Eiropas Savienības L 8/2012

12.1.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 8/1

PADOMES LĒMUMS

(2011. gada 12. decembris)

par Eiropas Savienības pievienošanos 1974. gada Atēnu Konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokolam, izņemot tā 10. un 11. pantu

(2012/22/ES)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 100. panta 2. punktu saistībā ar 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta pirmo daļu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu,

tā kā:

(1)

1974. gada Atēnu Konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokols (“Atēnu protokols”) ir ievērojams uzlabojums kārtībā, kas saistīta ar pārvadātāju atbildību un kompensācijām pasažieriem, kurus pārvadā pa jūru. Konkrēti, tajā stingri noteikta pārvadātāja atbildība, ietverta obligāta apdrošināšana ar tiesībām līdz konkrētām robežvērtībām iesniegt prasību tieši apdrošinātājiem un noteikumi par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi. Tāpēc Atēnu protokols atbilst Savienības mērķim uzlabot pārvadātāju atbildības tiesisko regulējumu.

(2)	Ar Atēnu protokolu izdara grozījumus 1974. gada Atēnu Konvencijā par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru (“Atēnu konvencija”), un tā 15. pantā nosaka to, ka Atēnu protokola Puses abus instrumentus lasa un interpretē kopā kā vienotu instrumentu.

(3)

Lielākā daļa Atēnu protokola noteikumu Savienības tiesībās iestrādāti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 392/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par pasažieru pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos uz jūras (1). Tādējādi Savienībai bija kompetence jautājumos, ko reglamentē minētā regula. Dalībvalstis tomēr saglabā kompetenci saistībā ar vairākiem Atēnu protokola noteikumiem, piemēram, izvēles klauzulu, ar ko tām atļauts noteikt augstākus atbildības ierobežojumus, nekā norādīts Atēnu protokolā. Dalībvalstu kompetences jautājumi saskaņā ar Atēnu protokolu un tie, kas ietilpst vienīgi Savienības kompetencē, ir savstarpēji atkarīgi. Tāpēc savas kompetences jautājumos saskaņā ar Atēnu protokolu dalībvalstīm būtu jārīkojas saskaņoti, ņemot vērā savu lojālas sadarbības pienākumu.

(4)	Atēnu protokols ir atvērts, lai to ratificētu, akceptētu, apstiprinātu vai tam pievienotos valstis un reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas, ko veido suverēnas valstis, kuras šīm organizācijām nodevušas kompetenci konkrētos jautājumos, ko reglamentē Atēnu protokols.

(5)	Saskaņā ar Atēnu protokola 17. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 19. pantu reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas var noslēgt Atēnu protokolu.

(6)

Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Juridiskā komiteja 2006. gada oktobrī pieņēma SJO Atrunu un pamatnostādnes par Atēnu konvencijas īstenošanu (“SJO pamatnostādnes”), lai risinātu konkrētus jautājumus saistībā ar Atēnu konvenciju, jo īpaši par kompensācijām par kaitējumu, kas saistīts ar terorismu.

(7)	Regulas (EK) Nr. 392/2009 pielikumos ietverti Atēnu konvencijas konsolidētās redakcijas, kurā grozījumi izdarīti ar Atēnu protokolu, attiecīgie noteikumi un SJO pamatnostādnes.

(8)	Saskaņā ar Atēnu protokola 19. pantu reģionālai ekonomiskās integrācijas organizācijai parakstīšanas, ratifikācijas, akceptēšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās brīdī jāsniedz deklarācija par savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko reglamentē Atēnu protokols.

(9)	Tāpēc Savienībai būtu jāpievienojas Atēnu protokolam un jāizdara SJO pamatnostādnēs ietvertā atruna. Šādas atrunas izdarīšanu nevajadzētu interpretēt kā pašreizējā kompetences sadalījuma mainīšanu starp Savienību un dalībvalstīm attiecībā uz valsts iestāžu veikto sertifikāciju un kontroli.

(10)	Daži no Atēnu protokolā paredzētajiem noteikumiem attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, un tādēļ tie ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā. Attiecībā uz šiem noteikumiem jāpieņem atsevišķs lēmums paralēli šim lēmumam.

(11)

Dalībvalstīm, kuras gatavojas ratificēt Atēnu protokolu vai tam pievienoties, tas būtu jādara, ja iespējams, vienlaicīgi. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāapmainās ar informāciju par ratifikācijas vai pievienošanās procedūru stāvokli, lai sagatavotos pēc iespējas vienlaicīgai ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu deponēšanai. Ratificējot Atēnu protokolu vai tam pievienojoties, dalībvalstīm būtu jāizdara SJO pamatnostādnēs ietvertā atruna,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo Eiropas Savienības vārdā apstiprina Eiropas Savienības pievienošanos 1974. gada Atēnu konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokolam (“Atēnu protokols”)attiecībā uz jautājumiem, kuri ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē, izņemot Atēnu protokola 10. un 11. pantu.

Atēnu protokola teksts, izņemot tā 10. un 11. pantu, ir ietverts pielikumā.

2. pants

1. Ar šo Padomes priekšsēdētājs tiek pilnvarots norīkot personu vai personas, kas pilnvarotas deponēt instrumentu, ar ko Savienība pievienojas Atēnu protokolam, saskaņā ar minētā protokola 17. panta 2. punkta c) apakšpunktu, 17. panta 3. punktu un 19. pantu.

2. Pievienošanās instrumenta deponēšanas brīdī Savienība sniedz šādu kompetences deklarāciju.

“1.

1974. gada Atēnu konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada Atēnu protokola 19. pantā noteikts, ka reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas, ko izveidojušas suverēnas valstis, kuras tām nodevušas kompetenci konkrētos jautājumos, ko reglamentē minētais protokols, var parakstīt to ar nosacījumu, ka tās sniedz minētajā pantā norādīto deklarāciju. Savienība ir nolēmusi pievienoties Atēnu protokolam un attiecīgi sniedz minēto deklarāciju.

Eiropas Savienības dalībvalstis pašlaik ir Beļģijas Karaliste, Bulgārijas Republika, Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Igaunijas Republika, Īrija, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Itālijas Republika, Kipras Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste, Ungārijas Republika, Malta, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, Polijas Republika, Portugāles Republika, Rumānija, Slovēnijas Republika, Slovākijas Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste.

3.	Šo deklarāciju nepiemēro Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijās, kurās nepiemēro Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), un tā neietekmē tādus tiesību aktus vai nostājas, ko saskaņā ar protokolu attiecīgās dalībvalstis varētu pieņemt minēto teritoriju vārdā un interesēs.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir piešķīrušas Savienībai ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz pasākumiem, kas pieņemti uz LESD 100. panta pamata. Šādi pasākumi ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 392/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par pasažieru pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos uz jūras ir pieņemti attiecībā uz 1. un 1.a pantu, 2. panta 2. punktu, 3. līdz 16. pantu un 18., 20. un 21. pantu Atēnu konvencijā, kurā grozījumi izdarīti ar Atēnu protokolu, un SJO pamatnostādņu noteikumiem.

Tās kompetences īstenošana, ko dalībvalstis saskaņā ar LESD ir nodevušas Eiropas Savienībai, pēc būtības ir pakļauta nepārtrauktai attīstībai. Saskaņā ar LESD kompetentās iestādes var pieņemt lēmumus, kas nosaka Eiropas Savienības kompetences apjomu. Tāpēc Eiropas Savienība patur tiesības attiecīgi grozīt šo deklarāciju, taču tas nav uzskatāms par priekšnoteikumu, lai tā īstenotu savu kompetenci attiecībā uz jautājumiem, ko reglamentē Atēnu protokols. Eiropas Savienība par grozīto deklarāciju paziņos Starptautiskās Jūrniecības organizācijas ģenerālsekretāram.”.

3. Persona vai personas, kas pilnvarotas saskaņā ar šā panta 1. punktu, izdara SJO pamatnostādnēs ietverto atrunu, deponējot instrumentu, ar kuru Savienība pievienojas Atēnu protokolam.

3. pants

Savienība līdz 2011. gada 31. decembrim deponē instrumentu, ar ko tā pievienojas Atēnu protokolam.

4. pants

1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai saprātīgā laikposmā un, ja iespējams, līdz 2011. gada 31. decembrim deponētu instrumentus, ar ko ratificē Atēnu protokolu vai tam pievienojas.

2. Instrumentu, ar kuriem ratificē Atēnu protokolu vai tam pievienojas, deponēšanas brīdī dalībvalstis izdara SJO pamatnostādnēs ietverto atrunu.

Briselē, 2011. gada 12. decembrī

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

S. NOWAK

(1) OV L 131, 28.5.2009., 24. lpp.

PIELIKUMS

TULKOJUMS

1974. GADA ATĒNU KONVENCIJAS PAR PASAŽIERU UN VIŅU BAGĀŽAS PĀRVADĀJUMIEM PA JŪRU 2002. GADA PROTOKOLS

VALSTIS, KAS IR ŠĀ PROTOKOLA PUSES,

UZSKATOT, ka, lai nodrošinātu labāku atlīdzību, ieviestu atbildību neatkarīgi no vainas, izveidotu vienkāršotu ierobežojuma summu atjaunināšanas procedūru un lai nodrošinātu obligātu apdrošināšanu pasažieru interesēs, ir vēlams pārskatīt 1974. gada 13. decembrī Atēnās pieņemto Atēnu konvenciju par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru,

ATGĀDINOT, ka ar Konvencijas 1976. gada protokolu par norēķina vienību zelta franka vietā ir ieviestas speciālās aizņēmuma tiesības,

ŅEMOT VĒRĀ, ka Konvencijas 1990. gada protokols, ar ko paredz labāku atlīdzību un vienkāršotu ierobežojuma summu atjaunināšanas procedūru, nav stājies spēkā,

IR VIENOJUŠĀS par turpmāko.

1. pants

Šajā protokolā:

1.	“Konvencija” ir 1974. gada Atēnu konvencija par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru.

2.	“Organizācija” ir Starptautiskā jūrniecības organizācija.

3.	“Ģenerālsekretārs” ir minētās organizācijas ģenerālsekretārs.

2. pants

Konvencijas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.

a)	“pārvadātājs” ir persona, kas ir noslēgusi vai kuras vārdā ir noslēgts pārvadājuma līgums, neatkarīgi no tā, vai pārvadājumu faktiski veic šī persona vai faktiskais pārvadātājs;
b)	“faktiskais pārvadātājs” ir persona, kas nav pārvadātājs, bet ir kuģa īpašnieks, fraktētājs vai operators, kurš faktiski veic visu pārvadājumu vai tā daļu; un
c)	“pārvadātājs, kas faktiski veic visu pārvadājumu vai tā daļu” ir faktiskais pārvadātājs vai pārvadātājs, ciktāl pārvadātājs faktiski veic pārvadājumu.”

3. pants

1. Konvencijas 1. panta 10. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“10. “Organizācija” ir Starptautiskā jūrniecības organizācija.”.

2. Konvenciju papildina ar šādu 1. panta 11. punktu:

“11. “Ģenerālsekretārs” ir minētās organizācijas ģenerālsekretārs.”.

4. pants

Konvencijas 3. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“3. pants

Pārvadātāja atbildība

1. Pārvadātāja atbildības ierobežojums par zaudējumu, kas nodarīts kuģniecības negadījuma izraisītas pasažiera nāves vai miesas bojājumu rezultātā, nepārsniedz 250 000 norēķinu vienību konkrētajam pasažierim katrā atsevišķā gadījumā, ja vien pārvadātājs nepierāda, ka šo negadījumu:

a)	izraisījusi karadarbība, saspīlējumi, pilsoņu karš, sacelšanās vai ārkārtējas, nenovēršamas vai neizbēgamas dabas parādības; vai

b)	pilnībā izraisījusi trešās personas darbība vai bezdarbība ar nolūku radīt negadījumu.

Ja zaudējums pārsniedz iepriekš minēto ierobežojumu, pārvadātājs ir atbildīgs arī attiecīgi lielākā apmērā, ja vien viņš nepierāda, ka negadījums, kas izraisīja zaudējumu, radās citu iemeslu dēļ, nevis pārvadātāja vainas vai nolaidības rezultātā.

2. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu, kas radies pasažiera nāves vai miesas bojājumu dēļ, ko izraisījuši citi iemesli, nevis kuģa negadījums, ja negadījumu, kas radīja zaudējumu, izraisīja pārvadātāja vaina vai nolaidība. Pienākumu pierādīt vainu vai nolaidību uzņemas prasītājs.

3. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu, kas radies rokas bagāžas nozaudēšanas vai bojājuma rezultātā, ja negadījumu, kas radīja zaudējumu, izraisīja pārvadātāja vaina vai nolaidība. Pārvadātāja vaina vai nolaidība tiek uzskatīta par kuģniecības negadījuma radītu zaudējumu.

4. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumu, kas radies bagāžas, kas nav rokas bagāža, nozaudēšanas vai bojājuma rezultātā, ja vien pārvadātājs nepierāda, ka negadījums, kas izraisīja zaudējumu, radās cita iemesla dēļ, nevis pārvadātāja vainas vai nolaidības rezultātā.

5. Šajā pantā:

a)	“kuģniecības negadījums” ir kuģa bojāeja, apgāšanās, sadursme ar citu kuģi vai uzskriešana uz sēkļa, sprādziens vai ugunsgrēks uz kuģa, vai kuģa defekts;

b)	“pārvadātāja vaina vai nolaidība” ietver arī pārvadātāja darbinieku vainu vai nolaidību, pildot amata pienākumus;

“kuģa defekts” ir jebkurš darbības traucējums, bojājums vai neatbilstība piemērojamiem drošības tehnikas noteikumiem attiecībā uz jebkuru kuģa daļu vai tā aprīkojumu, ja to izmanto pasažieru glābšanai, evakuācijai, uzkāpšanai vai nokāpšanai; vai ja to izmanto kuģa piedziņai, stūrēšanai, drošai navigācijai, pietauvošanai, noenkurošanai, ierodoties piestātnē vai enkurvietā vai atstājot tās, vai pārbaudot bojājumus pēc applūšanas; vai ja to izmanto, nolaižot ūdenī dzīvības glābšanas ierīces; un

d)	“zaudējums” neietver kaitējuma atlīdzību nolūkā sodīt vai brīdināt nodarītāju.

6. Saskaņā ar šo pantu pārvadātāja atbildība attiecas tikai uz zaudējumiem, kas rodas pārvadājuma gaitā notikušu negadījumu rezultātā. Pienākumu pierādīt, ka negadījums, kas izraisīja zaudējumu, notika pārvadājuma gaitā, un pamatot zaudējuma apmēru uzņemas prasītājs.

7. Neviens šajā konvencijā minētais punkts neskar pārvadātāja tiesības vērsties ar prasību pret trešo personu, vai arī celt ierunas sakarā ar cietušā līdznolaidību saskaņā ar šīs konvencijas 6. pantu. Neviens šajā pantā minētais punkts neskar tiesības noteikt atbildības limitu saskaņā ar šīs konvencijas 7. un 8. pantu.

8. Pieņēmums par kādas puses vainu vai nolaidību vai pierādīšanas pienākuma uzlikšana kādai pusei nav iemesls, lai netiktu apsvērti pierādījumi par labu minētajai pusei.”

5. pants

Konvencija ir papildināta ar šādu 4.a pantu:

“4.a pants

Obligātā apdrošināšana

1. Ja pasažierus pārvadā kuģis, kas reģistrēts kādā valstī, kura ir Puse, un kas ir licencēts pārvadāt vairāk nekā divpadsmit pasažieru, un kam piemēro šo konvenciju, jebkurš pārvadātājs, kurš faktiski veic visu pārvadājumu vai tā daļu, pastāvīgi uztur spēkā apdrošināšanu vai citu finansiālu nodrošinājumu, piemēram, bankas vai līdzīgas finanšu iestādes garantiju, lai saskaņā ar šo konvenciju izpildītu atbildības saistības pasažiera nāves vai miesas bojājumu gadījumā. Obligātās apdrošināšanas vai cita finansiālā nodrošinājuma ierobežojums nav mazāks kā 250 000 norēķinu vienību uz vienu pasažieri katrā atsevišķā gadījumā.

2. Pēc tam, kad attiecīgā iestāde valstī, kas ir Puse, ir noteikusi, ka 1. punkta prasības ir izpildītas, katram kuģim tiek izsniegts sertifikāts, kas apstiprina, ka apdrošināšana vai cits finansiāls nodrošinājums ir spēkā saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem. Attiecībā uz kuģi, kas reģistrēts kādā valstī, kura ir Puse, šādu sertifikātu izsniedz vai apstiprina kuģa reģistra valsts attiecīgā iestāde; attiecībā uz kuģi, kas nav reģistrēts kādā valstī, kas ir Puse, šo sertifikātu var izsniegt vai apstiprināt attiecīgā iestāde jebkurā valstī, kas ir Puse. Šis sertifikāts atbilst paraugam, kāds iekļauts šīs konvencijas pielikumā, un satur šādas ziņas:

a)	kuģa nosaukums, atšķirības numurs vai burti un reģistrācijas osta;

b)	pārvadātāja, kas faktiski veic visu pārvadājumu vai tā daļu, nosaukums un galvenā uzņēmējdarbības vieta;

c)	SJO kuģa identifikācijas numurs;

d)	nodrošinājuma veids un ilgums;

e)	apdrošinātāja vai citas personas, kura sniedz finansiālo nodrošinājumu, vārds, uzvārds vai nosaukums un galvenā uzņēmējdarbības vieta, un vajadzības gadījumā uzņēmējdarbības vieta, kurā noslēgts apdrošināšanas vai cita finansiāla nodrošinājuma līgums; un

f)	sertifikāta derīguma termiņš, kas nav ilgāks par apdrošināšanas vai cita finansiāla nodrošinājuma spēkā esamības termiņu.

Puse var pilnvarot tās atzītu iestādi vai organizāciju izsniegt sertifikātu. Šāda iestāde vai organizācija informē minēto valsti par katra sertifikāta izsniegšanu. Visos gadījumos Puse pilnībā garantē šādi izsniegta sertifikāta pilnību un pareizību un apņemas nodrošināt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šīs saistības.

Puse paziņo ģenerālsekretāram par:

i)	tās atzītai iestādei vai organizācijai deleģētā pilnvarojuma īpašo atbildību vai nosacījumiem;

ii)	šāda pilnvarojuma atsaukšanu; un

iii)	dienu, kad stājas spēkā šis pilnvarojums vai tā atsaukšana.

Piešķirtais pilnvarojums stājas spēkā ne ātrāk kā trīs mēnešus no brīža, kad ģenerālsekretāram paziņo par tā stāšanos spēkā.

Iestāde vai organizācija, kura ir pilnvarota izsniegt sertifikātus saskaņā ar šo punktu, ir pilnvarota vismaz anulēt šos sertifikātus, ja netiek pildīti nosacījumi, pamatojoties uz kuriem šie sertifikāti izsniegti. Visos gadījumos iestāde vai organizācija par šādu anulēšanu paziņo tai valstij, kuras vārdā sertifikāts tika izsniegts.

4. Sertifikāts tiek izdots izsniedzējas valsts oficiālajā valodā vai valodās. Ja lietotā valoda nav angļu, franču vai spāņu valoda, tekstā iekļauj tulkojumu vienā no šīm valodām, un, pēc valsts ieskatiem, valsts valodu var izlaist.

5. Sertifikāts atrodas uz kuģa, bet sertifikāta kopija glabājas pie valsts iestādēm, kas glabā kuģa reģistra datus vai, ja kuģis nav reģistrēts Pusē, – pie tās valsts iestādes, kas izsniegusi vai apstiprinājusi sertifikātu.

6. Apdrošināšana vai cits finansiāls nodrošinājums neatbilst šā panta prasībām, ja tas var beigties citu iemeslu dēļ, nevis apdrošināšanas vai cita sertifikātā norādītā nodrošinājuma spēkā esamības termiņa beigas, pirms pagājuši trīs mēneši kopš brīža, kad 5. punktā minētajām iestādēm ir paziņots par tā izbeigšanos, ja vien sertifikāts nav nodots šīm iestādēm vai ja minētajā laikposmā nav izdots jauns sertifikāts. Iepriekš minētos noteikumus līdzīgi piemēro jebkuriem grozījumiem, kuru rezultātā apdrošināšana vai cits finansiāls nodrošinājums vairs neatbilst šā panta prasībām.

7. Kuģa reģistra valsts saskaņā ar šā panta noteikumiem nosaka sertifikāta izsniegšanas un spēkā esamības nosacījumus.

8. Nekas šajā konvencijā netiek interpretēts tā, lai liegtu Pusei paļauties uz tādu informāciju, kas, piemērojot šo konvenciju, iegūta no citām valstīm vai Organizācijas, vai citām starptautiskām organizācijām, un kas saistīta ar apdrošināšanas vai cita finansiāla nodrošinājuma izsniedzēju finansiālo stāvokli. Šādos gadījumos Puse, kas paļaujas uz šādu informāciju, nav atbrīvota no atbildības, kas tai uzlikta kā sertifikāta izsniedzējai valstij.

9. Sertifikātus, kas izsniegti vai apstiprināti kādas Puses vārdā, citas Puses pieņem, piemērojot šo konvenciju, un uzskata par līdzvērtīgiem tiem sertifikātiem, ko tās izsniegušas vai apstiprinājušas, pat ja tie izsniegti vai apstiprināti attiecībā uz kuģi, kas nav reģistrēts kādā no Pusēm.. Puse jebkurā laikā var pieprasīt informāciju no sertifikāta izsniedzējas vai apstiprinātājas valsts par tāda fakta ticamību, ka apdrošināšanas sertifikātā minētais apdrošinātājs vai galvotājs nav finansiāli spējīgs izpildīt šīs konvencijas uzliktās saistības.

10. Jebkādu prasību pēc atlīdzības, kuru atbilstīgi šim pantam sedz apdrošināšana vai cits finansiāls nodrošinājums, var ierosināt tieši pret apdrošinātāju vai citu personu, kas sniedz finansiālu nodrošinājumu. Šādā gadījumā 1. punktā minēto summu uzskata par apdrošinātāja vai citas personas, kas sniedz finansiālu nodrošinājumu, atbildības ierobežojumu, pat ja pārvadātājs vai faktiskais pārvadātājs nav tiesīgs uz atbildības ierobežojumu. Bez tam atbildētājs var celt ierunas (kas nav saistītas ar bankrotu vai uzņēmuma likvidāciju), ko saskaņā ar šo konvenciju būtu tiesības celt 1. punktā minētajam pārvadātājam. Turklāt atbildētājs var celt ierunas, norādot, ka kaitējums radies, apdrošinātajai personai tīši pārkāpjot noteikumus, taču atbildētājs neceļ nekādas citas ierunas, ko viņš būtu tiesīgs celt tiesas procesā, kuru apdrošinātā persona uzsākusi pret atbildētāju. Atbildētājam jebkurā gadījumā ir tiesības pieprasīt, lai pārvadātājs un faktiskais pārvadātājs tiek iesaistīti tiesas procesā.

11. Jebkuras summas, ko sniedz apdrošināšana vai cits finansiāls nodrošinājums, ko uztur spēkā saskaņā ar 1. punktu, ir pieejamas tikai un vienīgi, lai apmierinātu prasības saskaņā ar šo konvenciju, un jebkurš šāds maksājums izpilda atbildības saistības, kas rodas saskaņā ar šo konvenciju, līdz samaksāto summu apmēram.

12. Puse neļauj ekspluatēt kuģi, kurš kuģo ar tās karogu un uz kuru attiecas šis pants, ja sertifikāts nav izsniegts saskaņā ar 2. vai 15. punktu.

13. Ievērojot šā panta nosacījumus, katra Puse saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem nodrošina, ka apdrošināšana vai cits finansiāls nodrošinājums tādā apmērā, kā noteikts 1. punktā, ir spēkā attiecībā uz jebkuru kuģi, kam ir atļauts pārvadāt vairāk par divpadsmit pasažieriem, neatkarīgi no tā, kur tas ir reģistrēts, un kas ienāk ostā vai iziet no ostas šajā dalībvalstī, ciktāl piemēro šo konvenciju.

14. Neatkarīgi no 5. punkta noteikumiem Puse var paziņot ģenerālsekretāram, ka 13. punkta izpildes nolūkos uz kuģa nav jābūt sertifikātam, kas paredzēts 2. punktā, vai ka minētais sertifikāts nav jāuzrāda, ieejot attiecīgās valsts teritorijas ostās vai izejot no tām, ja Puse, kas izsniegusi sertifikātu, ir paziņojusi ģenerālsekretāram, ka visus datus, kuri apstiprina sertifikāta esamību un sniedz iespēju Pusēm pildīt savas saistības saskaņā ar 13. punktu, tā apkopo elektroniskā formā un tie ir pieejami visām Pusēm.

15. Ja apdrošināšana vai cits finansiāls nodrošinājums netiek uzturēts spēkā attiecībā uz kuģi, kas pieder Pusei, šā panta attiecīgie noteikumi šim kuģim netiek piemēroti, bet kuģim ir jābūt sertifikātam, ko izsniegušas kuģa reģistra valsts attiecīgās iestādes un kas apstiprina, ka kuģis pieder šai valstij un ka tā atbildības saistības ir nodrošinātas 1. punktā paredzētajā apjomā. Šādam sertifikātam pēc iespējas jāatbilst 2. punktā paredzētajam paraugam.“

6. pants

Konvencijas 7. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“7. pants

Atbildības ierobežojums par personas nāvi vai miesas bojājumiem

1. Pārvadātāja atbildība par pasažiera nāvi vai miesas bojājumiem saskaņā ar 3. pantu nekādā gadījumā nepārsniedz 400 000 norēķinu vienību uz pasažieri katrā atsevišķā gadījumā. Ja tiesa, kura izskata šo lietu, saskaņā ar saistošajām tiesību normām piespriež atlīdzību periodisku ienākumu maksājumu veidā, šo maksājumu līdzvērtīgā pamatvērtība nepārsniedz minēto ierobežojumu.

2. Puse ar īpašiem valsts tiesību aktu noteikumiem var regulēt 1. punktā paredzēto atbildības ierobežojumu, ja valsts noteiktais atbildības ierobežojums (ja tāds pastāv) nav zemāks par 1. punktā paredzēto. Puse, kas izmanto šajā punktā minēto iespēju, informē ģenerālsekretāru par pieņemto atbildības ierobežojumu vai par tā neesamību.”

7. pants

Konvencijas 8. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“8. pants

Atbildības ierobežojums bagāžas un transportlīdzekļu nozaudēšanas vai bojājumu gadījumā

1. Pārvadātāja atbildība par rokas bagāžas nozaudēšanu vai bojājumu nekādā gadījumā nepārsniedz 2 250 norēķinu vienību vienam pasažierim vienā pārvadājumā.

2. Pārvadātāja atbildība par transportlīdzekļa, tostarp visas bagāžas, kas atrodas transportlīdzeklī vai uz tā, nozaudēšanu vai bojājumu nekādā gadījumā nepārsniedz 12 700 norēķinu vienību par vienu transportlīdzekli vienā pārvadājumā.

3. Pārvadātāja atbildība par tādas bagāžas, kas nav 1. un 2. punktā minētā bagāža, nozaudēšanu vai bojājumu nekādā gadījumā nepārsniedz 3 375 norēķinu vienību vienam pasažierim vienā pārvadājumā.

4. Pārvadātājs un pasažieris var vienoties, ka pārvadātāja atbildību samazina, nosakot atvilkumu, kas nepārsniedz 330 norēķinu vienības transportlīdzekļa bojājuma gadījumā un 149 norēķinu vienības uz pasažieri citas bagāžas nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā; šīs summas jāatvelk no atlīdzības par nozaudēšanu vai bojājumu.”

8. pants

Konvencijas 9. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“9. pants

Norēķinu vienība un konvertēšana

1. Šajā konvencijā minētā norēķinu vienība ir speciālās aizņēmuma tiesības, ko noteicis Starptautiskais valūtas fonds. Summas, kas minētas 3. panta 1. punktā, 4.a panta 1. punktā, 7. panta 1. punktā un 8. pantā, konvertē tās valsts valūtā, kuras tiesa izskata attiecīgo lietu, pamatojoties uz šīs valsts valūtas kursu pret speciālajām aizņēmuma tiesībām dienā, kad tiek nolasīts spriedums vai dienā, par kuru Puses vienojas. Ja Puse ir Starptautiskā Valūtas fonda locekle, tās valūtas vērtību, izteiktu speciālajās aizņēmuma tiesībās, aprēķina saskaņā ar novērtēšanas metodi, ko Starptautiskais Valūtas fonds attiecīgajā dienā izmanto, lai veiktu savus darījumus un operācijas ar naudu. Ja Puse nav Starptautiskā Valūtas fonda locekle, tās valūtas vērtību, izteiktu speciālajās aizņēmuma tiesībās, aprēķina pēc minētās valsts noteiktās metodes.

2. Tomēr valsts, kura nav Starptautiskā valūtas fonda locekle un kuras tiesību akti neļauj piemērot 1. punkta noteikumus, parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot šo konvenciju vai pievienojoties tai, vai arī jebkurā citā laikā var paziņot, ka 1. punktā minētā norēķinu vienība ir līdzvērtīga 15 zelta frankiem. Šajā punktā minētais zelta franks atbilst sešdesmit pieciem ar pusi miligramiem 900. raudzes zelta. Zelta franku konvertē valsts valūtā saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem.

3. Šā panta 1. punkta pēdējā teikumā minēto aprēķināšanu un 2. punktā minēto konvertēšanu veic tā, lai 3. panta 1. punktā, 4.a panta 1. punktā, 7. panta 1. punktā un 8. pantā minēto summu faktiskā vērtība, izteikta Pušu valūtā, pēc iespējas precīzāk atbilstu vērtībai, kuru iegūtu, piemērojot 1. punkta pirmos trīs teikumus. Valstis paziņo ģenerālsekretāram attiecīgi par aprēķināšanas metodi, ko lieto atbilstīgi 1. punktam, vai par 2. punktā minētās konvertēšanas iznākumu, deponējot šīs konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, kā arī katru reizi, kad mainās aprēķināšanas metode vai konvertēšanas iznākums.”

9. pants

Konvencijas 16. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3. Tiesa izskata lietu saskaņā ar tai saistošajiem tiesību aktiem, ar ko reglamentē noilguma laikposma apturēšanu vai pārtraukšanu, bet saskaņā ar šo konvenciju lietu nekādā gadījumā nevar ierosināt pēc jebkura šāda laikposma beigām:

a)	pieci gadi, skaitot no dienas, kad pasažieris nokāpis no kuģa vai kad viņam vajadzēja nokāpt no kuģa, atkarībā no tā, kura diena ir vēlāk; vai, ja šāds laikposms ir agrāks:

b)	trīs gadi, skaitot no dienas, kad prasītājs uzzināja vai viņam bija piemēroti jāuzzina par starpgadījuma izraisītu miesas bojājumu, zaudējumu vai kaitējumu.”

10. pants

[nav iekļauts]

11. pants

[nav iekļauts]

12. pants

Konvencijas 18. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“18. pants

Līguma noteikumu spēkā neesamība

Jebkuri noteikumi, kas iekļauti līgumā pirms tam, kad noticis starpgadījums, kurš izraisīja pasažiera nāvi vai miesas bojājumus, vai pasažiera bagāžas nozaudēšanu vai bojājumu, ar nolūku jebkuru personu, kas saskaņā ar šo konvenciju ir atbildīga, atbrīvot no atbildības pret pasažieri vai paredzēt zemāku atbildības ierobežojumu, nekā noteikts šajā konvencijā, izņemot 8. panta 4. punktā paredzēto, kā arī jebkurš šāds noteikums, kura nolūks ir atbrīvot pārvadātāju vai faktisko pārvadātāju no pierādīšanas pienākuma vai kura mērķis ir ierobežot 17. panta 1. vai 2. punktā minētās iespējas, ir spēkā neesošs, tomēr minēto noteikumu spēkā neesamība neatceļ pārvadājuma līgumu, uz ko arī turpmāk attiecas šīs konvencijas noteikumi.”

13. pants

Konvencijas 20. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“20. pants

Kodolpostījumi

Saskaņā ar šo konvenciju atbildība par kodolnegadījuma radītiem kaitējumiem neiestājas:

ja kodoliekārtu operators ir atbildīgs par šādu kaitējumu saskaņā ar 1960. gada 29. jūlija Parīzes konvenciju par trešo personu atbildību kodolenerģijas jomā, kurā grozījumi izdarīti ar tās 1964. gada 28. janvāra papildu protokolu, vai 1963. gada 21. maija Vīnes konvenciju par civiltiesisko atbildību par kodolpostījumiem vai jebkuru spēkā esošu minētās konvencijas grozījumu vai protokolu; vai

ja kodoliekārtu operators ir atbildīgs par šādu kaitējumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko reglamentē atbildību šāda kaitējuma gadījumā, ja šis tiesību akts attiecībā uz personām, kurām var nodarīt kaitējumu, visos aspektos ir tikpat labvēlīgs kā Parīzes konvencija vai Vīnes konvencija, vai jebkurš spēkā esošs minēto konvenciju grozījums vai protokols.”

14. pants

Sertifikāta paraugs

1. Šā protokola pielikumā sniegto sertifikāta paraugu iekļauj konvencijā kā pielikumu.

2. Konvencijai pievieno šādu 1.a pantu:

“1.a pants

Pielikums

Šīs konvencijas pielikums ir konvencijas sastāvdaļa.”

15. pants

Interpretācija un piemērošana

1. Šā protokola Puses lasa un interpretē konvenciju un šo protokolu kā vienotu instrumentu.

2. Ar šo protokolu pārskatīto konvenciju piemēro tikai prasībām, kas izriet no gadījumiem, kuri notiek pēc šā protokola stāšanās spēkā katrā valstī, kas ir tā Puse.

3. Ar šo protokolu pārskatītās konvencijas 1. līdz 22. pantu kopā ar šā protokola 17. līdz 25. pantu un tā pielikumu uzskata un dēvē par 2002. gada Atēnu konvenciju par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru.

16. pants

Konvencijai pievieno šādu 22.a pantu:

“22.a pants

Konvencijas nobeiguma noteikumi

Šīs konvencijas nobeiguma noteikumi ir 17. līdz 25. pants 2002. gada protokolā 1974. gada Atēnu konvencijai par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru. Šajā konvencijā atsauces uz Pusēm uzskata par atsaucēm uz minētā protokola Pusēm.”

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

17. pants

Parakstīšana, ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana un pievienošanās

1. Šis protokols organizācijas galvenajā mītnē ir pieejams parakstīšanai no 2003. gada 1. maija līdz 2004. gada 30. aprīlim, un pēc tam tas ir pieejams, lai tam varētu pievienoties.

2. Valstis var piekrist uzņemties šā protokola saistības:

a)	bez atrunām parakstot tā ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu; vai

b)	ar parakstu, kas ir jāratificē, jāpieņem vai jāapstiprina, un kam seko tā ratifikācija, pieņemšana vai apstiprināšana; vai

c)	pievienojoties tam.

3. Ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos veic, deponējot attiecīgo instrumentu ģenerālsekretāram.

4. Jebkuru ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, kas deponēts pēc šā protokola grozījuma spēkā stāšanās attiecībā uz visām esošajām Pusēm vai pēc visu pasākumu pabeigšanas, kas vajadzīgi, lai grozījums stātos spēkā attiecībā uz šīm valstīm, uzskata par piemērojamu šim protokolam saskaņā ar grozījumu.

5. Valsts nepauž savu piekrišanu uzņemties šā protokola saistības, ja vien, būdama tā Puse, šī valsts nedenonsē:

a)	Atēnu konvenciju par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru, kas noslēgta Atēnās 1974. gada 13. decembrī;

b)	Protokolu Atēnu konvencijai par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru, kas parakstīts Londonā 1976. gada 19. novembrī; un

c)	1990. gada protokolu par grozījumiem Atēnu konvencijā par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru, kas parakstīts Londonā 1990. gada 29. martā,

sākot ar to brīdi, kad šis protokols saskaņā ar 20. pantu stāsies spēkā attiecīgajā valstī.

18. pants

Valstis ar vairākām tiesību sistēmām

1. Ja valstij ir divas vai vairākas teritoriālas vienības, kurās jautājumiem, uz ko attiecas šis protokols, piemēro dažādas tiesību sistēmas, parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas un pievienošanās laikā valsts var paziņot, ka šis protokols attieksies uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām, kā arī grozīt šo paziņojumu, jebkurā laikā iesniedzot citu paziņojumu.

2. Par jebkuru šādu paziņojumu tiek informēts ģenerālsekretārs, un šajā paziņojumā tiek skaidri noteiktas tās teritoriālās vienības, kurām piemēro šo protokolu.

3. Attiecībā uz Pusi, kura ir izteikusi šādu paziņojumu:

a)	atsauces uz kuģa reģistra valsti un, attiecībā uz obligātās apdrošināšanas polisi, – izsniegšanas vai apstiprināšanas valsti, uzskata par atsaucēm uz teritoriālo vienību, kurā attiecīgi reģistrēts kuģis vai kurā izsniegts vai apstiprināts sertifikāts;

b)	atsauces uz valsts tiesību aktu prasībām, valsts noteikto atbildības ierobežojumu un valsts valūtu uzskata attiecīgi par atsaucēm uz attiecīgās teritoriālās vienības tiesību aktu prasībām, atbildības ierobežojumu un valūtu; un

c)	atsauces uz tiesām un spriedumiem, kurus jāatzīst Pusēm, uzskata par atsaucēm attiecīgi uz tiesām, kuras atrodas attiecīgajā teritoriālajā vienībā, un spriedumiem, kurus tajā jāatzīst.

19. pants

Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijas

1. Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācija, ko veido suverēnas valstis, kuras ir nodevušas šai organizācijai kompetenci par noteiktām lietām, ko reglamentē šis protokols, var parakstīt, ratificēt, pieņemt, apstiprināt šo protokolu vai pievienoties tam. Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijai, kas ir šā protokola Puse, ir valsts, kas ir Puse, tiesības un pienākumi tiktāl, ciktāl Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijai ir nodota kompetence lietās, ko reglamentē šis protokols.

2. Ja Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācija izmanto savas tiesības balsot par jautājumiem, kuri ir tās kompetencē, organizācijas balsu skaits ir vienlīdzīgs ar to organizācijas dalībvalstu balsu skaitu, kuras ir šā protokola Puses un ir nodevušas organizācijai kompetenci minētajā jautājumā. Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācija neizmanto savas tiesības balsot, ja organizācijas dalībvalstis īsteno savas tiesības, un otrādi.

3. Gadījumos, kad valstu, kas ir Puses, skaits ir svarīgs šim protokolam, tostarp, bet ne tikai šā protokola 20. un 23. pantam, Reģionālās ekonomikas integrācijas organizāciju neuzskata par valsti, kas ir Puse, papildus šīs organizācijas dalībvalstīm, kuras ir Puses.

4. Parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācija sniedz paziņojumu ģenerālsekretāram, precizējot jomas, ko reglamentē šis protokols, attiecībā uz kurām šīs organizācijas dalībvalstis, kuras ir parakstījušas šo protokolu vai kuras ir šā protokola Puses, ir nodevušas kompetenci organizācijai, kā arī jebkurus citus būtiskus ierobežojumus attiecībā uz šīs kompetences jomu. Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācija nekavējoties informē ģenerālsekretāru par jebkurām izmaiņām attiecībā uz kompetences sadalījumu, tostarp jaunu kompetences jomu nodošanu, kas minēta šajā paziņojumā saskaņā ar šo punktu. Jebkuru šādu paziņojumu ģenerālsekretārs dara pieejamu saskaņā ar šā protokola 24. pantu.

5. Uzskata, ka tām Pusēm, kuras ir dalībvalstis Reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijā, kas ir šā protokola Puse, ir kompetence visās jomās, ko reglamentē šis protokols un attiecībā uz kurām kompetences nodošana organizācijai nav īpaši deklarēta vai paziņota saskaņā ar 4. punktu.

20. pants

Stāšanās spēkā

1. Šis protokols stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc dienas, kurā 10 valstis ir to vai nu parakstījušas bez atrunām attiecībā uz ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, vai arī deponējušas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus ģenerālsekretāram.

2. Jebkurā valstī, kura ratificē, pieņem, apstiprina šo protokolu vai pievienojas tam pēc tam, kad ir izpildīti 1. punktā minētie spēkā stāšanās nosacījumi, šis protokols stājas spēkā trīs mēnešus pēc dienas, kad šī valsts ir deponējusi attiecīgo instrumentu, bet ne pirms šis protokols ir stājies spēkā atbilstīgi 1. punktam.

21. pants

Denonsēšana

1. Jebkura Puse šo protokolu var denonsēt jebkurā laikā pēc dienas, kurā šis protokols stājas spēkā attiecīgajā valstī.

2. Lai varētu īstenot denonsēšanu, attiecīgo instrumentu deponē ģenerālsekretāram.

3. Denonsēšana stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc denonsēšanas instrumenta deponēšanas ģenerālsekretāram, vai arī pēc ilgāka laikposma, kāds var būt noteikts minētajā instrumentā.

4. Ja kāda no Pusēm denonsē konvenciju saskaņā ar tās 25. pantu, nekādi neuzskata, ka tā denonsējusi ar šo protokolu pārskatīto konvenciju.

22. pants

Pārskatīšana un grozīšana

1. Organizācija var sasaukt konferenci, lai pārskatītu vai grozītu šo protokolu.

2. Organizācija sasauc šā protokola Pušu konferenci, lai pārskatītu vai grozītu šo protokolu, ja ne mazāk kā viena trešdaļa Pušu ir izteikušas šādu prasību.

23. pants

Ierobežojumu grozījumi

1. Neskarot 22. panta noteikumus, šajā pantā minēto īpašo procedūru piemēro tikai, lai grozītu ierobežojumus, kas noteikti ar šo protokolu pārskatītās konvencijas 3. panta 1. punktā, 4.a panta 1. punktā, 7. panta 1. punktā un 8.pantā.

2. Ja to pieprasa vismaz puse šā protokola Pušu, bet nekādā gadījumā ne mazāk kā sešas Puses, ģenerālsekretārs visiem Organizācijas locekļiem un visām Pusēm nosūta jebkuru priekšlikumu par to ierobežojumu, tostarp atskaitījumu grozīšanu, kuri minēti ar šo protokolu pārskatītās konvencijas 3. panta 1. punktā, 4.a panta 1. punktā, 7. panta 1. punktā un 8. pantā.

3. Jebkuru ierosināto grozījumu, kas nosūtīts iepriekš minētajā kārtībā, iesniedz izskatīšanai Organizācijas Juridiskajā komitejā (turpmāk “Juridiskā komiteja”) vismaz sešus mēnešus pēc tam, kad minētais priekšlikums izsūtīts.

4. Visas ar šo protokolu pārskatītās konvencijas Puses, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav Organizācijas locekles, ir tiesīgas piedalīties Juridiskās komitejas sēdēs, kurās tiek izskatīti un pieņemti grozījumi.

5. Grozījumus pieņem, ja par to nobalso divas trešdaļas ar šo protokolu pārskatītās konvencijas Pušu valstu, kas ir klāt un balso Juridiskajā komitejā, kura paplašināta kā paredzēts 4. punktā, ar nosacījumu, ka balsošanas laikā ir klāt vismaz puse ar šo protokolu pārskatītās konvencijas Pušu.

6. Risinot priekšlikumu par ierobežojumu grozīšanu, Juridiskā komiteja ņem vērā starpgadījumu pieredzi un jo īpaši to izraisīto kaitējumu apmēru, izmaiņas naudas izteiksmē, kā arī ierosinātā grozījuma ietekmi uz apdrošināšanas izmaksām.

a)	Nevienu grozījumu attiecībā uz ierobežojumiem saskaņā ar šo pantu neizskata ātrāk kā piecus gadus pēc dienas, kad šis protokols bija atvērts parakstīšanai, kā arī ne ātrāk kā piecus gadus no dienas, kad saskaņā ar šo pantu stājās spēkā iepriekšējais grozījums.
b)	Nevienu ierobežojumu nedrīkst paaugstināt tiktāl, ka tas pārsniedz summu, kas atbilst ar šo protokolu pārskatītajā konvencijā noteiktajam ierobežojumam, palielinātam par sešiem procentiem gadā, aprēķinot pēc salikto procentu formulas, sākot no dienas, kad protokols tika atvērts parakstīšanai.
c)	Nevienu ierobežojumu nedrīkst paaugstināt tiktāl, ka tas pārsniedz summu, kas atbilst ar šo protokolu pārskatītajā konvencijā noteiktajam ierobežojumam, reizinātam ar trīs.

8. Organizācija paziņo visām Pusēm par jebkuru grozījumu, kurš pieņemts saskaņā ar 5. punktu. Grozījumu uzskata par pieņemtu, kad pagājuši astoņpadsmit mēneši kopš paziņošanas dienas, ja vien šajā laikposmā ne mazāk kā viena ceturtā daļa valstu, kas grozījuma pieņemšanas brīdī bija Puses, nav paziņojušas ģenerālsekretāram, ka nepieņem šo grozījumu. Tādā gadījumā grozījumu noraida, un tas nav spēkā.

9. Grozījums, ko uzskata par pieņemtu saskaņā ar 8. punktu, stājas spēkā astoņpadsmit mēnešus pēc tā pieņemšanas.

10. Grozījums ir saistošs visām Pusēm, ja vien tās vismaz sešus mēnešus pirms grozījuma stāšanās spēkā nedenonsē šo protokolu saskaņā ar 21. panta 1. un 2. punktu. Šāda denonsēšana stājas spēkā, kad stājas spēkā minētais grozījums.

11. Ja grozījums ir pieņemts, bet vēl nav pagājis astoņpadsmit mēnešu laikposms tā pieņemšanai, valstij, kura šajā laikposmā kļūst par Pusi, šis grozījums ir saistošs, ja tas stājas spēkā. Valstij, kura kļūst par Pusi pēc šā laikposma, saistošs ir tas grozījums, kas pieņemts saskaņā ar 8. punktu. Šajā punktā minētajos gadījumos valstij grozījums kļūst saistošs tad, kad tas stājas spēkā vai kad attiecīgajā valstī stājas spēkā šis protokols, ja tas notiek vēlāk.

24. pants

Depozitārs

1. Šis protokols un jebkurš tā grozījums, kas pieņemts saskaņā ar 23. pantu, tiek deponēts ģenerālsekretāram.

2. Ģenerālsekretārs:

informē visas valstis, kas parakstījušas šo protokolu vai pievienojušās tam, par:

i)	ikvienu jaunu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta parakstīšanu vai deponēšanu, norādot attiecīgo dienu;

ii)	ikvienu deklarāciju un paziņojumu atbilstīgi ar šo protokolu pārskatītās konvencijas 9. panta 2. un 3. punktam, 18. panta 1. punktam un 19. panta 4. punktam;

iii)	šā protokola spēkā stāšanās dienu;

iv)	ikvienu priekšlikumu grozīt ierobežojumus, kas izteikts atbilstīgi šā protokola 23. panta 2. punktam;

v)	ikvienu grozījumu, kas pieņemts atbilstīgi šā protokola 23. panta 5. punktam;

vi)	ikvienu grozījumu, ko uzskata par pieņemtu atbilstīgi šā protokola 23. panta 8. punktam, norādot dienu, kurā šis grozījums stāsies spēkā saskaņā ar minētā panta 9. un 10. punktu;

vii)	ikvienu šā protokola denonsēšanas instrumenta deponēšanu, norādot deponēšanas dienu un dienu, kurā tas stājas spēkā;

viii)

ikvienu paziņojumu saistībā ar jebkuru šā protokola pantu;

b)	nodod šā protokola apstiprinātus norakstus visām valstīm, kuras parakstījušas šo protokolu vai pievienojušās tam.

3. Tiklīdz šis protokols stājas spēkā, ģenerālsekretārs tā tekstu nodod Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātam reģistrēšanai un publicēšanai saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102. pantu.

25. pants

Valodas

Šis protokols ir sagatavots vienā eksemplārā angļu, arābu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā; visi teksti ir vienlīdz autentiski.

LONDONĀ, divi tūkstoši otrā gada pirmajā novembrī.

TO APLIECINOT, apakšā parakstījušies savu valdību pienācīgi pilnvarotie pārstāvji ir parakstījuši šo protokolu.

PIELIKUMS ATĒNU PROTOKOLAM

Teksts attēlu

SERTIFIKĀTS PAR APDROŠINĀŠANU VAI CITU FINANSIĀLU NODROŠINĀJUMU ATTIECĪBĀ UZ ATBILDĪBU PASAŽIERA NĀVES VAI MIESAS BOJĀJUMU GADĪJUMĀ

Izsniegts saskaņā ar 4.a pantu 2002. gada Atēnu konvencijā par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru.

Kuģa nosaukums	Atšķirības numurs vai burti	SJO kuģa identifikācijas numurs	Reģistrācijas osta	Faktiskā pārvadājumu veicēja nosaukums un galvenās uzņēmējdarbības vietas adrese pilnībā

Ar šo apliecina, ka attiecībā uz šo kuģi ir spēkā apdrošināšanas polise vai cits finansiāls nodrošinājums, kas atbilst prasībām, kuras paredzētas 4.a pantā 2002. gada Atēnu konvencijā par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru.

Nodrošinājuma tips …

Nodrošinājuma termiņš …

Apdrošinātāja(-u) un/vai galvotāja(-u) vārds/nosaukums un adrese

Vārds/nosaukums …

Adrese …

Šis sertifikāts ir derīgs līdz …

Sertifikātu ir izdevusi vai apstiprinājusi…

(valsts nosaukums pilnībā) valdība

VAI ARĪ

Ja Puse izmanto 4.a panta 3. punktu, būtu jāizmanto šāds teksts:

Sertifikātu izdevusi

… (iestādes vai organizācijas nosaukums) ar …valdības pilnvarojumu

(valsts nosaukums pilnībā)

…, …, (vieta)

(datums)

(Dokumenta izdevējas vai apliecinātājas amatpersonas paraksts un amata nosaukums)

Paskaidrojumi:

1. Norādot valsti, pēc vēlēšanās var dot atsauci uz kompetento valsts iestādi, kas izdevusi sertifikātu.

2. Ja nodrošinājuma kopējo summu veido vairāki avoti, norāda katra avota sniegto summu.

3. Ja ir vairāku tipu nodrošinājumi, tie būtu jāuzskaita.

4. Ierakstā “Nodrošinājuma termiņš” jānorāda diena, kad šis nodrošinājums stājas spēkā.

5. Ierakstā “Apdrošinātāja(-u) un/vai galvotāja(-u) adrese” jānorāda apdrošinātāja(-u) un/vai galvotāja(-u) galvenā uzņēmējdarbības vieta. Attiecīgā gadījumā norāda uzņēmējdarbības vietu, kurā noslēgts apdrošināšanas vai cita nodrošinājuma līgums.

12.1.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 8/13

PADOMES LĒMUMS

(2011. gada 12. decembris)

par Eiropas Savienības pievienošanos 1974. gada Atēnu Konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokolam attiecībā uz tā 10. un 11. pantu

(2012/23/ES)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 81. panta 1. punktu un 81. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu saistībā ar 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu un 8. punkta pirmo daļu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu,

tā kā:

(1)	1974. gada Atēnu Konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokols ("Atēnu protokols") ir ievērojams uzlabojums kārtībā, kas saistīta ar pārvadātāju atbildību un kompensācijām pasažieriem, kurus pārvadā pa jūru.

(2)	Ar Atēnu protokolu izdara grozījumus 1974. gada Atēnu Konvencijā par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru, un tā 15. pantā nosaka to, ka Atēnu protokola Puses abus instrumentus lasa un interpretē kopā kā vienotu instrumentu.

(3)	Atēnu protokola 10. un 11. pants skar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1). Tādējādi Savienībai ir ekskluzīva kompetence arī attiecībā uz Atēnu protokola 10. un 11. pantu.

(4)	Pēc Savienības pievienošanās Atēnu protokolam tā 10. pantā paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju vajadzētu būt prioritātei pār attiecīgajiem Savienības noteikumiem.

(5)

Tomēr Atēnu protokola 11. pantā paredzētajiem noteikumiem par spriedumu atzīšanu un izpildi nevajadzētu būt prioritātei nedz pār attiecīgajiem Savienības noteikumiem, kurus Dānijai piemēro ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2), nedz pār noteikumiem, kas paredzēti 1988. gada 16. septembra Lugano konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (3) vai 2007. gada 30. oktobra Lugano konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (4), jo šo noteikumu piemērošanas mērķis ir nodrošināt, ka spriedumi tiek atzīti un izpildīti vismaz tādā pašā apjomā kā atbilstīgi Atēnu protokola noteikumiem.

(6)	Atēnu protokols ir atvērts, lai to ratificētu, akceptētu, apstiprinātu vai tam pievienotos valstis un reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas, ko veido suverēnas valstis, kuras šīm organizācijām nodevušas kompetenci konkrētos jautājumos, ko reglamentē Atēnu protokols.

(7)	Saskaņā ar Atēnu protokola 17. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 19. pantu reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas var noslēgt Atēnu protokolu.

(8)

Atēnu protokola 10. un 11. pants uzliks saistības Apvienotajai Karalistei un Īrijai kā Eiropas Savienības dalībvalstīm, uz kurām attiecas protokols (Nr.21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību.

(9)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un šis lēmums tai neuzliek saistības un nav tai jāpiemēro attiecībā uz Atēnu protokola 10. un 11. pantu. Šie panti tai uzliek saistības vienīgi kā atsevišķai Līgumslēdzējai pusei.

(10)

(11)

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo Eiropas Savienības vārdā tiek apstiprināta Eiropas Savienības pievienošanās 81. panta 1974. gada Atēnu konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokolam ("Atēnu protokols") attiecībā uz tā 10. un 11. pantu.

Minēto pantu teksts ir sniegts pielikumā.

2. pants

1. Ar šo Padomes priekšsēdētājs tiek pilnvarots norīkot personu vai personas, kas pilnvarotas deponēt instrumentu, ar ko Savienība pievienojas Atēnu protokolam attiecībā uz tā 10. un 11. pantu, saskaņā ar minētā protokola 17. panta 2. punkta c) apakšpunktu, 17. panta 3. punktu un 19. pantu.

2. Pievienošanās instrumenta deponēšanas brīdī Savienība sniedz šādu kompetences deklarāciju.

"Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot Dānijas Karalisti, saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un LESD, ir piešķīrušas Savienībai kompetenci jautājumos, kuri ietverti 1974. gada Atēnu konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokola 10. un 11. pantā un uz kuriem attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. pants. Savienība īstenojusi šo kompetenci, pieņemot Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās."

3. Pievienošanās instrumenta deponēšanas brīdī Savienība sniedz šādu deklarāciju par 1974. gada Atēnu konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 17.a panta 3. punktu, kurš grozīts ar Atēnu protokola 11. pantu:

"1.

Spriedumus lietās, uz ko attiecas 1974. gada Atēnu konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokols, ja tos pieņēmusi Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas, Čehijas Republikas, Vācijas Federatīvās Republikas, Igaunijas Republikas, Īrijas, Grieķijas Republikas, Spānijas Karalistes, Francijas Republikas, Itālijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Ungārijas Republikas, Maltas, Nīderlandes Karalistes, Austrijas Republikas, Polijas Republikas, Portugāles Republikas, Rumānijas, Slovēnijas Republikas, Slovākijas Republikas, Somijas Republikas, Zviedrijas Karalistes vai Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes tiesa, Eiropas Savienības dalībvalstī atzīst un izpilda saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas Savienības noteikumiem šajā jautājumā.

2.	Spriedumus lietās, uz ko attiecas Atēnu protokols, ja tos pieņēmusi Dānijas Karalistes tiesa, Eiropas Savienības dalībvalstī atzīst un izpilda saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

Spriedumus lietās, uz ko attiecas Atēnu protokols, ja tos pieņēmusi trešās valsts tiesa,

a)	kurai ir saistoša 2007. gada 30. oktobra Lugano konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, Eiropas Savienības dalībvalstīs atzīst un izpilda saskaņā ar minēto konvenciju;

b)	kurai ir saistoša 1988. gada 16. septembra Lugano konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, Eiropas Savienības dalībvalstīs atzīst un izpilda saskaņā ar minēto konvenciju."

4. Persona vai personas, kas pilnvarotas saskaņā ar šā panta 1. punktu, izdara SJO pamatnostādnēs ietverto atrunu, deponējot instrumentu, ar kuru Savienība pievienojas Atēnu protokolam, attiecībā uz tā 10. un 11. pantu.

3. pants

Savienība līdz 2011. gada 31. decembrim deponē instrumentu, ar ko tā pievienojas Atēnu protokolam attiecībā uz tā 10. un 11. pantu.

4. pants

Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai saprātīgā laikposmā un, ja iespējams, līdz 2011. gada 31. decembrim deponētu instrumentus, ar ko ratificē Atēnu protokolu vai tam pievienojas.

Briselē, 2011. gada 12. decembrī

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

S. NOWAK

(1) OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

(2) OV L 299, 16.11.2005., 62. lpp.

(3) OV L 319, 25.11.1988., 9. lpp.

(4) OV L 339, 21.12.2007., 3. lpp.

(5) OV L 131, 28.5.2009., 24. lpp.

PIELIKUMS

TULKOJUMS

1974. GADA ATĒNU KONVENCIJAS PAR PASAŽIERU UN VIŅU BAGĀŽAS PĀRVADĀJUMIEM PA JŪRU 2002. GADA PROTOKOLA 10. UN 11. PANTS

10. pants

Konvencijas 17. pantu aizstāj ar šādu pantu.

“17. pants

Kompetentā jurisdikcija

1. Saskaņā ar šīs konvencijas 3. un 4. pantu lietu pēc prasītāja izvēles ierosina vienā no turpmāk minētajām tiesām, ja šī tiesa atrodas kādā no šīs konvencijas Pusēm, un, attiecībā uz valstīm ar vairākām tiesību sistēmām, ievērojot katras Puses tiesību aktus par prasības teritoriālo piekritību:

a)	tās valsts tiesā, kurā atrodas atbildētāja dzīvesvieta vai galvenā uzņēmējdarbības vieta, vai

b)	tās valsts tiesā, kurā saskaņā ar pārvadājuma līgumu atrodas izbraukšanas vai galamērķa vieta, vai

c)	tās valsts tiesā, kurā atrodas prasītāja dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta, ja atbildētāja galvenā uzņēmējdarbības vieta atrodas minētajā valstī un ir pakļauta minētās valsts jurisdikcijai, vai

d)	tās valsts tiesā, kurā noslēgts pārvadājuma līgums, ja atbildētāja galvenā uzņēmējdarbības vieta atrodas minētajā valstī un ir pakļauta minētās valsts jurisdikcijai.

2. Prasības saskaņā ar šīs konvencijas 4.a pantu pēc prasītāja izvēles iesniedz vienā no tiesām, kurā saskaņā ar 1. punktu var iesniegt prasību pret pārvadātāju vai faktisko pārvadātāju.

3. Pēc negadījuma, kas ir izraisījis kaitējumu, puses var vienoties, ka prasību par zaudējumu atlīdzību iesniedz tiesā pēc piekritības vai šķīrējtiesā.”

11. pants

Konvencijai pievieno šādu 17.a pantu.

“17. a pants

Atzīšana un izpilde

1. Jebkuru spriedumu, ko pieņēmusi tiesa, kuras piekritība ir noteikta atbilstīgi 17. pantam, un kas izpildāms valstī, kurā tas pieņemts un kur to vairs nevar pārsūdzēt parastajā kārtībā, atzīst jebkurā Pusē, izņemot,

a)	ja spriedums ir iegūts ar krāpšanu; vai

b)	ja atbildētājs nav savlaicīgi informēts un viņam nav bijusi taisnīga iespēja pārstāvēt attiecīgo lietu.

2. Spriedums, kas atzīts saskaņā ar 1. punktu, ir izpildāms katrā Pusē, tiklīdz ir izpildītas attiecīgās valsts obligātās formalitātes. Formalitātes nepieļauj lietas atkārtotu izskatīšanu.

3. Šā protokola Puse var piemērot citus sprieduma atzīšanas un izpildes noteikumus, ja to mērķis ir nodrošināt, ka spriedumus atzīst un izpilda vismaz tādā apjomā, kas paredzēts 1. un 2. punktā.”

12.1.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 8/17

PADOMES ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 13/2012

(2012. gada 6. janvāris),

ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1292/2007, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes polietilēntereftalāta (PET) plēves importam

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (1), (“pamatregula”) un jo īpaši tās 9. panta 4. punktu un 11. panta 3., 5. un 6. punktu,

ņemot vērā priekšlikumu, ko Eiropas Komisija (“Komisija”) iesniedza pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju,

tā kā:

A. PROCEDŪRA

1. Iepriekšējās izmeklēšanas un spēkā esošie antidempinga pasākumi

(1)

Padome 2001. gada augustā ar Regulu (EK) Nr. 1676/2001 (2) piemēroja galīgo antidempinga maksājumu polietilēntereftalāta (PET) plēves importam, kuras izcelsme, inter alia, ir Indijā. Noteiktie pasākumi bija ad valorem antidempinga maksājums 0 % līdz 62,6 % apmērā, ko piemēroja atsevišķi nosauktu ražotāju eksportētāju veiktajam importam, un atlikusī maksājuma likme 53,3 % apmērā, ko piemēroja visu pārējo uzņēmumu veiktajam importam.

(2)	Komisija 2001. gada augustā ar Lēmumu 2001/645/EK (3) pieņēma piecu Indijas ražotāju piedāvātās cenu saistības. Pēc tam attiecīgo cenu saistību pieņemšanu atcēla (4) 2006. gada martā.

(3)

Padome 2006. gada martā ar Regulu (EK) Nr. 366/2006 (5) grozīja pasākumus, kas bija piemēroti ar Regulu (EK) Nr. 1676/2001. Noteiktais antidempinga maksājums bija starp 0 % un 18 %, ņemot vērā galīgo kompensācijas maksājumu termiņa beigu pārskatīšanas konstatējumus, kas sīkāk izklāstīti Padomes Regulā (EK) Nr. 367/2006 (6).

(4)

Pēc jauna ražotāja eksportētāja lūguma Padome 2006. gada septembrī ar Regulu (EK) Nr. 1424/2006 (7) grozīja Regulu (EK) Nr. 1676/2001 attiecībā uz vienu Indijas eksportētāju. Ar grozīto regulu uzņēmumiem, kas sadarbojās, bet nebija iekļauti izlasē, noteica dempinga starpību 15,5 % apmērā, savukārt attiecīgajam uzņēmumam – antidempinga maksājuma likmi 3,5 % apmērā, ņemot vērā uzņēmuma eksporta subsīdiju starpību, kas noskaidrota antisubsidēšanas izmeklēšanā, kuras rezultātā pieņēma Regulu (EK) Nr. 367/2006. Uzņēmumam nebija noteikts individuāls kompensācijas maksājums, tāpēc tam piemēroja visiem pārējiem uzņēmumiem noteikto maksājuma likmi.

(5)

Padome 2007. gada novembrī pēc termiņa beigu pārskatīšanas, ievērojot pamatregulas 11. panta 2. punktu, ar Regulu (EK) Nr. 1292/2007 (8) noteica galīgo antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes PET plēves importam. Ar to pašu regulu izbeidza daļēju starpposma pārskatīšanu, kas attiecās tikai uz viena Indijas ražotāja eksportētāja dempinga pārbaudi, ievērojot pamatregulas 11. panta 3. punktu.

(6)	Ar Regulu (EK) Nr. 1292/2007 šie pasākumi tika attiecināti arī uz Brazīliju un Izraēlu, tomēr uz dažiem uzņēmumiem tie neattiecās. Šajā sakarā jaunākie grozījumi Regulā (EK) Nr. 1292/2007 tika izdarīti ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 806/2010 (9).

(7)

Pēc daļējas starpposma pārskatīšanas, kuru Komisija pēc savas iniciatīvas sāka attiecībā uz piecu Indijas PET plēves ražotāju subsidēšanu, Padome 2009. gada janvārī ar Regulu (EK) Nr. 15/2009 (10) grozīja šiem uzņēmumiem ar Regulu (EK) Nr. 1292/2007 piemērotos galīgos antidempinga maksājumus un ar Regulu (EK) Nr. 367/2006 piemērotos galīgos kompensācijas maksājumus.

(8)	Ņemot vērā to, ka ar Regulu (EK) Nr. 367/2006 piemērotā kompensācijas maksājuma piemērošanas termiņš bija 2011. gada 9. marts (11), Padome 2011. gada maijā ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 469/2011 (12) grozīja Regulu (EK) Nr. 1292/2007, tādējādi koriģējot antidempinga maksājuma likmes.

(9)	Pieprasījuma iesniedzējam, kurš pieprasīja šo starpposma pārskatīšanu, – Ester Industries Limited – šobrīd piemēro galīgo antidempinga maksājumu 29,3 % apmērā.

2. Daļējas starpposma pārskatīšanas pieprasījums

(10)

Komisija 2010. gada jūlijā saņēma pieprasījumu veikt daļēju starpposma pārskatīšanu, ievērojot pamatregulas 11. panta 3. punktu. Pieprasījums attiecās tikai uz dempinga pārbaudi, un to iesniedza Ester Industries Limited, ražotājs eksportētājs Indijā (“Ester” jeb “pieprasījuma iesniedzējs”). Pieprasījumā tā iesniedzējs apgalvoja, ka apstākļi, pamatojoties uz kuriem bija noteikti pasākumi, ir mainījušies un ka šīs pārmaiņas ir noturīgas. Pieprasījuma iesniedzējs sniedza prima facie pierādījumus tam, ka turpmāka pasākuma piemērošana noteiktajā apmērā, lai kompensētu kaitējumu radošu dempingu, vairs nebija vajadzīga.

3. Pārskatīšanas sākšana

(11)

Pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju un konstatējot, ka ir pietiekami pierādījumi, kas pamato daļējas starpposma pārskatīšanas sākšanu, Komisija, 2010. gada 29. oktobrī publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (13) (“paziņojums par pārskatīšanas sākšanu”), saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu paziņoja par daļējas starpposma pārskatīšanas sākšanu tikai attiecībā uz pieprasījuma iesniedzēja dempinga pārbaudi.

(12)

Paziņojumā par pārskatīšanas sākšanu norādīja, ka atkarībā no pārskatīšanas konstatējumiem daļējas starpposma pārskatīšanas izmeklēšanā arī novērtēs, vai ir jāgroza maksājuma likme, kuru šobrīd piemēro attiecīgā ražojuma importam, ko veic attiecīgās valsts ražotāji eksportētāji, kuri nav atsevišķi nosaukti Regulas (EK) Nr. 1292/2007 2. panta 2. punktā, t. i., maksājums, kas jāpiemēro “visiem pārējiem uzņēmumiem” Indijā.

4. Izmeklēšana

(13)	Izmeklēšana attiecībā uz dempinga apjomu aptvēra periodu no 2009. gada 1. oktobra līdz 2010. gada 30. septembrim (“pārskatīšanas izmeklēšanas periods” jeb “PIP”).

(14)	Par daļējas starpposma pārskatīšanas izmeklēšanas sākšanu Komisija oficiāli paziņoja pieprasījuma iesniedzējam, eksportētājvalsts iestādēm un Savienības ražošanas nozarei. Ieinteresētajām personām tika dota iespēja rakstiski izteikt savu viedokli un pieprasīt, lai tās uzklausa.

(15)	Lai iegūtu informāciju, ko Komisija uzskatīja par vajadzīgu izmeklēšanā, tā pieprasījuma iesniedzējam nosūtīja anketu un saņēma atbildi noteiktajā termiņā.

(16)	Komisija pieprasīja un pārbaudīja visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu dempinga noteikšanai. Tika veikts pārbaudes apmeklējums pieprasījuma iesniedzēja telpās.

B. ATTIECĪGAIS RAŽOJUMS UN LĪDZĪGAIS RAŽOJUMS

1. Attiecīgais ražojums

(17)

Ražojums, uz ko attiecas šī pārskatīšana, ir tas pats, kas definēts Regulā (EK) Nr. 1292/2007 (ar jaunākajiem grozījumiem), ar kuru piemēro spēkā esošos pasākumus, proti, attiecīgais ražojums ir Indijas izcelsmes polietilēntereftalāta (PET) plēve, ko patlaban klasificē ar KN kodiem ex 3920 62 19 un ex 3920 62 90 .

2. Līdzīgais ražojums

(18)

Tāpat kā iepriekšējās izmeklēšanas, arī šī izmeklēšana liecināja, ka Indijā ražotajai PET plēvei, kas tiek eksportēta uz Savienību, un PET plēvei, kas tiek ražota un pārdota Indijas iekšzemes tirgū, kā arī PET plēvei, ko Savienības ražotāji ražo un pārdod ES, ir vienādas fizikālās un ķīmiskās pamatīpašības un vienāds pamatlietojums.

(19)	Tāpēc pamatregulas 1. panta 4. punkta nozīmē šie ražojumi ir uzskatāmi par līdzīgiem ražojumiem.

C. DEMPINGS

a) Normālā vērtība

(20)	Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. punktu Komisija vispirms pārbaudīja, vai pieprasījuma iesniedzēja līdzīgā ražojuma pārdevumi neatkarīgiem pircējiem iekšzemes tirgū bija reprezentatīvi, t. i., vai šādu pārdevumu kopējais apjoms bija vismaz 5 % no kopējā eksporta pārdevumu uz Savienību apjoma.

(21)	Pēc tam Komisija noteica tos līdzīgā ražojuma veidus, kurus uzņēmums pārdeva iekšzemes tirgū un kuri bija identiski vai tieši salīdzināmi ar tiem ražojuma veidiem, ko pārdeva eksportam uz Savienību.

(22)

Pēc tam tika pārbaudīts, vai pieprasījuma iesniedzēja pārdošanas apjomi iekšzemes tirgū bija reprezentatīvi attiecībā uz katru ražojuma veidu, t. i., vai katra iekšzemes tirgū pārdotā ražojuma veida apjoms bija vismaz 5 % no tā paša ražojuma veida apjoma, kas pārdots eksportam uz Savienību. Pēc tam attiecībā uz ražojuma veidiem, kas pārdoti reprezentatīvos daudzumos, tika pārbaudīts, vai šādi pārdevumi ir veikti parastā tirdzniecības apritē saskaņā ar pamatregulas 2. panta 4. punktu.

(23)

Lai pārbaudītu, vai katra ražojuma veida reprezentatīvo pārdošanas apjomu iekšzemes tirgū var uzskatīt par tādu, kas pārdots parastā tirdzniecības apritē, tika noteikts nesaistītiem pircējiem veikto attiecīgā veida rentablo pārdošanas darījumu īpatsvars. Visos gadījumos, kad konkrētais ražojuma veids iekšzemes tirgū tika pārdots pietiekamā daudzumā un parastā tirdzniecības apritē, normālo vērtību noteica, balstoties uz faktisko cenu iekšzemes tirgū, kuru aprēķina kā visu iekšzemes tirgū pārdoto attiecīgā ražojuma veidu vidējo svērto cenu PIP laikā.

(24)

Attiecībā uz pārējiem ražojuma veidiem, kuru pārdevumu apjomi iekšzemes tirgū nebija reprezentatīvi vai kuri nebija veikti parastajā tirdzniecības apritē, normālo vērtību noteica saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu. Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6. punkta pirmo teikumu normālo vērtību noteica, eksportēto veidu ražošanas izdevumiem, kurus vajadzības gadījumā koriģēja, pieskaitot samērīgus procentus par pārdošanas, vispārīgajiem un administratīvajiem izdevumiem un samērīgu peļņas normu, izmantojot faktiskos datus par līdzīgā ražojuma ražošanu un pārdošanu parastajā tirdzniecības apritē, ko veicis ražotājs eksportētājs, uz kuru attiecas izmeklēšana.

b) Eksporta cena

(25)

Iepriekšējā starpposma pārskatīšanā, kuras rezultātā pieņēma Regulu (EK) Nr. 366/2006, noteica, ka cenu saistības ietekmēja līdzšinējās eksporta cenas un ka tās nav uzticamas turpmākas eksporta attīstības noteikšanai. Ņemot vērā to, ka Ester attiecīgo ražojumu pasaules tirgū pārdeva ievērojamos apjomos, minētajā starpposma pārskatīšanā tika nolemts eksporta cenu noteikt, pamatojoties uz visām trešām valstīm faktiski samaksātajām vai maksājamām cenām.

(26)	Jāatgādina, ka cenu saistības tika atceltas 2006. gada martā, t. i., vairāk nekā trīs gadus pirms šā PIP. Tādējādi cenu saistības neietekmēja Ester cenas eksportam uz Savienību šajā PIP. Attiecīgi var secināt, ka tās ir uzskatāmas par uzticamām turpmākas eksporta attīstības noteikšanai.

(27)	Pieprasījuma iesniedzējs visus pārdevumus eksportam uz Savienību bija veicis tieši neatkarīgiem pircējiem, eksporta cenu noteica, pamatojoties uz faktiski samaksātām vai maksājamām cenām par attiecīgo ražojumu saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. punktu.

c) Salīdzinājums

(28)

Vidējās svērtās normālās vērtības un vidējās svērtās eksporta cenas salīdzinājumu veica, pamatojoties uz ražotāja cenām un cenām tajā pašā tirdzniecības līmenī. Lai nodrošinātu taisnīgu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumu, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu ņēma vērā atšķirības faktoros, kas ietekmēja cenas un cenu salīdzināmību. Šajā nolūkā pēc vajadzības un pamatotos gadījumos veica atbilstošas korekcijas, lai ņemtu vērā atšķirīgās transporta, apdrošināšanas, kravas apstrādes, iekraušanas izmaksas un papildu izmaksas, komisijas maksas, finanšu izmaksas un iepakojuma izmaksas, ko bija samaksājis pieprasījuma iesniedzējs.

(29)

Pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo starpposma pārskatīšanas izmeklēšanu šobrīd tas pircējiem piedāvā plašāku izvēli attiecībā uz ķīmisko pārklājumu un ka šis aspekts būtu jāņem vērā, klasificējot attiecīgo ražojumu dažādos ražojuma veidos. Tomēr uzņēmums nepierādīja to, ka atšķirīgie ķīmiskā pārklājuma veidi ietekmēja cenu salīdzināmību un jo īpaši to, ka klienti vietējā tirgū un ES eksporta tirgū pastāvīgi maksāja dažādas cenas atkarībā no ķīmiskā pārklājuma veida. Tāpēc būtu jāturpina ražojumam piemērot klasifikāciju, kuru piemēroja iepriekšējās izmeklēšanās, un apgalvojums ir jānoraida.

(30)

Pieprasījuma iesniedzējs arī pieprasīja eksporta cenas korekciju, pamatojoties uz atvieglojumiem, ko pēc eksportēšanas piešķir saskaņā ar Piešķīruma shēmu ievedmuitas maksājumiem (“DEPB shēma”). Šajā sakarā konstatēja, ka saskaņā ar šo shēmu par attiecīgā ražojuma eksportēšanu saņemtos kredītus var izmantot, lai kompensētu muitas nodokļus par jebkuru preču importu, vai tos var brīvi pārdot citiem uzņēmumiem. Turklāt nepastāv ierobežojumi, kas nosaka, ka importētās preces būtu jāizmanto vienīgi attiecīgā eksportētā ražojuma ražošanai. Ester nepierādīja, ka saskaņā ar DEPB shēmu piešķirtie atvieglojumi ietekmēja cenas salīdzināmību un jo īpaši to, ka klienti iekšzemes tirgū pastāvīgi maksāja dažādas cenas saskaņā ar DEPB shēmas piešķirto atvieglojumu dēļ. Tāpēc šo apgalvojumu noraidīja.

(31)

Turklāt pieprasījuma iesniedzējs pieprasīja eksporta cenas korekciju, pamatojoties uz atvieglojumiem, ko piešķir saskaņā ar Ražošanas līdzekļu eksporta veicināšanas shēmu (“EPCG shēma”) un Eksporta kredītu shēmu. Šajā sakarā jāpiemin, ka līdzīgi kā iepriekš minētajās shēmās arī attiecībā uz precēm, kas importētas saskaņā ar EPCG shēmu, nav ierobežojumu, kas nosaka, ka importētās preces būtu jāizmanto vienīgi attiecīgā eksportētā ražojuma ražošanai. Otrkārt, pieprasījuma iesniedzējs neiesniedza pierādījumus, kas apliecina tiešu sakaru starp eksportēto preču cenām un saskaņā ar EPCG un Eksporta kredītu shēmām piešķirtajiem atvieglojumiem. Visbeidzot, pieprasījuma iesniedzējs nepierādīja, ka saskaņā ar šīm divām shēmām piešķirtie atvieglojumi ietekmēja cenas salīdzināmību un jo īpaši to, ka klienti iekšzemes tirgū pastāvīgi maksāja dažādas cenas saskaņā ar EPCG un Eksporta kredītu shēmām piešķirto atvieglojumu dēļ. Tāpēc šis apgalvojums ir jānoraida.

d) Dempinga starpība

(32)

Kā paredzēts pamatregulas 2. panta 11. punktā, katra ražojuma veida vidējo svērto normālo vērtību salīdzināja ar attiecīgā ražojuma atbilstošā veida vidējo svērto eksporta cenu. Pamatojoties uz 44. un 45. apsvērumā minētajām piezīmēm, dempinga starpība, kas izteikta kā procentuālā daļa no CIF cenas pie Savienības robežas pirms nodokļu nomaksas, ir 8,3 % apmērā.

D. APSTĀKĻU MAIŅAS NOTURĪGUMS

(33)	Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu pārbaudīja arī, vai apstākļu pārmaiņas varētu pamatoti uzskatīt par noturīgām.

(34)

Šajā sakarā izmeklēšana liecināja, ka Ester patiešām ir veicis vairākus cenu pazemināšanas un efektivitātes uzlabošanas pasākumus. Uzņēmums ir modernizējis un izveidojis jaunu ražošanas līniju. Turklāt, ievērojami palielinoties ražošanas apjomam, būtiski samazinājās pieskaitāmās izmaksas. Tāpat uzņēmums sāka efektīvāk izvēlēties izejvielas (no tuvākas vietas), tādējādi ievērojami samazinot pārvadāšanas izmaksas. Šī izmaksu samazināšana tiešā veidā ietekmē dempinga starpību. Tāpēc šīs apstākļu pārmaiņas var uzskatīt par noturīgām.

(35)

Attiecībā uz eksporta cenu izmeklēšana liecināja, ka Ester cenu politika ilgu laiku, proti, no 2006. gada (gads, kurā tika atceltas cenu saistības) līdz 2010. gadam (gandrīz PIP beigas), ir bijusi stabila. Ņemot vērā izmaiņas Ester eksporta cenas aprēķina metodē, kā aprakstīts 24. un 25. apsvērumā, un iepriekš minēto cenu stabilitāti, no jauna aprēķinātā dempinga starpība ir uzskatāma par noturīgu.

(36)

Tāpēc uzskatīja, ka apstākļi, pamatojoties uz kuriem sāka šo starpposma pārskatīšanu, tuvākajā nākotnē nevarētu mainīties tā, ka tie ietekmētu starpposma pārskatīšanas konstatējumus. Tādējādi secināja, ka apstākļu pārmaiņas uzskatāmas par noturīgām un pasākuma piemērošana pašreizējā apmērā vairs nav pamatota.

E. ANTIDEMPINGA PASĀKUMI

(37)

Viens ražotājs eksportētājs apgalvoja, ka būtu jāpārrēķina izlasē iekļauto uzņēmumu vidējā svērtā dempinga starpība, ja šajā starpposma pārskatīšanā uzņēmumam Ester, kas bija viens no atlasē iekļautajiem uzņēmumiem, noteiktu zemāku dempinga starpību nekā iepriekš. Jāatgādina, ka, ievērojot pamatregulas 11. panta 3. punktu, šī daļējā starpposma pārskatīšana attiecas tikai uz pieprasījuma iesniedzēja – individuāla eksportētāja, proti, uzņēmuma Ester, – dempinga starpības pārbaudi. Tāpēc izmeklēšanu veica tikai attiecībā uz konkrētiem pieprasījuma iesniedzēja apstākļiem, ņemot vērā visus būtiskos un atbilstoši dokumentētos pierādījumus (14). Secinājumi, kas izdarīti, pamatojoties uz šiem faktiem, nav attiecināmi uz citiem uzņēmumiem, kuri bija iekļauti izlasē, vai citiem attiecīgās valsts ražotājiem eksportētājiem.

(38)

Uzskata, ka šādos apstākļos jaunas dempinga starpības noteikšana izlases kārtībā, ievērojot pamatregulas 9. panta 6. punktu, turpmāk uzskaitīto iemeslu dēļ nav ne likumiski iespējama, ne arī ekonomiski piemērota. Vēl jo vairāk būtu jāatgādina, ka uz izlases kārtībā noteiktu vidējo dempinga starpību var atsaukties tikai tad, ja konkrētajā izmeklēšanā tiek noskaidrots, ka eksportētāju skaits ir tik liels, ka, veicot izmeklēšanu attiecībā uz katru eksportētāju atsevišķi, iestādes tiktu pārmērīgi noslogotas un pastāvētu risks, ka izmeklēšanu nevar pabeigt pamatregulā noteiktajā termiņā. Šādā gadījumā pieņem, ka svērtās dempinga starpības aprēķināšana, pamatojoties uz izlasē iekļauto eksportētāju vidējo dempinga starpību, ir reprezentatīva attiecībā uz tādu izlasē neiekļauto eksportētāju dempinga starpību, kas sadarbojās. Tas iespējams tikai tādos gadījumos, ja šāds aprēķins tiek veikts, pamatojoties uz dempinga starpībām, kas attiecas uz to pašu periodu. Neviens no iepriekš minētajiem apstākļiem nav konstatēts saistībā ar daļēju starpposma izmeklēšanu attiecībā uz tikai vienu sākotnēji izlasē iekļautu uzņēmumu, kāda ir arī šī izmeklēšana. Attiecīgi secina, ka šīs daļējās starpposma pārskatīšanas faktiskie apstākļi ir tādi, kam nepiemēro 9. panta 6. punktu.

(39)

Jāatgādina, ka paziņojuma par pārskatīšanas sākšanu teksts: “Konstatējot, ka pasākumi attiecībā uz pieprasījuma iesniedzēju ir jāatceļ vai jāgroza, var rasties vajadzība grozīt maksājuma likmi, kas šobrīd piemērojama attiecīgā ražojuma importam no citiem uzņēmumiem Indijā” nozīmē, ka, lai novērstu apiešanu, pārskatīšanas rezultātā varētu paaugstināt atlikušo maksājuma likmi (15). Ņemot vērā to, ka pieprasījuma iesniedzēja maksājums ir samazināts, uz to neattiecas iepriekšminētais pazinojuma par pārskatīšanas sākšanu noteikums.

(40)	Ņemot vērā 37. līdz 39. apsvērumā minēto pamatojumu, jānoraida apgalvojums par to, ka izlasē iekļauto uzņēmumu vidējā svērtā dempinga starpība būtu jāpārrēķina.

(41)	Ieinteresētās personas tika informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, pamatojoties uz kuriem bija plānots ierosināt grozīt pieprasījuma iesniedzējam piemērojamo maksājuma likmi, un tām tika dota iespēja izteikt piezīmes.

(42)

Pieprasījuma iesniedzējs vairākkārt atkārtoja savus apgalvojumus par produkta klasifikāciju, kas minēti 29. apsvērumā, kā arī apgalvojumus par nodokļu atmaksas apmēra korekciju atbilstoši eksporta cenai, pamatojoties uz saskaņā ar DEPG, EPCG un Eksporta kredīta shēmām piešķirtajiem atvieglojumiem, kas aprakstīti 30. un 31. apsvērumā. Tomēr, tā kā netika iesniegti jauni dati, pamatojoties uz kuriem varētu mainīt Komisijas konstatējumus, šos apgalvojumus noraidīja.

(43)

Tāpat pieprasījuma iesniedzējs iebilda pret šādu darījumu CIF vērtības aprēķinu, ko veica pamatojoties uz FOB. Nosakot vienas vienības CIF vērtību, Komisija uzņēmuma kopējās pārvadāšanas izmaksas attiecināja uz visiem eksporta darījumiem, ietverot FOB darījumus. Uzņēmums apgalvoja, ka kopējās pārvadāšanas izmaksas būtu jāattiecina tikai uz CIF darījumiem. Šo apgalvojumu pieņēma.

(44)	Visbeidzot, pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka no dempinga starpības aprēķina nav izņemti visi paraugu pārdevumi. Arī šo apgalvojumu pieņēma.

(45)	Pēc pārskatīšanas izmeklēšanas ierosinātā labotā dempinga starpība un antidempinga maksājuma likme, kas piemērojama Ester Industries Limited izgatavota attiecīgā ražojuma importam, ir 8,3 %,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulas (EK) Nr. 1292/2007 2. panta 2. punkta tabulā ierakstu attiecībā uz Ester Industries Limited aizstāj ar šādu:

“Ester Industries Limited, DLF City, Phase II, Sector 25, Gurgaon, Haryana – 122022, Indija

8,3

A026 ”

2. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2012. gada 6. janvārī

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

N. WAMMEN

(1) OV L 343, 22.12.2009., 51. lpp.

(2) OV L 227, 23.8.2001., 1. lpp.

(3) OV L 227, 23.8.2001., 56. lpp.

(4) OV L 68, 8.3.2006., 37. lpp.

(5) OV L 68, 8.3.2006., 6. lpp.

(6) OV L 68, 8.3.2006., 15. lpp.

(7) OV L 270, 29.9.2006., 1. lpp.

(8) OV L 288, 6.11.2007., 1. lpp.

(9) OV L 242, 15.9.2010., 6. lpp.

(10) OV L 6, 10.1.2009., 1. lpp.

(11) Paziņojums par termiņa beigām (OV C 68, 3.3.2011., 6. lpp.).

(12) OV L 129, 17.5.2011., 1. lpp.

(13) OV C 294, 29.10.2010., 10. lpp.

(14) Vispārējās tiesas 2010. gada 17. decembra spriedums, EWRIA un citi/Komisija, Lieta Nr. T-369/08, 7. un 79. punkts un tajos citētā tiesu prakse.

(15) Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 270/2010 (2010. gada 29. marts), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 452/2007 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu, inter alia, Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gludināmo dēļu importam (OV L 84, 31.3.2010., 13. lpp.).

12.1.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 8/22

PADOMES ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 14/2012

(2012. gada 9. janvāris),

ar ko galīgo antidempinga maksājumu, kurš ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 511/2010 noteikts dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes molibdēna stiepļu importam, piemēro arī dažu molibdēna stiepļu importam, kuru nosūta no Malaizijas, deklarējot vai nedeklarējot Malaizijas izcelsmi, un ar ko izbeidz izmeklēšanu attiecībā uz importu, kuru nosūta no Šveices

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā priekšlikumu, ko Eiropas Komisija (“Komisija”) iesniedza pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju,

tā kā:

A. PROCEDŪRA

1. Spēkā esošie pasākumi

(1)

Padome ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 511/2010 (2) (“sākotnējā regula”) piemēroja galīgo antidempinga maksājumu 64,3 % apmērā dažu Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR” jeb “attiecīgā valsts”) izcelsmes molibdēna stiepļu importam, kā definēts minētās regulas 1. panta 1. punktā (“attiecīgais ražojums”). Šie pasākumi turpmāk būs minēti kā “spēkā esošie pasākumi”, un izmeklēšana, kuras rezultātā ar sākotnējo regulu noteica pasākumus, turpmāk būs minēta kā “sākotnējā izmeklēšana”.

2. Pieprasījums

(2)	Komisija 2011. gada 4. aprīlī, ievērojot pamatregulas 13. panta 3. punktu, saņēma pieprasījumu izmeklēt spēkā esošo pasākumu iespējamo apiešanu. Pieprasījumu dažu molibdēna stiepļu Savienības ražotāja vārdā iesniedza Eiropas Metālu asociācija (Eurometaux) (“pieprasījuma iesniedzējs”).

(3)

Pieprasījumā tika apgalvots, ka pēc spēkā esošo pasākumu piemērošanas ir ievērojami mainījies tirdzniecības modelis starp ĶTR, Malaiziju un Šveici, no vienas puses, un Savienību, no otras puses. Pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka šīs pārmaiņas radušās molibdēna stiepļu pārsūtījumu dēļ caur Malaiziju vai Šveici.

(4)	Pieprasījumā tika secināts, ka pārsūtījumiem nav pietiekama pamata vai ekonomiska pamatojuma, izņemot spēkā esošos pasākumus.

(5)

Visbeidzot, pieprasījuma iesniedzējs apgalvoja, ka spēkā esošo pasākumu koriģējošā ietekme ir mazinājusies gan attiecībā uz cenām, gan daudzumiem un ka no Malaizijas vai Šveices nosūtītās molibdēna stieples tiek pārdotas par dempinga cenām salīdzinājumā ar normālo vērtību, kas noteikta sākotnējā izmeklēšanā.

3. Procedūras sākšana

(6)

Pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju nosakot, ka ir pietiekami prima facie pierādījumi, lai sāktu izmeklēšanu, ievērojot pamatregulas 13. pantu, Komisija ar Regulu (ES) Nr. 477/2011 (3) (“izmeklēšanas sākšanas regula”) sāka izmeklēšanu. Komisija, ievērojot pamatregulas 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu, ar izmeklēšanas sākšanas regulu arī uzdeva muitas dienestiem no 2011. gada 19. maija reģistrēt attiecīgā ražojuma importu, ko nosūta no Malaizijas vai Šveices, deklarējot vai nedeklarējot Malaizijas vai Šveices izcelsmi.

4. Izmeklēšana

(7)	Par izmeklēšanas sākšanu Komisija oficiāli informēja ĶTR, Malaizijas un Šveices iestādes, šo valstu ražotājus eksportētājus un tirgotājus, zināmos iesaistītos Savienības importētājus un Savienības ražotājus.

(8)

Anketas nosūtīja ražotājiem eksportētājiem Malaizijā, Šveicē un ĶTR, kā arī zināmajiem iesaistītajiem un/vai pieprasījumā minētajiem Savienības importētājiem. Ieinteresētajām personām bija dota iespēja izmeklēšanas sākšanas regulā noteiktajā termiņā rakstiski izteikt savu viedokli un pieprasīt, lai tās uzklausa. Visām ieinteresētajām personām tika paziņots, ka nesadarbošanās gadījumā varētu tikt piemērots pamatregulas 18. pants un ka konstatējumi varētu tikt izdarīti, pamatojoties uz pieejamiem faktiem.

(9)	Viens Savienības importētājs sazinājās ar Komisiju un paziņoja, ka nekad nav iepircis molibdēna stieples ārpus Savienības.

(10)	Divi Malaizijas uzņēmumi iesniedza informāciju, ka 14. apsvērumā minētā IP laikā tie nav ne ražojuši, ne eksportējuši molibdēna stieples uz Savienību.

(11)	Viens Šveices uzņēmums paziņoja, ka pēdējos trijos gados tas nav bijis iesaistīts molibdēna stiepļu ražošanā un pārdošanā.

(12)	Viens ĶTR ražotājs atbildēja uz anketas jautājumiem, norādot, ka no 2009. gada tas nav eksportējis molibdēna stieples ne uz Savienību, ne uz Malaiziju vai Šveici.

(13)	Komisija nesaņēma piezīmes no ĶTR, Malaizijas vai Šveices iestādēm.

5. Izmeklēšanas periods

(14)	Izmeklēšanas periods bija no 2010. gada 1. aprīļa līdz 2011. gada 31. martam (“IP”). Lai noskaidrotu tirdzniecības modelī notikušās izmaiņas, tika vākti dati par laikposmu no 2007. gada līdz IP beigām (“attiecīgais periods”).

B. IZMEKLĒŠANAS REZULTĀTI

1. Vispārīgi apsvērumi / sadarbības pakāpe

(15)

Kā minēts 10. apsvērumā, tikai divi uzņēmumi Malaizijā sadarbojās, bet IP laikā tie neeksportēja attiecīgo ražojumu uz Savienību. Kā norādīts 11. apsvērumā, tikai viens Šveices uzņēmums iesniedza informāciju par to, ka pēdējos trijos gados šis uzņēmums nav bijis iesaistīts attiecīgā ražojuma ražošanā un pārdošanā. Tādējādi saskaņā ar pamatregulas 18. pantu konstatējumi šajā izmeklēšanā bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem.

(16)

Lai saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu novērtētu, vai pasākumi ir apieti, secīgi analizēja, vai: 1) ir vērojamas pārmaiņas ĶTR, Malaizijas un Šveices, no vienas puses, un Savienības, no otras puses, tirdzniecības modelī; 2) šīs pārmaiņas izraisījusi prakse, process vai darbs un tām nav cita pamatota iemesla vai ekonomiska izskaidrojuma kā vien maksājuma uzlikšana; 3) ir pierādījumi par kaitējumu vai to, ka maksājuma koriģējošā ietekme ir mazināta attiecībā uz līdzīgā ražojuma cenām un/vai daudzumiem; un 4) vajadzības gadījumā saskaņā ar pamatregulas 2. panta noteikumiem ir pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgajam ražojumam iepriekš noteiktajām normālajām vērtībām.

2. Attiecīgais ražojums un līdzīgais ražojums

(17)	Attiecīgais ražojums, kā definēts sākotnējā izmeklēšanā, ir molibdēna stieples, kuru molibdēna masa ir vismaz 99,95 % un maksimālais šķērsgriezuma izmērs ir lielāks nekā 1,35 mm, bet nepārsniedz 4,0 mm; šā ražojuma izcelsme ir ĶTR, un patlaban to klasificē ar KN kodu ex 8102 96 00 .

(18)	Izmeklējamais ražojums ir 17. apsvērumā definētais ražojums, kas nosūtīts no Malaizijas vai Šveices, deklarējot vai nedeklarējot Malaizijas vai Šveices izcelsmi.

(19)	Pamatojoties uz datiem no Surveillance II datubāzes, attiecībā uz importu, kura izcelsme deklarēta Šveicē, konstatēja, ka šāds attiecīgā ražojuma imports uz Savienību IP laikā nav veikts.

(20)

Attiecībā uz importu, kura izcelsme deklarēta Malaizijā, sadarbības trūkuma dēļ no ĶTR uz Savienību eksportēto molibdēna stiepļu salīdzinājumu ar molibdēna stieplēm, kas nosūtītas no Malaizijas uz Savienību, saskaņā ar pamatregulas 18. pantu veica, pamatojoties uz pieejamo informāciju un pieprasījumā iekļauto informāciju. Izmeklēšanā iegūtā informācija neliecina, ka no ĶTR uz Savienību eksportētajām molibdēna stieplēm un molibdēna stieplēm, kas nosūtītas no Malaizijas uz Savienību, nebūtu vienādu fizikālo pamatīpašību un izmantojuma. Tādēļ pamatregulas 1. panta 4. punkta izpratnē tās tiek uzskatītas par līdzīgiem ražojumiem. Izmeklēšanas laikā netika iesniegta informācija, kas apliecinātu pretējo.

3. Tirdzniecības modeļa pārmaiņas

Molibdēna stiepļu imports uz Savienību

3.1. ĶTR un Malaizija

(21)

Tā kā ĶTR ražotāji eksportētāji nesadarbojās, tika salīdzināti dažādi statistikas avoti, lai pārbaudītu importa apjomus 2010. gadā un IP laikā. Tie bija gan tādi publiski pieejami avoti kā Eurostat, gan citi avoti, piemēram, datubāze, ievērojot pamatregulas 14. panta 6. punktu, un Surveillance II datubāze.

(22)	Kā norādīts sākotnējās regulas 27. apsvērumā, imports no ĶTR 2007. gadā bija 87 tonnas, 2008. gadā – 100 tonnas un sākotnējā IP laikā (no 2008. gada 1. aprīļa līdz 2009. gada 31. martam) – 97 tonnas.

(23)	Pēc pasākumu piemērošanas attiecīgā ražojuma imports no ĶTR krasi samazinājās (no 97 tonnām sākotnējā IP laikā līdz mazāk nekā 10 tonnām IP laikā). Savukārt imports no Malaizijas palielinājās no nulles 2009. gadā līdz aptuveni 6 tonnām IP laikā.

3.2. ĶTR un Šveice

(24)

Saskaņā ar Eurostat datiem, t. i., datiem KN kodu līmenī, imports no Šveices pieauga faktiski no nulles 2009. gadā un iepriekšējos gados līdz 5 tonnām 2010. un 2011. gadā. Tomēr izmeklēšanā konstatēja, ka IP laikā attiecīgā ražojuma imports no Šveices, deklarējot vai nedeklarējot Šveices izcelsmi, uz Savienību netika veikts. Turklāt šāds imports netika veikts visu 2010. gadu, lai gan sākotnējie pagaidu pasākumi bija spēkā kopš 2009. gada decembra.

3.3. Imports no ĶTR uz Malaiziju un Šveici

(25)	ĶTR statistikas avoti norāda, ka attiecīgā ražojuma eksports uz Malaiziju sākās 2010. gadā, jo 2008. un 2009. gadā eksportēja tikai nelielu daudzumu.

(26)

Šveices statistikas avoti liecina, ka imports no ĶTR uz Šveici sākās 2010. gadā un turpinājās 2011. gadā, lai gan neliels daudzums tika importēts 2008. un 2009. gadā. Tomēr šie dati par importu ir KN kodu līmenī, un tādējādi to joma ir plašāka nekā attiecīgā ražojuma definīcija šajā izmeklēšanā. Kā norādīts iepriekš, attiecīgā ražojuma eksports no Šveices uz Savienību, deklarējot vai nedeklarējot Šveices izcelsmi, netika konstatēts. Tādēļ izmeklēšanā nevarēja noteikt, vai veikta ĶTR izcelsmes molibdēna stiepļu pārsūtīšana caur Šveici.

3.4. Secinājums par tirdzniecības modeļa pārmaiņām

Malaizija

(27)

Kopējais attiecīgā ražojuma ĶTR eksporta apjoma samazinājums uz Savienību no 2010. gada un vienlaicīgais eksporta pieaugums no Malaizijas un no ĶTR uz Malaiziju pēc sākotnējo pasākumu ieviešanas radīja tirdzniecības modeļa pārmaiņas starp iepriekšminētajām valstīm, no vienas puses, un Savienību, no otras puses.

Šveice

(28)	Attiecībā uz Šveici nevarēja noteikt, vai ir mainījies tirdzniecības modelis starp ĶTR, Šveici un Savienību saistībā ar attiecīgā ražojuma importu. Tādēļ izmeklēšana attiecībā uz antidempinga pasākumu iespējamo apiešanu, importējot molibdēna stieples, kas nosūtītas no Šveices, būtu jāizbeidz.

4. Apiešanas raksturs un nepietiekami pamatots iemesls vai ekonomisks izskaidrojums

(29)

Pamatregulas 13. panta 1. punktā noteikts, ka pārmaiņas tirdzniecības modelī izraisa prakse, process vai darbs un tām nav cita pamatota iemesla vai ekonomiska izskaidrojuma kā vien maksājuma uzlikšana. Prakse, process vai darbs ietver, inter alia, tāda ražojuma nosūtīšanu caur trešām valstīm, kuram piemēroti pasākumi.

(30)

Salīdzinot tirdzniecības plūsmu starp ĶTR un Malaiziju, no vienas puses, un Malaiziju un Savienību, no otras puses, tika konstatēts, ka tiek veikta pārsūtīšana. Pieprasījumā izteikto apgalvojumu neapstrīdēja neviens uzņēmējs, ne no ĶTR vai Malaizijas, ne arī no Savienības. Jāatgādina, ka neviens no molibdēna ražotājiem Malaizijā nesadarbojās šajā izmeklēšanā.

(31)

Izmeklēšanā nekonstatēja citus pamatotus iemeslus vai ekonomisku izskaidrojumu, kas pamatotu pārsūtīšanu, kā vien izvairīšanos no spēkā esošajiem pasākumiem. Izņemot izvairīšanos no maksājuma, nekonstatēja citus elementus, ko varētu uzskatīt par attiecīgā ražojuma pārsūtīšanas no ĶTR caur Malaiziju izmaksu izlīdzināšanu.

(32)	Šo secinājumu apstiprina tas, ka neviens no molibdēna stiepļu ražotājiem Malaizijā šajā izmeklēšanā nesadarbojās.

(33)	Turklāt jānorāda, ka imports no Malaizijas tika pārtraukts aptuveni tajā pašā laikā, kad publicēja izmeklēšanas sākšanas regulu.

(34)	Tā kā nav cita pamatota iemesla vai ekonomiska izskaidrojuma pamatregulas 13. panta 1. punkta otrā teikuma nozīmē, jāsecina, ka tirdzniecības modeļa pārmaiņas starp ĶTR un Malaiziju, no vienas puses, un Savienību, no otras puses, radušās spēkā esošo pasākumu piemērošanas dēļ.

5. Maksājuma koriģējošās ietekmes mazināšana līdzīga ražojuma cenu un/vai daudzuma ziņā

(35)	Lai novērtētu, vai importētie ražojumi no Malaizijas daudzuma un cenu ziņā mazināja spēkā esošo pasākumu koriģējošo ietekmi, izmantoja datus no 21. apsvērumā minētajiem pieejamajiem avotiem, jo tie bija labākie pieejamie dati par Malaizijas eksporta daudzumu un cenām.

(36)	Uzskatīja, ka importa pieaugums no Malaizijas daudzuma ziņā ir nozīmīgs. Importa apjoms no Malaizijas IP laikā bija 6 % no ĶTR izcelsmes ražojuma importa apjoma uz Savienību pirms pasākumu piemērošanas.

(37)	Salīdzinot kaitējuma novēršanas līmeni, kas bija noteikts sākotnējā regulā, ar vidējo svērto eksporta cenu, konstatēja ievērojamu mērķa cenas samazinājumu. Tāpēc secināja, ka spēkā esošo pasākumu koriģējošā ietekme ir mazināta gan daudzuma, gan cenas ziņā.

6. Pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgam ražojumam agrāk noteikto normālo vērtību

(38)	Tā kā neviens no ražotājiem eksportētājiem nesadarbojās, eksporta cenas noteica, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, ievērojot pamatregulas 18. pantu. Uzskatīja, ka visticamākās ir cenas, kas iegūtas no 21. apsvērumā minētajiem statistikas avotiem.

(39)

Saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu uzskatīja par atbilstīgu, ka normālā vērtība, kas izmantojama pret apiešanu vērstajā izmeklēšanā, ir normālā vērtība, kas noteikta sākotnējās izmeklēšanas laikā. Sadarbības trūkuma dēļ un ievērojot pamatregulas 18. pantu, lai salīdzinātu eksporta cenu un normālo vērtību, uzskatīja par atbilstīgu pieņemt, ka šajā izmeklēšanā novērotais preču sortiments bija tāds pats kā sākotnējā izmeklēšanā.

(40)

Sākotnējā izmeklēšanā ASV tika uzskatīta par atbilstošu tirgus ekonomikas analoga valsti. Tā kā analogās valsts ražotājs ir veicis tikai maznozīmīgus pārdevumus ASV iekšzemes tirgū, būtu nepamatoti izmantot šos ASV iekšzemes pārdošanas datus, lai noteiktu vai aprēķinātu normālo vērtību. Tādēļ normālo vērtību ĶTR noteica, pamatojoties uz ASV cenām, eksportējot uz citām trešām valstīm, tostarp uz Savienību.

(41)

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. un 12. punktu dempings tika aprēķināts, salīdzinot sākotnējā regulā noteikto vidējo svērto normālo vērtību ar šīs izmeklēšanas IP noteiktajām vidējām svērtajām eksporta cenām, kuras izteiktas procentos no Savienības brīvas robežpiegādes neto cenas pirms nodokļu nomaksas.

(42)	Salīdzinot vidējo svērto normālo vērtību un vidējās svērtās eksporta cenas, noteica dempingu.

C. PASĀKUMI

(43)	Ņemot vērā iepriekšminētos konstatējumus, secināja, ka ĶTR izcelsmes molibdēna stiepļu importam noteiktais galīgais antidempinga maksājums ir apiets, izmantojot pārsūtījumus caur Malaiziju.

(44)	Saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punkta pirmo teikumu spēkā esošie antidempinga pasākumi, kas noteikti ĶTR izcelsmes attiecīgā ražojuma importam, būtu jāattiecina uz šā paša ražojuma importu, kuru nosūta no Malaizijas, deklarējot vai nedeklarējot Malaizijas izcelsmi.

(45)	Īstenošanas regulas (ES) Nr. 511/2010 1. panta 2. punktā noteiktie pasākumi, kuru piemērošanas joma būtu jāpaplašina, ir galīgais antidempinga maksājums 64,3 % apmērā, ko piemēro Savienības brīvas robežpiegādes neto cenai pirms nodokļu nomaksas.

(46)

Saskaņā ar pamatregulas 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu, kas nosaka, ka visi paplašinātie pasākumi būtu jāattiecina uz importu, kurš nonāk Savienībā, ievērojot ar izmeklēšanas sākšanas regulu noteikto prasību par reģistrāciju, maksājumi būtu jāiekasē par to reģistrēto molibdēna stiepļu importu, kurš nosūtīts no Malaizijas.

D. IZMEKLĒŠANAS IZBEIGŠANA ATTIECĪBĀ UZ IMPORTU NO ŠVEICES

(47)	Ņemot vērā konstatējumus par Šveici, izmeklēšana par iespējamo antidempinga pasākumu apiešanu, importējot attiecīgo ražojumu, kas nosūtīts no Šveices, būtu jāizbeidz, un no Šveices nosūtītu molibdēna stiepļu importa reģistrācija, kas noteikta ar izmeklēšanas sākšanas regulu, būtu jāpārtrauc.

E. ATBRĪVOJUMA PIEPRASĪJUMI

(48)

Jāatgādina, ka šajā izmeklēšanā nepieteicās un netika atklāts neviens Malaizijas molibdēna stiepļu ražotājs/eksportētājs uz Savienību. Tomēr jebkuram Malaizijas ražotājam, kas neeksportēja izmeklējamo ražojumu uz Savienību IP laikā un kas apsver iespēju iesniegt pieprasījumu par atbrīvojumu no paplašinātā antidempinga maksājuma, ievērojot pamatregulas 11. panta 4. punktu un 13. panta 4. punktu, būs jāizpilda anketa, lai Komisija varētu noteikt, vai var piešķirt atbrīvojumu no maksājuma. Šādu atbrīvojumu var piešķirt, novērtējot attiecīgā ražojuma tirgus situāciju, ražošanas jaudu un jaudas izmantojumu, publisko iepirkumu, pārdevumus un iespējamību, ka turpināsies darbības, kurām nav pietiekami pamatota iemesla vai ekonomiskā izskaidrojuma un attiecībā uz kurām ir pierādījumi par dempingu. Komisija parasti veic arī pārbaudes apmeklējumu uz vietas. Pieprasījums būtu jānosūta tieši Komisijai, pievienojot visu vajadzīgo informāciju, jo īpaši par izmaiņām uzņēmuma darbībā, kas saistītas ar ražošanu un pārdevumiem.

(49)	Ja atbrīvojums tiek atzīts par pamatotu, Komisija pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju attiecīgi ierosinās veikt paplašināto spēkā esošo pasākumu grozījumus. Pēc tam visus piešķirtos atbrīvojumus kontrolēs, lai nodrošinātu paredzēto nosacījumu izpildi.

F. INFORMĀCIJAS IZPAUŠANA

(50)	Visas ieinteresētās personas ir informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, kas ir iepriekšminēto secinājumu pamatā, un tām bija iespēja izteikt piezīmes un tikt uzklausītām,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

1. Ar šo galīgo antidempinga maksājumu, ko ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 511/2010 noteica dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes molibdēna stiepļu, kuru molibdēna masa ir vismaz 99,95 % un maksimālais šķērsgriezuma izmērs ir lielāks nekā 1,35 mm, bet nepārsniedz 4,0 mm un kuras patlaban klasificē ar KN kodu ex 8102 96 00 , importam, piemēro arī molibdēna stiepļu, kuru molibdēna masa ir vismaz 99,95 % un maksimālais šķērsgriezuma izmērs ir lielāks nekā 1,35 mm, bet nepārsniedz 4,0 mm un kuras patlaban klasificē ar KN kodu ex 8102 96 00 (Taric kods 8102 96 00 11), importam, ko nosūta no Malaizijas, deklarējot vai nedeklarējot Malaizijas izcelsmi.

2. Maksājumus, kuru piemērošanas joma ir paplašināta ar 1. punktu, iekasē par importu, kas nosūtīts no Malaizijas, deklarējot vai nedeklarējot Malaizijas izcelsmi, un kas reģistrēts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 477/2011 2. pantu un Regulas (EK) Nr. 1225/2009 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu.

3. Ja nav noteikts citādi, piemēro spēkā esošos noteikumus par muitas nodokļiem.

2. pants

1. Pieprasījumu atbrīvojumam no maksājumiem, kuru piemērošanas joma ir paplašināta ar 1. pantu, iesniedz rakstiski kādā no Savienības oficiālajām valodām, un tas jāparaksta atbrīvojuma pieprasītāja uzņēmuma pilnvarotam pārstāvim. Pieprasījums jānosūta uz šādu adresi:

European Commission

Directorate-General for Trade

Directorate H

Office: N105 4/92

1049 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Fakss: +32 22979881

E-pasts: [email protected]

2. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1225/2009 13. panta 4. punktu Komisija, apspriedusies ar Padomdevēju komiteju, importam, kas neapiet ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 511/2010 noteiktos antidempinga pasākumus, var ar lēmumu piešķirt atbrīvojumu no 1. pantā paredzētā maksājuma, kura piemērošanas joma ir paplašināta.

3. pants

Ar šo izbeidz izmeklēšanu, kas sākta ar Regulu (ES) Nr. 477/2011 par antidempinga pasākumu, kuri noteikti ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 511/2010 dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes molibdēna stiepļu importam, iespējamu apiešanu, importējot konkrētas molibdēna stieples, ko nosūta no Šveices, deklarējot vai nedeklarējot Šveices izcelsmi.

4. pants

Ar šo muitas dienestiem tiek uzdots pārtraukt importa reģistrēšanu, kas noteikta saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 477/2011 2. pantu.

5. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2012. gada 9. janvārī

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

N. WAMMEN

(1) OV L 343, 22.12.2009., 51. lpp.

(2) OV L 150, 16.6.2010., 17. lpp.

(3) OV L 131, 18.5.2011., 14. lpp.

TIESĪBU AKTI, KO PIEŅEM STRUKTŪRAS, KURAS IZVEIDOTAS AR STARPTAUTISKIEM NOLĪGUMIEM

12.1.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 8/38

APVIENOTĀS KOMITEJAS, KAS IZVEIDOTA AR NOLĪGUMU PAR PASAŽIERU NEREGULĀRAJIEM STARPTAUTISKAJIEM PĀRVADĀJUMIEM AR AUTOBUSIEM (INTERBUS), LĒMUMS Nr. 1/2011

(2011. gada 11. novembris),

ar ko pieņem tās reglamentu un pielāgo nolīguma 1. pielikumu par pasažieru autopārvadātājiem piemērojamiem nosacījumiem, nolīguma 2. pielikumu par autobusiem piemērojamiem tehniskiem standartiem un nolīguma 8. pantā minētos noteikumus sociālajā jomā

(2012/25/ES)

APVIENOTĀ KOMITEJA,

ņemot vērā Nolīgumu par pasažieru neregulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem (Interbus) (1) un jo īpaši tā 23. un 24. pantu,

tā kā:

(1)	Saskaņā ar 23. panta 3. punktu Nolīgumā par pasažieru neregulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem (Interbus) (turpmāk “nolīgums”) Apvienotajai komitejai ir jāizstrādā savs reglaments.

(2)

Saskaņā ar nolīguma 24. panta 2. punkta c) apakšpunktu Apvienotās komitejas uzdevums ir pielāgot nolīguma 1. pielikumu par pasažieru autopārvadātājiem piemērojamiem nosacījumiem un nolīguma 2. pielikumu par autobusiem piemērojamiem tehniskiem standartiem. Turklāt saskaņā ar nolīguma 24. panta 2. punkta e) apakšpunktu Apvienotās komitejas uzdevums ir pielāgot prasības attiecībā uz nolīguma 8. pantā minētajiem noteikumiem sociālajā jomā, lai iekļautu jaunos pasākumus, kas ir veikti Savienībā,

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

1. pants

Ar šo pieņem Apvienotās komitejas reglamentu, kā tas izklāstīts šā lēmuma I pielikumā.

2. pants

Ar šo pielāgo nolīguma 1. pielikumu par pasažieru autopārvadātājiem piemērojamiem nosacījumiem un nolīguma 2. pielikumu par autobusiem piemērojamiem tehniskiem standartiem, un prasības attiecībā uz nolīguma 8. pantā minētajiem noteikumiem sociālā jomā, kā tas izklāstīts šā lēmuma II pielikumā.

Briselē, 2011. gada 11. novembrī

Priekšsēdētājs

Sz. SCHMIDT

Sekretārs

G. PATRIS

(1) OV L 321, 26.11.2002., 13. lpp.

I PIELIKUMS

Apvienotās komitejas, kas izveidota ar Nolīgumu par pasažieru neregulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem (Interbus), reglaments

1. pants

Apvienotās komitejas nosaukums

Apvienotā komiteja, kas izveidota ar Nolīguma par pasažieru neregulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem (Interbus) 23. pantu, turpmāk ir saukta par “Komiteju”.

2. pants

Priekšsēdētājs

1. Komitejas priekšsēdētājs ir Eiropas Komisijas (turpmāk “Komisija”) pārstāvis, kas darbojas Eiropas Savienības vārdā.

2. Savienības delegācijas vadītājs vai vajadzības gadījumā viņa vietnieks veic Komitejas priekšsēdētāja pienākumus.

3. Priekšsēdētājs vada Komitejas darbu.

3. pants

Delegācijas

1. Līgumslēdzējas puses, attiecībā uz kurām nolīgums ir stājies spēkā, (turpmāk “puses”) norīko savus pārstāvjus darbam Komitejā. Savienības delegācijā ir Komisijas pārstāvji, kam palīdz dalībvalstu pārstāvji.

2. Katra puse ieceļ savas delegācijas vadītāju un vajadzības gadījumā – vadītāja vietnieku.

3. Katra puse var iecelt Komitejā jaunus pārstāvjus. Par visām pārmaiņām tūlīt rakstiski ziņo Komitejas sekretāram.

4. Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta pārstāvji var piedalīties Komitejas sanāksmēs kā novērotāji. Priekšsēdētājs ar pārējo delegāciju vadītāju piekrišanu var uzaicināt personas, kas nav delegāciju locekles, piedalīties Komitejas sanāksmē, lai sniegtu informāciju par konkrētiem jautājumiem.

5. Ne vēlāk kā vienu nedēļu pirms sanāksmes puses dara zināmu Komitejas sekretāram savu delegāciju sastāvu.

4. pants

Sekretariāts

1. Komisijas pārstāvis nodrošina Komitejai sekretariātu. Komitejas priekšsēdētājs ieceļ sekretāru, kurš pilda uzticētos pienākumus līdz jauna sekretāra iecelšanai. Priekšsēdētājs pārējām pusēm dara zināmu sekretāra vārdu un personas informāciju.

2. Sekretārs atbild par delegāciju savstarpējo saziņu, tostarp par dokumentu pārsūtīšanu, un pārrauga sekretariāta pienākumus.

5. pants

Komitejas sanāksmes

1. Komiteja sanāk, ja to lūdz vismaz viena puse. To sasauc priekšsēdētājs.

2. Priekšsēdētājs vismaz 15 darbdienas pirms sanāksmes sākuma pārējo delegāciju vadītājiem nosūta paziņojumu par sanāksmi līdz ar darba kārtības projektu un sanāksmes dokumentiem.

3. Katra puse var lūgt priekšsēdētāju saīsināt 2. punktā minēto paziņojuma termiņu, ņemot vērā kāda konkrēta jautājuma steidzamību.

4. Komitejas sanāksmes nav atklātas, ja vien delegāciju vadītāji nepieņem citādu lēmumu.

5. Komitejas sanāksmes notiek Briselē, ja vien puses nepieņem lēmumu noturēt sanāksmi citur.

6. pants

Darba kārtība

1. Priekšsēdētājs, kam palīdz sekretārs, izstrādā katras sanāksmes darba kārtības projektu un, apspriedies ar pārējo delegāciju vadītājiem, nosaka sanāksmes dienu un vietu. Priekšsēdētājs provizorisko darba kārtību nosūta pārējo delegāciju vadītājiem vismaz 15 darbdienas pirms sanāksmes sākuma. Darba kārtībai pievieno visus vajadzīgos darba dokumentus.

2. Šā panta 1. punktā noteiktais paziņojuma termiņš neattiecas uz steidzamām sanāksmēm, ko sasauc saskaņā ar 5. panta 3. punktu.

3. Ne vēlāk kā 24 stundas pirms sanāksmes sākuma katra puse var ierosināt darba kārtībā iekļaut vienu vai vairākus papildu jautājumus. Lūgumus iekļaut darba kārtībā papildu jautājumus rakstiski nosūta priekšsēdētājam, norādot pamatojumu.

4. Sanāksmes sākumā Komiteja pieņem darba kārtību. Komiteja var pieņemt lēmumu iekļaut darba kārtībā jautājumu, kura nav provizoriskajā darba kārtībā.

7. pants

Aktu pieņemšana

1. Komiteja lēmumus pieņem ar pārstāvēto pušu vienprātīgu balsojumu atbilstīgi nolīguma 23. panta 5. un 6. punktam. Ieteikumus, un jo īpaši tos, kas minēti nolīguma 24. panta 2. punkta g) apakšpunktā, pārstāvēto pušu delegācijas pieņem ar konsensu. Lēmumu un ieteikumu nosaukumā ir “lēmums” vai “ieteikums”, kam seko kārtas numurs, pieņemšanas datums un norāde par saturu.

2. Komitejas lēmumus un ieteikumus paraksta priekšsēdētājs un sekretārs. Sekretārs tos nosūta pārējo delegāciju vadītājiem.

3. Katra puse var pieņemt lēmumu publicēt jebkuru Komitejas pieņemtu aktu.

4. Komitejas aktus var pieņemt ar rakstisku procedūru, ja delegāciju vadītāji par to ir vienojušies. Priekšsēdētājs iesniedz akta projektu pārējo delegāciju vadītājiem, kas atbildē norāda, vai viņi pieņem vai nepieņem projektu, vai ierosina izdarīt projektā grozījumus, vai viņiem ir vajadzīgs vairāk laika tā izskatīšanai. Ja projektu pieņem, priekšsēdētājs saskaņā ar 1. un 2. punktu sagatavo lēmumu vai ieteikumu galīgajā redakcijā.

5. Ieteikumus un lēmumus izstrādā angļu, franču un vācu valodā, un šie teksti ir autentiski. Katra puse atbild par ieteikumu un lēmumu pareizu tulkojumu tās oficiālajā valodā vai valodās. Tulkojumus citās Savienības valodās veic Komisija.

8. pants

Protokols

1. Sekretārs 15 darbdienās pēc katras Komitejas sanāksmes priekšsēdētāja vārdā sagatavo sanāksmes protokola projektu.

2. Protokolā par katru darba kārtības jautājumu parasti norāda:

—	informāciju par Komitejai iesniegtajiem dokumentiem,

—	deklarācijas, ko kāda puse ir lūgusi iekļaut,

—	pieņemtos lēmumus, ieteikumus un secinājumus.

3. Protokola projektu iesniedz apstiprināt Komitejai saskaņā ar 7. panta 4. punktā minēto rakstisko procedūru. Ja šo procedūru nepabeidz, Komiteja protokolu apstiprina nākamajā sanāksmē.

4. Kad Komiteja apstiprina protokolu, to paraksta priekšsēdētājs un sekretārs, un to glabā sekretārs. Sekretārs nosūta protokola eksemplāru pārējo delegāciju vadītājiem.

9. pants

Slepenība

Neatkarīgi no noteikumiem par aktu publicēšanu, kas paredzēti 7. panta 3. punktā, attiecībā uz Komitejas sanāksmju apspriedēm un dokumentiem ievēro dienesta noslēpumu.

10. pants

Izdevumi

1. Katra puse sedz izdevumus, kas tai rodas, piedaloties Komitejas sanāksmēs.

2. Komiteja pieņem lēmumu par to izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies saskaņā ar 3. panta 4. punktu priekšsēdētāja pieaicinātām personām saistībā ar viņām uzticēto uzdevumu izpildi.

11. pants

Sarakste

Visu Komitejas priekšsēdētāja sūtīto vai viņam adresēto korespondenci nosūta Komitejas sekretāram. Sekretārs visām delegācijām nosūta visas ar nolīgumu saistītās korespondences kopijas.

12. pants

Valodas

Komiteja pieņem lēmumu par to, kādas valodas lieto Komitejas sanāksmēs un dokumentos. Pusei, kas uzņem sanāksmi, nav pienākuma nodrošināt tulkojumu citās valodās.

II PIELIKUMS

Pielāgojumi nolīguma 1. pielikumā par pasažieru autopārvadātājiem piemērojamiem nosacījumiem, nolīguma 2. pielikumā par autobusiem piemērojamiem tehniskiem standartiem un prasībās attiecībā uz nolīguma 8. pantā minētajiem noteikumiem sociālajā jomā (1)

1. Nolīguma 1. pielikuma par pasažieru autopārvadātājiem piemērojamiem nosacījumiem pielāgošana

Nolīguma 1. pielikumam ir pievienots šāds Savienības akts:

“Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1071/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK (OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp.).”

2. Nolīguma 2. pielikuma par autobusiem piemērojamiem tehniskiem standartiem pielāgošana

Nolīguma 2. pielikuma 1. panta a), b), c) un d) punktu aizstāj ar šādiem:

“a)

motorizētu transportlīdzekļu un to piekabju tehniskās apskates:

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/40/EK (2009. gada 6. maijs) par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm (OV L 141, 6.6.2009., 12. lpp.),

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/30/EK (2000. gada 6. jūnijs) par Kopienā izmantotu komerciālo transportlīdzekļu tehniskām pārbaudēm uz ceļiem (OV L 203, 10.8.2000., 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2003/26/EK (OV L 90, 8.4.2003., 37. lpp.);

ātruma ierobežotājas ierīces:

—

Padomes Direktīva 92/6/EEK (1992. gada 10. februāris) par ātruma ierobežošanas ierīču uzstādīšanu un izmantošanu noteiktu kategoriju transportlīdzekļos Kopienā (OV L 57, 2.3.1992., 27. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/85/EK (OV L 327, 4.12.2002., 8. lpp.);

maksimāli pieļaujamie gabarīti un maksimāli pieļaujamā masa:

—

Padomes Direktīva Nr. 96/53/EK (1996. gada 25. jūlijs), ar kuru paredz noteiktu Kopienā izmantotu transportlīdzekļu maksimālos pieļaujamos gabarītus iekšzemes un starptautiskajos autopārvadājumos, kā arī šo transportlīdzekļu maksimālo pieļaujamo masu starptautiskajos autopārvadājumos (OV L 235, 17.9.1996., 59. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/7/EK (OV L 67, 9.3.2002., 47. lpp.),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/27/EK (1997. gada 22. jūlijs), kas attiecas uz dažu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju kategoriju masu un gabarītiem un ar ko groza Direktīvu 70/156/EEK (OV L 233, 25.8.1997., 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2003/19/EK (OV L 79, 26.3.2003., 6. lpp.);

reģistrācijas kontrolierīces, ko izmanto autotransportā:

—

Padomes Regula (EEK) Nr. 3821/85 par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā (OV L 370, 31.12.1985., 8. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (ES) Nr. 1266/2009 (OV L 339, 22.12.2009., 3. lpp.) vai līdzvērtīgiem noteikumiem, kas paredzēti ar AETR nolīgumu, ietverot tā protokolus.”

Nolīguma 2. pielikuma 2. pantu groza šādi:

pirmajā daļā pirms tabulas iekļauj šādu tekstu:

“Izplūdes gāzu emisijas:

—

Padomes Direktīva 88/77/EEK (1987. gada 3. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic, lai samazinātu gāzveida un daļiņu piesārņojuma emisiju no kompresijaizdedzes motoriem, kuri paredzēti transportlīdzekļiem, un gāzveida piesārņotāju emisiju no dzirksteļaizdedzes motoriem, ko darbina ar dabasgāzi vai sašķidrinātu naftas gāzi un kas paredzēti transportlīdzekļiem (OV L 36, 9.2.1988., 33. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2001/27/EK (OV L 107, 18.4.2001., 10. lpp.),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/55/EK (2005. gada 28. septembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic, lai samazinātu gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju no kompresijaizdedzes motoriem, kuri paredzēti transportlīdzekļiem, un gāzveida piesārņotāju emisiju no dzirksteļaizdedzes motoriem, ko darbina ar dabasgāzi vai sašķidrinātu naftas gāzi un kas paredzēti transportlīdzekļiem (OV L 275, 20.10.2005., 1. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2008/74/EK (OV L 192, 19.7.2008., 51. lpp.),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 595/2009 (2009. gada 18. jūnijs) par mehānisko transportlīdzekļu un motoru tipa apstiprinājumu attiecībā uz lielas celtspējas/kravnesības transportlīdzekļu radītām emisijām (EURO VI), par piekļuvi transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informācijai, par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 715/2007 un Direktīvā 2007/46/EK un par Direktīvu 80/1269/EEK, 2005/55/EK un 2005/78/EK atcelšanu (OV L 188, 18.7.2009., 1. lpp.).

Dūmi:

—

Padomes Direktīva 72/306/EEK (1972. gada 2. augusts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic, lai samazinātu piesārņojuma emisiju no transportlīdzekļiem paredzētiem dīzeļmotoriem (OV L 190, 20.8.1972., 1. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2005/21/EK (OV L 61, 8.3.2005., 25. lpp.).

Trokšņi:

—

Padomes Direktīva 70/157/EEK (1970. gada 6. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu pieļaujamo trokšņu līmeni un izplūdes gāzu sistēmu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu pieļaujamo trokšņu līmeni un izplūdes gāzu sistēmu (OV L 42, 23.2.1970., 16. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2007/34/EK (OV L 155, 15.6.2007., 49. lpp.).

Bremžu iekārtas:

—

Padomes Direktīva 71/320/EEK (1971. gada 26. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz noteiktu kategoriju mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju bremžu iekārtām (OV L 202, 6.9.1971., 37. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2002/78/EK (OV L 267, 4.10.2002., 23. lpp.).

Riepas:

—	Padomes Direktīva 92/23/EEK (1992. gada 31. marts) par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju riepām un riepu montāžu (OV L 129, 14.5.1992., 95. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2005/11/EK (OV L 46, 17.2.2005., 42. lpp.).

Apgaismojuma ierīces un gaismas signālierīces:

—

Padomes Direktīva 76/756/EEK (1976. gada 27. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz apgaismes ierīču un gaismas signālierīču uzstādīšanu mehāniskajiem transportlīdzekļiem un to piekabēm (OV L 262, 27.9.1976., 1. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2008/89/EK (OV L 257, 25.9.2008., 14. lpp.).

Degvielas tvertnes:

—

Padomes Direktīva 70/221/EEK (1970. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju šķidrās degvielas tvertnēm un pakaļējām drošības konstrukcijām (OV L 76, 6.4.1970., 23. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2006/20/EK (OV L 48, 18.2.2006., 16. lpp.).

Atpakaļskata spoguļi:

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/97/EK (2003. gada 10. novembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz netiešās redzamības ierīču un ar tām aprīkotu transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu, ar kuru groza Direktīvu 70/156/EEK un atceļ Direktīvu 71/127/EEK (OV L 25, 29.1.2004., 1. lpp.) un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2005/27/EK (OV L 81, 30.3.2005., 44. lpp.).

Drošības jostu uzstādīšana:

—

Padomes Direktīva 77/541/EEK (1977. gada 28. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu drošības jostām un ierobežotājsistēmām (OV L 220, 29.8.1977., 95. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/40/EK (OV L 255, 30.9.2005., 146. lpp.).

Drošības jostas – drošības jostu stiprinājumi:

—

Padomes Direktīva 76/115/EEK (1975. gada 18. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu drošības jostu stiprinājumiem (OV L 24, 30.1.1976., 6. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/41/EK (OV L 255, 30.9.2005., 149. lpp.).

Sēdekļi:

—

Padomes Direktīva 74/408/EEK (1974. gada 22. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu iekšējo apdari (sēdekļiem un to stiprinājumiem) (OV L 221, 12.8.1974., 1. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/39/EK (OV L 255, 30.9.2005., 143. lpp.).

Iekšējā apdare (uguns izplatīšanās iespējamības novēršana):

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/28/EK (1995. gada 24. oktobris) par dažu kategoriju mehānisko transportlīdzekļu iekšējās apdares materiālu ugunsizturību (OV L 281, 23.11.1995., 1. lpp.).

Iekšējais izkārtojums (avārijas izejas, piekļuve, sēdvietu izmēri, virsmas struktūras stiprums utt.)

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/85/EK (2001. gada 20. novembris), kas attiecas uz īpašiem noteikumiem transportlīdzekļiem, kurus lieto pasažieru pārvadāšanai un kuros papildus autovadītāja sēdvietai ir vairāk nekā astoņas sēdvietas, un ar ko groza Padomes Direktīvas 70/156/EEK un 97/27/EK (OV L 42, 13.2.2002., 1. lpp.);”

tabulu aizstāj ar šādu:

“Pozīcija	ANO/EEK noteikumi / jaunākās grozījumu sērijas	Savienības akts (no pamatakta līdz jaunākajam)
Izplūdes gāzu izmeši	49/01 49/02, A tipa apstiprinājums 49/02, B tipa apstiprinājums	Direktīva 88/77/EEK Direktīva 2001/27/EK Direktīva 2005/55/EK Direktīva 2008/74/EK Regula (EK) Nr. 595/2009
Dūmi	24/03	Direktīva 72/306/EEK Direktīva 2005/21/EK
Trokšņi	51/02	Direktīva 70/157/EEK Direktīva 2007/34/EK
Bremžu iekārtas	13/11	Direktīva 71/320/EEK Direktīva 2002/78/EK
Riepas	54	Direktīva 92/23/EEK Direktīva 2005/11/EK
Apgaismojuma ierīces un gaismas signālierīces	48/01	Direktīva 76/756/EEK Direktīva 2008/89/EK
Degvielas tvertne	34/02 67/01 110	Direktīva 70/221/EEK Direktīva 2006/20/EK
Atpakaļskata spoguļi	46/01	Direktīva 2003/97/EK Direktīva 2005/27/EK
Drošības jostu uzstādīšana	16/06	Direktīva 77/541/EEK Direktīva 2005/40/EK
Drošības jostas – stiprinājumi	14/07	Direktīva 76/115/EEK Direktīva 2005/41/EK
Sēdekļi	17/08 80/01	Direktīva 74/408/EEK Direktīva 2005/39/EK
Iekšējā apdare (uguns izplatīšanās iespējamības novēršana)	118	Direktīva 95/28/EK
Iekšējais izkārtojums (avārijas izejas, piekļuve, sēdvietu izmēri)	107.02	Direktīva 2001/85/EK
Apgāšanās aizsargkonstrukcijas	66.01	Direktīva 2001/85/EK”

3. Prasību attiecībā uz nolīguma 8. pantā minētajiem noteikumiem sociālajā jomā pielāgošana

Tā kā ir iekļauta Direktīva 2000/30/EK, svītro nolīguma 2. pielikuma 8. pantu, nolīguma IIa pielikumu un nolīguma IIb pielikumu.

Nolīguma 8. pantā uzskaitītos Savienības aktus aizstāj ar šādiem Savienības aktiem (2):

“—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (OV L 102, 11.4.2006., 1. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1073/2009 (OV L 300, 14.11.2009., 88. lpp.),

—	Padomes Regula (EEK) Nr. 3821/85 (1985. gada 20. decembris) par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā (OV L 370, 31.12.1985., 8. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (ES) Nr. 1266/2009 (OV L 339, 22.12.2009., 3. lpp.),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/22/EK (2006. gada 15. marts) par minimālajiem nosacījumiem Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 un (EEK) Nr. 3821/85 īstenošanai saistībā ar sociālās jomas tiesību aktiem attiecībā uz darbībām autotransporta jomā un par Padomes Direktīvas 88/599/EEK atcelšanu (OV L 102, 11.4.2006., 35. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2009/5/EK (OV L 29, 31.1.2009., 45. lpp.),

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.),

—	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/15/EK (2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi (OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp.),

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/59/EK (2003. gada 15. jūlijs) par dažu kravu vai pasažieru pārvadāšanai paredzētu autotransporta līdzekļu vadītāju sākotnējās kvalifikācijas iegūšanu un periodisku apmācību, par Padomes Regulas (EEK) Nr. 3820/85 un Padomes Direktīvas 91/439/EEK grozīšanu un Padomes Direktīvas 76/914/EEK atcelšanu (OV L 226, 10.9.2003., 4. lpp.).”

(1) Aktu atjauninājumā ir ņemti vērā jaunie pasākumi, ko Eiropas Savienība ir pieņēmusi līdz 2009. gada 31. decembrim.

(2) Aktu atjauninājumā ir ņemti vērā jaunie pasākumi, ko Eiropas Savienība ir pieņēmusi līdz 2009. gada 31. decembrim.

		ISSN 1977-0715 doi:10.3000/19770715.L_2012.008.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		L 8

Izdevums latviešu valodā	Tiesību akti	55. gadagājums 2012. gada 12. janvāris

Saturs		II Neleģislatīvi akti	Lappuse
		STARPTAUTISKI NOLĪGUMI
		2012/22/ES
	*	Padomes Lēmums (2011. gada 12. decembris) par Eiropas Savienības pievienošanos 1974. gada Atēnu Konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokolam, izņemot tā 10. un 11. pantu	1
		2012/23/ES
	*	Padomes Lēmums (2011. gada 12. decembris) par Eiropas Savienības pievienošanos 1974. gada Atēnu Konvencijas par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru 2002. gada protokolam attiecībā uz tā 10. un 11. pantu	13
		REGULAS
	*	Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 13/2012 (2012. gada 6. janvāris), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1292/2007, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes polietilēntereftalāta (PET) plēves importam	17
	*	Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 14/2012 (2012. gada 9. janvāris), ar ko galīgo antidempinga maksājumu, kurš ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 511/2010 noteikts dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes molibdēna stiepļu importam, piemēro arī dažu molibdēna stiepļu importam, kuru nosūta no Malaizijas, deklarējot vai nedeklarējot Malaizijas izcelsmi, un ar ko izbeidz izmeklēšanu attiecībā uz importu, kuru nosūta no Šveices	22
	*	Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 15/2012 (2012. gada 10. janvāris), ar ko 162. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Al-Qaida tīklu	27
	*	Komisijas Regula (ES) Nr. 16/2012 (2012. gada 11. janvāris), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 853/2004 II pielikumu par prasībām attiecībā uz saldētu dzīvnieku izcelsmes pārtiku, kas paredzēta lietošanai cilvēku uzturā ( 1 )	29
	*	Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 17/2012 (2012. gada 11. janvāris), ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 32/2000 attiecībā uz džutas un kokosšķiedru izstrādājumiem noteikto Savienības tarifu kvotu režīma pagarināšanu	31
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 18/2012 (2012. gada 11. janvāris), ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai	32
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 19/2012 (2012. gada 11. janvāris), ar ko nosaka piešķiramā daudzuma ierobežojuma koeficientu, kas piemērojams, izdodot eksporta licences, ar ko noraida eksporta licenču pieteikumus un pārtrauc ārpuskvotas cukura eksporta licenču pieteikumu pieņemšanu	34
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 20/2012 (2012. gada 11. janvāris), ar ko nosaka piešķīruma koeficientu, kurš jāpiemēro importa licenču pieteikumiem, kas iesniegti laikposmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 6. janvārim saskaņā ar tarifa kvotu miežiem, kura atvērta ar Regulu (EK) Nr. 2305/2003	35
		LĒMUMI
		2012/24/ES
	*	Komisijas Lēmums (2012. gada 11. janvāris), ar ko izbeidz antidempinga procedūru attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes vinilacetāta importu un atmaksā summas, kuras nodrošinātas ar noteiktajiem pagaidu maksājumiem	36
		TIESĪBU AKTI, KO PIEŅEM STRUKTŪRAS, KURAS IZVEIDOTAS AR STARPTAUTISKIEM NOLĪGUMIEM
		2012/25/ES
	*	Apvienotās komitejas, kas izveidota ar Nolīgumu par pasažieru neregulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem (Interbus), Lēmums Nr. 1/2011 (2011. gada 11. novembris), ar ko pieņem tās reglamentu un pielāgo nolīguma 1. pielikumu par pasažieru autopārvadātājiem piemērojamiem nosacījumiem, nolīguma 2. pielikumu par autobusiem piemērojamiem tehniskiem standartiem un nolīguma 8. pantā minētos noteikumus sociālajā jomā	38
		Apvienotās komitejas, kas izveidota ar Nolīgumu par pasažieru neregulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem (Interbus), Ieteikums Nr. 1/2011 (2011. gada 11. novembris) attiecībā uz tehnisko ziņojumu par autobusiem izmantošanu, lai atvieglotu nolīguma 2. pielikuma 1. un 2. panta noteikumu ievērošanas uzraudzību	46

(EUR/100 kg)
KN kods	Trešās valsts kods (1)	Standarta importa vērtība
0702 00 00	MA	62,1
	TN	101,1
	TR	107,7
	ZZ	90,3
0707 00 05	EG	206,0
	TR	160,5
	ZZ	183,3
0709 91 00	EG	208,4
0709 91 00	ZZ	208,4
0709 93 10	MA	74,1
	TR	143,7
	ZZ	108,9
0805 10 20	EG	55,7
	MA	65,9
	TR	65,7
	ZZ	62,4
0805 20 10	MA	94,1
0805 20 10	ZZ	94,1
0805 20 30 , 0805 20 50 , 0805 20 70 , 0805 20 90	IL	67,0
	MA	62,0
	TR	83,5
	ZZ	70,8
0805 50 10	TR	50,6
0805 50 10	ZZ	50,6
0808 10 80	CA	125,9
	US	134,7
	ZZ	130,3
0808 30 90	CN	99,0
	US	133,6
	ZZ	116,3

Transportlīdzekļa izgatavotājs un tips:	Reģistrācijas numurs un valsts kods:
Pirmās reģistrācijas datums:	Šasijas numurs:

	Savienības tiesību akti	ANO/EEK noteikums	Apstiprinājuma numurs	Zīmes/norādes uz transportlīdzekļa
Ātruma ierobežotāja ierīce	Direktīva 92/6/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/85/EK	—
Maksimāli pieļaujamie gabarīti	Direktīva 96/53/EK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/7/EK Direktīva 97/27/EK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/19/EK	—
Tahogrāfs	Regula (EEK) Nr. 3821/85, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 1266/2009	—
Izplūdes gāzu izmeši	Direktīva 88/77/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/27/EK Direktīva 2005/55/EK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/74/EK Regula (EK) Nr. 595/2009	49/01 49/02, A tipa apstiprinājums 49/02, B tipa apstiprinājums
Dūmi	Direktīva 72/306/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/21/EK	24/03
Trokšņi	Direktīva 70/157/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2007/34/EK	51/02
Bremžu iekārtas	Direktīva 71/320/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/78/EK	13/11
Riepas	Direktīva 92/23/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/11/EK	54
Apgaismojuma ierīces un gaismas signālierīces	Direktīva 76/756/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/89/EK	48/01
Degvielas tvertne	Direktīva 70/221/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/20/EK	34/02 67/01 110
Atpakaļskata spoguļi	Direktīva 2003/97/EK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/27/EK	46/01
Drošības jostu uzstādīšana	Direktīva 77/541/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/40/EK	16/06
Drošības jostas – stiprinājumi	Direktīva 76/115/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/41/EK	14/07
Sēdekļi	Direktīva 74/408/EEK, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/39/EK	17/08 80/01
Iekšējā apdare (uguns izplatīšanās iespējamības novēršana)	Direktīva 95/28/EK	118
Iekšējais izkārtojums (avārijas izejas, piekļuve, sēdvietu izmēri)	Direktīva 2001/85/EK	107/02
Apgāšanās aizsargkonstrukcijas	Direktīva 2001/85/EK	66/01


	(1) Dokuments attiecas uz EEZ