●Agropārtikas sektors ir pievilcīgs un prognozējams, tajā gūtie ienākumi ļauj lauksaimniekiem attīstīties, un tas piesaista nākamās paaudzes 15 , kas turpinās ražot patērētāju vēlmēm atbilstošu pārtiku par pieņemamu cenu; ir sagādāti labvēlīgi apstākļi, kādos agropārtikas sektors savu uzņēmējdarbības potenciālu var kāpināt, piesaistot dažādus ienākumu avotus un prasmes, kas ļauj apgūt inovācijas, tehnoloģiju un zaļās pārkārtošanās sniegtās iespējas; vides, ūdens, augsnes vai gaisa kvalitātei labvēlīgi ekosistēmu pakalpojumi tiek pienācīgi atalgoti, kā tas jau ir, piemēram, augošajā bioloģiskās ražošanas sektorā; pārtikas ķēde darbojas taisnīgi un gādā par to, lai pārkārtošanās slogs un izmaksas visā ķēdē būtu sadalītas vienlīdzīgi.

●Agropārtikas sektors spēj konkurēt un pastāvēt aizvien augošas globālās konkurences un satricinājumu priekšā. Šīs ieceres piepildīšanās atkarīga no ES spējas dažādot tirdzniecības attiecības, lai sektoram radītu jaunas eksporta iespējas un samazinātu kritisko atkarību; tāpat vajadzīgs satvars un globāla rīcība, kas ļauj lauksaimniekiem visā pasaulē konkurēt vienlīdzīgos apstākļos, mazina pašmāju birokrātijas slogu un palielina sektora noturību, lai tas spētu ne tikai izturēt satricinājumus un atgūties no tiem, bet arī pielāgoties un pārveidoties. ES arī turpmāk dos savu artavu pasaules nodrošināšanā ar pārtiku un veidos globālas partnerības.

●Agropārtikas sektors atbilst nākotnes vajadzībām un darbojas planētas iespēju robežās, tātad lauksaimniecība un pārtikas ražošana kopīgi palīdz sasniegt ES klimata mērķus, kā arī saglabā veselīgu augsni, tīru ūdeni un gaisu un aizsargā un atjauno Eiropas biodaudzveidību. Visas pārtikas ķēdē ieinteresētās personas kopīgi strādā pie šo rezultātu sasniegšanas un dalīti uzņemas pārkārtošanās radītos riskus. Visi agropārtikas sistēmas segmenti ir krietni labāk gatavi stāties pretī klimata pārmaiņu, biodaudzveidības zuduma un piesārņojuma sekām, dabas resursus izmanto ilgtspējīgi un efektīvi un darbojas saskaņā ar pieeju “Viena veselība”.

●Agropārtikas sektors izceļ pārtikas vērtību, sekmē taisnīgus darba un dzīves apstākļus un lauku un piekrastes apvidu, arī tālāko reģionu, dinamiskumu un savienotību; lauku apvidi ļauj saviem iedzīvotājiem īstenot tiesības palikt; saikne starp pārtiku, teritoriju, sezonalitāti, kultūru un tradīcijām tiek lolota kā eiropeiskā dzīvesveida neatņemama daļa; ES saglabā pasaules līderpozīcijas pārtikas inovācijas un pārtikas nekaitīguma jomā, un pārtika ir iedzīvotājiem pieejama par pieņemamu cenu; psihoemocionālā veselība nav tabu, bet gan daļa no lauksaimniekiem un laukstrādniekiem izveidotās sociālā atbalsta sistēmas; dzīves un darba apstākļi piesaista profesijai vairāk sieviešu un jauniešu, un darba ņēmēju tiesības ir aizsargātas gan lauku saimniecībās, gan visā pārtikas vērtības ķēdē.

Pirms vairāk nekā 60 gadiem ES apņēmās panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem – tas teikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 39. pantā. Šī apņemšanās savu aktualitāti nav zaudējusi. Neraugoties uz visiem pūliņiem, kopējie ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto aizvien ir krietni zemāki nekā vidējā alga tautsaimniecībā kopumā (2023. gadā 60 % no vidējās algas) 16 .

Lauksaimnieki negrib būt atkarīgi no publiskā atbalsta, bet tas bieži vien nepieciešams nodarbošanās nepastāvīgā rakstura un tirgus nelīdzsvarotības dēļ. Nosakot dažādus pasākumus, ar kuriem iecerēts panākt pietiekami augstu dzīves līmeni, lietā jāliek visi ienākumu avoti: tirgus ieņēmumi, publiskais atbalsts, kā arī dažādoti un jauni papildu ienākumu avoti.

Taisnīga un vienlīdzīga pārtikas ķēde

Pirmkārt, lauksaimniekiem jāgūst labāki ieņēmumi no tirgus, jo tas dotu iespēju veikt investīcijas, kas vajadzīgas, lai pielāgotos nākotnes prasībām un lauku saimniecības padarītu noturīgākas. Tālab jānovērš pārtikas ķēdē valdošā nelīdzsvarotība, kuras rezultātā netaisnīgs ieņēmumu, risku un izmaksu sadalījums bieži vien nesamērīgi ietekmē tieši pirmražotājus. Prakse, kas lauksaimniekus sistemātiski spiež produkciju pārdot par cenu, kura zemāka par pašizmaksu, netiks pieļauta.

2024. gada 9. decembrī pieņemtie Komisijas priekšlikumi 17 ir ļāvuši spert pirmos soļus, lai atjaunotu pozīciju līdzsvaru un veicinātu pret negodīgu tirdzniecības praksi vērsto noteikumu pienācīgu izpildi. Priekšlikumi stiprinās ražotāju pozīciju sarunās par līgumiem un to noslēgšanā, kā arī labāk sargās lauksaimniekus pret negodīgu tirdzniecības praksi.

Bez tam vairākās dalībvalstīs spēkā stājušies valsts noteikumi, kuru mērķis ir apturēt produkcijas pārdošanu lētāk par pašizmaksu, tomēr tas varētu novest pie atšķirīgām pieejām vienotajā tirgū. Vadoties pēc stratēģiskā dialoga ieteikumiem, pašreizējo noteikumu izvērtēšanā turpinās izmeklēt negodīgu tirdzniecības praksi, kā arī izskatīs valstu noteikumus. Balstoties uz izvērtēšanas rezultātiem, Komisija ierosinās vēl citas iniciatīvas, it īpaši NTP direktīvas pārskatīšanu, kuras uzdevums būs iedzīvināt principu, kas noteic, ka lauksaimniekiem nevajadzētu būt spiestiem savus produktus sistemātiski pārdot lētāk par ražošanas izmaksām, kā arī TKO regulas izskatīšanu, kas saistīta ar priekšlikumiem par KLP pēc 2027. gada.

Tajā pašā laikā – saskaņā ar stratēģiskā dialoga ierosinājumiem – lauksaimnieku pozīcija vērtības ķēdē jāstiprina, mudinot viņus pievienoties kooperatīviem un/vai apvienībām, jo tas samazinātu izmaksas, kāpinātu efektivitāti un palielinātu tirgus maksātās cenas. Šajā ziņā KLP lauksaimniekus atbalsta jau tagad.

Turklāt svarīgs uzticēšanās un taisnīguma veicinātājs ir pārtikas ķēdes izmaksu un peļņas veidošanās un sadales pārredzamība. Komisija pārredzamību visā pārtikas ķēdē uzlabos, šim nolūkam izmantojot arī jauno ES Agropārtikas ķēdes novērošanas centru (AFCO), kas izstrādās un publicēs ar pārtikas ķēdē prasīto cenu veidošanu saistītus indikatorus, kuri lieti noderēs par tālākās rīcības orientieri. Ar minētajiem instrumentiem būtu jāatbalsta arī pārtikas un dzērienu sektora MVU ilgtermiņa konkurētspēja, jo tos nesenā inflācija skārusi īpaši skarbi.

Taisnīgāks un mērķtiecīgāk vērsts publiskais atbalsts

Lai lauksaimniecība varētu būt tāda, kas visā ES piesaista nākamo paaudžu lauksaimniekus, KLP sniegtais publiskais atbalsts lauksaimniekiem joprojām ir būtisks atspaids. Lauksaimniecisko ienākumu atbalstīšanā un stabilizēšanā lauku saimniecības līmenī izšķirīga nozīme aizvien vēl ir KLP tiešajiem maksājumiem – 2020. gadā tie veidoja vidēji 23 % no lauku saimniecību ienākumiem 18 .

Nākotnes KLP, kas būs daļa no nākamās DFS priekšlikumiem, būs vienkāršāka un labāk mērķorientēta un atbalstīs vērienīgu un uz nākotni vērstu ES lauksaimniecības rīcībpolitiku. Tajā būs pareizāk līdzsvaroti regulējošie un stimulējošie rīcībpolitikas pasākumi, kas ietekmē lauksaimniekus.

Turklāt Komisija atzīst, ka KLP publisko tēlu nelabvēlīgi iespaidojis priekšstats, ka maksājumu sadale ne visur norit taisnīgi.

Tāpēc nākamībā KLP atbalsts principā būs vairāk vērsts uz lauksaimniekiem, kuri aktīvi iesaistījušies pārtikas ražošanā, uz lauku saimniecību ekonomisko dzīvotspēju un uz vides saglabāšanu. Izstrādājot pieeju, būtu jāapsver arī iespēja par prioritāti noteikt tādu lauksaimniecības produktu ražošanu, kas ir būtiski ES stratēģiskajai autonomijai un izturētspējai.

Mazas un vidējas lauku saimniecības, sargājot dabu un sagādājot iztikas līdzekļus, veido lauku apvidu sociālo struktūru. Tām būtu vajadzīgi nosacījumi, kas ļauj saimniekot bez pārmērīga administratīvā sloga. Ņemot vērā to darbības mērogu, Komisija apsvērs iespēju padarīt pievilcīgākus un plašāk izmantot vienkāršota ienākumu atbalsta instrumentus, kurus papildinās racionalizēta nosacījumu un kontroļu sistēma.

Vēl atbalstam būtu faktiski jāsasniedz lauksaimnieki, kuriem tas vajadzīgs visvairāk, īpaši lauksaimnieki apgabalos ar dabas radītiem ierobežojumiem, gados jaunie lauksaimnieki un nozares jaunpienācēji, kā arī jauktās saimniecības.

Ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgo strukturālo un nozarisko realitāti, tiks apsvērta iespēja plašāk izmantot tādus pasākumus kā pakāpeniska samazināšana un maksimuma noteikšana. Visiem lauksaimniekiem arī turpmāk jāgūst labums no tādiem instrumentiem kā maksājumi par ekosistēmu pakalpojumiem (šo instrumentu plānots racionalizēt un vienkāršot), kā arī investīciju atbalsts un krīzes un riska pārvaldības instrumenti.

Pašreizējo KLP stratēģisko plānu īstenošanas pieredze rāda, ka KLP īstenošanu jāturpina racionalizēt. Pašreizējā sarežģītība sauktin sauc pēc stratēģiskākas pieejas.

Laikposmam pēc 2027. gada domātā KLP balstīsies uz politiskajiem pamatmērķiem un mērķorientētām prasībām, taču uzliks dalībvalstīm lielāku atbildību un pārskatatbildību par to, kā tās šos mērķus sasniedz.

Lauksaimniekiem dotā elastība izpaudīsies kā brīvība piekopt viņu saimniecībām un apstākļiem labāk pielāgotas saimniekošanas prakses.  Pašreizējā nosacījumu sistēma tiks vienkāršota. Lauksaimnieki atzinīgi vērtē ekoshēmu ieviešanu, jo tās viņus atalgo par tādu ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu, kuri pārsniedz obligātās prasības. Nākotnes KLP Komisija pārorientēs no nosacījumiem uz stimuliem.

Iespējas izmantot inovāciju, kas nes augļus

Lauksaimnieki savā būtībā ir novatori un uzņēmēji. Gados jauni lauksaimnieki vēlas būt inovācijas virzītāji. Klimatneitrāla un dabai labvēlīga tautsaimniecība paver lauksaimniekiem un arī zvejniekiem jaunas iespējas gūt papildu ienākumus no jauniem avotiem.

Citiem inovācija piedāvā jaunas un aizraujošas iespējas. Piemēram, bioekonomika un apritīgums sagādā milzu potenciālu lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un visai pārtikas sistēmai, kā arī iespēju mazināt kritisko atkarību. Jaunā Bioekonomikas stratēģija, ar kuru paredzēts nākt klajā pirms 2025. gada beigām, Eiropas Savienību pozicionēs kā pasaules līderi strauji augošajā bioekonomikas tirgū. Jāpaātrina biobāzētu un apritīgu risinājumu komercializācija, jāizvērš revolucionāras biotehnoloģijas, jātver jaunās tirgus iespējas un jāpārvar investīciju nepietiekamība. Lauksaimnieku kopienai tas īpaši nāks par labu līdz ar iespēju dažādot vērtību plūsmas, valorizēt lauku saimniecību ražošanas atlikumus, stiprināt pirmražotāju lomu vērtības ķēdē un radīt jaunas darbvietas lauku apvidos. Lai kopīgi apzinātu ilgtspējīgus veidus, kādos lauksaimniekiem ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē mobilizēt bioekonomikas potenciālu, Komisija sadarbosies ar starptautiskajiem partneriem, it īpaši Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO).

Piemēri

Digitalizācijai (arī mākslīgajam intelektam), pētniecībai un inovatīvām agrotehnoloģijām ir potenciāls kardināli pārveidot saimniekošanu laukos un samazināt lauku saimniecību izmaksas, tādējādi uzlabojot ienākumus.

●E-komercijas platformas, digitālās tirgvedības rīki un tiešsaistes tirdzniecības vietas var palīdzēt lauksaimniekiem un citiem agropārtikas sistēmas dalībniekiem sasniegt plašāku klientu loku un dažādot ieņēmumu plūsmas.

●Precīzā lauksaimniecība un datos balstīti risinājumi, kas optimizē ielaidi, var palielināt rentabilitāti.

●Pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” pētniecības un inovācijas misijas “Augsnes kurss Eiropai” 100 dzīvās laboratorijas ir vēl nepieredzēts resurss, kas var palīdzēt lauksaimniekiem uzlabot augsni apstākļos, kad mēslošanas līdzekļi maksā dārgi, ūdens trūkst un novērojamas tādas ekstrēmas dabas parādības kā plūdi.

Vērienīgas investīciju programmas veidošana

Noturīgai un ilgtspējīgai agropārtikas sistēmai ir vajadzīgas vērā ņemamas investīcijas un tātad drosmīga rīcība ar mērķi finansēt pāreju uz ilgtspēju un mazināt šādas pārejas riskus. Lauku saimniecības saskaras ar jūtamu finansējuma nepietiekamību, kas aplēsta 62 miljardu EUR apmērā (2022) un tātad ir daudz lielāka nekā 2017. gadā 20 . Taču saņemt aizdevumu no bankas, finanšu iestādēm vai privāta investora ir grūti, sevišķi gados jauniem lauksaimniekiem. Tas saistīts ar to, ka lauku saimniecības ir salīdzinoši nelielas, atdeve no investīcijām – maza vai viduvēja, rentabilitāte un riski var radikāli mainīties, laikapstākļu un klimata ietekme neļauj prognozēt ražošanas izlaidi, kas turklāt pakļauta (pasaules) pirmpreču tirgu svārstīgumam.

KLP turpinās finansēt lauksaimniecības konkurētspēju, ilgtspēju un noturību veicinošas investīcijas. Tās nereti ir salīdzinoši maza mēroga investīcijas lauku saimniecības līmenī, kā arī investīcijas sektora modernizācijai vajadzīgajā publiskajā un privātajā infrastruktūrā. Jau esošie instrumenti cits citu varēs pastiprināt tikai tad, ja nākotnē tos izmantos pārdomātāk.

Komisija ciešā sadarbībā ar institucionālajiem investoriem, piemēram, Eiropas Investīciju bankas grupu (EIBG), kā arī banku sektoru strādās pie tā, lai publiskā finansējuma un investīciju izlietojums būtu efektīvs, tiktu piesaistīts privātais kapitāls un mazināts tā ieguldīšanas risks.

Šajā sakarā Komisija pētīs iespējas izveidot pirmražotājiem domātas riska apdrošināšanas shēmas un arī publiskā un privātā sektora partnerības, ar kurām varētu piesaistīt investīcijas lauksaimniecības un pārtikas jomā strādājošajos MVU un tādā veidā paātrināt agropārtikas ķēdes pārveidi.

Uzņēmējdarbības veicināšana: jauna paaudžu nomaiņas stratēģija

Atbildība par Eiropas pārtikas suverenitāti 2040. gada perspektīvā gulstas uz šodienas jauno lauksaimnieku un nozares jaunpienācēju pleciem.

Viens no priekšnosacījumiem lauksaimniecības pievilcības palielināšanai ir likvidēt galvenos paaudžu maiņas šķēršļus, kas apgrūtina piekļuvi zemei, investīcijām, prasmēm u. c. Gadījumos, kad darbību uzsāk gados jauni lauksaimnieki, kuri vēlas palikt laukos un strādāt pašu saimniecībā, aktuāls kļūst jautājums par tiesībām palikt.

Atbildību par to nevar uzņemties KLP viena pati. Lai paaudžu maiņa patiešām norisinātos, vajadzīga visu sabiedrību aptveroša pieeja un rīcībpolitikas pasākumi dažādās jomās un atbildības sfērās, no kurām daudzas ir valstu un reģionu kompetencē.

Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, Eiropas Parlamentu un galvenajām ieinteresētajām personām vadīs darbu pie Paaudžu maiņas stratēģijas, ar kuru nāks klajā 2025. gadā. Šī stratēģija sniegs ieteikumus par rīcībpolitisko reakciju un pasākumiem, kas īstenojami gan ES, gan valstu/reģionu līmenī.

Auglīgas zemes ierobežota pieejamība apstākļos, kad nemitīgi aug konkurence par tās izmantošanu un jūtamas klimata pārmaiņu sekas, lauksaimnieku kopienu, it īpaši nozares jaunpienācējus, nostāda sarežģītā situācijā. Zemes politika aptver daudzus aspektus, kas galvenokārt ir valstu kompetencē. Balstoties uz labajiem piemēriem, ko rāda vairākās dalībvalstīs īstenotās zemes mobilitātes shēmas, būtu jāizstrādā zemes mobilitātes un nodošanas nosacījumi, kā arī zemes aizņemšanas mitigācijas principi. Vienlīdz svarīga ir teritoriālās plānošanas un zemes pirkšanas darījumu pārredzamība. Dalībvalstīm ir potenciāls savā valsts instrumentu kopumā iestrādāt spēcīgas sviras, kas varētu veicināt paaudžu maiņu, arī ar pensiju shēmu un nodokļu stimulu starpniecību.

Pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma un saskaņā ar stratēģiskā dialoga ieteikumu Eiropas Komisija strādās pie ES lauksaimniecības zemes observatorijas 21 izveides. Iecerēts uzlabot pārredzamību un sadarbību tādās jomās kā darījumi ar zemi un zemes izmantošanas tiesību nodošana, cenu tendences un tirgus darbības izpausmes, zemes izmantojuma maiņa, kā arī lauksaimnieciskas un dabiskas zemes zudums. Observatorija palīdzēs dalībvalstīm pieņemt informācijā balstītus lēmumus par lauksaimniecības zemes tirgu regulēšanu. Labāka tirgus norišu pārredzamība un sadarbība visā ES ļaus vieglāk īstenot lauksaimniecības rīcībpolitikas leģitīmās intereses saskanīgi ar vienotā tirgus brīvībām.

Savstarpēji savienotā pasaulē, kurā ES vienlaikus ir pasaulē lielākā agropārtikas eksportētāja un viena no lielākajām tās importētājām, veids, kādā ražojam, patērējam un tirgojam lauksaimniecības produktus, būtiski ietekmē mūsu attiecības ar trešām valstīm 22 .

Kari un konflikti ir galvenie pārtikas trūkuma cēloņi. Pārtikas trūkums savukārt var radīt nestabilitāti, un mainīgajā pasaules kārtībā pārtika tiek izmantota par ieroci. Mūsu tirdzniecības partneri ķeras pie vienpusējām darbībām, kas tēmētas uz svarīgām nozarēm, eksportam joprojām tiek likti šķēršļi, un globālās piegādes ķēdes ir pakļautas izkropļojumu riskam. ES centieni uzturēt augstus globālos standartus, kas iestājas par tādiem virsmērķiem kā vides aizsardzība, cilvēka veselība, dzīvnieku veselība un labturība, augu veselība un pārtikas nekaitīgums, bieži tiek uzskatīti par tirdzniecības traucēkli. Tajā pašā laikā ES lauksaimniekus arvien vairāk satrauc negodīga konkurence un savstarpīguma trūkums pasaules tirgū.

Šīs grūtības tomēr nekavēs Savienību vēl vairāk stiprināt saiknes ar daudziem ieinteresētiem partneriem, arī izmantojot investīciju stratēģiju Global Gateway. Pasaules nodrošinātība ar pārtiku un pārtikas suverenitāte Eiropā arī turpmāk būs neatņemama ES vispārējās drošības, konkurētspējas un ilgtspējas programmas daļa. Sakarā ar katastrofālu bada apmēru, akūtu pārtikas trūkumu un straujo pārtikas cenu kāpumu visā pasaulē ES turpinās atbalstīt trešo valstu pārtikas suverenitātes, izturētspējas un ilgtspējas centienus un, izmantojot humāno palīdzību un ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības, rūpēsies par to, lai itin visiem cilvēkiem, arī vismazāk aizsargātajiem, būtu piekļuve drošai, kvalitatīvai un uzturvielām bagātai pārtikai.

Piegādes ķēžu dažādošana un transformatīvās noturības veicināšana

Runājot par jomām, kurās atkarība no importa ir vislielākā, jānorāda, ka Savienības apgāde ar proteīnu ir ļoti atkarīga no kvalitatīvu proteīnu importa no nedaudzām izcelsmes valstīm, un tas vairo pārtikas sistēmas neaizsargātību pret pasaules tirgus svārstībām un ilgtspējas riskiem 25 . Jāņem vērā gan proteīnu ražošana, gan patēriņš ES. Tāpēc Komisija izstrādās visaptverošu plānu, kā šīs problēmas risināt, lai, integrējot rīcībpolitiku, pētniecību un vietējos centienus un vienlaikus dažādojot importu, izveidotu tādu ES proteīnapgādes sistēmu, kas ir pašpietiekamāka un ilgtspējīgāka.

Vēl viens svarīgs problēmjautājums ir atkarība no importētām izejvielām un mēslošanas līdzekļiem, bez kuriem pārtikas ražošana un nodrošinātība ar pārtiku nav iedomājama. Imports laika gaitā sakoncentrējies vien nedaudzu izcelsmes valstu rokās. Teiktais īpaši attiecas uz karbamīdu: 88 % no ES importētā daudzuma piegādā četras valstis 26 . Šīs atkarības mazināšana ir izdevīga i) Eiropas tīrās rūpniecības konkurētspējai, kas būs ieguvēja no mēslošanas līdzekļu iekšzemes produkcijas pastāvēšanas, ii) lauksaimniekiem, kas varēs rēķināties ar uzticamām piegādēm un stabilām cenām, un iii) videi un klimatam, kam par labu nāks atbalsts mazoglekļa mēslošanas līdzekļu un reciklētu barības vielu, piemēram, RENURE un attiecīgi apstrādāta digestāta, ieviešanai un efektīvai izmantošanai.

Raugoties nākotnē, jāpiezīmē, ka ES tālākā paplašināšanās nesīs ieguvumus ES izturētspējai, ja prātā paturēsim mērķi saglabāt un nostiprināt ražošanas un eksporta jaudu gan pašreizējās, gan nākotnes dalībvalstīs un tādējādi stiprināt ES stratēģisko autonomiju un vietu pasaules agropārtikas tirdzniecībā. Tomēr ir arī problēmjautājumi, kas rūpīgi jāapsver, īpaši ietekme uz ES lauksaimniekiem. Lai paplašināšanās sagādātās iespējas nestu augļus, svarīgi būs sagatavoties un aktīvi pievērsties ES lauksaimnieku grūtībām, arī tāpēc, ka tas varētu atvieglot kandidātvalstu pakāpenisku integrēšanos vienotajā tirgū jau tad, kamēr tās vēl tikai virzās uz pilnvērtīgu dalību ES.

Ceļš uz taisnīgāku globālo konkurenci

Savienības pieeja taisnīgāku globālās konkurences apstākļu veidošanā sastāvēs no divējādas saskanīgas rīcības.

(a)Globālā un divpusējā sadarbība

Pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā ir skaidrs, ka panākt pasaules mēroga vienprātību par lauksaimniecības un pārtikas standartiem būs arvien grūtāk.

Tomēr ES turpinās Eiropas komandas garā sadarboties ar saviem partneriem un svarīgām starptautiskajām organizācijām, lai mudinātu stingrāk īstenot starptautiski saskaņotas saistības un izvērst centienus veidot globālas ilgtspējīgas pārtikas sistēmas, kas ir saskanīgas ar Programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Par prioritāti tiks izvirzīts uzdevums paaugstināt pasaules standartus, ko starptautiskās standartizācijas struktūras noteic jomās, kuras ir godīgas konkurences nodrošināšanai kritiski svarīgas, īpaši, kad runa ir par augu aizsardzības līdzekļiem un dzīvnieku labturību. 2025. gadā Komisija dalībvalstis iepazīstinās ar savstarpīguma padziļināšanas plāniem, ko tās varēs pilnveidot tālāk. Otrkārt, Savienība sadarbībā ar FAO un saviem starptautiskajiem partneriem strādās pie kopīgas pieejas, kura dos iespēju salīdzināt un taisnīgi novērtēt pārtikas ražošanas ilgtspējas aspektus visā pasaulē, tātad papildinās ES darbu pie ilgtspējas salīdzinošās novērtēšanas.

ES enerģiskāk pievērsīsies stratēģiskai ES produktu eksporta veicināšanai un aizstāvēšanai un pārliecināsies, ka trešās valstis gūst labumu no tirdzniecību atvieglojošiem pasākumiem (piemēram, iepriekšējas iekļaušanas sarakstā) ar nosacījumu, ka tās attiecībā uz ES piemēro līdzīgus pasākumus. Plānots stiprināt agropārtikas ekonomisko diplomātiju un specializētas augsta līmeņa misijas.

Par divpusējām attiecībām runājot, jāpiezīmē, ka pašreizējie divpusējie lauksaimniecības politikas dialogi tiks pastiprināti un veidoti jauni agropārtikas politikas partnerības dialogi ar svarīgiem divpusējiem, kā arī reģionāla un kontinentāla mēroga partneriem. Šajā kontekstā svarīgas iespējas piedāvā stratēģiskas un visaptverošas partnerības ar mūsu dienvidu kaimiņreģionu un gaidāmais jaunais Vidusjūras reģiona pakts. ES pilnā apmērā izmantos arī divpusējās brīvās tirdzniecības sarunas un nolīgumus. Eiropas lauksaimnieku intereses tiks negurstoši aizsargātas. Minēto nolīgumu sakarā ES pastiprinās tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltīto nodaļu un noteikumu, kā arī ilgtspējīgām pārtikas sistēmām veltīto nodaļu īstenošanu un izpildes panākšanu, paredzot konkrētām valstīm labāk pielāgotas un praksē realizējamas prioritātes un rīcību un attiecīgā gadījumā pievēršoties konkrētām darbības jomām. Partnerības dialogos īpaša vērība tiks veltīta ES regulatīvās politikas iespējamajai ietekmei uz vietējām agropārtikas sistēmām un gādāts par saskaņotību starp ES iekšpolitiku un ārpolitiku, kas saistīta ar lauksaimniecību, vidi, klimatu un veselību.

(b)Agropārtikas sektora konkurētspēju veicinošs Savienības satvars

Vienlaikus Savienība raudzīsies, lai stingrie ES standarti iekšzemē nenovestu pie ekonomisku, vidisku un sociālu iemeslu izraisītas pārvirzes un lai Eiropas agropārtikas sektors atbilstoša savstarpīguma trūkuma dēļ nenonāktu neizdevīgos konkurences apstākļos. Šajā nolūkā, kā teikts paziņojumā par konkurētspējas kompasu, ES savās rīcībpolitikās saskaņoti integrēs MVU un konkurētspējas pārbaudi, kurā konsekventi novērtēs Savienības noteikumu ietekmi uz ES lauksaimniekiem un agropārtikas sektora MVU, uz tirdzniecību un uz pārvirzes riskiem, un rūpīgi izvērtēs patlaban sarunās apspriesto brīvās tirdzniecības nolīgumu ietekmi uz ES lauksaimniekiem un globālo ilgtspēju.

Lai nodrošinātu, ka tiek ņemtas vērā ES bažas par dzīvnieku labturību un vides aizsardzību, un, atsaucoties uz sabiedrības pieprasījumu, uzturētu ES morālās vērtības, Komisija saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem centīsies ciešāk salāgot importētajiem produktiem piemērojamos ražošanas standartus, īpaši tādās jomās kā pesticīdi un dzīvnieku labturība.

Šajā sakarā Komisija vadīsies pēc principa, ka visbīstamākie pesticīdi, kas veselības un vides apsvērumu dēļ ES ir aizliegti, nedrīkst ES sasniegt aplinkus, proti, importētu produktu veidā. Lai panāktu progresu šajā jautājumā, Komisija 2025. gadā sāks ietekmes novērtējumu, kurā tiks analizēta ietekme uz ES konkurētspēju un starptautiskais iespaids, un attiecīgā gadījumā ierosinās grozījumus piemērojamajā tiesiskajā regulējumā. Tāpat Komisija izskatīs jautājumu par ES aizliegto bīstamo ķimikāliju, to vidū pesticīdu, eksportu 27 .

Vēl viens neapstrīdams Savienības importa politikas elements ir pārtikas un barības nekaitīgums, dzīvnieku un augu veselība. ES produktu standarti ir augstākie visā pasaulē un garantē, ka visi importētie agropārtikas produkti ir droši lietojami. Komisija turpinās raudzīties, lai attiecīgie pārtikas nekaitīguma tiesību akti tiktu pienācīgi īstenoti un izpildīti. Tiks izveidota īpaša uzdevumgrupa, kas piesaistīs speciālās zināšanas un spēkus no Komisijas un dalībvalstīm un līdz ar to daudz spraigāku darīs Savienības darbu, kura mērķis ir vēl vairāk pastiprināt importa kontroli, arī drastiski pastiprinot kontroles uz vietas.

Dzīvnieku labturības jomā Komisija raudzīsies, lai nākamajos tiesību aktu priekšlikumos ES ražotiem un no trešām valstīm importētiem produktiem tiktu piemēroti vienādi standarti, tādā veidā pievēršoties ar izpildes panākšanu saistītiem jautājumiem un atbildot uz ES iedzīvotāju bažām. PTO prasībām atbilstošā veidā un uz ietekmes novērtējuma pamata to varēs darīt mērķorientētajā dzīvnieku labturības tiesību aktu izskatīšanā.

Ja tirdzniecības partneri konkurēs negodīgi un ķersies pie vienpusējas rīcības, kas nelikumīgi vērsta pret visas ES vai atsevišķu dalībvalstu agropārtikas sektoru ar mērķi panākt šķelšanos Savienībā, ES izmantos visus tās rīcībā esošos aizsarglīdzekļus. 2025. gadā Savienība izstrādās ES agropārtikas sektoram domātu vērienīgu Vienotības drošības tīklu. Gadījumos, kad trešās valstis uz ES vai tās dalībvalstīm izdarīs ekonomisku spiedienu, Savienība agropārtikas sektoru aizsargās ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, attiecīgā gadījumā izmantojot arī PTO vai autonomus ES instrumentus, piemēram, pretpiespiešanas instrumentu.

Lai varētu izsniegt eksporta kredītus, kas mazina Savienības agropārtikas sektora eksporta risku, Komisija sadarbosies ar arī EIB.

Šajā kontekstā liela nozīme būs vienu miljardu EUR vērtai rezervei, kas nākamajā DFS izziņota ES un Mercosur nolīguma sakarā.

Turklāt Komisija strādās pie tā, lai stiprinātu tādu jutīgu sektoru kā lopkopība konkurētspēju un noturību, nāks klajā ar tiesību aktu paketi par vienkāršošanu, kas sekmēs Eiropas lauksaimnieku konkurētspēju, vienlaikus saglabājot viņu devumu sociālo mērķu sasniegšanā, ierosinās ar nozarisko specifiku un vienotā tirgus noteikumiem saskanīgā veidā paplašināt izcelsmes valsts norādīšanu marķējumā un aktivizēs noieta veicināšanas rīcībpolitiku.

Laba sagatavotība un riskdrošs agropārtikas sektors

S. Nīniste savā ziņojumā 28 saka: “Mums jābūt labāk sagatavotiem, lai šajā jaunajā realitātē ne vien izdzīvotu, bet arī uzplauktu.” Jauno realitāti raksturo lieli satricinājumi, sākot ar pandēmiju, Krievijas agresijas karu un tirgus iztraucējumiem un beidzot ar dzīvnieku un augu slimībām un nestabilo ģeopolitisko situāciju. Turklāt ekstremāli laikapstākļi, kas reiz bija salīdzinošs retums, veidojas aizvien biežāk un mainās nokrišņu režīms.

Daudzas no šīm krīzēm pirmie izjūt lauksaimnieki. Risku, apdraudējumu un neskaidrību skaitam pieaugot, kļūst vajadzīga vērienīga Eiropas riska un krīzes pārvaldības pieeja, kas ļautu izskatīt un nostiprināt pašreizējo ES risku un krīžu pārvaldības rīkkopu un šo pārvaldību uzlabot.

Pirmkārt, lauksaimniekus vairāk stimulēs savu neaizsargātību un pakļautību riskiem samazināt, izdarot pielāgojumus lauku saimniecības līmenī, kā arī mudinās riskus uzņemties kopīgi (piemēram, ražotāju organizāciju vai kooperatīvu satvarā). Klimatnoturīga ES lauksaimniecība ir jābūvē uz vietējām, reģionālām un nacionālām vajadzībām atbilstošām rīcībpolitikām, kuru atbalstītā lauksaimniecības prakse un intervences ir tādas, kas vietējo lauksaimniecisko ražošanu padara nākotnes klimatiskajiem apstākļiem piemērotu.

Pieredze rāda, ka pēdējos gados īstenotās iniciatīvas 29 ir vēl jāpapildina. Gaidāmais Eiropas Klimatadaptācijas plāns un gaidāmā Ūdensresursu noturības stratēģija būs svarīgi tādā ziņā, ka atbalstīs dalībvalstis sagatavošanās un plānošanas darbā un novērsīs riskus un ietekmi, kādu klimata pārmaiņas pilsētās un lauku apvidos var radīt enerģētikas, transporta un citas infrastruktūras, ūdens, pārtikas un zemes izmantošanas jomā.

Nākamībā KLP mērķtiecīgāk atbalstīs pasākumus un investīcijas, kas lauksaimniecības nozari padara noturīgāku pret mainīgajiem apstākļiem. Vērienīgākas pārveidojošās izmaiņas būs vajadzīgas vietās, kur pašreizējā ražošana ilgākā termiņā nav ilgtspējīga. Tās varētu būt jaunas vietējās stratēģijas, pētniecība un inovācija, arī jauni genomikas paņēmieni, kas ļauj izaudzēt klimatnoturīgākus kultūraugus.

Otrkārt, ir ar vērienu jārīkojas attiecībā uz riskgatavību, apdrošināšanu un risku mazināšanu. Šajā jomā izšķiroša nozīme būs sadarbībai ar Eiropas Investīciju banku (EIB), komercbankām, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām un vērtības ķēdes dalībniekiem. Tam būtu jāuzlabo risku apvienošana, kā arī lauksaimnieciskās apdrošināšanas pieejamība un cenas pieņemamība lauksaimniekiem.

Treškārt, Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina riska un krīzes pārvaldības instrumentu rīcībpolitiskā saskaņotība, kā arī lielāka elastība. Krīzes pārvaldības instrumentiem būtu lauksaimnieki jāmudina riskus pārvaldīt proaktīvi, bet dalībvalstis – strādāt pie tā, lai riska pārvaldības stratēģijas būtu efektīvas un pielāgotas.

Turklāt būtu rūpīgi jāizvērtē lauksaimnieciskās rezerves darbība, tā lai to pārorientētu uz lielām konkrēta veida krīzēm, piemēram, nopietniem tirgus iztraucējumiem un dzīvnieku vai augu veselības problēmām. Bez tam lauksaimniekiem paredzēta ārkārtas atbalsta sniegšana būtu labāk jāsasaista ar atbilstošiem riska pārvaldības un preventīvajiem pasākumiem.

S. Nīnistes ziņojuma turpinājumā Eiropas Savienībai attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku būtu jāuzlabo savs sagatavotības līmenis visā pārtikas ķēdes garumā. Eiropas Pārtikas nodrošinājuma krīžgatavības un reaģēšanas mehānisma (EFSCM) darbība būtu jāturpina izvērst un jāsasaista ar vispārējo ES krīzes pārvarēšanas veidu, kāds pastāv saskaņā ar “visas valdības” pieeju. Atbilstīgi gaidāmajai Savienības krīžgatavības stratēģijai sagatavotība panākama ar sinerģijām un ciešāku koordināciju. Turklāt varētu izlūkot jaunus lauksaimniecības un pārtikas jomai specifiskus instrumentus attiecībā uz pārtikas rezervēm, kopīgu iepirkumu un lielāku pārredzamību krīzes laikos. Tāpat kā citās kritiski svarīgās jomās, piemēram, veselības nozarē, plašākas ES sagatavotības pieejas satvarā būtu valsts un reģionālā līmenī jāizstrādā holistiski sagatavotības un reaģēšanas plāni, kas aptver visus pārtikas ķēdi vispārīgi skarošos aspektus.

Lauksaimniecības tirgu noturību veicinošs atbalsts

Īpaši mazaizsargāts pret dažādiem satricinājumiem un globālo konkurenci ir ES lopkopības sektors. Augstie ES standarti prasa, lai ES lopkopji rādītu piemēru pasaules mērogā, taču tur viņu pūliņiem ir maz sekotāju un konkurēt nākas nevienlīdzīgos apstākļos. Šādu standartu ievērošana turklāt rada izmaksas, ko tirgus ne vienmēr ļauj atpelnīt. Lopkopība ir un paliek būtiska ES lauksaimniecības, konkurētspējas un kohēzijas daļa. ES ekonomikai, lauku apvidu dzīvotspējai un vides un lauku ainavas saglabāšanai ļoti svarīgi ir, lai ES lopkopība būtu ilgtspējīga. Tas ir sektors, kurā inovācija var plaukt un dot taustāmu labumu.

Mazāka birokrātija – konkurētspējīgāks agropārtikas sektors

Lauksaimnieciskās darbības var piesaistīt atmosfēras oglekli un noglabāt to augsnēs un biomasā; vairumā gadījumu tas pārtikas ražošanu turklāt padara noturīgāku pret klimatiskiem kaitējumiem un tādā kārtā uzlabo nodrošinātību ar pārtiku. Tā kā emisiju samazinājums jāpanāk visos sektoros, arī agropārtikas sektorā klimatrīcība ir noteikti nepieciešama, lai sasniegtu virsmērķi – līdz 2050. gadam panākt, ka ES ekonomika ir klimatneitrāla un noturīga.

Komisija sagaida, ka lauksaimniecisko emisiju samazinājums būs saskanīgs ar ES 2030. gada klimata mērķrādītāju. Uz šā pamata Komisija, ņemot vērā nozares specifiku un koncentrējoties uz tās konkurētspēju, nepieciešamību garantēt nodrošinātību ar pārtiku un stiprināt bioekonomiku, dialogā ar nozari un dalībvalstīm apsvērs, kādos veidos lauksaimniecība varētu palīdzēt ES 2040. gada klimata mērķrādītāja sasniegšanā. Šī pieeja atspoguļosies to attiecīgo tiesību aktu izskatīšanā, kuri reglamentē SEG emisijas un oglekļa piesaisti lauksaimniecībā un zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā.

Veicinot oglekļa piesaisti zemes sektorā, augsnēs un mežos, ar iedarbīgu rīcībpolitiku, kas atalgo labu praksi, un konkrētām vajadzībām pielāgotu pieeju ir iespējams lauksaimnieciskās emisijas samazināt vēl vairāk un ātrāk. Attiecībā uz palikušajām emisijām, kuras rada lauksaimniecības dzīvnieki, par pielāgotu pasākumu rīkkopas tālākās izstrādes pamatu kalpos no lauksaimniecības dzīvniekiem veltītā darba virziena nākušie ieteikumi. Pasākumi būs vērsti uz to, lai atbalstītu šā sektora un reģionu emisiju samazināšanas centienus. Savu artavu dos arī tehnoloģiskais progress, piemēram, dzīvnieku ēdināšanas stratēģiju jomā. Šajā sakarā nākamībā KLP tiks vērtēts, kā vislabāk palīdzēt lauksaimniekiem vēl vairāk samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko viņi radījuši ar lauksaimniecību un lopkopību saistītās darbībās.

Arī pārtikas un dzērienu rūpniecībai un mazumtirgotājiem ir liela loma 2040. gada klimata mērķrādītāja sasniegšanā un vides aizsardzībā. Būtu jāievieš skaidras rīcībpolitikas un stimuli, kas ļauj realizēt pārtikas sistēmā un vispārīgi bioekonomikā pastāvošo inovācijas potenciālu, kā arī nodrošināt ES iedzīvotājus ar veselīgu, samaksājamu un ilgtspējīgu pārtiku.

Salīdzinošās novērtēšanas piemērs: lauku saimniecību ilgtspējas kompass

Pirmkārt, ilgtspējas kompasam būtu jādarbojas kā vienas pieturas aģentūrai, kas lauksaimniekiem prasa ilgtspējas datus ievākt un reģistrēt tikai vienu reizi, tādējādi racionalizējot ziņošanu un samazinot administratīvo slogu. Otrkārt, tas lauksaimniekiem palīdzēs pakāpeniski ieviest ilgtspējīgāku praksi un piesaistīt jaunus finansējuma avotus. Tā kā datus kopīgot būs kļuvis vieglāk, lauksaimnieki varēs labāk izmērīt un savstarpēji salīdzināt savu ilgtspējas sniegumu un uzskatāmi parādīt sniegtos ekosistēmu pakalpojumus. Treškārt, mērīšanas un ziņošanas uzlabojumi var palīdzēt izstrādāt samērīgas publiskās rīcībpolitikas. Šī brīvprātīgā lauku saimniecību ilgtspējas novērtēšanas sistēma tiks izstrādāta, pamatojoties uz augšupēju, līdzdalīgu un saņēmēju virzītu pieeju.

Lauksaimniecība ir ļoti atkarīga no ūdens un prasa stabilu un drošu ūdensapgādi, kas nodrošina kultūraugu, lauksaimniecības dzīvnieku un visu citu dzīvības formu veselīgumu un labbūtību. Tomēr ūdens gadījumā pastāv problemātika, kas cita starpā aptver arī lauksaimniecībai vajadzīgā ūdens ieguvi un piesārņojumu. Tā kā ūdens trūkumu vēl vairāk saasina klimata pārmaiņas, ES ūdeņi tiek noslogoti aizvien smagāk. Galvenais risks augkopībai, it īpaši Dienvideiropā, ir klimata pārmaiņu izraisīti nelabvēlīgi laikapstākļi 32 . Komisija drīzumā nāks klajā ar Ūdensresursu noturības stratēģiju, kurā izklāstīs savu atbildi uz skaudro vajadzību pēc efektīvākas ūdens izmantošanas, ūdens piesārņojuma samazināšanas un ar ūdens resursu ieguves pārmērīgumu saistīto problēmu risināšanas.

Īpaša vērība jāveltī barības vielu pārvaldības uzlabošanai saimniecību līmenī un barības vielu apritīguma palielināšanai. Prioritāri būtu jārisina jautājums par barības vielu radītā piesārņojuma “karstajiem punktiem” un jāveicina integrētu teritoriālu pieeju izmantošana. Lopkopības radīto barības vielu pārvaldība un kontrole ir ļoti svarīga, lai ierobežotu negatīvo ārējo ietekmi, atbalstītu ekstensifikāciju reģionos, kuros lauksaimniecības dzīvnieku koncentrācija ir liela, un veicinātu apritīgumu, jo tas var palīdzēt samazināt sintētisko mēslošanas līdzekļu izmantošanu. Papildu pienesumu šajā lietā sniegs Nitrātu direktīvas izvērtējums, kurš jāveic 2025. gada beigās.

Ēdiens cilvēkus vieno pāri teritoriālajām un ģeogrāfiskajām robežām. Pārtikas produkti ir kā tilts starp lauksaimniekiem un patērētājiem, starp pilsētniekiem un lauciniekiem. Lauksaimnieki, zvejnieki un pārtikas ražotāji ir tie, kas lauku un piekrastes kopienas dara stipras un liek pamatus tālākai tautsaimnieciskajai darbībai. Dinamiski lauku apvidi dabiski veicina kvalitatīvas pārtikas ražošanu, kura savukārt balsta vietējo ekonomiku. Eiropas lauksaimniecības nākotni noteiks tas, cik labi stiprināsim pārtikas un teritorijas saikni un lauku apvidu dzīvīgumu.

Taisnīgi dzīves un darba apstākļi visos Eiropas lauku un piekrastes apvidos

Demogrāfiskas problēmas, it īpaši novecošanas un iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence, līdz ar paaudžu maiņas grūtībām novedušas pie darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita sarukuma vairumā lauku un lielā daļā piekrastes teritoriju visā Savienībā.

Lauku apvidu dzīvīguma un jauna darbaspēka piesaistīšanas priekšnosacījumi pārtikas sektorā ir ne tikai piekļuve zemei un kapitālam, bet arī tas, cik pieejama ir labāka izglītība, kvalitatīvas darbvietas un karjeras iespējas, labāka mobilitāte, veselības aprūpes pamatpakalpojumi un kāda ir savienotība. Pārtikas un barības ražošana ES ir atkarīga arī no laukstrādniekiem, kuri nereti nāk no citām ES dalībvalstīm vai trešām valstīm un kuru nodarbinātības statuss pārāk bieži ir nestabils. Tas vairāk nekā jebkad agrāk ir proaktīvi jārisina un jāņem vērā publiskajās rīcībpolitikās. Šajā sakarā svarīga nozīme ir nacionālajiem tiesību aktiem un tradīcijām atbilstošam sociālajam dialogam un darba koplīguma slēgšanas sarunām.

Lauksaimnieka profesija spēj dot lielu gandarījumu, taču arī prasa daudz un bieži ir saistīta ar darba un privātās dzīves līdzsvara trūkumu, izolētību un vientulību, un tas viss nereti ietekmē psihoemocionālo veselību. Dažās dalībvalstīs pašnāvību rādītājs lauksaimnieku vidū ir par 20 % augstāks par vidējo 33 . Lai labāk apzinātos psihoemocionālās veselības svarīgumu un nepieļautu nelaimes gadījumus darbā, var noderēt KLP satvarā sniegti un īpaši lauksaimnieku vajadzībām pielāgoti lauksaimniecisko konsultāciju pakalpojumi. Lauksaimnieku psihoemocionālās veselības aprūpē ar daudzām izpratni vairojošām darbībām aktīvi iesaistījusies, piemēram, Īrijas Lauksaimniecības un pārtikas attīstības iestāde (Teagasc) 34 .

Lauku apvidiem nozīmīgas un Eiropas sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju veicinošas līdztekus KLP ir vairākas citas rīcībpolitikas, to vidū kohēzijas politika. Kohēzijas politikas pienesums ekonomikas dažādošanā un infrastruktūras un ar to saistīto pakalpojumu nodrošināšanā var tikt palielināts, lai lauku apvidi arī turpmāk būtu pievilcīga dzīvesvieta lauksaimniekiem, viņu ģimenēm un citiem lauku iedzīvotājiem, kā arī lai stimulētu tūrismu. Piemēram, agrotūrisms var lauksaimniekiem dot papildu ienākumus.

Lai nodrošinātu atbalsta efektivitāti un ietekmes taustāmību lauku apvidos, vairāk jāstiprina sinerģijas un papildināmība. Ciešāka finansēšanas instrumentu saskaņošana ar sektorālajām rīcībpolitikām spēj lauku apvidu attīstību veicināt ar integrētās plānošanas un īstenošanas centienu palīdzību.

2025. gadā Komisija nāks klajā ar atjauninātu ES Lauku rīcības plānu, kurš, ievērojot Eiropas jaunās rīcībpolitiskās prioritātes, kas izvirzītas laikposmam pēc 2027. gada, būs saliedēts ar projektiem, iniciatīvām un rīcību no veselas virknes citu ES rīcībpolitiku. Lauku aspektu iestrādāšanas princips, kurš ietver arī teritoriālās ietekmes novērtējumus, tiks īstenots vēl pamatīgāk, un tam ES līmenī tiks nodrošināti pietiekami resursi. Bez tam kā instruments, kurš pilsoniskās sabiedrības un lauku kopienu dialogā un iesaistē ir palīdzīgs gan īstenošanas, gan rīcībpolitisko diskusiju atbalstīšanas ziņā, tiks nostiprināts Lauku pakts 35 , kas 2021. gadā aizsākts, lai nodrošinātu satvaru sadarbībai ar ieinteresētajām personām. Turklāt Komisija turpinās rīkoties, lai vērstos pret mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu lauku apvidos.

Līdzīgā veidā arī aprites ekonomika spēj vērā ņemami papildināt lauku apvidu ekonomiku, it īpaši ar bioekonomikas starpniecību. Savā ilgtermiņa redzējumā par lauku apvidiem 36 Komisija lēsa, ka bioekonomikas tālākā attīstība līdz 2035. gadam radīs 400 000 jaunu augsti kvalificētu darbvietu un līdz 2050. gadam – līdz 700 000 šādu darbvietu, galvenokārt lauku apvidos.

Līdzdalīgas vietējās attīstības instrumenti, tādi kā LEADER un sabiedrības virzīta vietējā attīstība un citu veidu sadarbība, piemēram, viedie ciemati, ir pierādījuši savu efektivitāti un tiks vēl vairāk stiprināti. Saskanīgi ar Komisijas apņemšanos nodrošināt visiem eiropiešiem faktiskas tiesības palikt un lai mazinātu plaisu, kas lauku iedzīvotājiem vajadzīgo pakalpojumu pieejamību šķir no šo pakalpojumu cenas pieņemamības, tiks pilnveidota funkcionālu lauku apvidu koncepcija. Tā attiecas uz visiem lauku apvidiem, bet īpaši aktuāla ir attālos apvidos un vietās, kurās nevar uzreiz piekļūt pilsētu piedāvātajiem pakalpojumiem. Tādā gadījumā, būdamas pakalpojumu un infrastruktūras piekļūstamības nodrošinātājas, lielu nozīmi iegūst mazpilsētas un reģionālas nozīmes pilsētas.

Lai lauksaimniecībā iesaistītu vairāk sieviešu un nodrošinātu pieredzes apmaiņu, Komisija izveidos Lauksaimnieču platformu, kas ar tās dalībnieču veikto pasākumu palīdzību stiprinās sieviešu iesaisti un iespēju vienlīdzīgumu lauksaimniecībā. Platforma kalpos arī par apspriežu forumu, kurā apmainīties ar labu praksi.

Godā turēta pārtika: atjaunota dzīvinošā saikne starp lauksaimniecību, teritoriju un pārtiku un prasmīgi izmantots inovācijas potenciāls

Digitalizācija kā turpinošais pārejas virzītājspēks

Digitālā pāreja norisinās vēl nepieredzētā ātrumā un var palīdzēt ātri uzlabot lauku saimniecību ekonomisko sniegumu, noturību un ilgtspēju. Progresīvas digitālās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts, apvienojumā ar lietu interneta (IoT) un citu avotu datiem spēj ievērojami uzlabot operācijas un sekmēt inovāciju un, ņemdamas vērā vidiskos, klimatiskos un cilvēciskos faktorus, radikāli mainīt veidu, kādā mēs ražojam pārtiku. Tomēr digitālo rīku pieņemšana lauksaimniecībā un citās pārtikas sistēmas daļās sokas lēni. Šķietami augstas izmaksas, digitālo prasmju un uzticēšanās trūkums, pielāgotu risinājumu neesība un savienojamības problēmas ir biežāk nosauktie iemesli, kuru dēļ digitalizācijas vilnis lauksaimniekus skāris mazāk.

Par prioritāti kļūs savienojamības nodrošināšana lauku apvidos – jo īpaši attālos apvidos –, vienlaikus izmantojot iespējas, ko sniedz alternatīvi savienojamības risinājumi un perifērdatošana. Ļoti svarīgi ir investēt labvēlīgas vides radīšanā, piemēram, digitālo prasmju apgūšanā, kas turpinās visu mūžu, un konsultācijās, un iedrošināt testēšanu un pieņemšanu, arī kolektīvi (piemēram, kooperatīvos). Digitālās sistēmas ir vēl vairāk jāintegrē un savstarpēji jāsaskaņo gan attiecībā uz lauksaimnieku un citu pārtikas sistēmas dalībnieku vāktajiem datiem, gan attiecībā uz dalībvalstu sistēmām. Komisija ievēros principu “vācam vienreiz, izmantojam vairākkārt” un tādā veidā lauksaimniekiem ziņošanas slogu samazinās, ņemot vērā pastāvošās un jau darbojošās ES līmeņa iniciatīvas, piemēram, kopējo Eiropas lauksaimniecības datu telpu.

Lai šos sarežģītos jautājumus risinātu, Komisija nāks klajā ar ES lauksaimniecības digitālo stratēģiju, kas lauksaimnieciskās pārtikas sektoram ļaus pāriet uz nākotni vērstā digitālās gatavības stāvoklī un vienlaikus aiztaupīt iespējami kļūmīgus soļus 37 .

Zināšanas, pētniecība un inovācija kā pārmaiņu katalizatori

Jaunām zināšanām un inovācijai lauksaimnieki un citi pārtikas sistēmas dalībnieki jāsasniedz ātrāk un plašākā mērogā. Inovatīviem risinājumiem jābūt konkrēti piemērojamiem saimniecībā un uz vietas. Ar to mēs nebūt nesākam no nulles. Pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” misija “Augsne”, pētniecību un inovāciju savienojot ar testēšanu un eksperimentēšanu uz vietas, atbalsta lauksaimnieku pāriešanu uz ilgtspējīgu augsnes kopšanas praksi. Tas būtu jāturpina, lai līdz 2050. gadam panāktu, ka Eiropas Savienībā augsnes ir veselīgas.

Inovācija nestāv uz vietas, un tajā būtu jāiesaistās. Piemēram, lauksaimnieku piekļuvi izmantošanai gatavai inovācijai varētu atvieglot, regulatīvās iniciatīvas, jaunas tehnoloģijas vai uzņēmējdarbības modeļus pirms to ieviešanas testējot “smilškastēs” (šādi testēt varētu, piemēram, lauksaimniecībai domātos digitālos rīkus), kā arī izmantojot inovācijas iepirkumu.

Lai iegūtu lauksaimnieku vajadzībām pielāgotus rezultātus, būtu jāpalielina zināšanu un inovācijas līdzradīšana lauku saimniecībās izveidotās vietējās izmēģinājumu stacijās, piemēram, dzīvajās laboratorijās, kurās kopīgi strādā lauksaimnieki, zinātnieki, novatori un uzņēmumi.

Lai iedarbīgi virzītu investīcijas, salāgotu nākotnes prioritātes un attiecīgos zinātniskos sasniegumus un tvertu jaunas iespējas, būs ārkārtīgi svarīgi izstrādāt uz lauksaimniecības, mežsaimniecības un lauku teritoriju konkurētspēju vērstu jaunu ES stratēģisko pieeju pētniecībai un inovācijai.

Šajā darbā pētniecības un inovācijas jomā vajadzēs ciešāk nostiprināt pastāvošās un apsvērt jaunas savstarpējās partnerības publiskajā sektorā, kā arī publiskā un privātā sektora partnerības. Tas jādara, lai savestu kopā resursus, talantus un pētniecības infrastruktūru. Šajā aspektā nozīmīga ir sadarbības pastiprināšana ar Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgo komiteju (SCAR). Pasaules mērogā rast inovatīvus risinājumus globālajām problēmām un pildīt Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam palīdzēs starptautisko partnerību un sadarbības stiprināšana ar starptautiskajām organizācijām, tādām kā Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (WOAH), Lauksaimniecības starptautiskās pētniecības padomdevēja grupa (CGIAR) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO).

Lai paātrinātu pret klimata pārmaiņām noturīgu, resurstaupīgu, uzturvielām bagātu un augstražīgu šķirņu selekcionēšanu un tādējādi veicinātu nodrošinātību ar pārtiku un ES pārtikas suverenitāti, liela nozīme ir augu selekcijas inovācijām, arī tādām, kurās izmanto biotehnoloģiskus rīkus, piemēram, jaunus genomikas paņēmienus (JGP). Ar JGP var iegūt arī mikroorganismus, kuri lauksaimniecisko ražošanu labvēlīgi ietekmē, piemēram, samazinot vajadzību pēc sintētiskajiem mēslošanas līdzekļiem.

Lai varētu gūt labumu no šāda veida inovācijas, ir vajadzīgs, lai Eiropas Savienības tiesiskais regulējums to veicinātu. Tāds regulējums turklāt nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar aizvien lielāku skaitu trešo valstu, kuras savus tiesību aktus pašlaik pielāgo vai ir jau pielāgojušas. Tāpēc īpaši svarīgi ir tas, lai likumdošanas procedūra attiecībā uz Komisijas priekšlikumu par JGP tiktu pabeigta drīz un lai attiecīgos tiesību aktus īstenotu ātri. Komisija ir apņēmusies cieši sadarboties ar Padomi un Eiropas Parlamentu, lai tuvākajā laikā rastu uz nākotni vērstu kompromisu.

Stiprākas lauksaimniecisko zināšanu un inovācijas sistēmas un atbalsts konsultācijām

Jaunām zināšanām un inovācijai, kuras ir ES pētniecības un inovācijas programmu iznākums, jābūt plaši piekļūstamām un praktiķu izmantotām. Dalībvalstīm jāpieliek ievērojamas pūles, lai stiprinātu lauksaimniecisko zināšanu un inovācijas sistēmas (LZIS) un resursus salāgotu ar sektora vajadzībām plašā nozīmē, jo īpaši tādēļ, lai labāk palīdzētu lauksaimniekiem pāriet uz ilgtspējīgu saimniekošanu. Šajā nolūkā KLP turpinās stingri atbalstīt LZIS stratēģiju īstenošanu, kuras stūrakmens ir Eiropas inovācijas partnerība lauksaimniecības ražīgumam un ilgtspējai (EIP-AGRI). Tā sekmēs arī tālāku rīcību, ar ko stiprina neatkarīgu un kompetentu konsultantu lomu un izstrādā pievilcīgus mācību piedāvājumus, kuri atbilst lauksaimnieku vajadzībām visā viņu profesionālās dzīves garumā un ir īpaši labi piemēroti jaunās lauksaimnieku paaudzes citādākajam prasmju apguves pieprasījumam un viņu karjeras izredzēm.

Lai piesaistītu jauno talantīgu lauku uzņēmēju paaudzi un uzbūvētu konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un noturīgu lauksaimniecības un pārtikas sistēmu, liela nozīme būs prasmju trūkuma un prasmju neatbilstības novēršanai lauksaimniecības nozarē. Tas panākams ar prognozēšanu un mērķtiecīgi investējot kvalitatīvā apmācībā un konsultācijās. Sagatavošanā esošā prasmju savienība dos jaunu impulsu, kas virzīs uz stratēģiskāku pieeju iekļaujošai mūžizglītībai un prasmju attīstīšanai lauksaimniecībā, un pilnā mērā izmantos pieejamos instrumentus, lai lauksaimniecību padarītu par pievilcīgu un ienesīgu karjeras izvēli.