30.4.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 100/44

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Eiropas Savienības uzdevumi pasaules mēroga pārtikas problēmu risināšanā”

2009/C 100/08

ES Padomes prezidentvalsts Francija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2007. gada 25. oktobrī nosūtīja vēstuli Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājam Dimitris DIMITRIADIS kgam, kurā lūdza sniegt izpētes atzinumu par tematu

“Eiropas Savienības uzdevumi pasaules mēroga pārtikas problēmu risināšanā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2008. gada 8. oktobrī. Ziņotājs – KALLIO kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 448. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 21, 22. un 23. oktobrī (22. oktobra sēdē), ar 73 balsīm par, 11 balsīm pret un 27 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK uzskata, ka ES būtu jāvērtē lauksaimniecības un tirdzniecības politikas ilgtermiņa mērķi un jāpārliecinās, vai apstākļos, kas mainījušies gan ES, gan pasaulē kopumā, ir nodrošināta apgāde ar pārtiku.

1.2.   ES lauksaimniecības politikas centrā jāizvirza pārtikas produktu pieejamība, lai garantētu rentablu ražošanu visos ES reģionos. Tas jāveic, ņemot vērā KLP “veselības pārbaudi”.

1.3.   Pārtikas ražošanai jābūt prioritārai salīdzinājumā ar enerģijas ražošanu. Enerģijas ražošanai, kuras pamatā ir augi, būtu jāaprobežojas ar biomasu un augiem, kas dabīgā veidā nav piemēroti pārtikas ražošanai.

1.4.   Pienācīgs ražotāju cenu līmenis nodrošina stabilu pamatu pietiekamai apgādei ar pārtiku (primārā ražošana un pārstrāde) gan ES, gan visā pasaulē.

1.5.   Būtu jācenšas izstrādāt noteikumi lauksaimniecības preču tirdzniecībai, kas garantē apgādi ar pārtiku visās valstīs un jebkādos apstākļos. Attīstības valstīm būtu jāpiešķir tirdzniecības priekšrocības, lai atbalstītu ražošanu valstī.

1.6.   ES būtu jāpaplašina sadarbība un jāatbalsta pārtikas ķēžu modernizācijas un to efektivitātes palielināšanas centieni attīstības valstīs.

1.7.   EESK uzsver, ka ES jācenšas stiprināt ražotāju apvienību un tirgus organizāciju darbību attīstības valstīs un tādā veidā atbalstīt pārtikas piegādes priekšnoteikumus. ES nedrīkst atkāpties no sava priekšlikuma nodrošināt atbalstu EUR 1 miljarda apjomā attīstības valstu lauksaimniekiem.

1.8.   ES būtu jāpalielina investīcijas jaunās tehnoloģijās, tostarp biotehnoloģijā, lai varētu attīstīt to pielietojumu ražošanā.

1.9.   Nākotnes stratēģijai jābūt vērstai uz pārtikas produktu kvalitātes uzlabošanu, kā arī jāuzlabo un pārtikas produktu nekaitīgums, izmantojot pārredzamu izcelsmes valsts marķējumu un izglītojot patērētājus.

1.10.   Patēriņa cenas nav mākslīgi jāpazemina; būtu labāk ar sociālās politikas palīdzību ieviest cenu kompensācijas režīmu.

1.11.   ANO un citām starptautiskajām organizācijām pārtikas ražošana būtu jāizvirza kā galvenā prioritāte, lai mazinātu nabadzību.

1.12.   Lai nodrošinātu pārtikas pieejamību, būtu jāizveido pasaules līmeņa programma, ar ko uzliek saistības veidot rezerves, līdzīgi naftas uzglabāšanas sistēmai, kas darbojas ES.

1.13.   Lai garantētu piegādes drošību ES, ir jāievieš labāka galveno produktu un ražošanas izejvielu (proteīnu, minerālmēslu, sēklas, pesticīdu) uzglabāšanas sistēma un jāveic aktīvi pasākumi, lai stiprinātu dalībvalstu, ES un tirdzniecībā iesaistīto dalībnieku sadarbību.

1.14.   Lai nodrošinātu apgādi ar pārtiku, jāuzlabo izglītošana minētajā jomā, lai risinātu jaunās problēmas, ko izraisījusi pārtikas krīze gan ES, gan jo īpaši attīstības valstīs.

1.15.   EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai attīstības valstīs ir jādibina kopuzņēmumi lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, lai šajās valstīs uzlabotu ekonomiskos apstākļus.

1.16.   EESK rosina Komisiju sniegt priekšlikumus dalībvalstu investīciju palielināšanai pētniecības, izstrādes un inovāciju jomā, jo īpaši zivsaimniecības nozarē un okeanogrāfiskajai izpētei paredzēto kuģu būvniecībā un uzturēšanā. Veiktie pētījumi un īstenotais darbs palīdzēs gan saglabāt un attīstīt ilgtspējīgu zivsaimniecību, gan arī uzlabot ekonomiski vājāko valstu apgādi ar pārtiku un to sociāli ekonomiskos apstākļus.

2.   Ievads.

2.1.   Eiropas pilsoņu veselība un viņu bažas par nākotni, nesenais straujais lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu cenu kāpums, kā arī aktuālais jautājums par badu pasaulē kopumā ir izvirzījis pasaules mēroga pārtikas problēmas publiskas apspriešanas centrā. Izejvielu cenas lauksaimniecības un pārtikas produktu nozarēs krītas kopš 1970. gada. Pēdējos trīs gados to pielāgošana uz augšu ir pozitīva attīstības tendence, kas radījusi grūtības ķēdes vājākajam posmam – patērētājiem. Dažos gadījumos cena, kas patērētājiem jāmaksā par galvenajiem uztura produktiem, ievērojami pārsniedz sākotnējo cenu, ko saņem lauksaimnieks. Lai gan atsevišķas lauksaimniecības nozares Eiropā cenu celšanās ietekmējusi labvēlīgi, noteikti jāuzsver, ka stāvoklis lopkopības nozarē ir kritisks, jo nav iespējams paaugstināt lopbarības cenu vai novirzīt šīs izmaksas patērētājiem. Šajā atzinuma projektā ir izskatītas ar pārtikas trūkumu saistītās problēmas no ES viedokļa un plašāk aplūkotas ES rīcības sociālās sekas (1).

2.2.   Galvenie jautājumi ir apgāde ar pārtiku un apgādes drošība. Mūsu mērķis ir noteikt pasaules mēroga pārtikas problēmas un ierosināt to risināšanas veidus. Ievērojamās izmaiņas tirgū ir izraisījušas dažas radikālas reakcijas, piemēram, vairāki avoti ir ierosinājuši no PTO sarunām atdalīt lauksaimniecības un pārtikas jautājumus un atgriezties pie tāda atbalsta sistēmas, kas piesaistīts ražošanai ES līmenī. Visbeidzot, mēs pētām šo problēmu ietekmi un iespējamo reakciju uz vissvarīgākajiem sociālajiem jautājumiem: ko tās nozīmē Eiropas patērētājam? Ko tās nozīmē attīstības valstu ilgtermiņa apgādei ar pārtiku? Un kā tās veicina lauku apvidu dinamismu?

2.3.   Mēs sākam ar īsu pārskatu par ES lauksaimniecības un pārtikas ražošanas un politikas attīstību un aplūkojam sistēmu, kādā pašlaik darbojas lauksaimniecība un pārtikas ražošana Eiropas Savienībā. Tad mēs aplūkojam, kādi nozīmīgi ārēji spēki varētu radīt izmaiņas, kas liktu attīstīt pašreizējo sistēmu. Balstoties uz šo analīzi, mēs gatavojam kopsavilkumu, kurā uzsvērti vissvarīgākie ES lauksaimniecības un pārtikas piegādes turpmākie uzdevumi un izklāstīti iespējamie alternatīvie rīcības veidi. Visbeidzot, mēs vērtējam šos rīcības veidus un ES kā ražotājas un patērētājas lomu globālajā pārtikas piegādē.

3.   ES lauksaimniecības un pārtikas politika un nozares tendences.

3.1.   EEK un ES pārtikas un lauksaimniecības nozares mērķi, kā arī nozares un tirgus tendences.

3.1.1.   Gadu desmitu gaitā lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozare ES ir attīstījusies atbilstoši izmaiņām pārējā sabiedrībā. Pirmajos gados uzmanība bija pievērsta produkcijas apjoma palielināšanai, kā rezultātā 80. gados radās nozīmīgs pārpalikums eksportam. Tā bija desmitgade, kurā pieredzēja ar vidi saistīto problēmu rašanos lauksaimniecībā, piemēram, jautājums par mēslojuma izsmidzināšanu intensīvas lauksaimniecības teritorijās un ūdens apgādes problēmas.

3.1.2.   Bioloģiskās lauksaimniecības veidošanās bija atbilde uz intensīvu kultivāciju un vides problēmām, un tā ir viens no produktu diferenciācijas piemēriem: dažas patērētāju grupas ir gatavas maksāt vairāk par pārtiku, kas ražota, izmantojot metodes, ko uzskata par videi nekaitīgām. Deviņdesmitos gadus atcerēsies kā desmitgadi ar dzīvnieku saslimšanām un zoonozēm, kas ES liellopu audzēšanas un pārtikas ražošanas nozarei deva triecienu ar govju trakumsērgu un cūku drudzi. Kā nozīmīgs pārtikas piegādes faktors radās pārtikas nekaitīguma jēdziens, un daudzas valstis sāka vairāk resursu piešķirt tādiem jautājumiem kā salmonellas apkarošana un tās profilakse.

3.1.3.   Minētās problēmas un pasākumi to risināšanai Eiropas Savienībā ir palīdzējuši veidot lauksaimniecības un pārtikas politiku. To aktuālo jautājumu skaitā, kas radušies pēdējos gados, ir bioenerģijas ražošana no lauksaimniecības izejvielām, t. i., lauksaimniecība kā bioenerģijas izejvielu avots.

3.1.4.   Vēl viens aspekts, kas izvirzījies priekšplānā, ir pārtikas uzturvērtības kvalitāte un tās nozīmīgums sabiedrības veselības jomā, īpašu uzmanību pievēršot pārtikas sastāvam un tam, cik lielā mērā pārtikas rūpniecība ir vainojama pie Rietumos arvien pieaugošās aptaukošanās problēmas. Tas ir jautājums, kas jāņem vērā pārtikas nozarē, piemēram, plānojot un realizējot produktus, un kas, pieņemot lēmumu par patēriņu, jāapsver arī patērētājiem. Atbildīgs patēriņš jāatbalsta ar patērētāju izglītošanu.

3.1.5.   Šobrīd aktuāls jautājums ir pārtikas produktu, lauksaimniecības izejvielu un galaproduktu straujais cenu kāpums: vai tas ir ilgstošs pieaugums un kā tas ietekmēs apgādi ar pārtiku pasaulē un nabadzīgo cilvēku dzīves apstākļus. Lēmējiem būtu jāņem vērā arī tirgus apstākļu maiņa: vai politikas pasākumi, kas pielāgoti tirgiem, kuros pārtikas cenas ir zemas un pakāpeniski turpina kristies, joprojām ir piemērojami jaunajos apstākļos?

3.2.   Pārmaiņas ES lauksaimniecības politikā un zvejniecībā.

3.2.1.   ES lauksaimniecības politika bija balstīta uz spēcīgu iekšējo tirgu un tirgus regulēšanu ar subsīdiju shēmām, kuru mērķis ir visās valstīs un jebkuros apstākļos nodrošināt stabilu apgādi ar pārtiku. ES ir veidojusi savu politiku, pamatojoties uz Eiropas lauksaimniecības modeli, kas aizsargā lauksaimniecības daudzveidību un nodrošina, ka lauksaimniecība ir rentabla pat ES mazāk labvēlīgajos apgabalos. Tās mērķis bija ražot augstas kvalitātes nekaitīgu pārtiku par ES patērētājiem pieņemamām cenām.

3.2.2.   Lauksaimniecības politikas internacionalizācija kā globalizācijas daļa kopējās lauksaimniecības politikas reformai ir izvirzījusi jaunus uzdevumus. To skaitā ir augošā konkurence un lauksaimnieku ienākumu pārvaldības politikas problēma. Daudzus gadus lauksaimniecības produktu tirgos problēmas radīja produktu zemās cenas, ko mēģināja risināt ar ES lauksaimniecības reformām.

3.2.3.   Ar 1999. un 2003. gada lauksaimniecības reformām līdztekus intervences sistēmu atcelšanai, administratīvo izmaksu samazināšanai un saistības starp tiešajām subsīdijām un produkcijas apjomu pārtraukšanai tika panākta virzība uz tirgus orientētu sistēmu. Pēc tam tika veiktas dažādu produktu tirdzniecības organizāciju reformas, kas radīja grūtības dažiem ES lauksaimniekiem. Šīs pārmaiņas veidoja ES mērķu pamatu pašlaik notiekošajā PTO daudzpusējo tirdzniecības sarunu kārtā.

3.2.4.   ES pašlaik gatavo kopējās lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudi”, kurai vajadzētu būt kā iespējai veikt precīzāku pielāgošanu. Pārskatīšanas galvenie mērķi ir novērtēt 2003. gada KLP reformas īstenošanu un iekļaut reformā pielāgojumus politikas vienkāršošanai, ļaujot tai aptvert jaunas tirgus iespējas un sagatavojot to jaunu problēmu risināšanai tirgū un sabiedrībā. Ja apgāde ar pārtiku ir nopietni apdraudēta, pasaules lauksaimniecības produktu tirgū notiek lielas svārstības.

3.2.5.   Līdztekus lauksaimniecībai zvejniecība ir ļoti nozīmīga mūsu apgādē ar pārtiku. 2005. gadā kopējie zvejniecības produkti pasaulē bija gandrīz 142 miljoni tonnu, kas ir 16,6 kg zivju uz vienu iedzīvotāju un vairāk nekā 15 % no dzīvnieku miltu produkcijas pasaulē. Zvejniecības produktiem ir liela nozīme apgādē ar pārtiku. Turklāt ar zvejniecību un akvakultūru saistītie pasākumi ir nozīmīgs uztura, darbavietu un ienākumu avots gan Eiropā, gan attīstības valstīs. Eiropas Savienībai būtu jācenšas nodrošināt, lai arī attīstības valstis spētu pēc iespējas efektīvi apsaimniekot un izmantot savas zivju rezerves.

3.2.6.   ES rīcība šajā jomā būtu jākoncentrē uz visaptverošu pieeju, kas vienlaikus apvieno zivju resursu ilgtspējīgu izmantošanu un nabadzības mazināšanu, kā arī līdzsvara nodrošinājumu starp rūpnieciski attīstītajām un attīstības valstīm, balstoties uz šādiem apsvērumiem:

1)	ES būtu jāizstrādā vietējas zvejas metodes un jāatbalsta ilgtspējīgas un atbildīgas zvejniecības un akvakultūras izvēršana;

2)	ES būtu jāturpina ievest zvejas produkti un jāstiprina pārtikas nekaitīgums un patērētāju aizsardzības prakse;

3)	ES ar Eiropas zvejnieku kopienu palīdzību būtu jāatbalsta zvejniecība trešo valstu ūdeņos, ja tas neapšaubāmi ir minēto valstu un to iedzīvotāju interesēs;

4)	okeāni un jūras ir mūsu planētas dabas resursu daļa un pasaules mantojums. ES ir jāuzrauga, lai netiktu pārzvejoti tās vai trešo valstu ūdeņi.

3.3.   Pārmaiņu nepieciešamība: ārēji faktori, kas ietekmē ES lauksaimniecības un pārtikas politiku.

3.3.1.   Pēdējo 50 gadu laikā ES lauksaimniecības un pārtikas politikas sistēma ir attīstījusies, kā izklāstīts iepriekš, gan savu mērķu un iespēju, gan ārējo faktoru ietekmē. To ārējo faktoru skaitā, kas palīdzējuši mainīt un veidot politiku, jo īpaši ir ES tirdzniecības politika pašreizējā PTO daudzpusējo tirdzniecības sarunu Dohas sarunu kārtā, kā arī tehnoloģiju attīstība, vides problēmas un tendences pārtikas tirgos.

3.3.2.   Daudzpusējās PTO tirdzniecības sarunas Dohas sarunu kārtā ir ilgušas gandrīz septiņus gadus. Sarunās ir panākti daži daļēji risinājumi, tomēr vispārīgi progress ir bijis ļoti lēns. ES ir ļoti aktīvi piedalījusies sarunu procesā par plašu jautājumu loku. Dažas valstis nav vēlējušās panākt progresu, kas novestu pie veiksmīga rezultāta. ES ir ievērojami piekāpusies, piemēram, attiecībā uz lauksaimniecību, rūpniecību un ar attīstības valstīm saistītajos jautājumos. Sarunu ceļā rasts risinājums būtu svarīgs starptautiskās tirdzniecības sistēmas darbībai.

3.3.3.   Lauksaimniecība tradicionāli ir bijis sarunu klupšanas akmens, jo vairums valstu aizstāv savu produkciju pamatdrošības dēļ. Citas sarunu puses ir ļoti lielas eksportētājas, bet nevēlas atvērt importa tirgu. ES ir gan liela dažu produktu eksportētāja, gan arī pasaulē lielākā pārtikas importētāja. 2007. gadā ES pārtikas rūpniecības nozarē eksportēja pārtikas produktus par EUR 54,6 miljardiem un ieveda pārtikas pārstrādes produktus par EUR 52,6 miljardiem.

3.3.4.   Ja Dohas sarunu kārtas sarunās tuvākajā nākotnē tiks panākta vienošanās, tas nozīmēs jaunu stāvokli ES lauksaimniecības produktu tirgiem. Balstoties uz šobrīd apspriežamajiem piedāvājumiem, eksporta subsīdijas tiks atceltas līdz 2014. gadam un aizsargājošie tarifi samazināti par vairāk nekā 50 %. Tas ES lauksaimniecības nozarei varētu radīt finansiālus zaudējumus vairāk nekā EUR 20 miljardu apmērā. Nesenais lauksaimniecības produktu cenu pieaugums ietekmēs tirgus struktūru un gala rezultāta ietekmi.

3.3.5.   ES ir izvirzījusi priekšlikumus attiecībā uz vairākiem nozīmīgiem faktoriem, kas saistīti ar lauksaimniecības preču tirdzniecību, piemēram, vides aizsardzības un sociālie standarti un dzīvnieku labturība (t. i., nekomerciāli faktori). Diemžēl šie priekšlikumi nav pavirzījušies uz priekšu. Lai pasaules tirdzniecībā radītu vienlīdzīgus sākotnējos nosacījumus, ražošanas noteikumi un standarti būtu jāsaskaņo.

3.3.6.   Sarunu laikā ES ir ievērojami piekāpusies nabadzīgākajām attīstības valstīm, paaugstinot importa tarifus un plānojot, ka tas uzlabos to iespējas tirdzniecībai ar lauksaimniecības produktiem. Ir svarīgi arī, lai pašu attīstības valstu lauksaimniecības produktu ražošana gūtu labumu no lielākiem resursiem, atvieglojumu piemērošanas un tehniskās palīdzības. ES vajadzētu veicināt arī iniciatīvas, kas atbalsta ražošanu attīstības valstu vietējam tirgum un rosina dalībnieku organizāciju veidošanos lauku apvidos. Tirdzniecības nosacījumi attīstības valstīs ir ļoti atšķirīgi, un tas jāņem vērā jaunajos tirdzniecības noteikumos.

3.3.7.   Nesenās radikālās pārmaiņas lauksaimniecības produktu pasaules tirgos ietekmēs pārtikas tirdzniecību un tās struktūru. Ja cenu pieaugums būs pastāvīgs, tas netieši ietekmēs jaunos tirdzniecības politikas nolīgumus un to noteikumus. ES ir sākusi paplašināt divpusējos tirdzniecības nolīgumus, kas tai ir ar daudziem tirdzniecības partneriem, gan daudzpusējo sarunu grūtību, gan straujo pārmaiņu dēļ, piemēram, pārtikas un enerģijas tirgū. Jāizvirza mērķis panākt vienošanos un tādu intervences mehānismu, ko varētu izmantot, lai mazinātu produktu cenu svārstības un līdzsvarotu tirgus.

3.4.   Vides izmaiņas un tehnoloģiskā attīstība.

3.4.1.   Vides jautājumi.

3.4.1.1.   Visnozīmīgākais vides faktors ir klimata pārmaiņu radītās izmaiņas un jo īpaši politikas pasākumi, ko tās izraisījušas. Klimata pārmaiņas pašas par sevi noved pie klimatisko apstākļu izmaiņām pasaulē, un ražošanai jāpielāgojas šiem jaunajiem apstākļiem, kas samazina lauksaimniecības ražīgumu. Citu netiešu ietekmi izraisa politikas pasākumi: klimata pārmaiņu palēnināšanai uzsāktā rīcība prasa mainīt ražošanas struktūras un metodes, kas samazina produktivitāti. Papildus lauksaimniecībai klimata pārmaiņas ļoti ietekmē pārtikas rūpniecības iespējas un rentabilitāti.

3.4.1.2.   Īpaši jāpiemin arī bioenerģijas ražošana no lauksaimniecības izejvielām. Pārtikas tirgi tagad ir cieši savstarpēji saistīti ar enerģijas tirgiem, jo bioenerģijas ražošanas un pārtikas ražošanas nozares konkurē par vienām un tām pašām izejvielām un lauksaimnieciskā ražošana mūsdienās lielā mērā ir atkarīga no izrakteņu kurināmā. Šīs konkurences rezultātā cenu izmaiņas enerģijas tirgos un politikas pasākumu ietekme uz tiem tieši ietekmē pārtikas tirgus.

3.4.1.3.   Pārtikas izejvielu izmantošana par izejvielām bioenerģijas ražošanā palielina pieprasījumu pēc lauksaimniecības produktiem un tos sadārdzina.

3.4.1.4.   Siltumnīcas efekts ir visaptveroša vides problēma, kas aizēno daudzus citus ar vidi saistītus jautājumus, starp kuriem bioloģiskā daudzveidība tomēr ir nozīmīga, jo tā ir pasaules līmeņa problēma. ES daudzveidīgas ģenētiskās bāzes aizsardzība kā ražošanas daļa vai tās papildinājums un gēnu bankas veidošanas pasākums kļūst arvien nozīmīgāka aizsargāto teritoriju, vietējās izcelsmes augu un dzīvnieku sugu saglabāšanā. Ārpus Eiropas vajadzības būtībā ir tādas pašas, bet sugu loks var būt daudz plašāks un ekonomiskās iespējas – mazākas.

3.4.1.5.   Papildus bioloģiskajai daudzveidībai problēmas, kas starptautiskās tirdzniecības, pārvadājumu un sadarbības rezultātā izvirzās priekšplānā, ir dzīvnieku infekcijas slimības, zoonozes un svešzemju sugu ieviešanās. ES vispazīstamākie šāda bioloģiskās drošības apdraudējuma veidi ir cūku drudzis, govju sūkļveida encefalopātija (BSE), mutes un nagu sērga un salmonella, savukārt pasaules līmenī putnu gripa ir epidēmija, kas liek bažīties par iespējamu pandēmiju. Slimības un kaitēkļi izplatās katrs savā veidā — kopīgais tiem ir tieša vai netieša ietekme uz pārtikas ražošanu un kalpošana par nedrošības iemeslu, kad patērētājiem jāpieņem lēmumi par iepirkumiem. Papildus tiem ir nozīmīga ilgtermiņa ietekme kā faktoriem, kas mazina pārtikas apgādes drošību.

3.4.2.   Jaunas tehnoloģijas.

3.4.2.1.   Lai gan lauksaimniecības produktu kā bioenerģijas ražošanas izejvielu pieprasījums audzis galvenokārt to politikas pasākumu dēļ, kas veikti, lai novērstu apdraudējumu videi, šis pieaugums ir arī tehnoloģiskās attīstības rezultāts. Biotehnoloģija sniedz milzumdaudz jaunu efektīvākas produktu ražošanas un pārstrādes iespēju gan pārtikas, gan citos tirgos. Enerģētikas nozarē līdztekus no cietes iegūtai enerģijai par tirgū realizējamu produktu aizvien vairāk kļūst celulozes bioenerģija.

3.4.2.2.   Biotehnoloģijas jauninājumi ir ieviesuši virkni jaunu ražošanas metožu. Biotehnoloģijas progresu uzskata par nozīmīgu soli, kas ļaus uzlabot ražošanas efektivitāti. Šo procesu būtu jāveicina ar pētniecību un izstrādi. Papildus priekšrocībām ir jāņem vērā arī tā radītais iespējamais risks veselībai un videi. Problēma ir tā, ka daudzos gadījumos joprojām nav skaidra biotehnoloģijas izmantošanas blakus ietekme uz dzīvnieku veselību, augiem un ekosistēmām.

3.4.2.3.   Tas, ka trūkst pietiekamu datu un pētījumu par mūsdienu biotehnoloģijas blakus ietekmi uz veselību un vidi, ir ietekmējis patērētāju attieksmi pret biotehnoloģijas izmantojuma ieviešanu. Nopietna uzmanība jāpievērš patērētāju uzskatiem un bažām par izstrādes centieniem, un tirgus produkti ir attiecīgi jāmarķē.

3.5.   Cenu izmaiņas pārtikas tirgos.

3.5.1.   Pēdējos divos gados strauji pieaugušas lauksaimniecības preču un vairāku nozīmīgu uztura pamatproduktu cenas. Tam ir vairāki iemesli, tostarp palielinātais pieprasījums iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ, augstākas enerģijas cenas, krājumu samazināšanās visā pasaulē, ieguldījumi un spekulatīvā interese, kas līdz ar to radusies par lauksaimniecības precēm, kā arī klimata pārmaiņas – gan vietēja līmeņa klimata satricinājumi, gan pastāvīgāku pārmaiņu draudi.

3.5.2.   Pamatojoties uz prognozēm, ir grūti noteikt tirgu turpmāko attīstību. Cenu kritums pēdējos mēnešos nesniedz nekādu norādi par līmeni, kādā tas apstāsies. Jebkurā gadījumā cenu svārstības ietekmē attīstības valstu tirgu, un sekas ir jūtamas arī rūpnieciski attīstītajā pasaulē, tostarp ES valstīs.

3.5.3.   Augstākas cenas pasaules tirgū ES ir radījušas uzskatu, ka lauksaimniecības un pārtikas politikā ir nedaudz lielāka rīcības brīvība nekā agrāk. Pārtikas pircējiem pārtikas preču cenu pieaugums liekas straujš, un tas patiešām jau ir ietekmējis kopējo inflāciju ES valstīs. Līdzīga, kaut arī saasinātāka situācija ir skaidri redzama attīstības valstīs – daudzās valstīs nesen pat ziņots par masu nekārtībām saistībā ar pārtikas pieejamību un cenām. Vienlaikus kļūst acīmredzams, ka cenu pieaugums pozitīvi ietekmē atsevišķas ražošanas nozares – daudzos gadījumos vietējie ražotāji tagad pirmo reizi kopš ilgāka laika spēj konkurēt ar pārtiku, kas importēta par pasaules tirgus cenām. Ilgtermiņā tas varētu palielināt pārtikas ražošanu un nodrošināt arī ražošanas iespējas vietējiem iedzīvotājiem. Lai gūtu sekmes, tam ir vajadzīga ekonomiska izaugsme, lai patērētājiem būtu pietiekami daudz naudas pārtikas iegādei.

3.5.4.   Pārtikas cenu pieaugums pasaules tirgū varētu labvēlīgi ietekmēt pārtikas ražošanas apjomu. Tomēr augstākas cenas varētu saasināt badu pasaulē, jo nabadzīgajiem kļūst aizvien grūtāk nopirkt galvenās pārtikas preces, īpaši tad, ja lielāku labības ražas daļu izmanto nepārtikas produktiem. Jebkurā gadījumā jaunais stāvoklis nepārprotami ietekmē ienākumu sadalījumu valstīs, un tādēļ tas ir politiski jutīgs jautājums. Pasaules organizāciju attieksme pret turpmāko attīstību joprojām nav skaidra.

3.5.5.   Protams, tas nav jautājums tikai par galaproduktu tirgiem – tā kā galaproduktu cenas pieaug, ražošanas izejvielām ir tendence kļūt dārgākām un otrādi. Tas pats notiek arī tagad – enerģijas un mēslošanas līdzekļu cenas palielinās, tādēļ lauksaimniekiem ne vienmēr klājas labāk nekā agrāk. Ja pārtikas rūpniecība nespēj saglabāt nemainīgu savu relatīvo daļu galaprodukta cenā, arī tā cietīs no izejvielu sadārdzinājuma sekām.

3.5.6.   Cenu pieaugums atspoguļo jauno tirgus līdzsvaru, kas atkarīgs no daudziem faktoriem. Praksē tas atspoguļo pasaules pārtikas rūpniecības spēju – globālo apgādes ar pārtiku drošību – paēdināt cilvēkus atbilstoši viņu vajadzībām. Agrāk bieži tika apgalvots, ka bads pasaulē nav ražošanas iespēju trūkums, bet drīzāk valsts un starptautiskās politikas rezultāts. Šis secinājums tuvākajā nākotnē tiks pārskatīts: vai nemitīgais iedzīvotāju skaita pieaugums, klimata pārmaiņas un nepārtikas produkti uz izsīkstošo izrakteņu enerģijas avotu fona maina stāvokli tādā veidā, ka turpmāk pārtikas trūkums vairs nebūs atkarīgs tikai no politikas, bet arvien vairāk no kopējā ražošanas apjoma ierobežojumiem?

3.5.7.   Lai aplūkotu jautājumu par cenu attīstību pārtikas pamatproduktiem, tas ir rūpīgi jāpārbauda, apzinoties tā sarežģītumu, un noteikti jānodrošina cenu veidošanas pārredzamība visos lauksaimniecības un pārtikas produktu vērtības ķēdes posmos. Tādēļ valdību kompetencē ir rūpēties par cenu veidošanas izsekojamību, nosakot atbilstīgas pārbaudes, lai konstatētu dažu ekonomikas dalībnieku negodīgu darbību, un vienlaikus veicot intensīvu izglītojošu darbu, lai sniegtu precīzu un pilnīgu informāciju patērētājiem.

3.6.   Pārtikas kvalitāte, pārtikas nekaitīgums un uzturvērtība.

3.6.1.   Papildus pārtikas daudzumam nozīmīgi faktori pārtikas tirgos ir pārtikas kvalitāte, pārtikas nekaitīgums, uzturvērtība un patērētāju izvēle. Pārtikas nekaitīgumu nosaka standarti, kurus pārzina jaunā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA).

3.6.2.   Uzturvērtība ir komplekss lielums, kurā patērētāju izvēli nosaka ne tikai ar veselību saistīti faktori, bet arī kultūras ietekmēta uzvedība. Pārtikas produktu ietekme uz veselību un atbildības jautājums vienmēr ir diskusiju krustpunktā, un tirgus dalībnieki par to nav panākuši vienotu nostāju.

3.6.3.   Patērētāju izvēle ir balstīta uz personīgām vērtībām un uzskatiem (piemēram, ekoloģiski tīra pārtika), kā arī ar kultūru saistītiem faktoriem, kas nav salīdzināmi. Tomēr tās kā pārtikas tirgu ietekmējoša faktora nozīmi nevajadzētu novērtēt pārāk zemu.

3.7.   Patērētāju nostāja un loma.

3.7.1.   Atbildīgai patērēšanai un ilgtspējīgam patēriņam, tostarp otrreizējai pārstrādei, jākļūst par vispārēju praksi. Tas attiecas gan uz piegādes ķēdi, gan patērētājiem. Minēto mērķi var sasniegt ar plašu sabiedrības diskusiju palīdzību.

3.7.2.   Eiropas patērētāji uzskata par pašsaprotamu, ka pārtikas kvalitātei jābūt labai. Papildus cenai patērētājiem nozīmīgi apsvērumi ir izvēles brīvība un piedāvājuma klāsts. Parasti cilvēki nav gatavi kompromisam attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu.

3.7.3.   Praksē daudzi patērētāji tomēr pieļauj kompromisu attiecībā uz pārtikas produktu nekaitīgumu un to nozīmi kultūrā. Turklāt daudziem patērētājiem ir svarīgas pārtikas produktu konkrētas īpašības, piemēram, bioloģiskā lauksaimniecība un izejvielas no ĢMO ietekmē produktu pārdošanas cenu.

3.7.4.   Kvalitātes jautājumos ir svarīgi sniegt izglītojošu informāciju: patērētājiem jāzina par riskiem un priekšrocībām, kas saistītas ar dažādām ražošanas metodēm un tai nepieciešamajiem resursiem, lai varētu vērtēt risku saistībā ar viņu izmantotajiem produktiem. Mums jābeidz domāt “melns–balts” kategorijās, lai patērētāji paši varētu vērtēt atsevišķa produkta priekšrocības un trūkumus.

3.7.5.   Patērētājam ir svarīgi zināt, kā tiek nodrošināta kvalitāte, uz kuras pamata viņš/viņa izdara izvēli. Patērētāja uzticības veidošanas priekšnoteikums ir viegla piekļuve informācijai par produktu kvalitāti. Daudzi patērētāji cita starpā vairākkārt ir pieprasījuši atgriezties pie izcelsmes valsts marķējuma sistēmas, tostarp uz Eiropas pārtikas produktiem. Pateicoties labai patērētāju izglītībai un pārredzamībai, Eiropas produkti Eiropas tirgos ir lielā cieņā. Pienācīgas uzmanības pievēršana patērētāju aizsardzības politikai ir pārtikas ražošanas turpmākās attīstības galvenais faktors.

3.8.   Attīstības politika un pārtikas ražošana.

3.8.1.   Starptautiskos forumos ir pieņemti daudzi politiski lēmumi par bada problēmas likvidēšanu pasaulē, pēdējoreiz – saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem. Praktiskie rezultāti līdz šim bijuši samērā pieticīgi. Badacietēju skaits ir turpinājis pieaugt, un badu pasaulē joprojām cieš aptuveni viens miljards cilvēku. Ar lielāku lauksaimniecības produkcijas apjomu nav pieticis, lai mērotos ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, un pasaules līmenī nav izdevies efektīvi risināt jauno situāciju pārtikas ražošanā. ES ir iesaistījusies šo centienu īstenošanā gan starptautiskās organizācijās, gan divpusējās attiecībās ar attīstības valstīm. Lai uzlabotu pārtikas ražošanas stāvokli attīstības valstīs, tā ir centusies aktīvi darboties gan attīstības sadarbībā, gan tirdzniecības politikā.

3.8.2.   Lai mazinātu nabadzību, nodrošinātībai ar pārtiku jābūt galvenajam starptautiskās attīstības politikas darba kārtības jautājumam. Attīstības valstīs pārtikas ražošanas attīstībai jābūt valsts politikas stūrakmenim. Katrai attīstības valstij jābūt savai valsts lauksaimniecības politikai, uz kuru balstoties, tiktu organizēta tās pilsoņu apgāde ar uztura pamatproduktiem.

3.8.3.   Minētā mērķa sasniegšanai attīstības valstīs jārada atbilstoši mācību, konsultāciju un izpētes resursi. Starptautiskajai sabiedrībai un ES jāpieliek mērķtiecīgākas pūles, lai minētos mērķus iekļautu attīstības politikas programmās.

3.8.4.   Jāpalīdz attīstības valstu lauksaimniekiem, atbalstot ražotāju organizāciju centienus izvērst vietējo ražošanu, preču laišanu tirgū un pārstrādi, un stiprināt to tirgus pozīciju. Kā daļa no centieniem uzlabot ražošanas apstākļus attīstības valstīs jāuzlabo riska pārvaldība. Papildus ražošanai jāvelta uzmanība arī sociālajiem jautājumiem. Tāpat ANO sistēmā jāveic efektīvāki pasākumi, lai uzlabotu apgādi ar pārtiku.

3.8.5.   Tirdzniecības politikā jābūt iespējai garantēt attīstības valstīm reālu pašām savas “zaļā atbalsta” shēmas iespēju. Šī mērķa sasniegšanai nepieciešami lieli īpašo zināšanu un prasmju (know-how) ieguldījumi attīstības valstu tirdzniecības noteikumu un sistēmu izveidē. ES varētu turpināt stiprināt savu lomu prasmju attīstīšanā attīstības valstīs. Skaidrāks attīstības valstu iedalījums vismazāk attīstītajās valstīs un lielās eksporta valstīs uzlabotu visnabadzīgāko valstu stāvokli. Kā daļu no PTO sarunām ES ir veicinājusi šos mērķus.

4.   ES līmenī iespējamā rīcība un ierobežojoši faktori.

4.1.   Pēdējos gadu desmitos ES bažas un debates par pārtiku no pārprodukcijas ir pievērsušās vides jautājumiem, dzīvnieku labturībai un vēlāk arī dzīvnieku un cilvēku veselības problēmām un sabiedrības veselības jautājumiem. Nākotnē, iespējams, pat ne visai tālā, mēs varētu pieredzēt “atgriešanos pie saknēm”: Eiropā debates atkal atgriežas pie pārtikas pieejamības un cenas, un šī tendence jau iezīmējas vairākus gadus.

4.2.   Vienlaikus ir skaidrs, ka ES nav sala: attīstības valstīs vislielākā problēma joprojām būs nabadzība un tās izraisītās sekas – ir neiespējami īsā laikā likvidēt nabadzību pasaulē. ES joprojām ir atbildīga par cīņu pret nabadzību.

4.3.   Galvenās bažas Eiropas Savienībā – un arī pārtikas nozarē – ir saistītas ar enerģijas pieejamību. Pārtikas nozare šobrīd balstās uz milzīgu enerģijas patēriņu, tādēļ ir nepieciešams garantēt energoapgādi. Vēl viens ierobežojošs faktors, jo īpaši globālā mērogā, ir ūdens. Ir jānodrošina abu minēto faktoru pieejamība.

4.4.   ES rīcībā ir vairākas iespējamas alternatīvas. Tā, piemēram, varētu padarīt efektīvāku ES lauksaimniecību un zveju, tomēr vienlaikus tai būtu jāņem vērā vides jautājumi, dzīvnieku labturība un sabiedrības veselība. Viens no ražošanas efektivitātes celšanas pasākumiem ES varētu būt lauksaimniecības uzņēmumu un ražotņu paplašināšana, tomēr arī tas jādara saskaņā ar vides un dzīvnieku labturības prasībām, neaizmirstot arī ražotāju labklājību un nepieciešamību saglabāt apdzīvotu lauku vidi.

4.5.   ES varētu palielināt pārtikas apgādes drošību, veidojot rezerves un, cita starpā, dažādojot enerģijas avotus. Bioenerģijas ražošana ir jāpaplašina, tomēr tas nedrīkst notikt uz pārtikas apgādes rēķina.

4.6.   ES arī jāturpina ievērot humānisma principus un jāuzņemas atbildība par attīstības valstu emigrācijas jautājumiem un problēmām, vienlaikus līdz minimumam jāmazina konfliktu iespējamība kaimiņu reģionos, cenšoties nodrošināt cilvēkiem iespējas nopelnīt iztikai dzimtajā apvidū, gan ES, gan ārpus tās.

ES būtu jāatbalsta attīstības valstu ražotāji un viņu centieni veidot organizācijas tā, lai sadarbojoties un savstarpēji mācoties, ražotāji varētu labāk apgādāt savus reģionus ar pārtiku. Eiropas ražotājiem vajadzētu piedalīties lauksaimnieku savstarpējā sadarbībā. 2008. gada jūlijā ES pieņēma principiālu lēmumu no lauksaimniecības budžeta piešķirt EUR 1 miljardu, lai attīstības valstīs uzlabotu lauksaimniekiem saimniekošanas apstākļus.

4.7.   Ir svarīgi arī attīstīt globāli atbildīgu patēriņu un veselīgus ēšanas ieradumus: ar augu valsts produktiem bagāts uzturs cilvēcei ļautu apmierināt vajadzību pēc pārtikas ar daudz mazāku enerģijas patēriņu nekā ar dzīvnieku olbaltumvielām bagāts uzturs. Ražotājiem no savas puses ir svarīgi turpināt ražošanas attīstību un paplašināt ar zinātnes atziņām pamatotu zinātību (know-how). ES ir jābūt proaktīvai visās minētajās jomās, gan savos pasākumos, gan starptautiskā līmenī.

5.   Apgādes drošība – ES pārtikas apgādes pamats.

5.1.   Apgādes drošība ir galvenais mehānisms, lai novērstu risku un nodrošinātu apgādi ar pārtiku un medikamentiem ārkārtas apstākļos. Apgādes drošības valsts sistēmas ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas. Dalība ES parasti nozīmē valsts apgādes drošības samazināšanos, jo ES uzskata, ka, vadot krīzes situācijas, ir spējīga uzņemties kopējo atbildību par apgādes drošību. ES iekšējais tirgus ir labs pamats minētā mērķa sasniegšanā. Nesenajos gados notikušās krīzes bija kvalitatīva rakstura, un to laikā netrūka pārtikas pamatproduktu.

5.2.   Viens no galvenajiem apgādes drošības vadības mērķiem ir nodrošināt pārtikas izejvielu ražošanu. Krīzes gadījumā pārtikas produktu sadali var regulēt un kontrolēt. Šajā gadījumā ir izšķirīga lauksaimnieku, tirdzniecības un rūpniecības nozaru, iestāžu un citu struktūrvienību sadarbība.

5.3.   Ja krīze ieilgst, ir jāgarantē piekļuve lauksaimnieciskās ražošanas izejvielām. Tās ietver mēslošanas līdzekļus, enerģijas avotus, piemēram, naftu, augu aizsardzības līdzekļus, sēklu, dzīvnieku zāles, ūdeni utt. Saskaņā ar tiesību aktiem iestādēm ārkārtas situācijās jānodrošina apgāde ar ražošanas izejvielām. Minētajā nolūkā ir skaidri jānosaka darba dalīšana un plānošana starp dažādiem dalībniekiem. Valstu sistēmas un gatavības līmenis attiecībā uz apgādes drošību ir atšķirīgs. ES šobrīd veido jaunas sistēmas, īpaši tādēļ, ka palielinās starptautisku risku klāsts.

5.4.   ES ir jāpalielina pārtikas nozares apgādes drošība, ieviešot stingrākus mehānismus un pasākumus nekā šobrīd, lai Savienība varētu sagatavoties jauniem iespējamiem riskiem. Apgādes drošības galvenais balsts ir pietiekami lielu uzkrājumu veidošana, kas aptveru visu ES. Stabili un darbojošies lauksaimniecības produktu tirgi dalībvalstīs un ES iekšējā tirgū ir apgādes drošības pamats. Krīzes situācijās piegādes drošības īstenošanā izšķirīga ir dažādu iesaistīto pušu uzticamība un reakcijas ātrums.

---

(1)  Saistībā ar minētā atzinuma izstrādi 2008. gada 22. septembrī notika uzklausīšanas sanāksme par tematu “Kādas ir patiesās perspektīvas lauksaimniecības un pārtikas produktu cenu jomā?”

---

---