Līgumi un Eiropas Parlaments
Pirmais līgums tika parakstīts 1951. gadā, un ar to noteica Parlamentārās asamblejas izveidi, ko vēlāk pārdēvēja par Eiropas Parlamentu. Sākotnējā līguma mērķis bija panākt, ka sešas valstis, kas iepriekš karoja, darbojas kopā, lai sasniegtu kopīgus mērķus.
Turpmākie līgumi ir pievienojuši jaunas jomas, kurās strādāt kopā, vai ir izstrādāti, lai uzlabotu ES institūciju darbību, jo dalībvalstu skaits ES ir palielinājies no sešām līdz 27 valstīm. Piemēram, lauksaimniecības politika tika ieviesta Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumā, un Nicas līgums reformēja ES institucionālo struktūru.
Eiropas Savienības Parlaments, Padome, Komisija, Tiesa un Revīzijas palāta īsteno pilnvaras, kas tām piešķirtas saskaņā ar līgumiem. Komisija tiek uzskatīta par „līgumu sargu”.
Kā tiek veidoti Eiropas līgumi
Ikreiz, kad ir jāizstrādā jauns vai jāgroza spēkā esošais līgums, tiek organizēta Starpvaldību konference, kurā visu dalībvalstu valdības satiekas pārrunās. Parlamentam tiek lūgtas konsultācijas, un tas sniedz savu atzinumu par līgumu tā izstrādes un pilnveides laikā.
Vairāk pilnvaru Parlamentam
Līdz ar katru jaunu līgumu Parlaments ir ieguvis vairāk demokrātisku, uzraudzības un likumdošanas pilnvaru. Saskaņā ar 1975. gadā parakstīto Briseles līgumu Parlaments ieguva tiesības pārbaudīt ES finanšu pārskatus katra gada beigās un novērtēt, vai Komisija ir pārdomāti un pareizi izlietojusi ES budžetu.
Vienotais Eiropas akts (līgums parakstīts 1986. gadā) nodrošināja, ka ir obligāti jāsaņem Parlamenta piekrišana, pirms jaunas valstis var pievienoties Eiropas Savienībai. Amsterdamas līgums (parakstīts 1997. gadā) nostiprināja Parlamenta pozīciju likumdošanas kopīgā izstrādē ar Padomi daudzās dažādās jomās, kuras reglamentē ES tiesību akti (dažas no tām — patērētāju aizsardzība, iespēja likumīgi strādāt citā valstī un vides jautājumi).
Jaunākais — Lisabonas — līgums stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī.
Ar to nostiprināja Eiropas Parlamenta ietekmi, uzlika valstu valdībām lielāku atbildību Eiropas politikas virzības noteikšanā, kā arī piešķīra Eiropas Savienības pilsoņiem iniciatīvas tiesības.
Lisabonas līgums paplašina Parlamenta pilnvaras, padarot to par vispāratzītu otro likumdevēju ar palielinātām budžeta pilnvarām. Tas arīdzan piešķir Parlamentam galveno nozīmi Eiropas Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanā.