, un strādāt, lai veicinātu un atbalstītu viņu dalību šajā forumā un viņu apņēmību attīstīt konkrētus un efektīvus pasākumus, lai samazinātu alkohola lietošanas radīto kaitējumu un atbalstītu mērķtiecīgas darbības, kas ir nozīmīgas valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

18.

aicina Komisiju turpināt uzlabot pašreizējās ES stratēģijas īstenošanu, piemēram, paplašināt visu attiecīgo ieinteresēto personu pārstāvniecību EAHF; ES līmenī uzlabot sadarbību ar CNAPA; veicināt labu praksi attiecībā uz saistību noteikšanu, uzraudzību un novērtēšanu; apkopot labākus rādītājus, kas sniegtu objektīvu, aktuālu un reālistisku priekšstatu par dzeršanas paradumiem un alkohola lietošanas radīto kaitējumu; atbalstīt mērķtiecīgas darbības, kas ir svarīgas vietējā līmenī, taču pilnībā ievērojot ES līguma pamatnoteikumus;

19.

uzsver, ka jaunajai ES stratēģijai alkohola jomā nav jānosaka jauni mērķi, bet drīzāk tajā jāatbalsta tie, par kuriem jau panākta vienošanās un kuri ir daļa no PVO Eiropas rīcības plāna pārmērīgas alkohola lietošanas samazināšanai (2012–2020);

20.

atzīmē, ka jaunā ES stratēģija var būt vērtīga, piedāvājot dalībvalstīm uz pierādījumiem balstītus rīcības variantus, jo tieši valsts, reģionālo un vietējo iestāžu atbildība ir izmantot vispiemērotāko pieeju, lai mazinātu alkohola lietošanas radīto kaitējumu; mudina Komisiju turpināt vērtīgo rīcību, kas paredz pētniecības veicināšanu un iegūto secinājumu nodošanu kopīgai izmantošanai;

21.

vēlreiz uzsver, cik būtiska ir Komisijas, Padomes un dalībvalstu stingra politiska apņemšanās palielināt centienus novērst alkohola lietošanas nodarīto kaitējumu un atbilstīgi reaģēt, īstenojot ar pierādījumiem pamatotus politikas pasākumus, kas atspoguļotu alkohola lietošanas nodarītā kaitējuma smago un daudzveidīgo ietekmi uz veselību un sociālekonomiskās sekas, kā arī alkohola un citu riska faktoru savstarpējo saistību;

22.

atgādina, cik svarīgi ir izmērāmi un stingri politikas mērķi un atbilstīgi daudzgadu mehānismi sasniegtā uzraudzībai, lai efektīvi īstenotu stratēģijas īstenošanu dalībvalstīs; uzsver nepieciešamību uzraudzīt to, kā tiek īstenoti ar alkoholu saistītie valstu tiesību akti;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt rādītāju uzlabošanu, ticamu datu vākšanu, salīdzināmību un savlaicīgu analīzi saistībā ar alkohola patēriņu un tā ietekmi uz veselību un sociālo jomu, piešķirt atbilstošus resursus, lai samazinātu slogu, kas saistīts ar alkohola pārmērīgu lietošanu un tās tiešajām un netiešajām izmaksām sabiedrībai, kā arī veicinātu attiecīgo datu efektīvu iekļaušanu ES un valstu alkohola politikas virzienos, izmantojot vienotu pierādījumu bāzi;

24.

mudina dalībvalstis aktīvāk rīkoties, lai aizsargātu jauniešus no alkohola radītā kaitējuma, it īpaši stingri ievērojot valsts tiesību aktus par vecuma limitu tā lietošanas uzsākšanai un nodrošinot atbildīgu reklāmu;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt izglītībā, lai uzsvērtu pārmērīgas alkohola lietošanas ietekmi uz veselību un sabiedrību, vienlaikus popularizējot mērenību un atbildību alkoholisko dzērienu lietošanā;

26.

uzsver, ka sabiedriskos līdzekļus nedrīkst izmantot, lai veicinātu alkohola lietošanu, izņemot gadījumus, kad tiek īstenoti veicināšanas pasākumi, uz kuriem attiecas Regula (ES) Nr. 1144/2014 un Regula (ES) Nr. 1308/2013;

27.

uzsver nepieciešamību dalībvalstīm ierobežot alkohola pārdošanu tiem, kuri nav sasnieguši atļauto vecumu alkohola iegādei, veicot regulāras kontroles pasākumus, jo īpaši skolu tuvumā; aicina Komisiju pienācīgi risināt jautājumu par alkohola pārrobežu pārdošanu internetā; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt kampaņas, lai palielinātu informētību par briesmām, ko rada t. s. uzdzīves dzeršana, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem, un veikt turpmākus pasākumus, lai samazinātu alkohola lietošanas izraisītu ceļu satiksmes negadījumu skaitu;

28.

mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas 2010/13/ES par audiovizuālo mediju pakalpojumiem īstenošanu un apsvērt tās pārskatīšanu attiecībā uz alkohola tirgvedību attiecībā uz jauniešiem un alkohola ražotāju veiktu sponsorēšanu, lai samazinātu alkoholisko dzērienu tirgvedības pasākumu ietekmi uz jauniešiem;

29.

aicina dalībvalstis, Komisiju un visas citas ieinteresētās personas pārskatīt un nostiprināt izpratnes veidošanas kampaņas par pārmērīgu alkoholisko dzērienu lietošanu, jo īpaši alkohola lietošanu grūtniecības laikā un alkohola ietekmi uz vēl nedzimušu bērnu;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt konkrētus pasākumus alkoholisko dzērienu lietošanas ierobežošanai, jo īpaši attiecībā uz nepilngadīgajiem un tiem, kas cieš no nopietnām problēmām, hroniskām slimībām vai smagām atkarībām, kas saistītas ar alkohola lietošanu;

31.

aicina Komisiju savā stratēģijā arī turpmāk paredzēt finansiālu atbalstu efektīviem un zinātniski pamatotiem projektiem, ar kuriem jaunās Veselības programmas un programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros pievēršas pārmērīgas alkohola lietošanas radītā kaitējuma novēršanai un ļauj izprast šādas lietošanas iemeslus; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās finansiālais atbalsts tiek sniegts tikai projektiem ar zinātniski pamatotu metodiku un objektīvu īstenotāju;

32.

aicina dalībvalstis, Komisiju un citas ieinteresētās personas dažādot savas informācijas kampaņas par alkohola lietošanas bīstamību dažādās vecuma grupās, kā arī par to, kāda ir alkoholisko dzērienu ietekme uz transportlīdzekļa vadīšanu un kādi rezultāti var būt tā vadīšanai reibumā, pielāgot šādas kampaņas dažādām vecuma grupām un īstenot tās aktīvāk;

33.

aicina dalībvalstis kā daļu no savas stratēģijas pārmērīgas alkoholisko dzērienu lietošanas novēršanai īstenot jauniešiem paredzētus informēšanas un izglītošanas pasākumus un izplatīt paraugpraksi;

34.

aicina dalībvalstis balstīties uz PVO izstrādāto stratēģiju alkohola jomā un uzlabot pārmērīgas alkohola lietošanas agrīnu diagnostiku primārajā veselības aprūpē, veicinot profilaktiskas pārbaudes un sniedzot pienācīgus atbalsta pakalpojumus, ar kuriem ārstēt alkohola lietošanas izraisītos traucējumus un ar to saistītās hroniskās saslimšanas;

35.

uzsver, ka dalībvalstu attiecīgo iestāžu izmantotajiem noteikumiem ir jāveicina informētība par pārmērīgas alkohola lietošanas sekām un jānodrošina, ka tiem, kuri cieš no šādas lietošanas radītiem traucējumiem, ir pieejama ārstēšanās un tā ir par pieņemamu samaksu, kā arī jāievieš profilaktiskas programmas un kārtība, kā veikt īstermiņa iejaukšanos gadījumos, kad notikusi pārmērīga un bīstama alkohola lietošana; aicina dalībvalstis sadarboties, lai rastu risinājumus un palīdzētu tiem, kas cieš no traucējumiem, hroniskām slimībām vai smagas atkarības, kas saistīta ar alkohola lietošanu, un tādējādi palīdzētu viņiem rūpēties par sevi un tikt vaļā no atkarības;

36.

pauž nožēlu, ka vairākās dalībvalstīs samazināts atkarīgajiem sniedzamo pakalpojumu apjoms;

37.

aicina dalībvalstis un visas pārējās ieinteresētās personas turpināt pastiprināt un/vai izstrādāt politikas virzienus un darbības veselīgu dzīvesveida paradumu veicināšanai, tostarp attiecībā uz veselīgu uzturu un veselīgiem sporta un atpūtas pasākumiem, vienlaikus atzīstot, ka mērens alkohola patēriņš ir būtisks daudzu dalībvalstu kultūras dzīves elements, kas ir savienojams ar veselīgu dzīvesveidu;

38.

aicina dalībvalstis rūpīgi apsvērt to, cik lietderīgi ir ieviest valsts politiku, kuras mērķis ir novērst ļoti lēta alkohola pārdošanu, ja šādi pasākumi varētu nodrošināt efektīvu veselības aizsardzību un to īstenošanā pienācīgi tiktu ņemts vērā proporcionalitātes un subsidiaritātes princips un gaidāmais Eiropas Savienības Tiesas spriedums par Skotijas valdības minimālās cenas politikas atbilstību ES tiesību aktiem;

39.

mudina dalībvalstis pārskatīt to spēkā esošos tiesību aktus un iniciatīvas par patērētāju informēšanu un pienācīgu alkohola lietošanas kultūru, lai izglītotu un palielinātu izpratni par pārmērīgas lietošanas sekām un samazinātu alkohola nodarīto kaitējumu; jo īpaši iesaka dalībvalstīm uzraudzīt alkohola reklāmu un tās ietekmi uz jauniešiem, un attiecīgi rīkoties, lai mazinātu viņu pakļaušanu šādai reklāmai;

40.

aicina Komisiju izvērtēt spēkā esošos Eiropas tiesību aktus attiecībā uz nepieciešamību uzlabot patērētāju informēšanu par alkoholu, nodrošinot, ka patērētāji ir informēti par alkohola saturu un kaloriju daudzumu, vienlaikus neradot šķēršļus vienotajam tirgum; uzsver, cik svarīga ir skaidra, lakoniska un efektīva informācija par alkohola patēriņa ietekmi un tā radītajiem riskiem veselībai; aicina Komisiju apsvērt iespēju ES mērogā ieviest etiķetes ar brīdinājumu patērētājiem par briesmām, kas saistītas ar alkoholisko dzērienu pārmērīgu lietošanu grūtniecības laikā un saistībā ar transportlīdzekļa vadīšanu;

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt atbilstošas stratēģijas un pastiprināt kontroli, lai risinātu alkohola viltošanas problēmu, kā arī tā nelikumīgu tirdzniecību un pārdošanu melnajā tirgū, kas īpaši negatīvi ietekmē nelabvēlīgākā stāvoklī esošo sabiedrības daļu un jauniešus, kā arī lai Savienībā un pasaulē aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, izmantojot starptautiskās tirdzniecības nolīgumus;

42.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai.

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/39

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bangladešu, jo īpaši tās, kas tika pieņemtas 2014. gada 18. septembrī (1), 2014. gada 16. janvārī (2), 2013. gada 21. novembrī (3) un 2013. gada 14. martā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (5) un par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (6),

—

ņemot vērā Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Bangladešas Tautas Republiku par partnerību un attīstību (7),

—

ņemot vērā Ilgtspējas paktu par darba tiesību un rūpnīcu drošības uzlabošanu gatavo apģērbu un trikotāžas nozarē Bangladešā,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini, tirdzniecības komisāres Cecilia Malmström, par nodarbinātības, sociālo lietu, prasmju un darba ņēmēju mobilitātes jautājumiem atbildīgās komisāres Marianne Thyssen un Starptautiskās sadarbības un attīstības komisāra Neven Mimica kopīgo paziņojumu saistībā ar Rana Plaza traģēdijas otro gadskārtu,

—

ņemot vērā ANO Johannesburgas deklarāciju par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu, lai veicinātu sociālo un ekonomisko attīstību,

—

ņemot vērā SDO Konvenciju par stimulējošu pamatu drošībai un veselības aizsardzībai darbā (2006, C-187) un Konvenciju par darba drošību un arodveselību (1981, C-155), kuras Bangladeša vēl nav ratificējusi, kā arī to attiecīgos ieteikumus (R-197); ņemot vērā arī Bangladešas parakstīto Darba inspekcijas konvenciju (1947, C-081), kā arī tās ieteikumus (R-164),

—

ņemot vērā SDO Bangladešas Darba apstākļu uzlabošanas programmu, kas tika uzsākta 2013. gada oktobrī,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681) un sabiedriskās apspriešanas rezultātus par Komisijas darbu, pārraugot korporatīvās sociālās atbildības (CSR) politiku laikposmam pēc 2014. gada,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 6. februāra rezolūciju “Korporatīvā sociālā atbildība — atbildīga un pārredzama uzņēmējdarbības prakse un noturīga izaugsme” (8) un “Korporatīvā sociālā atbildība — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu” (9),

—

ņemot vērā ANO Pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, ar kuriem valdībām un uzņēmumiem tiek noteikts cilvēktiesību aizsardzības un ievērošanas satvars un kurus Cilvēktiesību padome apstiprināja 2011. gada jūnijā,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 2014. gada 26. jūnijā pieņemto rezolūciju, ar kuru tiek izveidota starpvaldību darba grupa ar pilnvarām izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu transnacionālu korporāciju darbības reglamentēšanai,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Deklarāciju par principiem un pamattiesībām darbavietā,

—

ņemot vērā ANO Globālo līgumu par cilvēktiesībām, vides aizsardzību un korupcijas apkarošanu,

—

ņemot vērā priekšlikumu Komisijas regulai, ar ko izveido Savienības sistēmu attiecībā uz piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi COM(2014)0111, ar mērķi transponēt tiesību aktos ESAO Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnes attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām,

—

ņemot vērā likumprojektu par mātesuzņēmumu un galveno darbuzņēmēju pienācīgu pārbaudi (Nr.o2578), ko Francijas Nacionālā asambleja 2015. gada 30. martā pieņēma pirmajā lasījumā,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā 2013. gada 24. aprīlī Savārā netālu no Dakas sagruva astoņu stāvu Rana Plaza ēka, kurā bija izvietotas vairākas apģērbu rūpnīcas, nogalinot vairāk nekā 1 100 un ievainojot aptuveni 2 500 cilvēku; tā kā Rana Plaza ēkas sabrukšana ir Bangladešas visu laiku traģiskākā rūpnieciskā katastrofa un bojāgājušo skaits šajā konstrukcijas bojājumu negadījumā ir vislielākais mūsdienu vēsturē;

B.

tā kā 2012. gada 24. novembrī vismaz 112 cilvēku gāja bojā ugunsgrēkā, kas izcēlās Tazreen rūpnīcā Dakas Ašulijas rajonā; tā kā rūpnīcu ugunsgrēki, ēku sabrukšana un citi negadījumi, kas saistīti ar darba drošības un veselības aizsardzības jautājumiem, neaprobežojas tikai un vienīgi ar gatavo apģērbu rūpniecības nozari Bangladešā, bet rada nopietnas bažas arī citās jaunattīstības valstīs un vismazāk attīstītajās valstīs, kurās ir spēcīga uz eksportu orientēta gatavo apģērbu nozare, piemēram, Pakistānā vai Kambodžā;

C.

tā kā pēc Tekstilizstrādājumu starptautiskās tirdzniecības nolīguma termiņa beigšanās un gatavo apģērbu nozares lielās intensitātes dēļ tādas jaunattīstības valstis kā Ķīna, Bangladeša, Indija un Vjetnama ir kļuvušas par pasaules mēroga ražotājiem; tā kā Bangladeša, kurā ir viena no zemākajām algām apģērbu rūpniecībā, ir kļuvusi par otro lielāko pēc Ķīnas apģērbu eksportētāju pasaulē, tekstilizstrādājumu nozarei veidojot gandrīz 85 % no šīs valsts eksporta apjoma; tā kā 60 % no tās apģērbiem nonāk ES, kas ir Bangladešas lielākais eksporta tirgus;

D.

tā kā gatavo apģērbu rūpniecībā Bangladešā tiek nodarbināti aptuveni 4 miljoni cilvēku un tiek netieši nodrošināts iztikas atbalsts līdz pat 40 miljoniem cilvēku, kas ir ceturtā daļa no Bangladešas iedzīvotājiem; tā kā gatavo apģērbu rūpniecība ir sniegusi svarīgu atbalstu nabadzības samazināšanai; tā kā Bangladeša ir sasniegusi ievērojamus panākumus, samazinot dzimumu atšķirības sabiedrībā, veiksmīgi panākot trešo ANO Tūkstošgades attīstības mērķi par dzimumu līdztiesību, un tā kā gatavo apģērbu nozare ir sniegusi svarīgu ieguldījumu, jo šajā nozarē 4 miljonu nodarbināto vidū 3,2 miljoni ir sievietes; tā kā sieviešu nodarbinātībā daudzos gadījumos ir veicinājusi viņu iespēju palielināšanos;

E.

tā kā gatavo apģērbu nozares reorganizācija saskaņā ar integrētas vērtību ķēdes modeli ir nozīmējusi, ka pasūtījumus var iegūt tikai tad, ja tiek uzlabota produktivitāte un tālāk pazeminātas ražošanas izmaksas, tādā veidā padarot Bangladešas un citu jaunattīstības valstu darba spēku īpaši neaizsargātu; tā kā Kambodža un Šrilanka, kur ekonomika ir ļoti atkarīga no gatavo apģērbu nozares, ir pieredzējusi algu samazināšanos, neskatoties uz strauju ražošanas objektu un nodarbinātības pieaugumu; tā kā pēc Rana Plaza katastrofas Bangladešā ievērojami palielinājās minimālā alga, tomēr tā nesasniedz apjomu, kas tiek uzskatīts par pienācīgu, lai nodrošinātu darbinieku pamata vajadzības;

F.

tā kā vairākos ziņojumos ir minēts, ka vairāk nekā 600 apģērbu ražošanā iesaistīti darbinieki ir gājuši bojā Bangladešas ugunsgrēkos, kas izcēlušies no 2006. gada līdz 2013. gada sākumam, kaut gan cilvēktiesību organizācijas informē, ka nekad neviens no rūpnīcu īpašniekiem vai vadītājiem nav stājies tiesas priekšā;

G.

tā kā sabrukušais Rana Plaza ēku komplekss bija uzbūvēts nelikumīgi un neatbilda drošuma standartiem; tā kā Bangladešā pēc šīs traģēdijas būtisku drošuma apsvērumu dēļ 32 rūpnīcas ir slēgtas pilnībā, bet 26 — daļēji; tā kā joprojām ir liels skaits rūpnīcu, kuras vēl nav paaugstinājušas savus standartus līdz tiesību aktos noteiktajam līmenim; tā kā SDO atbalsta Bangladešas valdības iniciatīvu veikt ēku konstrukciju, ugunsdrošības un elektrodrošības inspekcijas apmēram 1 800 gatavo apģērbu fabrikās, no kurām daudzas atrodas pielāgotās ražošanas vai dzīvojamās ēkās;

H.

tā kā 2013. gada 24. aprīlī Bangladešas valdības pārstāvji, vietējie apģērbu ražotāji, starptautisku apģērbu zīmolu pārstāvji, vietējo un starptautisko arodbiedrību un starptautisko NVO pārstāvji parakstīja “Vienošanos par praktisku kārtību, kādā veicami maksājumi Rana Plaza negadījumā cietušajām personām un viņu ģimenēm” (Dāvinātāju trasta fonds), kas paredz kompensāciju izmaksu šīs traģēdijas upuriem un viņu ģimenēm; tā kā visu prasījumu apmierināšanai paredzētā izmaksu summa ir USD 30 miljoni; tā kā pašlaik traģēdijas otrajā gadskārtā kopējā savākto līdzekļu summa, ko veido brīvprātīgas uzņēmumu iemaksas, sasniedza aptuveni USD 27 miljonus, un vēl aizvien trūkst 3 miljonu;

I.

tā kā finansiāla kompensācija ir būtisks ekonomisks atbalsts un, ja fondam pietrūks finanšu līdzekļu, nebūs iespējams segt medicīnas izdevumus tiem cietušajiem, kuriem nepieciešama ilgtermiņa medicīniskā aprūpe; tā kā Parlaments pauda nožēlu par to, ka brīvprātīgas kompensēšanas mehānisms, izmantojot Dāvinātāju trasta fondu, nav sasniedzis savu mērķi un norādīja, ka izdzīvojušajiem un upuru ģimenēm būtu izdevīgāks obligāts mehānisms;

J.

tā kā traģisko Rana Plaza fabrikas notikumu rezultātā un pēc sabiedrības protesta un Eiropas Parlamenta prasības rīkoties ES sadarbībā ar Bangladešas valdību un SDO 2013. gada 8. jūlijā izveidoja Paktu par darba tiesību un rūpnīcu drošības uzlabošanu gatavo apģērbu un trikotāžas nozarē Bangladešā (turpmāk “ilgtspējas pakts”), kurā Bangladeša apņēmās veikt pasākumus, lai uzlabotu darba standartus un darba apstākļus valsts gatavo apģērbu ražošanas nozarē;

K.

tā kā Bangladešā pirms negadījuma bija tikai 92 inspektori, kas kontrolēja aptuveni 5 000 gatavo apģērbu rūpnīcu un citas ražotnes valstī; tā kā Bangladešas valdība apņēmās līdz 2013. gada beigām pieņemt darbā papildu 200 inspektoru;

L.

tā kā 2014. gada oktobrī ilgtspējas pakts tika pirmoreiz pārskatīts, secinot, ka, neraugoties uz panākto labo progresu, Bangladešas valdībai ir jāveic vēl vairāki svarīgi pasākumi, galvenokārt attiecībā uz Darba likuma uzlabošanu un īstenošanu, darba tiesību stāvokļa uzlabošanu eksporta pārstrādes zonās (EPZ) un lielāka darba inspektoru skaita pieņemšanu darbā; tā kā ilgtspējas pakta otrā pārskatīšana tiks veikta 2015. gada rudenī;

M.

tā kā 2013. gada jūlijā Bangladešas Darba likumā tika izdarīti grozījumi; tā kā, neraugoties uz dažām pozitīvi vērtējamām reformām, piemēram, arodveselības un darba drošības jomā, Darba likums joprojām neatbilst starptautiskajiem standartiem attiecībā uz biedrošanās brīvību un tiesībām uz darba koplīguma slēgšanas sarunām, kā norādīts SDO ekspertu komitejas piezīmēs par Konvencijām Nr. 87 un Nr. 98, tostarp tajā ir paredzēti ierobežojumi attiecībā uz tiesībām pilnīgi brīvi ievēlēt savus pārstāvjus, daudzi ierobežojumi attiecībā uz streikošanas tiesībām un plašas administratīvas pilnvaras anulēt arodbiedrības reģistrāciju, un tā kā valdība ir vairākas reizes paziņojusi, ka nav iecerējusi izskatīt papildu grozījumus;

N.

tā kā 2013. gada 13. maijā apģērbu ražošanas uzņēmumi, globālās un vietējās arodbiedrības, NVO un darba ņēmēju tiesību aizstāvības grupas parakstīja Bangladešas Vienošanos par ugunsdrošību un ēku drošību (turpmāk “Vienošanās”) un tā kā 2013. gada 9. jūlijā tika izveidota Bangladešas Darba drošības alianse (turpmāk “Alianse”), kurā apvienojās 26 (galvenokārt Ziemeļamerikas zīmolu) uzņēmumi, kas nebija iesaistījušies arodbiedrībā; tā kā pašlaik Vienošanos ir parakstījuši 175 modes un mazumtirdzniecības uzņēmumi; tā kā Vienošanās un Alianses pārstāvji ir pārbaudījuši 1904 rūpnīcas, kuru produkcija tiek eksportēta;

O.

tā kā Bangladešas valdība vēl nav pieņēmusi Darba likuma īstenošanas noteikumus, neraugoties uz vairākkārtējiem solījumiem to izdarīt, un pēdējo reizi tika solīts, ka noteikumi tiks pieņemti līdz 2015. gada vasarai; tā kā Darba likuma īstenošana ir nepieciešams priekšnoteikums, lai būtu tiesības uz SDO Darba apstākļu uzlabošanas programmas atbalstu un lai nodrošinātu apmācības programmas darbību saskaņā ar Vienošanos;

P.

tā kā Bangladešā 10 % gatavo apģērbu ražošanas nozarē nodarbinātā darbaspēka strādā EPZ; tā kā 2014. gada jūlijā valdība pieņēma jaunu darba likumu par EPZ, taču tajā darba ņēmējiem nav piešķirtas tādas pašas tiesības kā darba ņēmējiem citviet Bangladešā; tā kā darba ņēmēju labklājības asociācijām nav tādas pašas tiesības un privilēģijas kā arodbiedrībām, lai gan 2014. gada 1. janvārī spēku zaudēja aizliegums streikot;

Q.

tā kā kopš 2013. gada sākuma apģērbu ražošanas nozarē reģistrētas aptuveni 300 jaunas arodbiedrības; tā kā 2014. gadā tika noraidīti 66 pieteikumi, kas ir 26 % no visiem iesniegtajiem pieteikumiem; tā kā arodbiedrību diskriminācija joprojām ir ļoti nopietna problēma, kas strauji saasinās; tā kā arodbiedrības informē, ka Bangladešas valdība aktīvi liek šķēršļus to darba ņēmēju un darba devēju ceļā, kuri atbilstīgi Vienošanās prasībām vēlas dibināt savas drošuma komitejas;

R.

tā kā pārredzamības indeksa ziņā Bangladeša ierindojas 136. vietā no 177 valstīm un tā kā globālajā apģērbu piegādes ķēdē korupcija ir endēmiska un saistīta ar politiskajām aprindām, kā arī vietējām un daudznacionālām korporācijām;

S.

tā kā saskaņā ar Darba ņēmēju tiesību konsorcija pausto apgalvojumu, ja Bangladešas 5000 apģērbu rūpnīcas piecu gadu laikā ieviesīs Rietumu standartus, tas par 10 centiem sadārdzinās 7 miljardu apģērbu vienību ražošanas cenu, kurus Bangladeša katru gadu pārdod Rietumu zīmoliem; tā kā nekas neliecina par to, ka iepriekšējos divos gados apģērbu un tekstilizstrādājumu cenas ir paaugstinājušās;

T.

tā kā gatavo apģērbu ražošanas nozarē dominē galvenokārt lieli mazumtirdzniecības uzņēmumi, pazīstamu zīmolu ražotāji un tirgotāji, kas kontrolē pasaules ražošanas tīklus un tieši nosaka piegādes specifikācijas; tā kā globalizētas ražošanas kontekstā apģērbu un tekstilizstrādājumu ražotājiem bieži vien nav izvēles un viņiem cits nekas neatliek, kā piekrist zemākām cenām, samazināt minimālo daudzumu un uzņemties pēc iespējas lielāku risku; tā kā globālajā piegādes ķēdē joprojām ir būtiski trūkumi pārredzamības un izsekojamības ziņā; tā kā pienācīgas kvalitātes darbs globālajā piegādes ķēdē būs 2016. gada SDO konferences galvenais darba kārtības punkts;

U.

tā kā pēc traģēdijas ir radies nepieredzēti liels Eiropas patērētāju pieprasījums sniegt vairāk informācijas par viņu iegādāto ražojumu izcelsmi un apstākļiem, kādos tie ražoti; tā kā Eiropas iedzīvotāji ir iesnieguši neskaitāmus lūgumrakstus un organizējuši kampaņas, prasot lielāku atbildību no apģērbu zīmoliem, lai nodrošinātu, ka to produkti tiek ražoti, ievērojot ētiskus apsvērumus;

V.

tā kā Bangladešai kā vismazāk attīstītai valstij ir beznodokļu un bezkvotu piekļuve ES tirgum attiecībā uz visiem tās produktiem saskaņā ar iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” (EBA), kas attiecas uz 55 % no Bangladešas eksporta, no kura lielākā daļa ir apģērbi un tekstilmateriāli, tāpēc šai valstij ir pienākums nodrošināt vairāku svarīgāko ANO/SDO konvenciju cilvēktiesību un darba tiesību jomā reālu īstenošanu;

1.

šajā Rana Plaza traģēdijas otrajā gadskārtā piemin tos, kas cietuši vienā no visu laiku smagākajām rūpniecības katastrofām; vēlreiz izsaka līdzjūtību bojā gājušo ģimenēm un ievainotajiem un sakropļotajiem cilvēkiem; uzsver, ka šie zaudējumi varētu tikt novērsti ar labākām darba drošības sistēmām;

2.

atgādina, ka Rana Plaza koordinācijas komiteja nodibināja Rana Plaza Dāvinātāju trasta fondu, lai no uzņēmumiem brīvprātīgi ievāktu ziedojumus nolūkā samaksāt cietušajiem un viņu ģimenēm kompensācijas; pauž nožēlu par to, ka 2015. gada aprīlī joprojām savākti 3 miljoni ASV dolāru no kopējās kompensāciju summas 30 miljonu ASV dolāru apmērā, un mudina starptautiskos zīmolus, kuri sadarbojas ar Rana Plaza vai kuriem ir būtiskas saiknes ar Bangladešu, Bangladešas valdību un Bangladešas Apģērbu ražotāju un eksporta asociāciju (BGMEA) nodrošināt visu pienākošos kompensāciju nekavējošu samaksu;

3.

pauž nosodījumu par to, ka apmēram viena trešdaļa uzņēmumu, par kuriem uzskata, ka tiem ir saikne ar rūpnīcu kompleksu, piemēram, Adler Modemarkte, Ascena Retail, Carrefour, Grabalok, J.C. Penney, Manifattura Corona, NKD, PWT un YesZee, vēl nav veikuši iemaksu trasta fondā; pauž dziļu nožēlu par to, ka pēc mēnešiem ilgušas nespējas vienoties Benetton tikai nesen ir piešķīris USD 1.1 milj. Rana Plaza Dāvinātāju trasta fondam, neraugoties uz to, ka aprēķinātais nepieciešamās iemaksas apjoms ir daudz lielāks, ņemot vērā tā maksātspēju un iesaistīšanās apmēru Rana Plaza; pauž nožēlu arī par to, ka visu ar Rana Plaza saistīto uzņēmumu ziedojumi nav pietiekami un tādējādi tie neizpilda savu pienākumu pret cietušajiem, tostarp arī Mango, Matalan, un Inditex, kuri atteicās izpaust ziedotās summas, gan citi, kā, piemēram, Walmart un The Children’s Place, kas ziedojuši pavisam nelielas summas;

4.

pieņem zināšanai, ka patlaban notiek sarunas par kompensācijām attiecībā uz Tazreen ugunsgrēku pēc tādiem pašiem noteikumiem kā Rana Plaza gadījumā; pauž dziļu nožēlu par sarunu aizkavēšanos un pieprasa kompensācijas samaksāt savlaicīgi;

5.

atzinīgi vērtē pasākumus, kas tiek veikti, lai izveidotu pastāvīgu valsts shēmu apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbavietās un mudina Bangladešas valdību šai sakarā pildīt saistības, kas noteiktas nacionālajā trīspusējā rīcības plānā; aicina Eiropas Komisiju attiecīgi atbalstīt šādus centienus, tomēr norāda, ka tikmēr, kamēr pašreizējie kompensācijas pasākumi nav veikti, kavēsies virzība šajā jomā;

6.

aicina Komisiju un ES valstu valdības un citas puses apsvērt iespēju izteikt priekšlikumus ieviest tādas obligātas struktūras, kas garantētu, ka piekļuve tiesiskajai palīdzībai un kompensācijām tiek nodrošināta, pamatojoties uz vajadzībām un pienākumu, nevis tikai uz kampaņu grupu spēju publiskot un nosodīt vainīgos vai uz uzņēmumu brīvprātīgiem centieniem;

7.

atzinīgi vērtē ES vadīto ierosmi noslēgt paktu, lai nodrošinātu jauna sākuma iespējas darba drošības un veselības aizsardzības, darba apstākļu un darba tiesību ievērošanā un veicinātu atbildīgu uzņēmējdarbību gatavo apģērbu nozarē Bangladešā;

8.

pieņem zināšanai 2014. gada oktobrī veiktās pakta pirmās pārskatīšanas secinājumus, kuros norādīts uz Bangladešas iestāžu panākto progresu, un atzīst pakta ieguldījumu veselības un drošības apstākļu uzlabošanā rūpnīcās un darba apstākļu uzlabošanā gatavo apģērbu nozarē; tomēr mudina Bangladešas valdību darīt vairāk, lai prioritārā kārtā aktīvi īstenotu visas paktā paredzētās saistības; uzskata, ka līdz pakta otrajai pārskatīšanai, ko plānots veikt 2015. gada rudenī, ir iespējams panākt būtisku progresu visos darba apstākļu un drošuma jautājumos, jo īpaši attiecībā uz darba tiesībām, darba inspekcijām, pienācīgām algām, ēku konstrukciju stiprību, darba drošību un arodveselību un atbildīgu uzņēmējdarbību;

9.

pieņem zināšanai pasākumus, ko pēc Rana Plaza traģēdijas ir veikusi Bangladeša, pieņemot Darba likuma grozījumus, kas papildus nostiprina pamattiesības arodveselības un darba drošības jomā un darba tiesības; pauž nožēlu, ka nav atrisinātas ar vairākiem darbinieku biedrošanās brīvības ierobežojumiem saistītās problēmas un ka likums joprojām neatbilst SDO svarīgākajām konvencijām;

10.

mudina Bangladešas valdību atbilstīgi paktā paredzētajām saistībām prioritārā kārtā pieņemt Darba likuma reālas īstenošanas nodrošināšanai nepieciešamos noteikumus, pilnībā apspriežoties ar trīspusējo konsultatīvo padomi, īpašu uzmanību pievēršot SDO Konvenciju Nr. 87 par biedrošanās brīvību un Nr. 98 par tiesībām uz darba koplīguma slēgšanas sarunām īstenošanai;

11.

pauž bažas par stāvokli EPZ, kurās joprojām ir aizliegta arodbiedrību darbība un ir ļoti slikti darba apstākļi un zemi veselības un drošības standarti, un uzsver ka tajās strādājošajiem darba ņēmējiem vajadzētu būt tādām pašām tiesiskajām pamatbrīvībām un drošības standartiem, kādi tiek piemēroti darba ņēmējiem citur valstī; pauž dziļu nožēlu par to, ka ierosinātajā EPZ darba likumā joprojām tiek aizliegts darba ņēmējiem veidot arodbiedrības EPZ, un norāda, ka darba ņēmēju labklājības asociācijām nekādā gadījumā nav tādas pašas tiesības un privilēģijas kā arodbiedrībām; mudina Bangladešas valdību nekavējoties un pilnībā attiecināt Darba likumu uz EPZ;

12.

atzinīgi vērtē neseno minimālās mēnešalgas pieaugumu gatavo apģērbu ražošanas nozarē par 77 % — līdzšinējo EUR 35 vietā nosakot to EUR 62 apmērā — un rosina to īstenot plašāk; tomēr norāda, ka praksē ar apģērbu nozarē maksāto minimālo algu joprojām nepietiek, lai nodrošinātu darba ņēmēju pamatvajadzības, un ka tas būtu iespējams tikai tad, ja minimālā alga būtu vismaz EUR 104, un aicina Bangladešas valdību, pilnībā apspriežoties ar arodbiedrībām, noteikt pienācīgu minimālās algas apmēru; turklāt mudina valdību nodrošināt, ka apģērbu rūpnīcas reāli maksā darbiniekiem pienākošos algu;

13.

atzinīgi vērtē to, ka kopš 2013. gada sākuma ir reģistrētas 300 jaunas apģērbu ražošanas nozarē strādājošo arodbiedrības, tādējādi dubultojot arodbiedrību skaitu apģērbu nozarē, bet pauž bažas par to, ka 2014. un 2015. gadā ir reģistrēts mazāk arodbiedrību; mudina Bangladešas iestādes turpināt iesākto pozitīvo tendenci virzībā uz mērķi panākt gatavo apģērbu nozarē strādājošo 4 miljonu darba ņēmēju pietiekamu pārstāvības līmeni;

14.

pauž lielas bažas par to, ka tiek ziņots par jaundibināto arodbiedrību diskriminēšanu, reģistrācijas anulēšanu un vajāšanām; pauž dziļu sašutumu par to, ka Bangladešā joprojām plaši izplatīta ir arodbiedrību diskriminēšana, ko apstiprina dokumentēti draudu izteikšanas, aizskaršanas un fiziskas vardarbības gadījumi, tostarp arodbiedrības vadītāja Aminul Islam slepkavība; mudina Bangladešas valdību efektīvi risināt negodīgu praksi nodarbinātības jomā, īstenojot nepieciešamos pasākumus, lai ātri un pārredzami novērstu, izmeklētu pārkāpumus, tostarp arodbiedrību diskrimināciju un vajāšanas, un sodītu par tiem, lai izbeigtu nesodāmību, kā arī tiesāt Aminul Islam slepkavībā vainīgos; ir pārliecināts, ka pienācīga apmācība un informētības palielināšana par darba tiesībām ir efektīvs veids, kā samazināt arodbiedrību diskrimināciju;

15.

uzskata, ka labāku veselības un drošības standartu nodrošināšanā nozīmīga loma ir demokrātiskām arodbiedrību struktūrām, piemēram, tam, ka visās rūpnīcās turpinātu attīstīties strādājošo vadītas darba drošības komitejas; uzsver arī to, cik svarīga ir arodbiedrību piekļuve rūpnīcām, lai izglītotu darbiniekus par to, kā viņi var aizsargāt savas tiesības un drošību, tostarp tiesības atteikties darīt nedrošu darbu;

16.

atzinīgi vērtē valdības izteikto apņemšanos pārveidot rūpnīcu un uzņēmumu inspekciju departamentu (DIFE), kurā paredzēts nodarbināt 993 darbiniekus un izveidot 23 reģionu filiāles, tā kontroles dienestu modernizāciju 2014. gada janvārī un valsts veselības un drošības politikas pieņemšanu, kā arī vienotu standartu noteikšanu veselības un drošības inspekcijām; aicina Komisiju un starptautiskos partnerus sniegt tehnisko palīdzību un dalīties ar paraugpraksi, lai palīdzētu DIFE pārveidē; aicina Bangladešas valdību pildīt saistības attiecībā uz darba inspekcijām un ievērot SDO konvenciju Nr. 81; atzinīgi vērtē to rūpnīcu slēgšanu, kuras neatbilda drošības standartiem;

17.

turpina paust bažas par apgalvojumiem, ka Bangladešā valda visaptveroša korupcija, kurā iesaistīti veselības un drošības inspektori un apģērbu rūpnīcu īpašnieki un aicina aktīvāk cīnīties pret šādu parādību;

18.

izprot, cik grūta ir veiksmīga inspektoru pieņemšana darbā, jo cilvēki ir pienācīgi jāapmāca atbilstoši vienotam standartam un saskaņotām darbības procedūrām, pirms viņus norīko pildīt pienākumus; tomēr pauž nožēlu, ka mērķis pieņemt darbā 200 inspektorus līdz 2013. gada beigām vēl nav izpildīts, jo pašlaik darbā pieņemti tikai 173, turklāt uzsver, ka arī 200 inspektori ir daudz mazāk nekā nepieciešams, lai pārraudzītu nozari ar četriem miljoniem strādājošo;

19.

atzinīgi vērtē to, ka Vienošanās un Alianses pārstāvji ir pabeiguši inspekcijas visās rūpnīcās, kuras ir to pārziņā, un pabeigta arī vairāk nekā 400 korektīvo pasākumu plānu (CAP) īstenošana; mudina Bangladešas valdību rīkoties arī no savas puses, ātri veikt pārbaudes tās pārziņā esošajās rūpnīcās un veikt atbilstošus korektīvus pasākumus; atbalsta SDO svarīgo darbu, lai palīdzētu to nodrošināt; atzinīgi vērtē to ražotāju iesaistīšanos, kuri vēlas uzlabot standartus, un aicina visas iesaistītās personas nodrošināt CAP pareizu īstenošanu;

20.

atzinīgi vērtē to, ka vairāk nekā 250 modes un mazumtirdzniecības uzņēmumu, kuri izmanto gatavo apģērbu piegādes no Bangladešas, ir parakstījuši Vienošanos vai pievienojušies Aliansei, lai koordinētu savus centienus palīdzēt uzlabot drošību Bangladešas rūpnīcās, kas tos apgādā; šajā sakarā rosina Vienošanos parakstīt arī citiem uzņēmumiem, tostarp MVU; uzsver nepieciešamību atbilstoši iesaistīt visas ieinteresētās personas, lai efektīvi īstenotu Vienošanos, un mudina šādu instrumentu izmantot arī citās augsta riska valstīs;

21.

mudina Vienošanās un Alianses dalībniekus uzlabot sadarbību un sistemātiski apmainīties ar ziņojumiem par rūpnīcu pārbaudēm, lai izvairītos no darbu dublēšanās un atšķirīgiem standartiem; aicina Aliansi publicēt savus pārskatus arī bengāļu valodā, tostarp tiešsaistē, un papildināt tos ar attēliem, lai tie būtu pieejami ikvienam valstī;

22.

uzskata, ka globāla mēroga mazumtirdzniecības uzņēmumiem un pazīstamu zīmolu ražotājiem jāuzņemas liela atbildība par to, ka pašreizējā ražošanas sistēmā ir sarežģīti uzlabot darba apstākļus un atalgojumu ražošanas valstīs; pauž pārliecību, ka būtu iespējams izveidot taisnīgāku tirgus struktūru un sociālos apstākļus, ja šie uzņēmumi nodrošinātu, ka visās to piegādes ķēdēs pilnībā tiek ievēroti SDO darba pamatstandarti, starptautiski atzīti korporatīvās sociālās atbildības (KSA) standarti, jo īpaši nesen atjaunotās ESAO pamatnostādnes daudznacionālo uzņēmumu jomā, ANO Globālā līguma desmit principi, ISO 26000 rekomendējošais standarts par sociālo atbildību, SDO trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionālajiem uzņēmumiem un sociālo politiku, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatprincipi attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; atzinīgi vērtē Komisijas pamatiniciatīvu par piegādes ķēdes atbildīgu pārvaldību apģērbu nozarē, ņemot vērā jau esošās valstu iniciatīvas Vācijā, Nīderlandē, Francijā un Dānijā, un uzskata, ka ES ir iespēja un pienākums būt vadošajās pozīcijās pasaulē attiecībā uz atbildību piegādes ķēdē;

23.

uzskata, ka piekļuve informācijai par apģērba ražošanas nozari bieži vien ir svarīgākais šķērslis, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus globālajā piegādes ķēdē un ka ir nepieciešama obligāta ziņošanas sistēma, kurā būtu sniegta informācija par visiem kāda produkta vērtības ķēdes dalībniekiem, sākot no ražošanas vietas līdz pat mazumtirgotājiem; uzskata, ka ir vajadzīgi jauni ES tiesību akti, lai tiem ES uzņēmumiem, kuri ražošanu pārvietojuši uz trešām valstīm, noteiktu juridisku prasību par pienācīgu pārbaudi, tostarp pasākumiem izsekojamības un pārredzamības nodrošināšanai atbilstīgi ANO pamatprincipiem attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām un ESAO pamatnostādnēm daudznacionālo uzņēmumu jomā;

24.

aicina Padomi un Komisiju ietvert obligātu un saistošu korporatīvās sociālās atbildības (KSA) klauzulu visos divpusējos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, ko paraksta ES, kas liktu Eiropas investoriem ievērot KSA principus, kas definēti starptautiskā līmenī, tostarp 2010. gadā atjauninātajās ESAO pamatnostādnēs, standartos, ko noteikusi ANO, SDO un ES; prasa, lai turpmāk ES tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm darba drošībai un arodveselībai kā pienācīgas kvalitātes nodarbinātības daļai tiktu piešķirta lielāka nozīme un ka ES sniedz tehnisku atbalstu minēto noteikumu īstenošanai tādā veidā, ka tie nerada šķēršļus tirdzniecībai;

25.

atzīst, ka nodarbinātība apģērba ražošanas nozarē miljoniem nabadzīgo lauku sieviešu Bangladešā un citviet ir palīdzējusi novērst neaizsargātību un atkarību no vīriešu atbalsta; norāda, ka arodbiedrībās neapvienotu darbaspēku galvenokārt veido nekvalificēti strādājošie un sievietes gatavo apģērbu ražošanas nozarē jaunattīstības valstīs; atzīst, ka progress attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām un aizsardzību ir svarīgi, lai palielinātu sieviešu iespējas, un uzsver nepieciešamību palielināt sieviešu pārstāvību arodbiedrībās, tostarp jaunizveidotajās arodorganizācijās Bangladešā, kā arī atzinīgi vērtē to, ka Paktā dzimumu iespēju līdztiesība atzīta par svarīgu darba standartu uzlabošanai;

26.

atzīmē, ka iniciatīvai “Viss, izņemot ieročus” ir bijusi nozīmīga loma Bangladešas ekonomiskajā attīstībā un tā ir palīdzējusi uzlabot materiālos apstākļus miljoniem cilvēku, it īpaši sievietēm; tomēr pauž pārliecību, ka neizvirzot pienācīgus nosacījumus cilvēktiesību un darba tiesību jomā, ar šīs iniciatīvas un vispārējo preferenču sistēmas īstenošanu saistās risks, ka var tik pazemināti darba ņēmēju aizsardzības standarti un kavēta iespēja panākt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību; aicina Komisiju noteikt, vai Bangladešā tiek ievērotas cilvēktiesības un darba un vides konvencijas saskaņā ar vispārējo preferenču sistēmu un ziņot par to Parlamentam; uzsver, ka būtu jāatalgo valstis, kuras guvušas labus panākumus sociālo un darba standartu ievērošanā, un arī turpmāk to produktiem jānodrošina pilnīga piekļuve tirgum;

27.

mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos F. Mogherini un komisāri C. Malmström arī turpmāk sarunās ar Bangladešu par preferenciālo tirdzniecību ietvert prasības par SDO pamatstandartu ratifikāciju, veselības un drošības pārbaudēm un pulcēšanās brīvību;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Cilvēktiesību padomei, Bangladešas valdībai un parlamentam un SDO ģenerālsekretāram.

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/47

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—

ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1951. gadā pieņemto Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par migrantu plūsmām Vidusjūrā, īpašu uzmanību pievēršot traģiskajiem notikumiem pie Lampedūzas krastiem (1),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 22. maija darba dokumentu par paziņojuma par Vidusjūras reģiona jautājumu darba grupas darbu īstenošanu,

—

ņemot vērā 2014. gada 25. novembrī Parlamentā notikušās debates par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai,

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 17. decembra rezolūciju par ES un dalībvalstu pasākumiem Sīrijas konflikta radīto bēgļu plūsmu pārvaldīšanā (2),

—

ņemot vērā UNHCR iniciatīvu par Vidusjūras centrāldaļu un UNHCR priekšlikumus par to, kā risināt jautājumus saistībā ar patvēruma meklētājiem, bēgļiem un migrantiem, kuri ierodas Eiropā pašlaik un kuri ieradīsies nākotnē,

—

ņemot vērā Apvienotās ārlietu un iekšlietu padomes 2015. gada 20. aprīļa desmit punktu rīcības plānu par migrāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes īpašā samita 2015. gada 22. aprīļa secinājumus par bēgļu krīzi Vidusjūrā,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem, kopš šā gada sākuma Vidusjūrā ir gājuši bojā vairāk nekā 1500 cilvēku;

B.

tā kā saskaņā ar IOM aplēsēm, kopš 2015. gada 1. janvāra Itālijas krastus ir sasnieguši 23 918 migrantu; tā kā saskaņā ar Grieķijas iestāžu sniegto informāciju Grieķijas Krasta apsardze 2015. gada pirmajā ceturksnī Egejas jūrā ir izglābusi 10 445 migrantus;

C.

tā kā Itālijas jūras spēki, Itālijas Krasta apsardze, Itālijas flote un vairāki tirdzniecības kuģi nenogurstoši veica pasākumus, lai glābtu nelaimē nonākušos migrantus Vidusjūrā, un sešās dienās — no piektdienas, 2015. gada 10. aprīļa, līdz ceturtdienai, 16. aprīlim — izglāba aptuveni 10 000 migrantu;

D.

tā kā jaunākā operācija Mare Nostrum, kas ir paredzēta vienīgi meklēšanai un glābšanai Vidusjūrā, 364 dienu laikposmā ir izglābusi 150 810 migrantus; tā kā sākotnējās aplēses neliecina, ka šajā teritorijā samazinātos Vidusjūru šķērsojošo migrantu skaits;

E.

tā kā lielākā daļa cilvēku, kuri cenšas šķērsot Vidusjūru, bēg no konflikta zonām vai vajāšanas Sīrijā, Eritrejā, Somālijā un Lībijā; tā kā 700 migrantu ir bez vēsts pazuduši un, iespējams, noslīkuši pēc tam, kad pārpildīta koka zvejas laiva apgāzās pie Lībijas krastiem un viņus glābt vēlā 2015. gada 18. aprīļa sestdienas vakarā devās Portugāles tirdzniecības kuģis; tā kā ir ziņas, ka viens no izdzīvojušajiem ir informējis Itālijas iestādes, ka uz klāja varēja būt pat 950 cilvēku; tā kā līdzīga traģēdija notika jau šā mēneša sākumā, kad jūrā gāja bojā 400 migrantu, apgāžoties koka zvejas laivai, uz kuras bija aptuveni 550 cilvēku;

F.

tā kā Frontex koordinētā kopīgā operācija Triton pilnībā sāka darboties 2014. gada 1. novembrī, un tās sākotnējais budžets bija tikai EUR 2,9 miljoni mēnesī, salīdzinot ar vairāk nekā EUR 9 miljoniem, kas atvēlēti operācijai Mare Nostrum; tā kā, kopš kopīgās operācijas Triton sākuma, Vidusjūras centrāldaļā ir izglābti vairāk nekā 24 400 nelegālo migrantu, tostarp gandrīz 7860 migrantu tika izglābti, piesaistot Frontex līdzfinansētos resursus;

G.

tā kā kontrabandisti un cilvēku tirgotāji, kuri izmanto nelegālo migrāciju un apdraud migrantu dzīvības savas peļņas interesēs, ir atbildīgi par tūkstošiem zaudētu dzīvību un rada smagas problēmas ES un dalībvalstīm; tā kā cilvēku tirgotāji no savas noziedzīgās darbības gadā gūst peļņu EUR 20 miljardu apmērā; tā kā saskaņā ar Eiropola sniegto informāciju organizēti noziedzīgie grupējumi, kas aktīvi piedalās nelegālo migrantu transportēšanā pāri Vidusjūrai, ir saistīti ar cilvēku, narkotiku un ieroču kontrabandu, kā arī terorismu; tā kā 2015. gada 17. martā Eiropols izvērsa kopīgās operatīvās vienības Mare darbību, lai vērstos pret šādiem noziedzīgajiem grupējumiem;

H.

tā kā reģionālā nestabilitāte un konflikti ietekmē migrantu masveida pieplūdumu un pārvietoto cilvēku plūsmas un līdz ar to pieaug to cilvēku skaits, kuri cenšas nokļūt Eiropas Savienībā; tā kā IS un Da’esh straujā izvēršanās kaimiņvalstu konflikta zonās galu galā ietekmēs migrantu masveida pieplūdumu un pārvietoto cilvēku plūsmas,

1.

pauž dziļu nožēlu par jau atkal Vidusjūrā traģiski zaudētajām dzīvībām; mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis paplašināt tagadējo sadarbību un darīt visu iespējamo, lai turpmāk nepieļautu dzīvību zaudēšanu jūrā; aicina ES un dalībvalstis darīt pēc iespējas vairāk, lai identificētu mirstīgās atliekas un bezvēsts pazudušos, kā arī informētu tuviniekus;

2.

prasa ES un dalībvalstīm nodrošināt resursus, kas nepieciešami, lai meklēšanas un glābšanas pienākumi tiktu efektīvi pildīti un līdz ar to arī pienācīgi finansēti; aicina dalībvalstis arī turpmāk apliecināt solidaritāti un pildīt saistības, palielinot iemaksas Frontex un EASO budžetā un operācijās, un apņemas nodrošināt ES budžetā un tā attiecīgajos fondos šīm aģentūrām pietiekamus resursus (cilvēkresursus un aprīkojumu), kas nepieciešami, lai tās varētu pildīt savus pienākumus;

3.

atkārtoti norāda, ka ES, reaģējot uz nesenajām traģēdijām Vidusjūrā, ir jābalstās uz solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu, kā tas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantā, un ir jāpieņem visaptveroša Eiropas pieeja; vēlreiz uzsver, ka ES ir plašāk jāīsteno taisnīgs atbildības sadalījums un jāpauž solidaritāte pret dalībvalstīm, kuras gan absolūtā, gan proporcionālā izteiksmē uzņem vislielāko skaitu bēgļu un patvēruma meklētāju;

4.

atzinīgi vērtē Eiropadomes apņemšanos nostiprināt ES operāciju Triton, palielinot finansējumu un līdzekļus; mudina ES noteikt skaidras pilnvaras operācijai Triton, lai paplašinātu operācijas darbības jomu un meklēšanas un glābšanas pilnvaras attiecinātu uz visu Eiropas Savienību;

5.

prasa īstenot stabilu un pastāvīgu Eiropas humanitārās glābšanas operāciju, tādu kā Mare Nostrum, kuru veiktu tāljūrā un kurā visas dalībvalstis izdarītu finanšu iemaksas un palīdzētu ar aprīkojumu un resursiem; mudina ES līdzfinansēt šādu operāciju;

6.

atzinīgi vērtē Eiropadomes priekšlikumu ar EASO darbinieku atbalstu ieviest kopīgu patvēruma pieteikumu izskatīšanas procedūru; aicina Komisiju paplašināt EASO pilnvaras, lai palielinātu tās operatīvo lomu patvēruma pieteikumu izskatīšanā;

7.

aicina dalībvalstis pilnībā izmantot pašreizējās iespējas izsniegt humanitārās vīzas savās vēstniecībās un konsulātos, šajā sakarībā norāda, ka Ministru padomei ir nopietni jāapsver iespēja sākt 2001. gada Pagaidu aizsardzības direktīvas vai LESD 78. panta 3. punkta piemērošanu, jo abas minētās normas paredz solidaritātes mehānisma izmantošanu gadījumā, ja notiek pēkšņs pārvietoto personu masveida pieplūdums;

8.

aicina dalībvalstis palielināt iemaksas pašreizējās pārvietošanas programmās, jo īpaši tās dalībvalstis, kuras šādas iemaksas nav veikušas;

9.

aicina Komisiju ieviest saistošu kvotu patvēruma meklētāju sadalījumam starp visām dalībvalstīm;

10.

uzsver, ka ir jāmudina īstenot brīvprātīgu atgriešanās politiku, vienlaikus garantējot visu migrantu tiesību aizsardzību un nodrošinot drošu un likumīgu piekļuvi ES patvēruma sistēmai, kurā pienācīgi ņemts vērā neizraidīšanas princips;

11.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšsēdētāja vietniece/Savienības augstā pārstāve un Latvijas prezidentūra nekavējoties Luksemburgā sasauca ārlietu un iekšlietu ministru apvienoto ārkārtas padomi, un atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis nekavējoties sasauca ārkārtas samitu, lai rastu kopīgus risinājumus, reaģējot uz krīzes situāciju Vidusjūrā; atzīmē, ka pirmoreiz notika plašas debates par iespējām glābt dzīvības, cīnīties pret kontrabandistiem un cilvēku tirgotājiem un sadalīt starp dalībvalstīm atbildību par migrantu uzņemšanu un aizsardzību; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāturpina pilnveidot saistības, un pauž nožēlu, ka Eiropadome nepauda apņemšanos izveidot uzticamu ES mērogā saistošu solidaritātes mehānismu;

12.

prasa, lai visas iesaistītās dalībvalstis strauji un pilnībā transponētu un efektīvi īstenotu kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, tādējādi nodrošinot kopīgus Eiropas standartus, tostarp patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumus un pamattiesību ievērošanu, kā to paredz spēkā esošie tiesību akti;

13.

prasa ciešāk saskaņot ES un dalībvalstu politiku, pievēršoties migrācijas pamatcēloņiem; uzsver, ka ir vajadzīga holistiska ES pieeja, ar ko nostiprinātu iekšpolitikas un ārpolitikas nostādņu saskaņotību, jo īpaši kopējās ārlietu un drošības politikas, attīstības politikas un migrācijas politikas jomā; prasa nostiprināt ES sadarbību ar partnervalstīm Tuvajos Austrumos un Āfrikā, lai veicinātu demokrātiju, pamatbrīvības un pamattiesības, drošību un pārticību;

14.

mudina dalībvalstis un trešās valstis noteikt pēc iespējas stingrākas kriminālsankcijas par cilvēku tirdzniecību un kontrabandu gan saistībā ar migrantu ievešanu ES, gan pārvadāšanu ES teritorijā, kā arī pret individuālām personām vai grupējumiem, kas ekspluatē neaizsargātus migrantus ES, vienlaikus nodrošinot, ka netiek vajātas personas, kuras palīdz briesmās nonākušiem patvēruma meklētājiem un kuģiem;

15.

aicina dalībvalstis cieši sadarboties ar Eiropolu, Frontex, EASO un Eirojustu, lai cīnītos pret cilvēku tirgotājiem un kontrabandistu noziedzīgajiem tīkliem, kā arī atklātu un izsekotu to finansējumu un noteiktu to modus operandi nolūkā neļaut tiem gūt peļņu, apdraudot migrantu dzīvības; uzsver, ka ar trešām valstīm un jo īpaši ar Lībijas kaimiņvalstīm ir jānostiprina sadarbība gan tiesībaizsardzības apmācības, gan informācijas pakalpojumu sniegšanas jomā, kas ir izšķiroši svarīgi, lai šādi kriminālie tīkli tiktu veiksmīgi iznīcināti; uzsver, ka trešām valstīm ir jāievēro starptautiskās tiesības attiecībā uz dzīvības glābšanu jūrā un jānodrošina bēgļu aizsardzība un pamattiesību ievērošana;

16.

uzsver — lai izbeigtu bēgļu un ekonomisko migrantu plūsmas, ir jāpievēršas vardarbības un nepietiekamas attīstības pamatcēloņiem izcelsmes valstīs; šajā sakarībā norāda, ka visu reģiona valstu valdībām par galvenajām prioritātēm ir jānosaka pārvaldības struktūru būtiska uzlabošana, veidojot efektīvas un iekļaujošas valsts institūcijas, nodrošinot lielāku veiktspēju trešo valstu patvēruma sistēmām, iedibinot tiesiskumu un cīnoties pret endēmisko korupciju visos līmeņos, kā arī veicinot cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju;

17.

atkārtoti pauž atbalstu visām ANO vadītajām sarunām nolūkā atjaunot demokrātisku valdību Lībijā, kā arī ANO apņēmībai pastiprināt centienus, lai rastu risinājumus konfliktam un nestabilitātei Lībijā un Sīrijā; uzsver — lai turpmāk samazinātu personu pārvietošanās apmēru, priekšnoteikums ir reģionālas stabilitātes radīšana konfliktu zonās;

18.

atgādina, ka šīs rezolūcijas mērķis ir reaģēt uz nesenajiem traģiskajiem atgadījumiem Vidusjūrā un Eiropadomes 2015. gada 23. aprīļa secinājumiem un ierosināt neatliekamu pasākumu kopumu, kas jāveic nekavējoties, paturot prātā, ka Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja — šo jautājumu kompetentā komiteja — pašlaik izstrādā ziņojumu, kurā tiks atspoguļotas Parlamenta vidēja termiņa un ilgtermiņa politikas nostādnes par migrāciju;

19.

aicina Komisiju izstrādāt un piedāvāt vērienīgu Eiropas migrācijas programmu, kurā tiktu ņemti vērā visi migrācijas aspekti;

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 346/51

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Keniju,

—

ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū parakstītā Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna grupas valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, otro pārskatīto redakciju (“Kotonū nolīgumu”), jo īpaši tā 8. panta 11. punktu,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietniece/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Frederikas Mogerīni 2014. gada 23. novembra paziņojumu par 28 civiliedzīvotāju ceļotāju noslepkavošanu un 2015. gada 3. aprīļa paziņojumu par slaktiņu Garisas Universitātē,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) Miera un drošības padomes paziņojumu presei tās 497. sanāksmē, kas norisinājās 2015. gada 9. aprīlī, par teroristu uzbrukumu Garisā, Kenijā,

—

ņemot vērā Kenijas Gaisa spēku uzlidojumu Al-Shabaab treniņu nometnēm Somālijā, atbildot uz slaktiņu Garisas Universitātē,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1981. gada ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes par starptautiskajām humanitārajām tiesībām,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā jaunākais terora akts Garisā, Kenijā, bija vērsts pret jauniešiem, izglītību un tādēļ — valsts nākotni; tā kā jaunatne pārstāv cerību un mieru un nākošos valsts attīstības uzturētājus; tā kā izglītībai ir būtiska loma cīņā pret vardarbīgu ekstrēmismu un fundamentālismu;

B.

tā kā pēdējo mēnešu laikā visā pasaulē ir ārkārtīgi pieaudzis uzbrukumu skaits reliģiskajām minoritātēm, jo īpaši kristiešiem; tā kā ik dienas tiek apcietināti, piekauti un nogalināti kristieši, un to lielākoties veic džihāda teroristi dažās arābu pasaules daļās;

C.

tā kā kristieši ir visvairāk vajātā reliģiskā grupa; tā kā ekstrēmisms un līdzīga veida vajāšana kļūst par svarīgu faktoru aizvien vairāk pieaugošajā masveida migrācijā; tā kā saskaņā ar datiem katru gadu tiek nogalināts vairāk nekā 150 000 kristiešu;

D.

tā kā 2015. gada 15. februārīISIS/Da’esh veica galvas nociršanu 21 Ēģiptes koptu kristietim Lībijā;

E.

tā kā uzbrucēji Garisā tīši vērsās pret nemusulmaņiem un nošķīra kristiešus, lai viņus brutāli nogalinātu; tā kā Al-Shabaab grupējums ir atklāti un publiski paziņojis, ka ved karu pret reģionā mītošajiem kristiešiem;

F.

tā kā bērnu un jauniešu tiesību aizsardzība un prasmju, izglītības un inovācijas stiprināšana ir būtiski instrumenti ekonomisko, sociālo un kultūras iespēju veicināšanai un valsts attīstības sekmēšanai;

G.

tā kā Al-Shabaab regulāri par mērķi izvēlas studentus, skolas vai citus izglītības objektus; tā kā cita starpā 2009. gada decembrī pašnāvnieks spridzinātājs nogalināja 19 cilvēkus medicīnas studentu absolventu ceremonijā Mogadišu, Somālijā, un 2011. gada oktobrī teroristu grupa uzņēmās atbildību par spridzināšanu, kas nogalināja 70 cilvēkus, tostarp studentus, kas gaidīja eksāmenu rezultātus pie Somālijas Izglītības ministrijas, arī Mogadišu;

H.

tā kā 2015. gada 25. martāAl-Shabaab izdarītā uzbrukumā viesnīcai Mogadišu vismaz 15 cilvēki zaudēja dzīvību un tā kā uzbrukumā tika nogalināts arī Somālijas pastāvīgais pārstāvis ANO (Ženēvā, Šveicē) Yusuf Mohamed Ismail Bari-Bari;

I.

tā kā kopš 2011. gada oktobra, kad tās karaspēks iegāja Dienvidsomālijā, lai piedalītos koordinētā operācijā ar Somālijas bruņotajiem spēkiem pret Al-Shabaab kontrolētu zonu pēc tam, kad teroristi bija saņēmuši gūstā četrus ķīlniekus, Kenija piedzīvo vairāk teroristu uzbrukumu, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem;

J.

tā kā kopš 2011. gada novembra Kenijas karaspēks ietilpst Āfrikas Savienības misijā Somālijā (AMISOM), ko 2007. gada 19. janvārī izveidoja Āfrikas Savienības Miera un drošības padome un ko 2007. gada 20. februārī atļāva ANO Drošības Padome (rezolūcija 1744 (2007)), kas nesen deva ĀS zaļo gaismu turpināt savu misiju līdz 2015. gada 30. novembrim (rezolūcija 2182 (2014));

K.

tā kā viens no galvenajiem ieguldījuma devējiem cīņā pret teroristu grupējumu Al-Shabaab ir bijusi Etiopijas armija, kā arī — mazākā mērā — Ugandas armija;

L.

tā kā Al-Shabaab ir izveidojis saiknes ar citiem islāmistu grupējumiem Āfrikā, piemēram, Boko Haram Nigērijā un Islāma Magribas al-Qaeda;

M.

tā kā Al-Shabaab teroristu grupējums regulāri bombardē un nogalina galvenokārt civiliedzīvotājus Somālijā, kā arī kaimiņvalstīs, piemēram, Kampalā, Ugandā, 2010. gada jūlijā, un daudz biežāk Kenijā, kur starptautiskas sabiedrības uzmanību sev pievērsuši tikai plaša mēroga notikumi, bet pastāvīgi notiek mazāka mēroga uzbrukumi;

N.

tā kā Al-Shabaab uzņēmās atbildību par 2014. gada jūlijā notikušajiem uzbrukumiem Hindi, Gamba, Lamu un Tana River ciematiem pie Kenijas krasta, kuros tika izpildīts nāvessods vairāk nekā 100 cilvēkiem, un par diviem uzbrukumiem Mandela provincē 2014. gada nogalē, kad tika nogalināti 64 cilvēki;

O.

tā kā pēc teroristu uzbrukuma Garisas Universitātē Kenijas valdība draudēja ANO Bēgļu aģentūrai (UNHCR) ar Dadābas bēgļu nometnes slēgšanu triju mēnešu laikā; tā kā UNHCR ir brīdinājusi par iespējamām “ekstremālām humanitāram un praktiskām sekām”; tā kā ANO Bēgļu konvencija aizliedz bēgļu piespiedu nosūtīšanu atpakaļ uz vietām, kur viņu dzīvība vai brīvība ir apdraudēta;

P.

tā kā Āfrikas rezerves spēki (ASF) vēl nedarbojas un tā kā ES ir paziņojusi gatavību atbalstīt Āfrikas miera uzturēšanas kapacitāti kā daļu no savas Drošības Stratēģijas Āfrikai;

Q.

tā kā saskaņā ar ĀKK un ES partnerattiecību nolīguma 11. pantu “pasākumi miera nostiprināšanas, konfliktu novēršanas un atrisināšanas jomā īpaši vērsti uz politisku, ekonomisku, sociālu un kultūras iespēju līdzsvarošanu starp visiem sabiedrības slāņiem, demokrātijas likumības un pārvaldības efektivitātes nostiprināšanu, efektīvu mehānismu izveidi grupu interešu samierināšanai, […] atšķirību samazināšanu starp dažādiem sabiedrības slāņiem, kā arī atbalstu aktīvai un organizētai pilsoniskai sabiedrībai”,

1.

stingri nosoda tīšo teroristisko uzbrukumu, ko 2015. gada 2. aprīlī Garisā izdarīja Al-Shabaab un kurā šis grupējums nogalināja 147 jaunus, nevainīgus universitātes studentus un vēl 79 cilvēkus ievainoja; stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši, ja cilvēki tiek nogalināti viņu reliģijas, ticības vai tautības dēļ;

2.

vēlreiz nosoda Al-Shabaab 2014. gada vasarā veiktos uzbrukumus vairākiem ciematiem Kenijas piekrastē, tajā skaitā Mpeketoni, kur tika izpildīts nāvessods 50 cilvēkiem; enerģiski nosoda iebrukumu Westgate iepirkšanās centrā Nairobi 2013. gada 24. septembrī, pēc kura tika atrastas 67 cilvēku mirstīgās atliekas; nosoda Al-Shabaab2015. gada 25. martā Mogadišu izdarīto uzbrukumu, kurā dzīvību zaudēja Somālijas pastāvīgais pārstāvis ANO (Ženēvā) — vēstnieks Yusuf Mohamed Ismail Bari-Bari;

3.

izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm un Kenijas Republikas tautai un valdībai; atbalsta Kenijas tautu, kuru skāruši šie nicināmie agresijas akti;

4.

atgādina, ka reliģijas brīvība ir viena no pamattiesībām, un stingri nosoda jebkādu vardarbību vai diskrimināciju, pamatojoties uz reliģisko piederību;

5.

nosoda nesenos uzbrukumus kristiešu kopienām dažādās valstīs, jo īpaši attiecībā uz nesen notikušo 12 kristiešu pārmešanu pār bortu, viņiem dodoties jūrā no Lībijas, un 30 Etiopijas kristiešu brutālo masveida noslepkavošanu 2015. gada 19. aprīlī, un pauž solidaritāti ar upuru ģimenēm;

6.

pauž visdziļākās bažas par to, ka vairākās vietās pasaulē terorisma aktu pastrādātāji saviem mērķiem ļaunprātīgi izmanto reliģiju, un izsaka nopietnu satraukumu par to, ka izplatās neiecietības, represiju un vardarbības gadījumi, kas vērsti pret kristiešiem, jo īpaši dažās arābu pasaules daļās; nosoda reliģijas kā instrumenta izmantošanu dažādos konfliktos; nosoda uzbrukumus baznīcām visā pasaulē, kuru skaits aizvien vairāk pieaug, un jo īpaši uzbrukumu, kurā 2015. gada 15. martā Pakistānā tika nogalināti 14 cilvēki; stingri nosoda ieslodzīšanu, pazušanu bez vēsts, spīdzināšanu, paverdzināšanu un publisku nāvessoda izpildi, kam pakļauti kristieši Ziemeļkorejā; atkārtoti apliecina atbalstu tam, ka visām reliģiskajām un etniskajām minoritātēm, kas dzīvo Irākā un Sīrijā, tajā skaitā kristiešiem, ir neatņemamas tiesības turpināt cieņpilni, līdztiesīgi un droši dzīvot savā vēsturiskajā un tradicionālajā zemē; norāda, ka dažādu reliģiju pārstāvji mierīgi sadzīvojuši šajā reģionā gadsimtiem ilgi;