Ar to izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK), kurā apvienojās sešas valstis (Beļģija, Vācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande), lai ar tirdzniecības palīdzību veicinātu integrāciju un ekonomikas izaugsmi.
Ar to izveidoja kopējo tirgu, kura pamatā ir:
- personu brīva pārvietošanās, kā arī
- preču,
- pakalpojumu un
- kapitāla brīva aprite.
To parakstīja paralēli otram līgumam, ar ko izveidoja Eiropas Atomenerģijas kopienu (Euratom).
Romas līgums ir vairākkārt grozīts, un šodien to sauc par Līgumu par Eiropas Savienības darbību.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Mērķi

EEK un kopējā tirgus mērķis bija:
- pārveidot tirdzniecības un ražošanas nosacījumus tā sešu dalībvalstu teritorijā un
- veicināt Eiropas ciešāku politisku apvienošanos.

Konkrēti uzdevumi

Līguma parakstītāji vienojās:

izveidot pamatus arvien ciešākai savienībai starp Eiropas tautām;
nodrošināt dalībvalstu ekonomisko un sociālo progresu ar vienotu rīcību nolūkā novērst starp valstīm esošos tirdzniecības šķēršļus un citus šķēršļus;
uzlabot dalībvalstu iedzīvotāju dzīves un darba apstākļus;
nodrošināt līdzsvarotu tirdzniecību un godīgu konkurenci;
samazināt ekonomiskās un sociālās atšķirības starp dažādiem EEK reģioniem;
pakāpeniski likvidēt starptautiskās tirdzniecības ierobežojumus ar kopēju tirdzniecības politiku;
ievērot ANO Statūtu principus;
apvienot to resursus, lai saglabātu un stiprinātu mieru un brīvību, un aicināt šajos centienos pievienoties citas Eiropas tautas, kam ir kopīgi šie ideāli.

Kopējais tirgus

Ar līgumu:

izveido kopējo tirgu, kurā parakstītājvalstis vienojas pakāpeniski saskaņot to ekonomikas politiku;
izveido vienotu ekonomikas zonu ar brīvu konkurenci starp uzņēmumiem. Ar to izveido pamatu, lai tuvinātu noteikumus, kas reglamentē preču un pakalpojumu tirdzniecību papildus noteikumiem, kas ietverti citos līgumos (Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) līgums un Euratom līgums);
kopumā aizliedz ierobežojošas vienošanās un valsts subsīdijas, kas var ietekmēt tirdzniecību starp sešām dalībvalstīm;
šos nosacījumus piemēro arī sešu dalībvalstu aizjūras zemēm un teritorijām un tās iekļauj muitas savienībā, lai veicinātu to ekonomisko un sociālo attīstību.

Muitas savienība

Ar līgumu aizliedza kvotas (t. i., importa apjoma ierobežojumus) un muitas nodokļus starp sešām parakstītājvalstīm.
Ar to izveidoja kopēju ārējo tarifu importam no valstīm ārpus EEK, ar ko aizstāja atsevišķu valstu iepriekš piemērotos tarifus.
Muitas savienību papildināja kopēja tirdzniecības politika. Šī politika, kuru vairs nepārvalda valstu līmenī, bet EEK līmenī, atšķir muitas savienību no vienkāršas brīvās tirdzniecības asociācijas.

Kopējas politikas

Ar līgumu jau sākotnēji izveidoja noteiktas politikas kā dalībvalstu kopējas politikas, t. sk.:
- kopējo lauksaimniecības politiku (38.–47. pants);
- kopējo tirdzniecības politiku (110.–116. pants);
- transporta politiku (74.–84. pants).
Tas atļāva izveidot citas kopējas politikas, ja pēc tādām rastos vajadzība. Pēc 1972. gada EEK izveidoja kopēju rīcību vides, reģionālās, sociālās un rūpniecības politikas jomās.
Papildus šīm politikām izveidoja:
- Eiropas Sociālo fondu, lai uzlabotu darba ņēmēju darba iespējas un paaugstinātu viņu dzīves līmeni;
- Eiropas Investīciju banku (EIB), lai veicinātu EEK ekonomikas izaugsmi, nodrošinot finansējumu ieguldījumiem.

Iestādes

Ar līgumu izveidoja iestādes un lēmumu pieņemšanas mehānismus, kas ļauj izteikt gan valstu intereses, gan kopīgu redzējumu.
Galvenās iestādes ir šādas:
- Padome;
- Komisija;
- Parlamentārā asambleja (vēlāk tā kļuva par Eiropas Parlamentu);
- Tiesa.
Pirmajām trim iestādēm lēmumu pieņemšanas procesā palīdz Ekonomikas un sociālo lietu komiteja.