52014DC0021

Ievads

Enerģijas cenu kāpums ir nopietna politiska problēma. Tas uzliek papildu izmaksu slogu mājsaimniecībām un ražošanas uzņēmumiem[1], kam jau tā neklājas viegli, un ietekmē Eiropas konkurētspēju pasaules mērogā. Eiropas Komisija, atbildot uz Eiropadomes pieprasījumu, ir veikusi padziļinātu analīzi par enerģijas cenām un izmaksām Eiropā, lai palīdzētu politikas veidotājiem izprast problēmas kontekstu, nesenā cenu kāpuma ietekmi uz patērētājiem un politiskās sekas.

Ziņojumā sniegti visaptveroši un detalizēti dati, kas iegūti no plaša avotu klāsta. Tajā novērtētas enerģijas cenu un enerģijas izmaksu tendences un pētīti to iespējamie cēloņi, kā arī izdarīti secinājumi, kas palīdz pieņemt uz informāciju pamatotus lēmumus par šā jautājuma risināšanai vajadzīgajiem politikas pasākumiem[2]. Ziņojums pievienots šim paziņojumam[3].

Ziņojumā galvenā uzmanība pievērsta elektroenerģijas un gāzes cenām. Pasaules naftas un ogļu tirgū enerģijas patērētāji visā pasaulē maksā aptuveni vienādu cenu. Tādējādi cenu atšķirības – kas var palielināt izmaksas patērētājiem un radīt konkurences priekšrocības vai neizdevīgus konkurences apstākļus – raisa mazākas bažas. Tāpēc šie divi kurināmā veidi un transporta nozare šajā ziņojumā nav plaši apskatīti.

Enerģētikas izejvielu, it sevišķi fosilā kurināmā, cenas pēdējos gados ir palielinājušās. Enerģijas cenu un izmaksu pieaugums nav nekas jauns. Jau gadsimtiem ilgi Eiropa nepārtraukti pūlējusies iegūt pietiekami daudz enerģijas par pieejamu cenu. Mūsdienās atšķirība ir tāda, ka Eiropas enerģētikas nozarē iestājies lielu pārmaiņu laiks – notiek pārorientācija no importētā fosilā kurināmā un vajadzīgi lieli ieguldījumi, lai gan ekonomikā valda nenoteiktība. Turklāt enerģijas cenu atšķirības starp ES un tās galvenajiem ekonomiskajiem partneriem ir palielinājušās vairāku iemeslu dēļ, un daudzus no tiem Eiropai nav lielu iespēju ietekmēt. Centieni dekarbonizēt elektroenerģijas ražošanu it sevišķi izraisījuši lielu vēja un saules enerģijas izmantošanas pieaugumu, un tas būtiski ietekmējis tīklus un enerģijas ražošanas izmaksas. Tiek attīstītas arī alternatīvas gāzes apgādes iespējas, piemēram, slānekļa gāze vai Kaspijas jūras gāze, un tas prasa papildu ieguldījumus. Tajā pašā laikā Eiropas gāzes un elektroenerģijas nozares pārorientējas no valsts monopoliem uz liberalizētiem tirgiem, kuros uz konkurences pamata darbojas privāti uzņēmumi, un šādā situācijā izmaksas par jauniem ieguldījumiem enerģētikas nozarē drīzāk gulstas uz lietotāju, nevis nodokļu maksātāju pleciem.

Ir dažādi veidi, kā interpretēt un paredzēt visu šo izmaiņu savstarpējo ietekmi. Gaidāms, ka tirgus liberalizācija radīs plašāku konkurenci un tādējādi nodrošinās efektīvāku un lētāku enerģiju. Vides un klimata politika un dekarbonizācija izstrādātas tā, lai ilgtermiņā gādātu par enerģētikas nozares ilgtspējību, vienlaikus atzīstot, ka tuvākajā laikā būs vajadzīgas lielākas izmaksas, it sevišķi ieguldījumu veidā. Valdības cer, ka šīs izmaiņas tuvākajā laikā dos labumu patērētājiem darbvietu un dzīves kvalitātes izteiksmē, kā arī palīdzēs īstenot ilgtspējības mērķus ilgtermiņā. Enerģētikas nozarei nākas pielāgoties ļoti dažādām vides, komercdarbības, regulatīvajām un tehnoloģiju normām. Tomēr netika gaidīts, ka ekonomiskā uzticēšanās piedzīvos tik krasu un ilgstošu lejupslīdi.

Lai nodrošinātu, ka Eiropa spēj pārvaldīt visas šīs izmaiņas, vienlaikus turpinot gādāt par to, lai iedzīvotājiem būtu pieejama ilgtspējīga enerģija par pieņemamām cenām, un saglabājot ražošanas konkurētspēju, vajadzīgi centieni gan Eiropas, gan valstu politikas līmenī, kā arī ražošanas uzņēmumu un atsevišķu patērētāju rīcība.

Lai izprastu, kuri pasākumi būs visefektīvākie, turpmākajās iedaļās sniegts ieskats tajā, kā attīstās enerģijas cenas un izmaksas un kas ir šo izmaiņu virzītājspēks. Pēc tam tiek apsvērta ietekme uz ES konkurētspēju pasaules mērogā un cenu un izmaksu attīstības tendences nākotnē.

Nobeigumā Komisija ierosina vairākus darbības virzienus, kuru mērķis ir gādāt par to, lai Eiropas iedzīvotājiem un ražošanas uzņēmumiem būtu iespējams efektīvi risināt enerģijas cenu problēmu un lai ES varētu saglabāt konkurētspēju gan šodien, gan laikposmā līdz 2030. gadam un turpmāk.

Kā veidojas elektroenerģijas rēķins?

Pirms turpmāk izklāstītās ekonomiskās analīzes ir svarīgi saprast, ko nozīmē enerģijas cenas un izmaksas. Elektroenerģijas rēķins daļēji atkarīgs no patērētās enerģijas daudzuma – tātad enerģijas izmaksas var samazināt, lietojot energoefektīvākus izstrādājumus vai taupot enerģiju citādā veidā. Tomēr elektroenerģijas rēķina cenas elements bieži vien tiek uzskatīts par svarīgāku un grūtāk saprotamu. Cena, ko patērētāji maksā par elektroenerģiju un gāzi, atspoguļo dažādus elementus, kurus ietekmē gan tirgus spēki, gan valstu politika.

Rēķina enerģijas elements sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir cenu vairumtirdzniecības elements. Tas parasti atspoguļo izmaksas, kas uzņēmumiem radušās par enerģijas ievadi tīklā. Tās ietver kurināmā iegādi vai ražošanu un pārvadāšanu un apstrādi, kā arī spēkstaciju būves, ekspluatācijas un ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas. Otrā daļa ir cenu mazumtirdzniecības elements, kas ietver izmaksas, kuras saistītas ar enerģijas pārdošanu tiešajiem lietotājiem. Tīkla izmaksas atspoguļo pārvades un sadales infrastruktūras izmaksas, kas saistītas ar tīklu apkopi un paplašināšanu, sistēmas apkalpošanu un zudumiem tīklā. Tīkla tarifiem bieži vien tiek pieskaitītas maksas, ar kurām sedz citas izmaksas, kas saistītas, piemēram, ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām un tehnoloģiju atbalstu. Visbeidzot, piemēro nodokļus un nodevas; tie var būt daļa no vispārējās nodokļu sistēmas (PVN, akcīzes nodoklis) vai īpašas nodevas, ar kurām atbalsta mērķtiecīgu enerģētikas un/vai klimata politiku.

Patēriņa cenu elementi

1. Enerģijas cenas Eiropā

Gāzes un elektroenerģijas tirgos, neraugoties uz kurināmā un iekārtu (piemēram, sašķidrinātas dabasgāzes tankkuģu, vēja turbīnu u.c.) tirgojamības pakāpi pasaules mērogā, labākajā gadījumā ir reģionālas cenas, bet biežāk – valsts vai vietēja līmeņa cenas, un tas ietekmē mazumtirdzniecības izmaksas un cenas, ko maksā patērētāji, un var kaitēt vienotajam tirgum.

Cenas, ko Eiropas patērētāji maksā par elektroenerģiju un gāzi[4], ir palielinājušās un turpina augt. Lai arī gandrīz visās dalībvalstīs elektroenerģijas un gāzes patēriņa cenas ir pastāvīgi palielinājušās, starp cenām dažādās valstīs aizvien pastāv lielas atšķirības: patērētāji dalībvalstīs, kur cenas ir visaugstākās, maksā 2,5 līdz 4 reizes vairāk nekā patērētāji dalībvalstīs, kur cenas ir viszemākās[5]. Starpība starp visaugstāko un viszemāko cenu, ko patērētāji visās dalībvalstīs maksā par elektroenerģiju un gāzi, laika gaitā ir palielinājusies, it sevišķi attiecībā uz mājsaimniecību patērētās gāzes cenu. Tādējādi tā vietā, lai cenas Eiropā izlīdzinātos un tirgi kļūtu efektīvāki, saglabājas atšķirības valstu līmenī.

Mājsaimniecību mazumtirdzniecības cenu attīstība

Elektroenerģijas cenas mājsaimniecībām ES pēdējos piecos gados (2008.–2012.)[6] vidēji palielinājušās par 4 % gadā. Lielākajā daļā dalībvalstu šis pieaugums pārsniedz inflācijas tempu. Gāzes cenas mājsaimniecībām palielinājušās par 3 % gadā, un tas arī pārsniedz inflācijas tempu lielākajā daļā dalībvalstu. Tomēr šie vidējie lielumi slēpj ievērojamas atšķirības starp valstīm tajā, kā cenas mainījušās laika gaitā.

Elektroenerģijas cenas mājsaimniecībām (€c/kWh ar nodokļiem)

Avots: Eurostat enerģētikas statistika.

Dabasgāzes cenas mājsaimniecībām (€c/kWh ar nodokļiem)

Avots: Eurostat enerģētikas statistika.

Ražošanas uzņēmumu mazumtirdzniecības cenu attīstība

Elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenas ražošanas uzņēmumiem tajā pašā laika periodā palielinājās aptuveni par 3,5 % gadā, pārsniedzot inflācijas tempu pusē dalībvalstu; gāzes cenas tajā pašā laika periodā palielinājās par mazāk nekā 1 % gadā, atpaliekot no inflācijas tempa lielākajā daļā dalībvalstu.

Elektroenerģijas cenas ražošanas uzņēmumiem (€c/kWh bez PVN un atgūstamajiem nodokļiem un nodevām, bet arī bez jebkādiem atbrīvojumiem no nodokļa)

Avots: Eurostat enerģētikas statistika.

Gāzes cenas ražošanas uzņēmumiem (€c/kWh bez PVN un atgūstamajiem nodokļiem un nodevām, bet arī bez jebkādiem atbrīvojumiem no nodokļa)

Avots: Eurostat enerģētikas statistika.

Vairumtirdzniecības cenas

Pretēji šādai mazumtirdzniecības cenu attīstībai 2008.–2012. gadā elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas, ņemot vērā galvenos Eiropas elektroenerģijas vairumtirdzniecības kritērijus, samazinājās par 35 % līdz 45 %. Gāzes vairumtirdzniecības cenas svārstījās, pazeminoties un tad atkal atgriežoties iepriekšējā līmenī, tādējādi visā periodā kopumā nebija acīmredzama cenu pieauguma.

Cenu sadalījums pa komponentiem

Šis vidējais cenu pieaugums Eiropā slēpj ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm, dažādām ražošanas nozarēm un dažādos laika periodos. Daži sektori piedzīvojuši daudz lielāku cenu nestabilitāti, piemēram, elektroenerģijas cenas mājsaimniecībām dažādās valstī palielinājušās diapazonā no -2 % līdz +47 %. Lai gan gāzes cenas ražošanas uzņēmumiem vidēji ES 2008.–2012. gadā palielinājušās par mazāk nekā 1 % gadā, dažas energoietilpīgas rūpniecības nozares ziņoja par gāzes cenu pieaugumu par 27 % līdz 40 % 2010.–2012. gadā. Pievienotajā ziņojumā izpētītas šīs atšķirības, it sevišķi starp ražošanas nozarēm, un uzsvērts, ka cenas un politikas ietekme uz dažādiem lietotājiem atšķiras. Lai labāk izprastu saikni starp enerģijas cenām un politiku, ir lietderīgi sadalīt cenas dažādos to elementos.

Elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenas attīstība sadalījumā pa komponentiem

Enerģijas elementa relatīvā daļa elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenā laika gaitā kopumā ir samazinājusies. Tas ir tāpēc, ka kopš 2008. gada visvairāk palielinājies ir nodokļu/nodevu komponents[7] un enerģijas izmaksu elementi ir palielinājušies vismazāk. Kopš 2008. gada elektroenerģijas tīklu izmaksas pieauga par 18,5 % mājsaimniecībām un par 30 % ražošanas uzņēmumiem; nodokļi un nodevas palielinājās par 36 % mājsaimniecībām un par 127 % ražošanas uzņēmumiem, pirms atbrīvojumiem. Lai gan nav pieejami saskaņoti valstu dati par atbrīvojumiem, vairākas dalībvalstis dažām energoietilpīgām rūpniecības nozarēm dod nozīmīgus atbrīvojumus no nodokļiem un nodevām, un tas ievērojami mazina cenu pieaugumu nodokļu/nodevu dēļ.

Elektroenerģijas cenas attīstība sadalījumā pa komponentiem 2008.–2012. gadā

Avots: Eurostat. Attiecībā uz mājsaimniecībām ietverti nodokļi; attiecībā uz ražošanas uzņēmumiem nav ietverts PVN un citi atgūstamie nodokļi, bet citi ražošanas uzņēmumiem noteiktie atbrīvojumi nav ņemti vērā (nav pieejami).

Gāzes mazumtirdzniecības cenas attīstība sadalījumā pa komponentiem

Runājot par dabasgāzes mazumtirdzniecības cenām, enerģijas komponents kopš 2008. gada arī ir palicis stabils, savukārt vidēji ES tīkla komponents ir pieaudzis par 17 % mājsaimniecībām un par 14 % ražošanas uzņēmumiem; nodokļi palielinājās par 12-14 % mājsaimniecībām un par 12 % ražošanas uzņēmumiem.

Gāzes cenas attīstība sadalījumā pa komponentiem 2008.–2012. gadā

Avots: EK, dalībvalstu metadati. Attiecībā uz mājsaimniecībām ietverti nodokļi; attiecībā uz ražošanas uzņēmumiem nav ietverts PVN un citi atgūstamie nodokļi.

Cenas "enerģijas" elementa virzītājspēki

No trijiem enerģijas cenu elementiem (enerģijas izmaksas, tīkla izmaksas un nodokļi un nodevas) enerģijas izmaksu elements kopumā ir lielākais, lai gan tā daļa aizvien sarūk. Kā minēts iepriekš, pretēji mazumtirdzniecības cenu enerģijas elementam elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas ir tuvinājušās un kritušās. To var saistīt ar ES enerģētikas politiku: konkurences paplašināšanos pēc tirgu sasaistes, elektroenerģijas ražošanas atsaisti no sistēmas ekspluatācijas, oglekļa dioksīda cenu kritumu ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā[8] un elektroenerģijas ražošanas jaudas pieaugumu ar zemām ekspluatācijas izmaksām (piemēram, vēja un saules enerģija papildus esošajai kodolenerģijas un hidroenerģijas izmantošanai).

Tomēr vairumtirdzniecības cenu kritums nav izraisījis mazumtirdzniecības cenu enerģijas elementa samazināšanos, lai gan šī ir tā elektroenerģijas rēķina daļa, kur enerģijas piegādātājiem vajadzētu būt iespējai konkurēt. Rezultāts var nozīmēt, ka cenu konkurence vairākos mazumtirdzniecības tirgos ir vāja, un tas ļauj piegādātājiem izvairīties no mazumtirdzniecības cenu samazināšanas vairumtirdzniecības cenu krituma rezultātā[9].

Saikni starp vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenām var pārraut augsts tirgus koncentrācijas līmenis. Turklāt universālā mazumtirdzniecības cenu regulēšana, ko piemēro dažas dalībvalstis, parasti kaitē konkurencei mazumtirdzniecības tirgos, jo tā neveicina konkurentu ienākšanu tirgū un ieguldījumus. Tādējādi tā var mazināt mazumtirdzniecības cenu elastību[10]. Turklāt dalībvalstīm būtu jāizskata citi politikas pasākumi, ar ko risināt neaizsargātu mājsaimniecību un ražošanas uzņēmumu problēmas.

Gāzes tirgū papildus tirgus koncentrācijai un cenu regulēšanai bieži vien vēl ir piegādes ierobežojumi (neliels skaits piegādātāju un maza konkurence), un gāzes cenas vēl aizvien bieži ir sasaistītas ar naftas cenām[11]. Šāda prakse neļauj sasaistīt gāzes vairumtirdzniecības cenas ar gāzes faktisko piedāvājumu un pieprasījumu, ierobežo enerģijas piegādātāju spēju elastīgi reaģēt uz mainīgajiem tirgus apstākļiem vai novadīt līdz patērētājiem patiesās izmaksas. Šādos gadījumos naftas cenu celšanās pēdējos gados ir tieši ietekmējusi gāzes cenu celšanos atsevišķos ierobežotos tirgos, kaitējot patērētājiem un ražošanas uzņēmumiem šajos reģionos.

Cenas "nodokļu/nodevu" elementa virzītājspēki

Šajā elementā ir svarīgi nošķirt vispārējos enerģijas nodokļu pasākumus un ar energosistēmu saistītās izmaksas, ko finansē ar nodevām. Nodokļi un nodevas, ar ko finansē enerģētikas un klimata politiku, parasti ir mazākais elements vairumā dalībvalstu, tomēr it sevišķi nodevas ir palielinājušās daudz vairāk nekā citi elementi. Šis elements ir izlīdzinājies ar tīkla izmaksu daļu vai pat pārsniedzis to un trīs dalībvalstīs tagad veido lielāko daļu no cenas, ko mājsaimniecības maksā par elektroenerģiju, savukārt dažās citās šā elements nozīmīgums vēl aizvien ir ierobežots. Vairumā dalībvalstu ar nodokļiem un nodevām finansē enerģētikas un klimata politikas pasākumus, tostarp energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas veicināšanu. Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmaksas, kas pieskaitītas mazumtirdzniecības cenām, veido 6 % no vidējās cenas, ko ES mājsaimniecības maksā par elektroenerģiju[12], un aptuveni 8 % no cenas, ko par elektroenerģiju maksā ražošanas uzņēmumi, neņemot vērā atbrīvojumus. Arī še ir plašs izmaksu diapazons – Spānijā un Vācijā šī daļa sasniedz 15,5 % un 16 % no cenām, ko mājsaimniecības maksā par elektroenerģiju, turpretim Īrijā, Polijā un Zviedrijā šī daļa nepārsniedz 1 %.

Lai gan dažās valstīs enerģētikas un klimata politiku finansē ar nodevām, ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) izmaksas atspoguļojas enerģijas cenas vairumtirdzniecības elementā. Valstu nodevas, neatkarīgi no tā, kurā ķēdes posmā tās tiek piemērotas, izmainīs cenas un tādējādi radīs atšķirības starp dažādu valstu tirgiem. Lai mazinātu šādus kropļojumus, ir svarīgi, lai valdības iejaukšanās enerģētikas nozarē (infrastruktūras vai enerģijas ražošanas − piemēram, atjaunojamo energoresursu, atomenerģijas izmaksu vai elastīgas fosilā kurināmā izmantošanas − finansēšana) izmaksu ziņā būtu pēc iespējas efektīvāka[13].

Eiropas enerģijas nodokļu sistēma neparedz pilnīgu saskaņošanu, tāpēc dalībvalstis individuāli var mainīt savas nodokļu un nodevu likmes, pārsniedzot ES tiesību aktos[14] noteiktos pamatelementus vai minimālos līmeņus. Izmantojot elektroenerģiju kā piemēru, atkal skaidri redzams, ka iepriekš norādītā enerģijas cenu nodokļu/nodevu komponenta relatīvās daļas un absolūtās vērtības atšķirības starp dažādām valstīm ir ievērojamas. Dalībvalstis izmanto nodokļus un nodevas daudziem dažādiem mērķiem. Tie ietver ne tikai mērķi kopumā palielināt ieņēmumus (piemēram, veselības aizsardzības un izglītības vajadzībām), bet arī tādus mērķus kā enerģijas ražošanas un patēriņa ārējo izmaksu internalizācija un tādu ar enerģētiku saistītu politikas virzienu kā klimata un enerģētikas politikas finansēšanu vai fosilā kurināmā sektora pielāgošanu.

Dati par atbrīvojumiem no nodokļiem un citām dalībvalstu piedāvātām subsīdijām, it sevišķi energoietilpīgo rūpniecības nozaru atbalstam, patlaban nav viendabīgi un pietiekami konsekventi[15]. Šā iemesla dēļ Komisija gatavo padziļinātu pētījumu nolūkā savākt konsekventus un pilnīgus datus par dažādu elektroenerģijas nozares tehnoloģiju pilnām izmaksām un subsīdijām.

Cenas "tīkla" elementa virzītājspēki

Pārvades un sadales izmaksu relatīvā daļa un absolūtais līmenis dalībvalstīs ievērojami atšķiras tādu iemeslu dēļ, kas ne vienmēr ir viegli izprotami; nav daudz informācijas par šīs daļas un tās izmaiņu virzītājspēkiem, it sevišķi gāzes nozarē. Tāpēc turpmāk izklāstītais attiecas tikai uz elektroenerģiju.

Piezīme: dažas dalībvalstis pie tīkla maksājumiem pieskaita izmaksas, kas nav saistītas ar tīklu,

        un šajos datos tās nav nodalītas.

Kopš 2008. gada elektroenerģijas tīkla izmaksas attiecīgi palielinājās par 30 % un 18,5 % mājsaimniecībām un ražošanas uzņēmumiem. Tīkla izmaksu ilgstošā palielināšanās, it sevišķi mājsaimniecībām, enerģētikas nozares pārmaiņu kontekstā nav negaidīta, tomēr to varētu mazināt labāka tīkla pārvaldība.

Absolūtajām vērtībām esot diapazonā no 2€c/kWh līdz 7€c/kWh[16], ir skaidrs, ka šādas izmaksas var būtiski ietekmēt kopējās elektroenerģijas cenas un tādējādi kopējo enerģijas cenu atšķirības starp dalībvalstīm un tirdzniecības partneriem. Šādas atšķirības daļēji rosina arī ļoti dažādā valstu prakse attiecībā uz tīkla tarifu regulēšanu un izmaksu sadales prakse, kā arī fiziskas atšķirības starp tīkliem un to darbības dažādā efektivitāte.

2. Enerģijas izmaksas Eiropā

Lai gan lielākā uzmanība tiek pievērsta tam, kādas ir enerģijas cenas, praksē mājsaimniecībām un ražošanas uzņēmumiem svarīgākais ir – kādas ir enerģijas izmaksas, jo tās ataino faktiski samaksātos rēķinus. Cenu pieaugumu zināmā mērā iespējams kompensēt ar energoefektivitātes pieaugumu un patēriņa samazinājumu. Tas tiek panākts, uzlabojot procesu, ražojumu vai mājsaimniecību energoefektivitāti vai daļēji vai pilnībā samazinot kopējo energointensitāti nozarē. Tomēr cenu samazinājumu var kompensēt arī ar patēriņa pieaugumu, ko izraisa, piemēram, lielāka skaita elektropreču izmantošana.

Mājsaimniecību sektorā ievērojami energoefektivitātes uzlabojumi novēroti visos enerģijas izmantošanas veidos, bet, iespējams, visuzskatāmāk – mājsaimniecību siltumapgādes jomā:

Mājsaimniecību apkurei patērētās enerģijas attīstības dinamika (koe/m2)

 Avots: Odyssee.

Kopumā laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam mājsaimniecību elektroenerģijas patēriņš samazinājās par 1 %, bet gāzes patēriņš – par 15 %. Neraugoties uz to, mājsaimniecību enerģijas izmaksas ir palielinājušās, jo neefektīvu mājokļu renovācijas un neefektīva aprīkojuma nomaiņas nelielie apjomi nav bijuši pietiekami, lai kompensētu cenu paaugstināšanos. Dati par visām dalībvalstīm liecina, ka enerģijas īpatsvars mājsaimniecību patēriņa struktūrā[17] no 2008. līdz 2012. gadam ir palielinājies par 15 % – no 5,6 % līdz 6,4 % no kopējā patēriņa. Tā kā enerģijas izmaksas bieži vien veido nabadzīgu mājsaimniecību lielāko izmaksu daļu, šāds palielinājums vēl negatīvāk ietekmē neaizsargāto mājsaimniecību izmaksu sadali.

Avots: Eurostat.

Laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam uzlabojās Eiropas rūpniecības energoefektivitāte, bet ekonomikas krīzes un starptautiskās konkurences dēļ kritās ražošanas apjoms, tā rezultātā elektroenerģijas patēriņš samazinājās par 4 %. Tomēr šos uzlabojumus ir aizēnojis elektroenerģijas cenu pieaugums, kas kopumā izraisījis ražošanas uzņēmumu izmaksu pieaugumu par aptuveni 4 %, pirms atskaitīti atbrīvojumi no nodokļiem un nodevām. Savukārt līdz ar ražošanas uzņēmumu gāzes patēriņa samazināšanos par 5,3 % gāzes izmaksas laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam samazinājās par 6,8 %.

Kopumā Eiropas rūpniecība ir pasaules mēroga līderis energoefektivitātes ziņā. Tomēr arvien pastāv iespējas vēl aktīvāk veikt energoefektivitātes pasākumus (daļēji tas jau notiek, ES īstenojot jauno energoefektivitātes direktīvu un turpinot uzlabot energoproduktus), jo īpaši ņemot vērā lielās atšķirības starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs. Ir apgrūtināta standartizētu enerģijas izmaksu datu pieejamība. Pieejamie rādītāji liecina, ka, analizējot enerģijas izmaksu īpatsvaru ražošanas izmaksu struktūrā, vērojamas lielas darbības rādītāju atšķirības. Tādēļ ir vērts sīkāk aplūkot energoietilpīgās rūpniecības nozares, tostarp tādas ražošanas nozares kā papīrrūpniecība un poligrāfijas rūpniecība, ķīmisko produktu, nemetālisko minerālu, dzelzs, tērauda un krāsaino metālu ražošana, kurās visās ir liels enerģijas izmaksu īpatsvars ražošanas izmaksu struktūrā. ES uzņēmumi, kuri piedalījās padziļinātos pētījumos energoietilpīgās rūpniecības nozarēs, ziņoja, ka to elektroenerģijas un gāzes cenas pēc atbrīvojumu ieviešanas laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam pieauga.

Enerģijas izmaksu īpatsvars ražošanas izmaksu struktūrā energoietilpīgās rūpniecības nozarēs

(Dažādās diagrammas ir apakšnozares[18] ar viszemākajiem, visaugstākajiem rādītājiem dalībvalstīs un ES vidējiem rādītājiem, 2010)

Avots: Eurostat, uzņēmējdarbības strukturālā statistika.

3. Enerģija un Eiropas konkurētspēja starptautiskā mērogā

Eiropā enerģija nekad nav bijusi lēta, taču pēdējos gados enerģijas cenu starpība starp ES un galvenajiem ekonomiskās sadarbības partneriem ir vēl vairāk palielinājusies. Vidēji ES rūpniecības gāzes cenas šobrīd ir trīs līdz četras reizes augstākas nekā ASV, Indijas un Krievijas salīdzināmās cenas, par 12 % augstākas nekā Ķīnas salīdzināmās cenas, vienādas ar Brazīlijas cenām un zemākas nekā Japānas cenas.

Zemākas cenas reģionos, kas, piemēram, saistīts ar ievērojamu slānekļa gāzes izmantošanas palielinājumu ASV un pakāpenisku sašķidrinātās dabasgāzes tirdzniecības pieaugumu, vēl nav izraisījušas cenu pazemināšanos Eiropas tirgū. Tas ir saistīts ar dažu ražotājvalstu subsīdijām iekšējā tirgū, tirdzniecības ierobežojumiem un/vai infrastruktūras ierobežojumiem, kā arī ar naftas indeksācijas ietekmi. Turklāt starpību starp ES un ASV cenām vēl vairāk palielinājis arvien pieaugošais pieprasījums Āzijā, jo īpaši pēc Fukušimas kodolkatastrofas Japānā.

Elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas Eiropā laika gaitā samazinājās, ir diezgan zemas un ir aptuveni salīdzināmas ar elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenām ASV. Tomēr pēc pašreizējā maiņas kursa ES rūpniecības elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenas[19] vairāk nekā divas reizes pārsniedz ASV un Krievijas cenas, par 20 % pārsniedz Ķīnas cenas un ir par 20 % zemākas par Japānas cenām. Arī te zemākas ASV un Krievijas gāzes cenas (un no tā izrietošās zemākās ogļu cenas) ir palīdzējušas samazināt šo valstu elektroenerģijas cenas. Tomēr lielākajā daļā dalībvalstu elektroenerģijas padeve (ņemot vērā elektroenerģijas padeves pārtraukumus/svārstības) ir drošāka nekā ASV, Japānā, Ķīnā un Krievijā[20]. Arī minētie pārtraukumi rada izmaksas. Vēl nav pieejami starptautiskie dati par tīklu izmaksām, kas ļautu pārbaudīt pieņēmumu, ka ES tīkli ir dārgāki, bet drošāki nekā citur pasaulē. Vieglāk pieejami ir dati par nodokļiem, kas apliecina, ka elektroenerģijas un gāzes nodokļi ES vidēji ir augstāki nekā citos pasaules reģionos.

Lai novērtētu, kā šī arvien pieaugošā enerģijas cenu starpība ietekmē ražošanas uzņēmumu konkurētspēju, ir svarīgi divi rādītāji: eksporta apjomi un energoietilpīgo rūpniecības nozaru uzņēmumu ražošanas apjoms Eiropā.

· Lai gan enerģijas cenu atšķirības kopš 2008. gada arvien palielinās, ES energoietilpīgās preces aizvien dominē pasaules eksporta tirgos. Taču pēdējos gados ES ir ievērojami samazinājusi energoietilpīgu preču eksportu, turpretim energointensīvo starpposma komponentu avoti arvien biežāk ir jaunās tirgus ekonomikas valstis, piemēram, Brazīlija, Krievija un Ķīna. No IEA datiem[21] izriet, ka arvien pieaugošā atšķirība starp ES un citu reģionu enerģijas cenām un izmaksām samazinās ES energoietilpīgo preču īpatsvaru pasaules eksporta tirgos.

· Kopš 2008. gada vērojama energoietilpīgo rūpniecības nozaru ražošanas apjomu lejupslīde, un sarūk arī kopējais minēto nozaru ražošanas īpatsvars Eiropas IKP[22]. Tomēr šajā posmā to nevar piedēvēt tikai enerģijas cenām vien, jo svarīgi faktori ir arī energoietilpīgo rūpniecības nozaru atbrīvojums no nodokļiem un nodevām, pasaules ekonomikas lejupslīde, strukturālās izmaiņas pasaules ekonomikā un ar to saistītās vispārējās izmaiņas patēriņa pieprasījumā. Ražošanas nozare ES jau gadu desmitiem ir pārgājusi uz zemāku energointensitāti un ieviesusi ražošanu ar augstāku pievienoto vērtību, un tas ir daļēji kavējis enerģijas cenu kāpumu. Turklāt būtiska nozīme ir bijusi daudziem citiem faktoriem, tostarp darbaspēka izmaksām un ārpussavienības valstu tirgu pievilcīgumam, kā arī ieguldījumu novirzīšanai uz minētajiem tirgiem.

Pastāv saikne starp šiem diviem aspektiem. Pēdējos gados dažas Eiropas energoietilpīgās rūpniecības nozares ir pievērsušās pasaules tirgiem, lai ar eksporta un starptautisko ieguldījumu palīdzību kompensētu lejupslīdi un ar to saistīto pieprasījuma samazināšanos Eiropā, pat tādās vietējās nozarēs kā ķieģeļu un jumta kārniņu ražošana. Tādējādi uz tiem turpmāk attiecas starptautiskā konkurence, un tiem jāizlemj, vai ieguldīt Eiropā vai ārvalstīs, valstīs ar daudz straujāku tirgus attīstību. Konkurenti citās valstīs tiecas uzlabot energoefektivitāti, tāpēc enerģijas cenu atšķirībām ir lielāka ietekme uz ieguldījumu lēmumiem un uzņēmumu spēju konkurēt un attīstīties.

4. Cenu un izmaksu attīstības dinamika nākotnē

Komisijas enerģētikas un klimata politikas satvars laikposmā līdz 2030. gadam atspoguļo ievērojamu darbu, kas veikts, lai izprastu enerģijas izmaksu un galīgo cenu prognozes nākotnē, ņemot vērā pasaules un Eiropas tirgu dinamiku, valstu politiku un patērētāju un ražošanas uzņēmumu darbību. Komisijas analīzē apstiprināts Enerģētikas ceļvedī laikposmam līdz 2050. gadam konstatētais, – sagaidāms, ka fosilā kurināmā cenas turpinās palielināties, un tas noteiks enerģijas izmaksas. Jo īpaši elektroenerģijas izmaksas laikposmā līdz 2020. gadam varētu palielināties sakarā ar pieaugošajām fosilā kurināmā izmaksām, kas saistītas ar vajadzīgajiem ieguldījumiem infrastruktūrā un ražošanas jaudu. Paredzams, ka pēc 2020. gada izmaksas varētu stabilizēties un pēc tam nedaudz samazināties, jo fosilais kurināmais tiks aizstāts ar atjaunojamiem energoresursiem. Kapitāla izmaksas tomēr samazinās tikai nedaudz, vienlaikus palielinās nodokļu/ETS izsoles maksājumi.

5. Secinājumi: enerģijas izmaksu samazināšanas pasākumi

Atskatoties uz enerģijas cenu tendencēm kopš 2008. gada, var izdarīt turpmākus būtiskus secinājumus.

Neskatoties uz to, ka elektroenerģijas patēriņš samazinājās vai bija stabils, elektroenerģijas cenas un, kas ir vēl svarīgāk, elektroenerģijas izmaksas kopumā turpināja pieaugt gan mājsaimniecībās, gan rūpniecībā. Gāzes cenas laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam svārstījās, taču ievērojami nepieauga.

Cenu kāpumu lielākoties izraisa nodokļu/nodevu palielināšana un ar tīklu saistīto izmaksu pieaugums. Enerģijas cenu komponenta attīstība nebija vienmērīga. Valstīs, kurās tiek plaši izmantota vēja un saules enerģija, enerģijas vairumtirdzniecības cenas tika pakļautas lejupvērstam spiedienam, taču citās valstīs tas tā nenotika. Progresam, kas panākts saistībā ar iekšējā enerģijas tirgus darbību, bija jārada pozitīva ietekme, nodrošinot visā Eiropā līdzvērtīgas enerģijas vairumtirdzniecības cenas. Tas nebija novērojams attiecībā uz mazumtirdzniecības cenām, kur atšķirīgās tīklu sadales sistēmas, nekoordinētās valstu enerģētikas un klimata rīcībpolitikas, nodokļi, nodevas un tīkla tarifu noteikumi sašķeļ iekšējo tirgu.

ES tendences slēpj ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm un rūpniecības nozarēm. Tas liecina par nepilnībām iekšējā enerģijas tirgū, kur starp dalībvalstu rīcībpolitikām tīkla izmaksu un nodokļu/nodevu jomā pastāv lielas atšķirības.

Salīdzinājumā ar ārējiem konkurentiem (galvenie izņēmumi — Japāna un Koreja) pieaug atšķirība gan starp elektrības, gan gāzes cenām. Šajā laikposmā novērojamais gāzes cenu krasais samazinājums ASV kontrastē ar stabilo līmeni Eiropā.

ES līdz šim ir saglabājusi vadošo lomu energoietilpīgu preču eksportēšanā. Taču, iespējams, Eiropas rūpniecībai būs vēl vairāk jācenšas kompensēt pieaugošās enerģijas izmaksas, pastāvīgi uzlabojot energoefektivitāti, un būs jāpatur prātā fiziskie ierobežojumi, jo konkurenti arī palielina savu energoefektivitāti un Eiropas rūpniecība vēlas investēt ārvalstīs, lai pietuvinātos tiem tirgiem, kuri izplešas.

Ārkārtīgi trūkst uzticamas, salīdzināmas un pārbaudāmas informācijas par atsevišķiem cenu un izmaksu aspektiem, jo īpaši par pārvades un sadales izmaksu rādītājiem, par konkrētu enerģijas ietekmi uz izmaksām ražošanas iekārtu līmenī un arī nodokļu un subsīdiju līmenī, jo īpaši attiecībā uz rūpniecību.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka ir svarīgi neatkāpties no apņemšanās 2014. gadā pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi un turpināt attīstīt enerģētikas infrastruktūru. Pateicoties ES tirgus liberalizācijai, rūpniecība (jo īpaši MVU) un patērētāji mājsaimniecībās jau var samazināt savas cenas, izvēloties labākus esošo piegādātāju tarifu režīmus vai pārejot pie lētāka enerģijas piegādātāja, ja tādu ir pietiekami daudz. Aizvien jāturpina centieni liberalizēt tirgu, sekmēt ieguldījumus un konkurenci un panākt tādu energoefektivitāti, kas samazinātu enerģijas cenu. Tajā pašā laikā lielākajai daļai Eiropas mājsaimniecību joprojām nav pieejamas dinamiskas cenas un viedas mērierīču tehnoloģijas. Tas ierobežo patērētāju spēju kontrolēt savus elektroenerģijas rēķinus. Lai risinātu šīs problēmas, Komisija plāno līdz 2014. gada vasarai sagatavot paziņojumu par mazumtirdzniecības tirgiem.

Gadījumos, kad kurināmā cenas ir globālas (piem., par naftu un akmeņoglēm) un grūti ietekmējamas, ES ietekmi palīdz stiprināt ES rīcībpolitikas par dažādotiem enerģijas piegādes avotiem un piegādes maršrutiem, sarunas ar galvenajiem partneriem enerģētikas jomā, kurās tiek pausts vienots Eiropas viedoklis, un energoefektivitātes veicināšana starptautiskajā mērogā. Turklāt arvien pieaugošā atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošana un energoefektivitāte palīdz samazināt tēriņus par fosilā kurināmā importu.

Attiecībā uz enerģijas politikas nodevu un nodokļu cenu komponentu, kas pēdējos gados ir audzis visvairāk, ir svarīgi atskatīties uz tādu pasākumu nozīmīgumu un nodrošināt ar šādiem pasākumiem finansēto un piemēroto rīcībpolitiku maksimālu rentabilitāti. Tādēļ ir svarīgi, lai dalībvalstis pārskatītu savas dažādās prakses un ņemtu vērā labāko, tostarp Komisijas pamatnostādnes par valstu intervenci enerģētikā, lai līdz minimumam samazinātu ietekmi uz enerģijas cenām. Šajā ziņā, kā arī citās politikas jomās, būtiska būs rentabla pieeja politikai klimata pārmaiņu, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā laikposmam līdz 2030. gadam[23].

Lielākajā daļā dalībvalstu svarīgāks ir kļuvis ar tīklu saistītais cenu aspekts, kas starp valstīm ievērojami atšķiras, jo īpaši enerģijas sadales izmaksu jomā. Tas liecina, ka jāturpina strādāt pie tīkla izmaksu un prakses kritērijiem, lai nodrošinātu, ka Eiropas konverģence tīklu prakses jomā uzlabo sadales un mazumtirdzniecības tirgu efektivitāti un līdz ar to samazina ar tīkla izmaksām saistīto cenu elementu.

Lai kontrolētu enerģijas izmaksas, Eiropas mājsaimniecības un rūpniecība var uzlabot savu energoefektivitāti un izveidot pieprasījumu un citas jaunas energotehnoloģijas un inovācijas nolūkā ietaupīt gan enerģiju, gan naudu. Pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze šobrīd vēl vairāk uzsver to, cik svarīgi ir risināt enerģētiskās nabadzības un/vai neaizsargātības jautājumu, ņemot vērā to, ka enerģijas izmaksu pieaugums vissmagāk ietekmē nabadzīgās mājsaimniecības. Attiecībā uz mājsaimniecībām var apsvērt fiskālos pārskaitījumus, lai nodrošinātu aizsardzību, paturot prātā, ka kopumā tādus neaizsargātus patērētājus var aizsargāt efektīvāk, izmantojot sociālās politikas pasākumus (piemēram, fiskālos pārskaitījumus), nevis nosakot enerģijas cenas.

Attiecībā uz rūpniecību ES būtu jāturpina centieni enerģijas cenām nodrošināt līdzvērtīgus apstākļus. Konkrētāk, kopā ar starptautiskajiem partneriem gan divpusējās sarunās, gan PTO līmenī būtu jārisina jautājums par enerģijas subsīdijām vietējai rūpniecībai un eksporta ierobežojumiem, kas saistīti ar energoproduktiem. Šie pasākumi Eiropas rūpniecībai arī palīdzēs uzlabot tās starptautisko konkurētspēju, neskatoties uz Eiropā nesen novēroto relatīvo enerģijas cenu pieaugumu un augošajām nepieciešamo ieguldījumu iegādes izmaksām. Gadījumos, kad šādi pasākumi nav adekvāti, fiskālie pārskaitījumi, atbrīvojumi no nodokļiem un nodevām un to samazinājumi arī varētu būt veids, kā atsevišķus rūpnieciskos patērētājus pasargāt no augstākām enerģijas cenām, ja vien tie atbilst valsts atbalsta un iekšējā enerģijas tirgus noteikumu prasībām. Spēkā esošās pamatnostādnes par valsts atbalsta pasākumiem ETS kontekstā ļauj valsts atbalstu piešķirt konkrētu energoietilpīgo nozaru uzņēmumiem, lai kompensētu ETS netiešās emisiju izmaksas. Turklāt ierosinājumā par pārskatītajām valsts atbalsta pamatnostādnēm enerģētikas un vides jomā (pašlaik tas ir nodots sabiedriskajai apspriešanai) paredzēts, ka dalībvalstis var paust vēlmi par papildu izmaksām piešķirt daļēju kompensāciju atjaunojamās enerģijas finansēšanas atbalstam, lai sekmētu vispārējo atbalsta finansējumu atjaunojamo energoresursu enerģijai un izvairītos no oglekļa emisiju pārvirzes. Tas ir īpaši saistošs energoietilpīgajai rūpniecībai. Tomēr būtu jāatceras, ka mērķsubsīdijas finansē citi patērētāji vai nodokļu maksātāji. Tās arī samazina tiešo stimulu efektivitātes pasākumu izmantošanai un, tā kā parasti tās piemēro valsts mērogā, tās vēl vairāk kropļo konkurenci vienotajā enerģijas tirgū.

Eiropai ar trīspusējiem centieniem — iesaistot ES, dalībvalstis, Eiropas mājsaimniecības un ražošanas uzņēmumus — jārisina enerģijas izmaksu problēmas enerģijas pārveidošanas jomā. Pateicoties elastīgām energosistēmām, atsaucīgiem patērētājiem, konkurētspējīgiem tirgiem un izmaksu ziņā efektīviem valdības instrumentiem, Eiropa būs labāk sagatavota, lai izturētu cenu kāpumus, maksātu par ieguldījumiem un līdz minimumam samazinātu izmaksu pieaugumus. Tādējādi tā var kalpot par praktisku piemēru tam, kā uz ilgtspējīgas un cenu ziņā pieņemamas energosistēmas pamata iespējams veidot konkurencei atvērtu ekonomiku.

[1]               "Ražošanas uzņēmumi" un dati par ražošanas uzņēmumiem šajā ziņojumā attiecas uz komercdarbību kopumā, ne tikai uz apstrādes rūpniecības vai smagās rūpniecības nozarēm.

[2]               EUCO 75/1/13 REV1, 23.5.2013.

[3]           Savākt saskaņotus un pilnīgus datus par enerģētikas nozari nav viegls uzdevums, un tas ierobežo centienus veikt analīzi, lai novērtētu valdošo situāciju un politikas ietekmi. Še un pievienotajā ziņojumā izklāstītie dati ir vissaskaņotākā un jaunākā pieejamā informācija no visas ES.

[4]               Cenas, ko maksā ražošanas uzņēmumi, par kurām ziņots saskaņā ar Direktīvu 2008/92/EK par datu vākšanu par elektroenerģijas un gāzes cenām, kas noteiktas tiešajiem lietotājiem rūpniecībā, un var ietvert citus lietotājus, kas nav mājsaimniecības. Attiecībā uz gāzi ņemti vērā visi pielietojumi ražošanā. Tomēr sistēmā nav ietverti patērētāji, kas izmanto gāzi elektroenerģijas ražošanai elektrostacijās vai koģenerācijas stacijās un pielietojumiem, kuri nav saistīti ar enerģētiku (piemēram, ķīmijas rūpniecībā), virs 4 000 000 GJ/gadā.

[5]           Attiecība ir līdzīga visiem energoproduktiem (elektroenerģija vai gāze), patērētāju tipiem (mājsaimniecības vai ražošanas uzņēmumi), patērētāju diapazoniem (nelieli, vidēji vai lieli patērētāji), laika periodiem (2008.–2012.) un naudas vienībām (euro, valsts valūta vai pirktspējas līmeņa standarti (PSL)). Runājot par šo pēdējo elementu, attiecība būtiski nemainās, tomēr dažādu dalībvalstu sarindojums mainās būtiski: valstī, kur nominālā cena ir zema, cena PSL izteiksmē var izrādīties salīdzinoši augsta.

[6]  Šis laika periods plaši izmantots ziņojumā, jo Eurostat enerģijas mazumtirdzniecības cenu datu metodika tobrīd būtiski mainījās un nesaskan ar agrākajiem datiem vai nav pilnīga attiecībā uz visām dalībvalstīm.

[7] Gan mājsaimniecībām, gan ražošanas uzņēmumiem (+36,5 % un +127 %) ES vidējai svērtajai elektroenerģijas cenai. Ražošanas uzņēmumiem šīs procentuālās attiecības izmaiņas neietver PVN un citus atgūstamos nodokļus. Šajā procentuālajā attiecībā nav ņemti vērā ražošanas uzņēmumiem noteiktie atbrīvojumi.

[8]               Oglekļa dioksīda cenas ir daļa no vairumtirdzniecības cenas un ir kritušās no 14-29 €/t 2008. gadā līdz 6-9 €/t 2012. gadā. Tomēr nav skaidri zināms, cik lielā mērā šis cenas samazinājums ir izpaudies vairumtirdzniecības cenā vai cik svarīgs tas ir, ņemot vērā saimnieciskā izdevīguma efektu, ko dod tehnoloģijas ar zemām ekspluatācijas izmaksām.

[9]               Mazā pieprasījuma un enerģijas vairumtirdzniecības cenu dinamikas (stabilas vai krītošas, kad ogļūdeņražu cenas palielinājās) apvienojums apgrūtinājis tradicionālo ražošanas aktīvu ekspluatāciju. Daudzos gadījumos tika negatīvi ietekmēta enerģijas ražošanas uzņēmējdarbības peļņas norma un uzņēmumu akciju cena, kā arī apgrūtināta piekļuve finansējumam. ES komunālo pakalpojumu sniedzēji bija spiesti pielāgoties šai jaunajai uzņēmējdarbības videi, un tālab tie vairāk pievērsušies pakārtotajiem pakalpojumiem, tostarp decentralizētai enerģijas ražošanai un energoefektivitātei, un pamazām atbrīvojas no tradicionālajiem enerģijas ražošanas aktīviem.

[10]             Liberalizētos tirgos vienkāršāka ienākšana tirgū palielina konkurenci, un tai vajadzētu būt labākai motivācijai samazināt izmaksas un cenu samazināšanos novadīt arī līdz patērētājiem. Še par piemēru kalpo zemākas elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenas ražošanas uzņēmumiem Apvienotajā Karalistē, Beļģijā un Nīderlandē. 

[11]             2012. gadā 51 % gāzes patēriņa Eiropā vēl aizvien bija sasaistīts ar naftas cenām, pretēji 44 %, kam cenu noteica gāzes cenu konkurencē (Starptautiskās gāzes savienības (IGU) 2012. gada apsekojums). Kopš 2005. gada to apjomu daļa, kam cenu nosaka gāzes cenu konkurencē, palielinājusies trīskārt, tomēr saglabājas lielas reģionālas vairumtirdzniecības cenu veidošanas mehānismu atšķirības – 2012. gadā Ziemeļrietumu Eiropā (Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā, Dānijā) aptuveni 70 % gāzes cenu noteica gāzes cenu konkurencē salīdzinājumā ar mazāk nekā 40 % Centrāleiropā (Austrijā, Čehijā, Ungārijā, Polijā, Slovākijā un Šveicē). Dažas dalībvalstis visu gāzi importē, indeksējot pret naftu.

[12]             Nodokļi un nodevas par atjaunojamajiem energoresursiem kā daļa no cenām, ko mājsaimniecības maksā par elektroenerģiju, ir diapazonā no mazāk nekā 1 % līdz 15,5 % Spānijā un 16 % Vācijā. Šī daļa palielinās, jo pieaug atjaunojamo energoresursu daļa un krītas vairumtirdzniecības cenas (un tas palielina starpību starp vairumtirdzniecības cenu un atjaunojamo energoresursu atbalstu). Tomēr, ja tiek ņemts vērā arī saimnieciskā izdevīguma efekts (hidroenerģijas, vēja un saules enerģijas izmantošana samazina vairumtirdzniecības cenas), atjaunojamo energoresursu izmantošanas tīrā ietekme uz mazumtirdzniecības cenām var būt cenu samazinājums, nevis pieaugums. Šķiet, tā tas notiek Spānijā un Īrijā, bet ne Vācijā. (Sk. ziņojuma pielikumu). Vairumtirdzniecības cenu samazinājumam būtu jānonāk līdz tiešajiem lietotājiem kā zemākām energoapgādes komponenta izmaksām.

[13]             Sk. Paziņojumu C(2013) 7243 "Iekšējā elektroenerģijas tirgus darbība un optimāla publiskā intervence".

[14]             Sk. Direktīvu 2003/96/EK.

[15]             Sīkāku informāciju sk. pievienotā ziņojuma 1.1.1.3. iedaļā.

[16]             Tīkla izmaksas patērētājiem, kas ir ražošanas uzņēmumi. Mājsaimniecībām diapazons ir 2,2 centi/kWh (MT) - 9,7 centi/kWh (ES).

[17]             To mēra pēc saskaņotā patēriņa cenu indeksa.

[18]             Sk. ziņojuma 90. attēlu.

[19] Neņemot vērā energoietilpīgo rūpniecības nozaru atbrīvojumu no nodokļiem vai nodevām un ievērojot grūtības atrast salīdzināmus  starptautiskos datus par elektroenerģijas cenām.

[20]             Sk. dienestu darba dokumenta 3. nodaļu.

[21]             IEA WEO 2013, 8.17. attēls.

[22]             Bruto pievienotā vērtība (2008-2011) un ražošanas apjoma indekss (2008-2012) papīrrūpniecībai un poligrāfijas rūpniecībai, ķīmisko produktu, citu nemetālisko minerālu (tostarp būvmateriālu, stikla, keramikas), pamatmetālu (tostarp dzelzs un tērauda) un krāsaino metālu (alumīnija) ražošanai.

[23]             Visu ES politiku konkurētspējas nodrošināšana.